Pēteris Apinis: Trešā diena Libānā – kalnos un Dieva īpaši mīlētā pilsētā
0
Joprojām esmu pie stūres Libānā. Trešajā dienā atgriežos pie metodes – braukt vienam, neņemt līdzi ceļvedi. Lieta tāda, ka braukšana pašam kā šoferim, stūrmanim un fotogrāfam vienlaikus vai braukšana, kad kāds tev saka – kurp jābrauc, ir pilnīgi dažādi sporta veidi – braukt pašam skatīt svešu zemi vai braukt vietējas izpratnes vai uzstādījumu kārtā. Apmēram tāpat kā bobsleja trešais stūmējs un skeletonists – it kā abiem ir ķiveres, abi brauc pa reni, bet sporta veids ir atšķirīgs.
Tad, kad mašīnā iesēžas svešs ceļabiedrs, pat ja gids, tu esi sasaistīts. Baznīcas suvenīru veikalā viņš kā īstens kristietis gaida, ka tu, atbalstīdams šo svēto vietu, nopirksi ikonai līdzīgu glezniņu vai vismaz dažas sveces, bet tu nopērc mūku spiestu olīveļļu un baznīcas pagrabā nostādinātu sarkanvīnu. Viņš ir pārsteigts, ka tur, kur visi tūristi paklausīgi dodas pa kreisi, tu dodies lejā pie jūras. Un vispār tu nevari pat domāt par vientuļam ceļotājam pierasto 10–15 minūšu nomiedzi pēc dažu stundu braukšanas. Vēl gids tevi ved ēst saldumus, kuros ir par daudz medus, bet tu labprātāk ēstu kartupeli ar gaļu.
Neliels iestarpinājums par braukšanu pie stūres. Divu dienu laikā esmu tiktāl apguvis vietējās braukšanas prasmes, ka vairāk apdzenu nekā apdzen mani. Būtu man vēl trīs dienas laiks patrenēties, varētu aicināt Verstapenu uz sacensībām – pēcpusdienā šķērseniski caurbraukt Deli vai Teherānu. Bet apdzīšana šeit biežāk tiek veikta pa labo, nevis kreiso pusi, jo priekšā braucējs cenšas turēties pie viduslīnijas un garām nevienu nelaist. Vienīgais arguments apdzīšanai ir skaņas signāls, tas ir ļoti daudzveidīgs, parasti divi vai trīs īsi signāli, bet mēdz būt īss, garš un vēlreiz īss, garš.
Īpašs stāsts ir par bākugunīm līdzīgiem veidojumiem. Iedomājieties – brauciet pa šoseju ar atļautajiem 100 kilometriem stundā, bet no aizmugures strauju tuvojas balta smagā mašīna ar zilām un sarkanām bākugunīm uz jumta. Ko padomāsiet? Tas izrādās ir gāzes cisternas vedējs, un bākugunis gan viņam pašam, gan citiem rekomendē būt uzmanīgiem. Un viņš arī brauc uzmanīgi – ne ātrāk par 130 kilometriem stundā. Toties daudz zīmīgāks skats , kad uz normālas līkumotas šosejas aiz līkuma ieraugi zaļi sarkanas vai zili sarkanas mainīgas gaismas ceļa labajā pusē. Ko padomāiet? Tur ir kafijas kiosks, kurā bez kafijas var iegādāties sāļas un saldas uzkodas. Jau trešā diena, bet ieraugot šīs ugunis ceļa malā, mazināju ātrumu.
Es nemēdzu lietot GPS, taču šoreiz tas kļuva arī nepieejams – pārtērēju pieejamos interneta resursus mobilajam telefonam, un pēc tam, kad papildināju – telefons attiecībā par kartēm teica stingru “nē”. Bet braukt bez interneta ir labi – visu laiku domā, kā kartogrāfi interpretējuši vienu vai citu ceļu, redzi – kur kartē netālu kāda ala vai kāds ūdenskritums, kāda veca baznīca vai vienkārši skaists skats.
Tā nu braucu apli no Beirutas austrumu virzienā, skaistos kalnos, kas mīlīgi tiek apzīmēti kā Beirutas kalns. Uzreiz jāsaka, ka cilvēki, kas šeit dzīvo – kaut arī pusotras stundas braucienā no Beirutas, ir bagātāki nekā Libānas dienvidos. Jo augstāka klints, jo lepnāka divstāvu vai trīsstāvu māja uz tās uzcelta. Ceļi asfaltēti, taču vietām ūdeņu sagrauzti. Kristiešu dievnami, pie kuriem informācija stāsta, ka tie šeit atradušies, ja ne no pirmā, tad vismaz 5 gadsimta.
Braucot vienam, šis tas var paiet garām, tā arī šodien dažus ūdenskritumus neatradu. Atšķirībā no ievērojamā latviešu stāstnieka un ceļotāja Žiga, kurš katru ūdenskritumu atrod, izbradā un krāšņi apraksta, es parasti atceros, ka ūdenskritumus jāskatās pavasarī, kad sniegi kūst, bet labāk – Islandē vai Norvēģijā. Savukārt ar alām ir tā, ka visās, ko atradu, īsti kāpt dziļumā man bija bail (priekšā jau arī bija novilkta trose). Libānā alu ļoti daudz, Guntis Eniņš šeit varētu dzīvi baudīt pa šīm alām līzdams vai pat ar laivu braukdams. Bet arī ar laivu pa alām jābrauc pavasarī. Patiesībā milzīgi aizsprosti priekš hidroelektrostacijām stāv tukši un gaida kūstam pavasara sniegus.
Skaistākā ala nosaukta Svētā Žorža vai varbūt Svētā Jura vārdā, kurš ne tikai pūķi kāvis, bet šajā alā mitis (jādomā, ka tie tomēr ir dažādi personāži). Svētajam Jurim vajadzēja būt izcilam orientieristam, lai veiktu ceļu pāri kalniem un pa klinti nolaistos alā.
Kā jau iepriekš minēju, Jēzus Kristus un viņa mācekļi lielāko daļu savas dzīves vadījuši Libānas teritorijā un runājuši aramiešu valodā, kas Libānas kristiešiem dod pilnu pārliecību, ka Kristus ir viņējais caur un cauri.
Tomēr dižāka statuja Libānā nav tikusi Jēzum, bet gan Libānas Svētajam Čarbelim (Saint Charbel, īstajā vārdā Juzefs Antons Makhloufs). Maronītu ordeņa priesteris un mūks Čarbelis ir Libānas kristiešiem dārga personība sava stingrā garīguma dēļ, pazīstams ar dziedināšanas brīnumiem, kas viņam piedēvēti arī pēc nāves. Viņš dzimis 1828. gadā, miris 1898. gada Ziemassvētku priekšvakarā. Libānā viņš tiek uzskatīts ne tikai par svēto, bet arī valsts vienotības simbolu un dibinātāja svētā Marona pieredzes mantinieku. 1965. gadā viņu beatificēja, bet 1977. gadā pāvests Pāvils VI viņu kanonizēja.
Skulptūra ir divdesmit septiņus metrus augsta, sver 60 tonnas, un ir uzstādīta 2000 metru augstā kalnā – labi redzama no Beirutas puses. Tiesa, tieši šajā vietā ir Libānas slēpošanas kūrorts ar daudzām viesnīcām un restorāniem, un neatstāj iespaids, ka Svētais Čarbelis tagad pilda pienākumu piesaistīt tūristus kūrortam. Tiesa, sniegs apkārtējos kalnos ir, bet slēpošanai nepietiekams, tā, ka kūrorti gaida jauno gadu ar sniegu. Vēl japiebilst, ka nepilnus sešdesmit gadus vecais maronītu tēlnieks Alvans ir radījis vairāk nekā 50 Svētā Čarbeļa statujas, tostarp figūras Austrālijā un Venecuēlā. Svētā Marona klosterī Annajā, kur atrodas Svētā Čarbeļa kaps un eremīts, atrodas četras svētā Čarbeļa skulptūras, ko visas veidojis Alvans.
Galvenais iemesls, kādēļ pašam ir vērts braukt kalnos bez pavadoņiem ir pateikts Vladimira Visocka dziesmā: “labāki par kalniem var būt tikai kalni, kuros tu vēl neesi bijis”. Libānas kalni ir braukšanas vērti. Vienīgo reizi ieraudzīju policistu, kad kalnos fotografēju kādu senu baznīciņu vai drīzāk kapellu. Policists ieraudzījis mani ar fotoaparātu vietā, kur pēc viņa domām nevienam nevajadzētu būt, apstādināja savu lielo apvidus mašīnu. Uzreiz uzsāka sarunu angļu valodā un bargi noprasīja – vai man ir ieroči. Es norādīju uz fotokameru. Policists atmaiga un norādīja uz uzrakstu pie baznīcas, kas liecināja, ka šeit medīt ir kategoriski aizliegts, kā arī izstāstīja, ka daudzus gadus atpakaļ viņš uz šī celiņa esot redzējis lāci. Nevienu mežazvēru visā ceļā neredzēju, tikai vienā ciemā tika dzīts milzīgs kazu ganāmpulks. Izrādījās šis ciems esot slavens ar savām ziepēm, kuru ražošanai vajadzīgi kazu tauki.
Daba un zemkopība
Uz Libānu ir vērts braukt, tā ir skaista vieta. Libāna pārsteidz ar savu dabas daudzveidību, kas apvieno gan Vidusjūras piekrastes šarmu, gan kalnaino iekšzemes ainavu. Libānas piekraste ir slavena ar savām baltajām smilšu pludmalēm, kas stiepjas gar visu valsts garumu. Tās ir ideālas vieta atpūtai un peldēšanai Vidusjūrā. Taisnība – trīs dienu laikā peldei laika neatradu. Dažviet piekraste ir klāta ar stāvām klintīm, kas veido iespaidīgus skatus, piekrastē ir daudzas jūras alas, kas veidojušās dabiskās erozijas rezultātā.
Valsts iekšzemē dominē Libānas kalni, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem. Augstākais punkts ir Qurnat as Sawda, kas sasniedz 3088 metrus virs jūras līmeņa. Starp kalniem atrodas daudzas gleznainas ielejas un upes, kas padara Libānas iekšzemi par īstu dabas paradīzi. Libānas daba mainās atkarā no gadalaika. Vasarās valda karsts un sauss laiks, bet ziemās kalnos ir sniegs. Pavasarī un rudenī daba esot īpaši skaista, jo ziedot dažādi augi. Jāteic – arī ziemā kalni ir ļoti skaisti.
Nacionālais Libānas simbols ir ciedru meži (izcirsti gadu tūkstošos). Stāstot par Libānu, ciedriem ir vērts pieskarties vairāk.
Libānas ciedrs ir ciedru ģints koku suga, bet libāņi uzskata, ka tā ir pamatsuga un visi pārējās pasaules ciedri ir Libānas ciedra pasugas. Libānā ciedri aug kalnos līdz 2000 metru augstumā.
Veciem kokiem lapotne iegūst lietussarga formu. Čiekuri ir gaiši brūni, 10 cm lieli, bet sēklas – 15 mm lielas, riekstveidīgas, čiekurā saglabājot dīgtspēju līdz 20 gadiem. Sēklas nav ēdamas! Ciedrs aug lēni, Libānā esot atrodami pusotra vai pat divus tūkstošus gadus veci koki. Libānas ciedra koksne ir izturīga un viegla. Pateicoties savām īpašībām koksne tiek lietota kuģubūvē, celtniecībā, kā arī mēbeļu ražošanā. Libānas ciedrs tiek pasaulē plaši kultivēts un izmantots pilsētu apzaļumošanā. Libānā ciedrs ir īpašā cieņā. Tas ir Libānas simbols un rotā gan Libānas karogu, gan ģerboni. Kādreiz Libānas teritoriju sedza milzīgi ciedru meži. Bet senči jau vismaz desmit tūkstošus gadu pirms mūsu ēras pamanīja, ka ciedrs negrimst, no tā var taisīt plostu vai laivu un kuģot pat pa jūru. Vēlāk no ciedra feniķieši taisīja tirdzniecības kuģus, un šie kuģi kalpoja arī kā tirgus prece. Rezultātā Libānas meži tika izcirsti. 20. gadsimtā īstu ciršanas trakumu ciedru meži piedzīvoja otrā pasaules kara laikā.
Lai saglabātu dabas daudzveidību, Libānā ir izveidots aizsargājamo teritoriju tīkls, kurā ietilpst nacionālie parki, dabas rezervāti un citi aizsargājami objekti. Diemžēl katra jauna karadarbība atstāj ietekmi uz Libānas dabu. Jāpiebilst, ka Libānas dienvidos ir milzīga netīrība, visur mētājas atkritumi, bieži vien vienkārši kaudzēs pie ielas, bet visvairāk – Vidusjūras piekrastē. Joprojām šajos rajonos atkritumi tiek izbērti upē vai Vidusjūrā. Libānas vidienē, bet īpaši Beirutas kalnā atkritumu dabā nav vai to ir maz, tie nav uzkrītoši pamanāmi.
Stāstot par Libānas dabu, jāpieskaras zemkopībai. Aramzemes ir maz, taču klimats un salīdzinoši bagātīgais ūdens krājums no avotiem veicina dažādu kultūru intensīvu audzēšanu kalnu nogāzēs un piekrastes reģionā. Apūdeņotajā piekrastes līdzenumā tiek audzēti dārzeņi, banāni un citrusaugļi. Kalnu pakājēs galvenās kultūras ir olīvas, vīnogas, tabaka, vīģes un mandeles. Puskilometra augstumā audzē persikus, aprikozes, plūmes un ķiršus, bet aptuveni kilometra augstumā zaļo ābeles un bumbieres. Mājputni ir galvenais lauksaimniecības ienākumu avots, taču audzē arī kazas, aitas un liellopus. Līdz 2006. gadam turpinoties vardarbībai, daudzi mazie zemkopji zaudēja mājlopus, ievērojami samazinājās lauksaimniecības kultūru ražošana. Stāstot par Libānas zemkopību jāpiemin narkotisku vielu ražošana svarīgākajā lauksaimniecības zemē – Bekas ielejā. Bekas ieleja ir auglīga ieleja un Libānas svarīgākais lauksaimniecības reģions.
Ģeogrāfiski Bekas ieleja atrodas starp Libānas kalnu rietumos un Antilibānas kalniem austrumos. Tā ir Jordānijas Rifta ielejas ziemeļu turpinājums un tādējādi daļa no Lielās Rifta ielejas, kas stiepjas no Sīrijas līdz Sarkanajai jūrai. Bekas ieleja ir 120 km gara un vidēji 16 km plata. Tajā valda Vidusjūras klimats ar mitru, sniegotu ziemu un sausu, siltu vasaru.
No ielejas iztek divas upes – Oronte plūst uz ziemeļiem – uz Sīriju un Turciju, bet Litani – uz dienvidiem, tad uz rietumiem uz Vidusjūru.
Mūsdienās ieleja veido 40% Libānas aramzemes. Ielejas ziemeļu daļu, kur ir mazāk nokrišņu un mazāk auglīgu augšņu, galvenokārt izmanto lopu ganībām. Vēl ielejā ir vīna dārzi. Un tomēr pasaules uzmanības centrā Bekas ieleja nonākusi tam, ka publiskajā telpā tapis daudz analizēts fakts, ka itin legāli Bekas ielejā ražo arī hašišu un audzē opija magones, ko eksportē nelegālās narkotiku tirdzniecības ietvaros caur piekrastes ostām. Pēc nepārbaudītiem datiem Libāna ir trešā lielākā kaņepju audzētāja pasaulē, 2020. gadā valsts legalizēja kaņepju ražošanu, it kā – lai veicinātu valsts ekonomiku. Šī atziņa man atsauca atmiņā Veselības ministra Hosama Abu Meri jūsmīgo atbalstu murgainai idejai par narkotiku dekriminalizēšanu Latvijā.
Vecākā pilsēta pasaulē Bībla (Byblos, mūsdienās saukta par Džubeilu)
Pilsēta, uz kuru vērts aizbraukt, lai sajustu vēstures elpu. Dievs šo vietu tā ir mīlējis, ka tajā cilvēki vienmēr ir dzīvojuši kopš brīža, kad pirmais mūsu sencis no Āfrikas devās uz Eiropu.
Piekrastes pilsēta Bībla atrodas uz smilšakmens klints 40 km uz ziemeļiem no Beirūtas. Pilsēta ir sena jūras osta, viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām pasaulē. Nosaukums Byblos ir grieķu izcelsmes; tā grieķi dēvēja papirusu, ko caur Biblu eksportēja. Vārds Bībele ir atvasināts no byblos kā “papirusa grāmata”.
Bībla ir bijusi apdzīvota vismaz neolīta periodā (jaunajā akmens laikmetā; ap 8000 – 4000 gadu pirms mūsu ēras), bet 4. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tur izveidojusies plaša apmetne. Kopš bronzas laikmeta Bībla ir viens no nozīmīgākajiem Vidusjūras pilsētu organizācijas piemēriem.
Tā kā Bībla bija galvenā osta, no kuras uz Ēģipti eksportēja ciedru un citus vērtīgus kokmateriālus, tā drīz kļuva par lielu tirdzniecības centru. Ēģiptiešu pieminekļi un uzraksti, kas atrasti šajā vietā, liecina par ciešiem sakariem ar Nīlas upes ieleju visā 2. tūkstošgades otrajā pusē p.m.ē. Pēc Ēģiptes sabrukuma 11. gadsimtā p.m.ē. Bībla kļuva par galveno Feniķijas pilsētu.
Bīblā tika izstrādāts feniķiešu alfabēts, un Bīblā ir saglabājušies gandrīz visi zināmie agrīnie feniķiešu uzraksti, no kuriem lielākā daļa datēta ar 10. gadsimtu pirms mūsu ēras. Senākais zināmais feniķiešu uzraksts izgrebts uz Ahiramas sarkofāga. Grieķi, bet vēlāķ romieši, veidojot savus alfabētus, lielā mērā ietekmējās no feniķiešu rakstības.
Patiesībā Biblas vēsture ir viena vienīga asins izliešana. Nāca vieni, otri, trešie, nogalināja visus iepriekšējos, daudzkārt pilnībā nomainīja valodu, bet pilsēta palika.
No vieglāk saprotamiem vēstures laikiem jāmin, ka krustneši ieņēma pilsētu 1103. gadā un nosauca to par Gibelētu. Viņi tur uzcēla pili (izmantojot akmeņus no iepriekšējām celtnēm), bet 1189. gadā Ajūbida sultāns Saladīns krustnešus padzina.
Mūsdienās drupas veido krustnešu nocietinājumi un vārti, romiešu kolonāde un neliels teātris, feniķiešu nocietinājumi, trīs lieli tempļi un nekropole, kā arī neolīta dzīvojamo ēku paliekas. Bībla 1984. gadā tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar ierakstu, ka Bībla ir nepārtrauktas būvniecības vēstures liecība, sākot no pirmās zvejnieku kopienas apmetnes pirms 8000 gadiem, caur pirmajām pilsētas ēkām, bronzas laikmeta monumentālajiem tempļiem, persiešu nocietinājumiem, romiešu ceļu, bizantiešu baznīcām, krustnešu citadeli, kā arī viduslaiku un osmaņu pilsētu.
Un tomēr nebūtu par šo pilsētu vērts stāstīt vienkārši tāpat. Būtība ir apstāklī, ka visi mūsu senči – neandertālieši, deņisovieši vai erektētie cilvēki, kas bija sadomājuši atstāt Āfriku pārapdzīvotības, pārtikas trūkuma vai vienkārši ziņkāres dzīti, varēja atrast tikai vienu ceļu uz Eiropu un Āziju – caur Libānas rietumu krastu, ja nu viņiem nebija luste iet pār tuksnesim vai kāpt kalnos. Patiesībā tieši pie Bīblas ir šaurā vieta, kurai nācās iet cauri, bet te vienmēr kādi citi jau bija priekšā. Kopš tiem laikiem Libānā vēsture paredz karus un ķīviņus nepārtraukti. Tolaik, gluži kā mūsdienās, draudzīgu mieru sešdesmit dienu garumā neviens negarantēja.
Un šādos apstākļos viens mūsu sencis Bīblā piesēja asu akmeni kokam un radīja cirvi. Viņš ne tikai nocirta Libānas ciedru, bet radīja baļķi. Ar šo baļķi varēja vizināties siltajos Vidusjūras ūdeņos, bet varēja salikt šos baļķus citu pret citu, līdz sanāca būve, kurā paslēpties no lielā lāča vai zobenzobu tīģera. Cits gudrinieks šos baļķus sāka likt apkārt nometnei kā žogu. Bet trešais saprata, ka pie mieta stiprinātais asais akmens rada papildus argumentus sarunās ar tiem mūsu senčiem, kas arī nonāca šajā rajonā, lai dotos uz Eiropu vai Āziju.
Sencis, kas aptvēra, ka visi var sabūvēt mājām līdzīgas dzīvojamās nojumes, kas aplika ap šīm nojumēm sētu, radīja pilsētu, kas pēc daudziem tūkstošiem gadu ir transformējusies par Parīzi, SanPaulu, Ņujorku vai Šanhaju. Tā nu sprieda aiz pirmās pasaules pilsētas sētas sanākušie sentēvi – kurš kurp dosies – kurš kopā ar ģimeni vai baru caur Turciju uz Eiropu, kurš uz Mazāziju, bet kāds sapņoja, ka viņa pēctecis pēc daudziem tūkstošiem gadu pāries Bēringa šaurumam un sasniegs Ameriku. Un tā vēsture – no akmens cirvja līdz internetam un mākslīgajam intelektam.
