Pēteris Apinis: Vecums nav slimība, bet Covid-19 riska faktors. Vecs mēdz būt ne tikai pacients, bet arī ārsts
1
Covid-19 ir ne tikai pandēmija, bet arī infodēmija. Gluži kā cilvēkos, vīruss SARS 2 ir ieviesies datoros un portālos. Vīruss rada bailes un trauksmi, bet satraukums pārsniedz realitāti.
Mirstība uz zemeslodes vīrusa pandēmijas laikā ir samazinājusies, nevis palielinājusies.
Šobrīd pasaulē nav kara, terorisma, avāriju. Ja neskaita metilspirta lietošanu kā pretvīrusa līdzekli Irānā, nav lielu masu nelaimes gadījumu, bet metilspirts Irānā dažas dienas bija ievērojami nāvējošāks par vīrusu.
Itālijā un Spānijā mirstība ir tikpat liela kā citus gadus ziemas pavasara mēnešos, bet Ķīnā jau otro mēnesi – ievērojami zemāka nekā citus gadus. Nekad ķīnieši nav tik rūpīgi ievērojuši visas rekomendācijas, ko ārsti viņiem snieguši citu slimību ārstēšanai un profilaksei.
Vīruss vairāk apdraud vecāka gadagājuma cilvēkus ar hroniskām slimībām. Ja nākas sastapties ar vīrusu, uzdevums gan vecam, gan jaunam – pārslimot Covid-19 iespējami vieglā formā, izstrādāt antivielas, un līdz ar to samazināt vīrusa tālāku izplatību.
Galvenais visu jaunāku cilvēku uzdevums ir pasargāt vecus un hroniski slimus pacientus no vīrusa.
Itālijā > 70%, proti, lielākā daļa no Covid-19 mirušajiem bija cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, ar vairāk nekā 3 hroniskām slimībām (kombinācija, kurā ietilpst viena vai vairākas no šīm slimībām: diabēts, sirds mazspēja, augsts asinsspiediens, vēzis, hroniska obstruktīva plaušu slimība).
Protams, Itālijas pieredze mums liktu valdības līmenī strikti noteikt robežas, kam pāri vīrusu nelaist – slimnīcas, kurās ārstējas smagi un hroniski slimnieki un sociālās aprūpes nami, kurās dzīvo veci un vārgi cilvēki. Slimnīcās joprojām ārstējas slimnieki ar infarktu, insultu, vēzi, diabētu – šīs slimības SARS 2 nav atcēlis.
Vecums nav slimība. Pasaulē jau ir itin daudz simtgadnieku, kas vieglā vai vidēji smagā formā pārslimojuši Covid-19, un daudzi, kam bijusi slimības bezsimptomu forma – ne drudzis, ne klepus, ne citu slimības simptomu.
Liela daļa vecu cilvēku dzīvo mājās un baidās iziet uz ielas. Viņiem arī vēlos lūgt ievērot ne tikai visu to, ko iesaka mūsu slimību kontroles un profilakses centrs, bet vēl dažas lietas:
1) vecākam cilvēkam vajag īsāku laiku, lai inficētos ar slimību. Ja jauniem vai vidēja vecuma cilvēkam jāpavada 15 minūtes kopā ar slimnieku, lai droši inficētos, vecākam cilvēkam un hroniskam slimniekam jebkuru kontaktu ar citu cilvēku vajadzētu reducēt līdz 6 minūtēm.
Nebraukt ar sabiedrisko transportu ilgāk par 6 minūtēm. Nesēdēt pie ārsta uzgaidāmajā telpā rindā ilgāk par sešām minūtēm. Iepirkties ātri, nevis klīst pa lielveikalu;
2) Ir gana daudz lietu, kam skarties vajadzētu iespējami maz un reti, bet pēc tam mazgāt rokas. Sabiedriskās vietās šīs būtu iespējami bieži jādezinficē: tualetes sēdekļi un krāns sabiedriskajā tualetē, durvju rokturi, benzīna sūkņi, ārdurvju kodu tastatūra, bankomātu taustiņi, publisko kafijas automātu taustiņi, kā arī mobilais tālrunis, datora tastatūra un pele, automašīnas stūres rats, mājas un automašīnas atslēgas, atkārtoti izmantojamās ūdens pudeles, drēbju kabatas.
Vīruss uz virsmām saglabājas dažādu laiku – 5 dienas uz metāla (juvelierizstrādājumiem, durvju rokturiem), keramikas, stikla (arī spoguļiem, logiem, glāzēm), 4 dienas uz galda piederumiem, koka, 2–3 dienas uz plastmasas (pudelēm, lifta pogām), uz alumīnija mazāk par 8 stundām, uz vara– mazāk par četrām stundām. Dzeramajā ūdenī vīruss nav atrasts.
3) vajadzētu distancēties 2 metru attālumā, īpaši tur, kur nākas pavadīt ar citu cilvēku ilgāku laiku – sabiedriskajā transportā, veikalā, valsts un pašvaldību iestādē, bankā;
4) nēsāt brilles un nebāzt pirkstus acīs, degunā, mutē un ausīs. Veikalos vilkt cimdus un preces ņemt ar cimdiem, bet cimdiem būtu jābūt vienreiz nēsājamiem;
5) lietot visus ārsta izrakstītos medikamentus, bet kategoriski nelietot vitamīnus, medikamentus un uzturbagātinātājus, kas tiek plaši reklamēti;
6) iespējami daudz kustēties. Ar mazbērniem un bērniem vislabāk tikties pastaigā pa mežu vai gar jūras krastu, bet visos citos gadījumos: lasīt punktu nr. 1) un reducēt tikšanās laiku līdz 6 minūtēm. Vēdināt telpas, dezinficēt galdu un izlietni.
Šīs stāsts ir gauži vienkāršs līdz brīdim, kad mēs atskārstam, ka noveco ne tikai pacienti, bet arī ārsti, medicīnas māsas un citi medicīnas profesionāļi. Un arī vecākiem medicīnas profesionāļiem piemetas hroniskas kaites, kas, savukārt, atvieglo SARS 2 vīrusa iespējas izraisīt Covid-19 slimību vai vismaz pārnēsāšanu.
Ja ārsts vai māsa saslimst ar Covid-19, tie slimnīcā kļūst par slimības izplatītājiem.
Tādēļ šobrīd dažādās pasaules valstīs uzmanības zonā ir ne tikai gados vecāki cilvēki un hroniski slimi pacienti, bet arī gados vecāki ārsti, māsas un citi medicīnas profesionāļi. Tad ko šobrīd iesaka pasaules medicīnas līderi, lai nepieļautu vecāku medicīnas darbinieku saslimstību?
Daudzās pasaules valstīs parādās ārstu biedrību dzelžains ieteikums un valdības aizliegums: par 65 gadiem vecākiem ārstiem un māsām nestrādāt tiešā kontaktā ar pacientiem, īpaši jau uzņemšanas nodaļā, onkoloģijā, hematoloģijā, infekciju slimību centros.
Dažādas valstis dažādā ātrumā virza telefonisku un interneta konsultāciju ieviešanu. Valstiski tiek atvērtas telekonsultācijas gan ar telefona, gan dažādu interneta programmu, piemēram, skype vai zoom palīdzību (ne tikai ar ģimenes ārstiem, bet arī dažādu jomu speciālistiem, piemēram, ortopēdiem, endokrinologiem, kardiologiem, bet Indijā – arī ar homeopātiem).
Tieši vecāka gadagājuma, pieredzējušais speciālists vislabāk spēj komunicēt ar pacientiem dažādās telekonsultācijās. Tas nozīmē – pieredzējušo ārstu no tiešas komunikācijas ar pacientu novirzīt uz telekonsultāciju. Konsultācijas telefonā vai internetā ir pietiekami efektīgas 60 – 80 % gadījumu. Tas nozīmē, ka ģimenes ārsts, ārsts speciālists var konsultēt attālināti trīs no četriem pacientiem. P
roblēma – kādam par to ir jāmaksā. Vislabāk, ja tas būtu valsts apmaksāts pakalpojums,
un par šo pakalpojumu maksātu NVD. Mums valsts vismaz šobrīd izvēlas vieglāko ceļu – atteikties no ambulatoras medicīnas vispār.
Daudzās valstīs līdzīgs uzstādījums – aizliegums tiešā kontaktā ar pacientiem epidēmijas laikā strādāt ārstiem un māsām, kam ir cukura diabēts, onkoloģiska slimība anamnēzē, imūnsupresija. Šis ieteikums biežāk tiek reducēts, apvienojot vecumu un slimību, piemēram, – aizliegums tieši komunicēt ar pacientiem ārstiem, kam ir cukura diabēts un kas ir vecāki par 50 gadiem.
Viena no lietām, ko valstij vajadzētu uzņemties šobrīd, ir vakcinēt pret pneimokokiem visus gados vecākus pacientus ar hroniskām slimībām un imūnsupresiju, šajā grupā iekļaujot arī visus vecāka gadagājuma ārstus un māsas. Nevajadzētu atļaut strādāt augsta riska medicīnas speciālistiem, vecākiem par 60 gadiem, kas nav imunizēti pret pneimokoku. Un šai vakcinācijai vajadzētu būt ietvertai tajos 2 miljardos, ar ko valsts gatavojas pārvarēt Covid-19 krīzi.
Valsts vakcīnas iepirkums būtu ievērojami lētāks par privāto iniciatīvu. Āzijas valstīs šobrīd imunizāciju pret pneimokokiem veic medicīnas profesionāļiem, kas ir vecāki par 45 gadiem.
Un tomēr pats galvenais ir distancēšanās starp ārstu un pacientu 2 metru attālumā, cik ilgi vien iespējams (protams, tas neattiecas uz zobārstu, okulistu, otolaringologu, ķirurgu un anesteziologu), konsultācijas ilgums ne garāks par 6 minūtēm un visi dezinfekcijas, sterilizācijas un ventilācijas pasākumi. Īsta iemesla baidīties no ārsta apmeklējuma nav, mūsu veselības centros dezinfekcijas un drošības pasākumi ir simtkārt pārāki par veikaliem vai benzīntankiem.
Apzināti jautājumu par drošības līdzekļiem atstāju citai publikācijai vai citam autoram.
