Pēteris Apinis: „Vaivaru” sāga kā Veselības ministrijas literārā izaugsme gramatikas kļūdu un melu formā
49
Īss iepriekšējo notikumu izklāsts lasītājam, kas ir pamanījis, ka Veselības ministrijas atsevišķu amatpersonu personisku antipātiju dēļ aizejošā ministra Daniela Pavļuta vadībā ir atstādināta „Vaivaru” Nacionālā rehabilitācijas centra valdes priekšsēdētāja Anda Nulle:
- 18.oktobrī Veselības ministrijā notika nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” ārkārtas dalībnieku sapulce, kuras laikā pieņemts lēmums atsaukt no amata valdes priekšsēdētāju Andu Nulli saistībā ar uzticības zaudēšanu. Tā ir ziņa mēdijiem. Patiesībā – savā kabinetā ienāca Veselības ministrijas valsts sekretāre, un tā arī bija ārkārtas sapulce. Grūti noticēt, ka valsts sekretāre lielas valsts kapitālsabiedrības vadītāju, VM galveno speciālisti fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā, Latvijas ārstu rehabilitologu asociācijas vadītāju un Eiropā ietekmīgu rehabilitācijas speciālisti atlaiž bez ministra Daniela Pavļuta ziņas (tādēļ turpmāk tekstā – rakstu „valsts sekretāre” – domāju „ministrs”);
- presē un sociālajos tīklos parādās ziņa, ka NRC „Vaivari” darba novērtējumu veic Pārresoru koordinācijas centrs un 2021. gada novērtējums ir bijis „ļoti labi”, kas kaut kā disonē ar nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” ārkārtas dalībnieku (vienpersoniskās) sapulces atzinumu;
• pret vienpersonisko, uz personiskām antipātijām balstīto lēmumu (kas ar lielāko varbūtību sakņojas pagātnē, kad pašreizējā VM valsts sekretāre vēl strādāja Jūrmalas domē), tajā pašā dienā iebilst Latvijas Ārstu biedrība, „Vaivaru” darbinieki, daudzi pazīstami speciālisti un rehabilitācijas pacienti, kas „Vaivaros” atguvuši veselību; visi norāda, ka Andas Nulles vadībā sasniegts milzu progress rehabilitācijā. „Vaivaru” darbinieki publicē arī nepiedienīgus izteikumus, ko valsts sekretāre it kā lietojusi NRC apmeklējuma laikā. Šo rindu autors publicē rakstu „Pianista Pavļuta griezīgi disonējošais atvadu akords no veselības nozares dodoties vēstures mēslainē”, ko la.lv publicē ar nosaukumu „Krievijas armija pirms atkāpšanās dabiskās vajadzības nokārtoja uz galda. Kāds ir Pavļuta sveiciens, no veselības nozares atvadoties?”
- Veselības ministrs Daniels Pavļuts par notiekošo ap „Vaivariem” klusē kā partizānis, bet viņa vietā ministra komunikācijas padomniece Lāsma Bindere skaidro, ka ministrs ir nevainīgs (-a), ka lēmumus attiecībā uz kapitālsabiedrībām pieņem valsts sekretāre;
- Veselības ministrijas komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders atsūta man „Ziņojumu par dienesta pārbaudes veikšanu valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību „Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari”” un tās ietvaros konstatēto”. Tiesa, šis ziņojums ir brīvpieejams Veselības ministrijas mājas lapā, taču sarakstīts uz 14 lapaspusēm „ierēdņu latviešu” nelasāmā birokrātvalodā (autori Andrejs Burluckis, Baiba Baltiņa, Sanita Freivalde, Jēkabs Šalms), tā, ka nevienam pasaulē neienāktu šo garadarbu lasīt. Ātri pārskrienot uzrakstītam tekstam, man rodas deja vu sajūta – kur es jau šo esmu lasījis? Atceros – tieši tādu pašu nejēdzīgi safabricētu dokumentu izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska bija likusi rakstīt ierēdņiem, lai atbrīvotu Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku. Tā raksta rezultāts rezultējās kā desmitiem tūkstošu valsts naudas advokātiem, bet Indriķis Muižnieks, protams, tiesu vinnēja. Ilga Šuplinska un viņas toreiz pārstāvētā partija JKP dodas politiskās vēstures miskastes virzienā;
- 21. oktobrī Veselības ministrijas valsts sekretāre Indra Dreika ķeras pie spalvas un rada literāru daiļdarbu „Par Andas Nulles atsaukšanu no Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” valdes priekšsēdētājas amata” uz divarpus lapaspusēm. Atšķirībā no iepriekš minētā ministrijas ierēdņu veikuma, Indras Dreikas latviešu valodas skolotājai nav iemesla kaunēties, jo gan par gramatiku, gan stilu vidusskolā pārliecinoši skolniece Indra saņemtu sekmīgu un pat augstu vērtējumu; arī par saturu, ja vien sacerējuma uzdevums būtu „etīde par manu fantāziju”. Mani kolēģi, kam es ar prieku padalījos ar Indras Dreikas sacerējumu, apgalvo, ka raksta autors esot kāds cits, valsts sekretāre esot tikai parakstījusies, tātad mans augstais vērtējums pienākoties Oskaram Šneideram vai viņa komunikācijas nodaļas darbiniekiem. Vēlos oponēt – manuprāt Indra Dreika ir rakstījusi šo daiļdarbu pati, jo tik daudz labi slēptu melu un ļauni divdomīgu apgalvojumu ierindas ministrijas ierēdnis nespētu divarpus lapaspusēs iekļaut. Sliktā ziņa – pat ļoti labus 10. klases skolēnu sacerējumus reti kāds publicē vai vēl retāk – kāds lasa.
Veselības ministrija nolēmusi iesaistīties publiskā rakstveida diskusijā
Atsūtot divus rakstu darbus, kuru lasīšanai es biju spiests tērēt laiku naktī līdz 2.00, Veselības ministrija (Oskars Šneiders) nepārprotami norādīja, ka vēlas manu atbildi. Patiesībā Latvijas vēsturē tas nav nekas jauns – vispārliecinošākais piemērs ir Andrejs Upīts. Ievērojamais spalvas meistars bija komunistiski noskaņots, padomju varas gados patiesībā bija kolaborants, bet meistara latviešu rakstu valoda ir viena no bagātākajām un krāšņākajām, ja ne pati krāšņākā mūsu rakstu vēsturē, viņš noteikti bija ražīgākais latviešu autors ar plašāko vārdu krājumu.
Tie, kas lasījuši tikai romānu „Zaļā zeme”, garstāstu „Sūnu ciema zēni” vai tetraloģiju „Laikmeta griežos” lielākoties nezin, ka Andrejs Upīts ir latviešu visu laiku labākais literatūrkritiķis, kurš nav kautrējies ar kritisku aci komentēt kā dzeju un prozu, tā valstsvīru tukšvārdu savārstījumus, nereti savas literatūrzinātnes atklāsmes un publicistiku parakstīdams kā Tāravas Anniņa. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Andreja Upīša literatūras kritiku lasīja katrs sevi cienošs inteliģents, viņa viedokli pārņēma, citēja un izmantoja gan kristību, gan kāzu, gan bēru runās.
Andreja Upīša laikmetā dzima arī citi jauni apdāvināti literāti, taču viņus „Atpūta” nepublicēja, saimniece lauku sētā ziemas vakarā skala gaismā vai pie Ķeguma elektrības spuldzītes saimei priekšā nelasīja; un vispār – nereti viņu manuskripti palika bēniņos vai, ļaunākajā gadījumā, kļuva par iekuru krāsnij. Tad kāds no šiem jaunajiem literātiem (man nav pārliecinošu pierādījumu, bet mutvārdu atstāstos teikts, ka tas bijis Vilis Lācis) saprata – jāraksta tā, lai šo rakstu darbu pamanītu un nokritizētu pats Andrejs Upīts. Tad kritiku izlasīs tūkstoši, bet no šiem tūkstošiem vismaz desmitam radīsies vēlme izlasīt orģināldarbu. Vai nu tas tā ir bijis vai nedaudz savādāk, bet arī Vilis Lācis kļuva ne tikai par kolaborantu un Ministru padomes priekšsēdētāju, bet arī ļoti cienījamu literātu. Nav ko izlikties – Viļa Lāča romāni ir latviešu literatūras klasika.
Tad nu Oskara Šneidera aktivitātes, pārsūtot man dažādus rakstu darbus, man būtu jāuzskata par pieklājīgu norādi uz jauno ministrijas literāro talantu (piemēram, Indras Dreikas) vēlmi nonākt publiskajā telpā caur draudzīgu kritiku, lai vismaz kāds uz šīs pasaules izlasa arī viņu sacerējumus.
Īsumā neliela kritika Andreja Burlucka, Baibas Baltiņas, Sanitas Freivaldes un Jēkaba Šalma sacerējumam „Ziņojums par dienesta pārbaudes veikšanu valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību „Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari” ” un tās ietvaros konstatēto”. Virsraksts par garu, pēdiņu virsrakstā par daudz. Pats teksts samocīts, pārlieku garš – vispirms ir jākļūst par Andreju Upīti, lai ņemtos rakstīt garus tekstus, ja vien nav slēpts mērķis – „kaut nu neviens šo garadarbu neizlasītu”.
Par pareizrakstību un stilu neizteikšos – lai jaunajiem autoriem neiznīdētu vēlmi rakstīt, kaut pirmā izjūta bija – lūgt ziņojuma autoriem turpmāk meklēt jebkādus citus izaicinājumus dzīvē, tikai ne veikt rakstu darbus.
Nopietns lūgums jaunajiem autoriem būtu – rakstu darbos nemelot, pat ja priekšniece stāv blakus ar pātadziņu un sola neklausīgos ielikt kaktā vai ierēdņu rotācijas kārtībā nosūtīt darbā uz morgu (lasi – Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centru), kurp Veselības ministrija regulāri „aizrotē” mazāk uzticamus darbiniekus.
Tātad garajā ziņojumā no 3. līdz 6. lapaspusei atklāts „noziegums” – proti telpu plānošana 47 kvadrātmetru platībā no kurām vienai dots šifrēts nosaukums „ārsta kabinets”, otra nosaukta par procedūru telpu, trešā par māsas kabinetu. Un no šiem vārdiem vēlāk nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” ārkārtas dalībnieku sapulcē tika izdarīts secinājums, ka šeit noteikti atradīsies ģimenes ārsta prakses telpas (ģimenes ārstu prakse pieder citiem kolēģiem, bet Anda Nulle šajā praksē pieskata savus ģimenes medicīnas pacientus) un par šo telpu īri noteikti tiks prasīta pārlieku maza cena (kaut ziņojumā ir teikts: „salīdzinot nomas maksu citām Sabiedrības izmantotajā ēkā iznomātām telpām, Komisija neguva apstiprinājumu, ka „NPP” būtu labvēlīgāki nomas maksas nosacījumi, salīdzinājumā ar citiem nomniekiem”).
Visļaunākais nodarījums, ko pēc nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” ārkārtas vienpersoniskajā dalībnieku sapulcē skaidrotā, ir sadarījusi Anda Nulle –, ir pieņēmusi darbā savus bērnus. Tiesa, komisijas ziņojumā ir skaidri un saprotami teikts, ka „pārbaudes laikā netika gūts apstiprinājums, ka Sabiedrības valdes priekšsēdētāja būtu pieņēmusi lēmumus attiecībā uz savu dēlu T.N. Jāpiebilst, ka T.N. ir funkcionālais speciālists, kas ārstē pacientus.
Un tad nāk lielais noziegums – valdes priekšsēdētājas meitai, kura gan ir nodarbināta ģimenes ārsta praksē, bet nav nodarbināta rehabilitācijas centrā „Vaivari”, ir identifikācijas karte, kas viņai ļauj pārvietoties pa „Vaivaru” rehabilitācijas centru, un uzbraukt ar liftu.
Attiecībā par to, ka Anda Nulle ne tikai strādā par rehabilitācijas centra vadītāju, bet ir saglabājusi savu ģimenes ārsta sertifikātu, un joprojām pieskata savus pacientus,
četri ierēdņi valsts sekretāres viedā vadībā atklāj, ka „Komisijas ieskatā, vērtējot Sabiedrības valdes priekšsēdētāja amatam noteiktos pienākumus un attiecīgo atbildību, Sabiedrības lielumu, apgrozījumu un mērogu, likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” paredzētā atļauja savienot valsts kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētāja amatu ar ārsta darbu ir jāinterpretē atbilstoši faktiskajai situācijai, piemērojot ne tikai tiesību normas gramatisko iztulkošanas metodi, bet arī citas metodes, iepazīstoties un cenšoties noskaidrot likumdevēja gribu un mērķi, izdodot konkrēto tiesību normu, t.i. vai likumdevējs ir vēlējies noteikt, ka valsts kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētājs var papildus veikt ģimenes ārsta pienākumus ar 1580 pie Andas Nulles reģistrētajiem pacientiem, no tiem 311 bērniem”.
Es jums iztulkošu šeit rakstīto. Ierēdņi paziņo, ka likums ir nepareizs, tādēļ konkrētajā gadījumā nedarbojas. Pēc ierēdņu domām – likuma ietvaros Anda Nulle varbūt drīkstēja strādāt par ģimenes ārsti, bet pēc iedomātā ministrijas burta un gara nedrīkstēja, jo ministrijas valsts sekretārei (bet varbūt tomēr vēstures mēslainē aizejošajam Veselības ministram Danielam Pavļutam – nu neticu, ka valsts sekretāre vienpersoniski piesmej valsti) likumam (atvainojos) – „uzspļaut”.
Diemžēl mums šobrīd ir dažādi žanri – literārais un birokrātiskais. Veselības ministrijas komisijas secinājumi skaidri pierāda komisijas nekompetenci ārstniecības novērtēšanā. Patiesībā 90% Veselības ministrijas pēdējā laikā radīti dokumenti ir rakstīti ar „copy-paste” no citiem dokumentiem, dokumentus ir radījuši dažādi autori, bet kopā tie sastiķēti kā lupatu deķis. Mācīt pamatus sabiedrības veselībā un veselības aprūpes vadībā nav šī raksta uzdevums, bet visiem autoriem derētu atjaunot zināšanas RSU Sabiedrības veselības institūtā.
Un tomēr – komisijas priekšlikumos nav minēta valdes atlaišana. Ne ar pušplēstu vārdu komisija nav raudzījusi kādu nosodīt. Visiem tiem lasītājiem, kam nav laika un vēlmes lasīt 14 lapaspuses garo komisijas ziņojumu, piedāvāju tikai komisijas priekšlikums kā slēdzienu pārbaudei: „ Priekšlikumi:
- turpmāk, pieņemot lēmumus par Sabiedrības dalību projektos, izvērtēt Sabiedrības tiešos un netiešos ieguvumus, kā arī paredzēt projektu realizācijai nepieciešamos resursus, izvērtējumu dokumentēt;
- nodrošināt normatīvajiem aktiem atbilstošu jaunās ēkas būvniecības rezultātā radīto brīvo nomas platību iznomāšanu, veicinot iespējami plašu publicitāti par pieejamajām nomas platībām;
- regulāri pārskatīt telpu nomas līgumos noteiktās nomas maksas, nepieciešamības gadījumā tās mainot;
- Sabiedrības identifikācijas kartes izgatavot un izsniegt tikai Sabiedrībā nodarbinātām personām, ar kurām ir nodibinātas darba tiesiskās attiecības.”
Pasaules Veselības organizācija, Eiropas komisija un OECD ir vairākkārt norādījusi uz nepieciešamību lielajās klīnikās ieviest primārās aprūpes prakses. Tādēļ ģimenes ārsti strādā gan Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, gan Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, gan Rīgas Stradiņa universitātes mācību korpusā, gan reģionālajās slimnīcās. Veselības ministrijas vēlme izēst ģimenes ārstu praksi no „Vaivaru” rehabilitācijas centra ir nevēlēšanās sekot pasaules viedoklim. Tā ir pilnīgi pašsaprotama, progresīva, racionāla un arī OECD vairākkārt atzīta un Latvijai ieteikta prakse, ka lielās mono- un daudzprofilu veselības aprūpes iestādes pilda ne tikai savu pamatfunkciju, bet arī aktīvi – ar visiem saviem pieejamajiem resursiem piedalās primārās veselības aprūpes teritoriālo pakalpojumu nodrošināšanā iedzīvotājiem, tādējādi veicinot gan kvalitatīva pakalpojuma pieejamību, gan vienlaicīgu intensīvu un mērķtiecīgu resursu izmantošanu iestādēs. Tas ir klasisks laba un gādīga saimnieka piemērs uzņēmuma vadībā. Secinājumam bija jābūt diametrāli pretējam – izteikt Andai Nullei pateicību par ieguldījumu iedzīvotāju primārās aprūpes stiprināšanā.
Man te derētu pāriet uz saudzīgu kritiku valsts sekretāres Indras Dreikas (vai tomēr Daniela Pavļuta?) rakstu darbam „Par Andas Nulles atsaukšanu no Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” valdes priekšsēdētājas amata”. Es to atstāšu nākamajai publikācijai, jo arī es nevaru pretendēt uz Andreja Upīša lauriem – ja es sarakstītu „Zaļo zemi” – kārtīga ķieģeļa apjoma grāmatu – to nelasītu neviens.
Un tomēr, gatavojoties nākošajiem publiskas sarakstes raundiem, vēlos norādīt, ka Indra Dreika dažās dienās mainījusi retoriku, un galvenokārt satraucas nevis par „Vaivaru” rehabilitācijas centra attīstību, bet gan par Andas Nulles ģimenes ārsta prakses pacientu veselību. Līdz šim – pēdējos divos gados Veselības ministrija ne ar rosību, ne atbalstu, ne ar pušplēstu vārdu nav parādījusi rūpi par ģimenes ārstu pacientiem, un patiesībā – tikai traucējusi ģimenes ārstiem strādāt ar neiedomājamu papildus birokrātiju. Neviens cits ģimenes ārsts nav bijis tik slikts, lai par viņa pacientiem asariņu nobirdinātu ministrs vai valsts sekretāre. Bet še Tev – divarpus lapaspuses asarainu atklāsmju. Tiesa, valsts sekretāre atlaiž Andu Nulli no „Vaivaru” rehabilitācijas centra vadības, nevis iesaka samazināt ārsta praksi. Nav jau arī sūdzību par Andu Nulli kā ģimenes ārsti (nav jau arī kā par rehabilitoloģi vai Latvijas rehabilitācijas līderi).
Ģimenes ārsta prakses novērtējums veicams pēc pacientu apmierinātības un ārstniecības rezultātu datu analīzes.
Pagaidām Indras Dreikas sacerējuma vērtējums ir „skaistos teikumos ieslēpti meli”. Ja ministrija vēlas – analizēšu tos publiski. Mīļie lasītāji – ministrijas (Daniela Pavļuta) veikumā ir tik daudz melu un nejēdzību, ka es varētu sarakstīt kopotos rakstus.
