Pēteris Apinis: Vakcīnas pret Covid-19. Ko mēs zinām par šo vakcīnu drošību?
45
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, “RīgaTV 24” raidījuma “Dr. Apinis” vadītājs
Pirms nedēļas es publicēju pirmo daļu stāstam par vakcīnām.
Atkārtošu būtiskās tēzes:
1) Vakcīnas ir izstrādātas. Eiropas Zāļu aģentūrā ir iesniegti trīs pieteikumi vakcīnas apstiprināšanai visā Eiropas Savienībā, ko iesnieguši uzņēmumi Pfizer/BioNTech, Moderna un AstraZeneca. Šīs vakcīnas ir ļoti atšķirīgas;
2) Ir skaidrs, ka bez vakcīnas globālo psihopandēmiju mums apturēt neizdotos, jo bailes un šausmas, ko cilvēkos iedzinuši politiķi un mēdiji, rada patiesu apdraudējumu cilvēcei;
3) Vakcīna ir bioloģisks medikaments ar savām indikācijām, kontrindikācijām, drošumu, iedarbīgumu, kvalitāti un blaknēm. Ar lielāko varbūtību daļai cilvēku vakcinācija izraisīs gripai līdzīgus blakusefektus, tostarp, sāpošas rokas, muskuļu sāpes un drudzi, kas varētu ilgt vairākas dienas un uz laiku liegt cilvēkiem strādāt vai mācīties;
4) Bažas, kas saistītas ar vakcināciju, pieaug mēnesi no mēneša. Ilgstošā sabiedriskās domas tracināšana ar nāves bailēm, stigmām un kvazireliģiskām mantrām „maskas, ziepes, divi metri, paliec mājās”, lielā sabiedrības daļā radījusi neticību pret jebkuru aktivitāti infekcijas ierobežošanai.
Politiķi un mēdiji, zināšanu trūkuma dēļ, vakcīnas, maskas un telefona aplikācijas raksta caur komatu, it kā tās būtu vienlīdzīgas cilvēku drošībai. Patiesībā vakcīna ir tūkstoškārt nozīmīgāka pandēmijas apturēšanai par valdības izpildīšanos līdz šim;
5) Vakcīnu kā medikamentu nozīmē ārsts katram konkrētam cilvēkam, nevis politiķis nosaka kādai konkrētai sociālai grupai;
6) Vakcinēšanas procesu jāsāk ar visvairāk apdraudētām iedzīvotāju grupām (pēc medicīniskām indikācijām):
• cilvēkiem ar pazeminātu imunitāti (HIV/AIDS, C hepatīts, transplantācija, staru terapija, ķīmijterapija);
• veciem cilvēkiem ar vairākām slimībām vienlaikus (cukura diabēts, sirds asinsvadu mazspēja, hipertoniskā slimība, hiperholesterinēmija, HOPS etc.);
• mazkustīgiem cilvēkiem ar lieko svaru, smēķētājiem ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību, cilvēkiem ar patiesām bailēm saslimt ar Covid–19;
7) vakcinēties nevajadzētu:
• pacientiem, kam jau ir bijusi pozitīvs polimerāzes ķēdes reakcijas tests attiecībā uz SARS-CoV-2, proti, kas pārslimojuši Covid–19 simptomātiski vai asimptomātiski;
• cilvēkiem ar pozitīvām antivielām attiecībā uz SARS-CoV-2;
• bērniem, grūtniecēm – nepietiekamas pieredzes un pierādījumu dēļ attiecībā uz vakcīnām.
Bažas par vakcināciju
Esmu ļoti pozitīvi noskaņots par vakcināciju. Domāju, ka Eiropas Zāļu aģentūra apstiprinās vakcinēšanos ar konkrētām vakcīnām tikai tad, kad drošības un efektivitātes pierādījumi ievērojami pārsniegs bažas par iespējamām negatīvām sekām.
Pēdējās dienās esmu lasījis ļoti daudz negatīvas informācijas par vakcīnām. Šī negatīvā informācija lielākoties ir pārspīlēta un nepamatota.
Un tomēr – uzskatu par pienākumu latviešu valodā apkopot pieejamo informāciju par vakcīnām un vakcinēšanos.
Šāda informācija ir pieejama arī profesoram Ugam Dumpim, epidemiologam Jurijam Perevoščikovam un daudziem citiem kolēģiem, bet žurnālisti vienmēr viņiem uzdod jautājumus tikai par kovidinficēto un mirušo skaitu, kolēģi atbild, un, šķiet, nemēģina paplašināt sniegtās informācijas apjomu.
Man ļoti gribētos izlasīt profesores Daces Zavadskas plašu un informatīvu rakstu par vakcināciju, jo viņa nudien šo jomu pārzin vislabāk.
Mans informācijas apkopojums nav absolūta patiesība, bet medicīnā absolūtas patiesības nav nekad un nekur. Es ar cieņu uzklausu arī vakcinācijas pretinieku argumentus, bet mana ārsta pārliecība ir: vakcinācija šobrīd ir vienīgā izeja no globālās psihopandēmijas.
Informācija, ko šeit paužu, ir visai piesardzīga, bet jāņem vērā, ka globālajā medicīnas tīmeklī vienmēr ir pietiekami daudz piesardzības.
Viss, kas negatīvismā pārsniedz šo manis sniegto informāciju, jau ir pārspīlēta negācija (pilnīgi nepatiesa ir informācija, ka vakcīnas ir čipēšana, ka vakcīnas ir globāla gēnu programmēšana utt., šīm muļķībām lūdzu neticēt).
Tas, kas mūs satrauc attiecībā par vakcīnu pret SARS-CoV-2, ir:
1) Pētījumi vēl nav pierādījuši, vai vakcīna var aizkavēt SARS-CoV-2 vīrusa pārnešanu. Es domāju, ka var aizkavēt, un vairums pētnieku uzskata, ka vakcīna vīrusa pārnešanu ievērojami aizkavēs;
2) Mēs nezinām, vai vakcinētie cilvēki var inficēties ar vīrusu. Nav 100% drošas atbildes uz jautājumu, vai vakcinētās personas nevar inficēties, un pēc tam asimptomātiski un neapzināti izdalīt vīrusu un izplatīt slimību. Pfizer/BioNTech un Moderna vakcīnu dati mums ir par aizsardzību pret simptomātisku slimību.
Iepazīstoties ar pieejamajiem datiem par vakcināciju brīvprātīgajiem, var ar piesardzīgu optimismu izteikties, ka tad, ja vakcinēts cilvēks asimptomātiski inficēsies ar SARS-CoV-2, viņš vīrusus izdalīs pārāk maz, lai inficētu citus;
3) Kaut firmas uzrāda 90–95% vakcīnas efektivitāti, 5–10% gadījumu imunitāte pret vīrusu var neizstrādāties. Pēc noklusējuma principa cilvēks, kas būs divreiz vakcinējies pret koronovīrusu, varēs nevalkāt masku, ēst restorānā, braukt uz ārzemēm, doties uz teātri un klātienē vērot sporta sacensības. Taču, diemžēl, to visu darīs arī tie 5–10%, kam vakcīna varētu izrādīties neefektīva;
4) Šobrīd pasaules literatūrā mani pārliecina viedoklis, ka „ganāmpulka imunitāti” cilvēce iegūtu, ja Covid–19 pārslimotu 60% iedzīvotāju vai vakcinētos 80% iedzīvotāju. Visticamāk, ne viens, ne otrs nenotiks līdz 2022. gada vasarai;
5) Visai plašas diskusijas ir par to, vai jāvakcinējas arī cilvēkiem, kas jau slimojuši ar Covid–19 simptomātiski vai asimptomātiski. Diemžēl vīruss ar cilvēci ir pazīstams nepilnu gadu, un mums nepietiek ziņu par to, cik stabila ir imunitāte pret Covid–19.
Šobrīd pasaulē publikācijās dominē viedoklis, ka dabiskā imunitāte varētu nebūt ilgmūžīga. Tādēļ, iespējams, politiskais uzstādījums varētu prevalēt pār racionālo un ieteikt imunizēt ar vakcīnu arī tos, kas simptomātiski vai asimptomātiski jau pārcietuši inficēšanos ar SARS-CoV-2, jo imunizācija varētu sniegt lielāku aizsardzību.
Šo rindu autors pārstāv viedokli, ka tiem, kas jau pārslimojuši Covid–19, vakcinēties nevajadzētu, pie kam noteikti ne laikā, kad visiem vakcīnas nepietiek. Šķiet, ka vakcinēšanās tiem, kam jau ir imunitāte, nekādas problēmas neradīs;
6) Pārlieku maz datu ir par to, cik nopietnu atbildes reakciju pret koronovīrusu izstrādās vecāka gadagājuma cilvēki ar vairākām slimībām. Piemēram, vakcīna pret gripu vecāka gadagājuma cilvēkiem rada vājāku imūno atbildes reakciju, proti, neaizsargā pret gripas vīrusu pilnībā, bet tikai no smagām slimības formām.
Nevar noliegt uz pieredzi balstītu pieņemumu, ka līdzīgi būs ar Covid–19 vakcīnām, kas vecāka gadagājuma multimorbīdiem cilvēkiem dos iespēju nesaslimt smagi, bet patstāvīgu, stipru imunitāti varētu arī neradīt;
7) Saražot 13 miljardus vakcīnu, lai divkārt vakcinētu 6.5 miljardus zemeslodes iedzīvotāju, ir nopietns izaicinājums, gan no resursu, gan ražošanas jaudu viedokļa.
Vienreizējas šprices, kuras būtu pildītas ar vakcīnu un gatavas lietošanai, ir dārgas, un, manuprāt, sākotnēji Latviju diez vai sasniegs. Vakcīnas, kas jāuzglabā –70 grādu temperatūrā, jāpilda krioflakonos no īpaša stikla, kas nav lēti, pie kam šo flakonu ražošana ir nepietiekama.
Iespējams, ka globāli nebūs viegli saražot miljardiem flakonu, gumijas korķīšu un alumīnija foliju. Kā izrādījies, tikai viens uzņēmums pasaulē šobrīd ir sertificēts ražot vakcīnu flakonu monitorus – mazas speciāli iespiestas uzlīmes vakcīnu temperatūras (t.sk. –70 grādu temperatūrai) monitorēšanai.
Attiecībā uz RNS vakcīnām (par vakcīnu dažādību – nedaudz zemāk) – vajadzēs pietiekami daudz nukleotīdu RNS ražošanai globālā mērogā, un daudzas publikācijas šajā jomā ir skeptiskas.
Līdz šim attiecībā uz vakcīnām vissatraucošākās bija atsevišķu izstrādāto vakcīnu partiju nepilnības. Zinātniekus šis aspekts satrauc tieši attiecībā uz RNS vakcīnām, jo varētu būt lielas atšķirības starp dažādām saražotajām partijām.
Dažādu kompāniju vakcīnas pret Covid-19 būs ļoti atšķirīgas
Zinātnieki visā pasaulē izstrādā daudzas potenciālās vakcīnas pret Covid–19. Vakcīnas, kas ir jau radītas vai vēl top pret Covid–19, ir ļoti atšķirīgas. Visas šīs vakcīnas ir paredzētas, lai iemācītu organisma imūnsistēmai droši atpazīt un bloķēt vīrusu, kas izraisa Covid–19. Vienkāršoti var iedalīt šīs vakcīnas četrās grupās:
1) inaktivētas vai novājinātas vīrusu vakcīnas, kas izmanto inaktivētu vai novājinātu vīrusa formu, lai neizraisītu slimību, bet radītu imūno reakciju;
2) Vakcīnas uz proteīnu bāzes, kurās izmanto nekaitīgus proteīnu vai proteīnu apvalku fragmentus, kas imitē Covid–19 vīrusu, lai radītu imūno atbildes reakciju;
3) Vīrusu vektoru vakcīnas, kas izmanto ģenētiski modificētu vīrusu, lai tas nevarētu izraisīt slimību, bet ražotu koronavīrusa olbaltumvielas un tādējādi radītu imūno atbildes reakciju;
4) Par vismodernāko pieeju tiek uzskatītas ģenētiski modificētas RNS vakcīnas, kur RNS rada proteīnu un veicina imūno reakciju.
Oksfordas/AstraZeneca vakcīnās izmanto nekaitīgu vīrusu, kas izmainīts, lai iespējami vairāk atgādinātu Sars-CoV-2 vīrusu. Pfizer/BioNTech un Moderna vakcīnās izmanto ģenētiskā koda daļas, lai izraisītu imūno atbildes reakciju, un tās ir RNS vakcīnas.
Problēma ir tā, ka vismaz šobrīd nav ne pieredzes, ne pierādījumu – kurš risinājums būs veiksmīgākais, iedarbīgākais, stabilākais un drošākais.
Domāju, Eiropā nākamgad vakcinācija tiks sākta ar 6–7 dažādām vakcīnām, un diez vai pacientiem tiks piedāvāta izvēle (salīdzinājumam – Jums taču visiem tiek piedvāti dažādi elektroenerģijas tarifi, kuru atšķirības ir labi saprotamas energoinženierim un nesaprotamas mājas iedzīvotājiem, taču ne inženieris, ne iedzīvotājs lāga nevar prognozēt – par kuru tarifu nāksies maksāt vairāk, par kuru mazāk.
Tā arī šeit – speciālistiem būs zināmas vakcīnu atšķirības, bet nebūs pierādījumu – kuras vakcīnas efektīvākas jauniem cilvēkiem, kuras – veciem, multimorbīdiem).
Kā mēr varam būt pārliecināti, ka vakcīnas ir drošas?
Vai mēs esam pārliecināti par vakcīnu drošību? Es sliektos atbildēt ar diezgan optimistisku JĀ. Drošības izmēģinājumi sākas laboratorijā, parbaudot un pētot vakcīnas iedarbi šūnās un dzīvniekos, pirms pāriešanas uz pētījumiem ar cilvēkiem.
Princips ir sākt pētījumus sākt ar mazumu, bet uz nākamo testēšanas posmu pāriet tikai tad, ja nav būtisku drošības problēmu.
Kad laboratorijā iegūtie drošības dati ir pietiekoši labi, zinātnieki var pārbaudīt, vai vakcīna un vakcinācija ir efektīva. Izmēģinājumi jāveic lielam skaitam brīvprātīgo.
Pusei ievada vakcīnu, bet otrai pusei — placebo. Līdz rezultātu analīzei pētnieki un dalībnieki, lai izvairītos no neobjektivitātes, nezina, kurš dalībnieks ir kurā grupā. Visus darbus un secinājumus veic noteiktā secībā un pārbauda patstāvīgi.
Covid–19 vakcīnu izmēģinājumi ir notikuši neticamā ātrumā, tomēr tie nav izlaiduši nevienu no pētījuma soļiem. Diemžēl atbildes uz jautājumiem par vakcīnu iedarbības ilgstspēju nāks ar gadiem.
Oksfordas/AstraZeneca Covid–19 vakcīnu izmēģinājums tika apturēts vienā posmā, jo bija jānoskaidro, kāpēc nomira viens dalībnieks no daudziem tūkstošiem brīvprātīgo. Pētījumi atsākās, kad kļuva skaidrs, ka šī cilvēka nāve nav saistīta ar vakcīnu.
Vakcīnas nemaina cilvēka šūnas. Tās iepazīstina organismu ar materiālu, kas var veidot imunitāti pret Covid–19. Vakcīnas iemāca organisma imūnsistēmai atpazīt un cīnīties pret infekciju.
Vakcīnas satur arī citas sastāvdaļas, piemēram, alumīniju, kas padara vakcīnu stabilu vai efektīvāku. Nav pierādījumu, ka kāda no šīm sastāvdaļām rada kaitējumu cilvēkam, jo tās lieto ļoti mazās devās.
Blaknes, kas dažiem cilvēkiem rodas pēc vakcinācijas, piemēram, muskuļu sāpes, galvassāpes, drudzis, temperatūras paaugstināšanās, nav pati slimība, bet organisma reakcija uz vakcīnu.
Alerģiskas reakcijas pret vakcīnām ir reti sastopamas. Visām apstiprinātajām vakcīnām tiks uzskaitītas visas sastāvdaļas.
Vakcinēties, tiklīdz vakcīna būs pieejama, vai pagaidīt un pavērot tos, kas jau vakcinēti?
Daudzi cilvēki pēc iespējas ātrāk vēlas injekciju, bet citi uztraucas par kaut kā nezināma ievadīšanu viņu ķermenī. Skepticisms pret vakcīnām nav tikai facebook diskusijās.
Bijušais Pfizer viceprezidents un galvenais zinātnieks Maikls Jedons (Dr. Michael Yeadon) rakstā, kas publicēts Lockdown Sceptics, rakstīja, ka pandēmijas dzēšanai vakcīnas absolūti nav vajadzīgas.
Atkārtošu savu viedokli: skaidrs, ka bez vakcīnas globālo psihopandēmiju mums apturēt neizdotos, jo bailes un šausmas, ko cilvēkos iedzinuši politiķi un mēdiji, rada patiesu apdraudējumu cilvēcei.
Galvenā problēma sabiedrības veselībai šobrīd ir nevis pats vīruss, bet paaugstināta mirstība no sirds asinsvadu slimībām, vēža, diabēta, jo bailēs no vīrusa cilvēki vēlīni diagnosticē un neārstē citas slimības.
Bez tam vīruss smagāku slimības gaitu rada tieši cilvekiem ar citām patoloģijām.
Izolācija, karantīna, panika un bezdarbs radījuši psihosociālas problēmas – vardarbību, depresiju, spriedzi, pašnāvību skaita pieaugumu. Finansiālu problēmu dēļ cilvēki lieto nepilnvērtīgu uzturu, mazāk nodarbojas ar sportu un fiziskām aktivitātēm, vairāk lieto alkoholu un vairāk smēķē.
Vienīgā iespēja reāli uzlabot sabiedrības veselību ir veikt vakcināciju, samazināt inficēšanos ar Covid–19, aizliegt panikas vēstis visu laikrakstu un portālu pirmajās lapaspusēs, atsākt strādāt, mācīties klātienē, sportot, sildīt ekonomiku un ar mazākām bažām raudzīties nākotnē.
Vakcīna, pirmkārt, ir medikaments un kā tāds izmantojama tikai medicīniskiem mērķiem, nevis politiskiem mērķiem.
Vakcīnas pirmais un galvenais uzdevums ir nosargāt no inficēšanās ar SARS-CoV-2 tos cilvēkus, kas saslimšanas gadījumā slimotu smagi vai kuriem šāda inficēšanās varētu beigties letāli, tātad nākamgad Latvijai pieejamās 400 tūkstoši reiz divas devas pilnībā vajadzētu paredzēt apdraudētu cilvēku vakcinēšanai, un pārējiem – nelauzties iekšā vakcinācijas kabinetos.
Noslēgumā daži jautājumi, ko man parasti uzdod lasītāji un sarunu biedri:
– Vai farmācijas rūpniecība ir inspirējusi šo globālo psihopandēmiju, lai nopelnītu ar vakcīnām? Domāju, ka nē.
Vakcīnas izstrādāšana katrai kompānijai ir prasījusi miljardiem lielus ieguldījumus.
Un vakcīnas ir izstrādājušas, jau dažādā līmenī pārbaudījušas vismaz 40 kompānijas, bet vēl daudzas tuvojas rezultātam. Konkurence milzīga, pie kam neviens nezin, kam būs labākais rezultāts, gods un naudas lauru vainags.
Bet farmācijas rūpniecība nodemonstrēja savas spējas un varēšanu. Radīt piecu mēnešu laikā to, kam iepriekš vajadzēja piecus gadus, ir nopietns tehnoloģisks sasniegums.
– Vai krievu un ķīniešu vakcīnas ir sliktas un nederīgas? Domāju, ka gan vienas, gan otras ir labas un derīgas, taču to izstrādē, pārbaudē un ražošanā nav ievēroti visi drošības aspekti, ko pieprasa Eiropas Zāļu aģentūra, jo vienkārši – šajās valstīs ir citi standarti.
Tādēļ es neticu, ka Eiropas savienībā šīs vakcīnas tiks izmantotas, pat tad, ja būs lētākas, pat tad, ja būs vieglāk iegādājamas, pat tad, ja to loģistikai un lietošanai būs mazākas prasības par mīnus septiņdesmit grādiem.
– Vai pandēmijas apturēšana Ķīnā ir saistīta ar vakcināciju? Domāju, ka jā.
Domāju, ka visas militārpersonas un epidemioloģiskā darba veicēji Ķīnas epidēmijas rajonos jau vasarā tika vakcinēti, pat, ja šī vakcinācija saucās vakcīnas pētījums ar brīvprātīgajiem.
Manā rīcībā esošā informācija liek domāt, ka Ķīna pandēmijai bija gatavāka par citām valstīm vai vismaz līdzvērtīga Japānai, Taivānai un Singapūrai.
– Kāds ir lielākais ieguvums no globālās vakcinācijas pret SARS-CoV-2? Gatavība nākošajam zoonotiskajam vīrusam.
Patiesībā šis SARS-CoV-2 nav nekas īpašs, tam nebūt nav tik liela infekciozitāte, nav tik liela mirstība kā mums ik dienu mēģina iestāstīt politiķi un viņiem pietuvinātie mēdiji.
Toties nav ne mazāko šaubu, ka piesārņotajā, sasilušajā, pārapdzīvotajā globālajā fermā, kur neiedomājamā saspiestībā dzīvo cūkas, putni, liellopi, zivis, kas paredzētas turpat vai 8 miljardu cilvēku paēdināšanai, agri vai vēlu uz cilvēku transmitēs daudz bīstamāks vīruss.
Par šādu scenāriju nudien nav jautājums – vai, bet jautājums – kad. Vakcīnas izstrāde pret Covid–19 sagatavoja cilvēci šādai nelāgai situācijai.
