Pēteris Apinis: Svētceļojums, reliģija un medicīna – kā tas korelē?
35
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Augusts ir svētceļojuma mēnesis; Latvijas katoļu baznīcai tas ir laiks, kad svētceļnieki un ticīgie no visām Latvijas pusēm dodas ceļā uz Aglonu, lai 15. augustā vienotos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Kaut svētceļnieku skaits pēc Covid–19 pandēmijas mazinājies, tomēr augusta sākumā saulē, lietū un negaisā svētceļnieki kājām dodas uz Aglonu.
Kristiešiem populārākais svētceļnieku maršruts ir Santjago ceļš (Camino de Santiago), kura galamērķis ir Spānijas ziemeļu pilsētas Santiago de Compostela Svētā Jēkaba katedrāle. Šķietami būtiskā atšķirība ir tā, ka Santjago ceļam ir neierobežota laika izvēle, un nav nekādas uzskaites un reģistrācijas. Nevar jau teikt, ka latviešiem nebūtu citu ceļa maršrutu, kurp kājām aizstaigāt, jo katoļi mēdz noiet no Alsungas līdz Kuldīgai, bet vēl itin labs ceļa galamērķis esot Skaistkalne. No veselības viedokļa šāds pārgājiens vasarā ir ļoti vērtīgs, ja vien maršruts izvēlēts iespējami mazāk gar automobiļu pārpilnām un apdūmotām šosejām.
Man šķiet, ka tādi pasākumi kā tradicionālais skrējiens no Rīgas uz Valmieru jūnija sākumā vai pārgājiens (pārskrējiens) no Kolkas uz Dubultiem (šogad pretējā virzienā) septembrī ir zināms atavisms no svētceļojuma.
Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā ir brīdis, kad visi Latvijas politiķi kļūst dievticīgi (15. augusta facebook bildēs Edvards Smiltēns būs skatāms ar krustu, nevis hokeja nūju). Covid–19 pandēmijas laikā politiķi pat kļuva tik dievticīgi, ka tika tuvāk Dievmātei nodalīti no tautas ar žogu.
Šogad tautas priekšstāvjiem ir iespēja būt tuvāk pie tautas un doties uz Aglonu ar svētceļojuma vilcienu.
Šādā nedaudz agnostiskā skatījumā, augusts ir labs brīdis lai paraudzītos uz reliģijas simbiozi ar medicīnu. Nereti veselības aprūpē un ar to saistītajās jomās strādājošajiem ir kārdinoši noraidīt reliģiju un reliģiskās grupas kā nesaderīgas ar medicīnu, kura balstīta uz pierādījumiem. Taču, nerunājot un nekomunicējot ar reliģiskām grupām, medicīna riskē nodarīt ļaunumu lielākajai daļai zemeslodes iedzīvotāju, kas ir reliģiozi.
Reliģijas spēja uzlabot veselības aprūpi pasaulē
Reliģijai ir potenciāls uzlabot veselību pasaulē. Ticība vada gan atsevišķu indivīdu, gan veselu kopienu un pat atsevišķu valstu (piem., Irāna) dzīvi pasaulē, un 84 % pasaules iedzīvotāju ir piederīgi kādai no reliģiskajām grupām.
Reliģijai un veselības aprūpei ir kopīgas tādas vērtības kā taisnīgums, cilvēka cieņa un rūpes par cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība. Reliģisko kopienu slimnīcas bija aizsākums modernajai veselības aprūpei un vēl šobaltdien daudzus veselības aprūpes pakalpojumus visā pasaulē sniedz reliģisku organizāciju uzturētas klīnikas. Tas gan vairāk attiecas uz valstīm ar zemiem ienākumiem, kur valsts pārvaldītā valsts veselības aprūpes infrastruktūra ir nepietiekama un pārslogota. Reliģisko organizāciju medicīnas iestāžu ģeogrāfiskais pārklājums, ietekme, uzticība un pieredze, ļauj pasaulē samazināt infekciju un neinfekciju slimību izplatību un ietekmi uz sabiedrības veselību. Šķiet, visveiksmīgāk reliģisko sistēmu veselības aprūpes institūcijas iesaistījās globālajā HIV/AIDS apkarošanā. Reliģiskajām veselības aizsardzības struktūūrām bija nozīmīgs iespaids malārijas mazināšanā, kā arī īstenojot dažādas imunizācijas kampaņas (tiesa, reliģiskās mācības veselības aprūpē ne vienmēr ir devušas labumu pacientiem, un reliģiskie uzskati ir bijuši saistīti arī ar vilcināšanos vakcinēties. Tipisks piemērs ir reliģisko organizaciju skepse pret cilvēka papilomas vīrusa vakcinācijas kampaņām, skaidrojot, ka vakcinacija varētu tikt tulkota, ka skolēniem nevajadzētu pirms laulībām atturēties no seksuālām attiecībām). Globāli ir daudz piemēru, kamdēļ sekulārām veselības aprūpes iestādem ir neuzticība pret reliģisko iestāžu veselības aprūpes mērķiem. Ir arī otrādi – reliģiozas iedzīvotāju grupas uzskata, ka ir cietušas no vēsturiskas netaisnības no Rietumu veselības aprūpes medicīnas iestāžu puses, ka tām veiktas neatbilstošas veselības aprūpes intervences, kurās nav ņemta vērā ticība un pārliecība.
Augusts ir labs laiks sarunai par sadarbību starp reliģiju un zinātni, kā arī savstarpēju izpratni.
Tā kā veselības aprūpe nav imūna pret plašākām sabiedrības tendencēm, sākotnēji ir jānoraida jebkāda veida reliģiskā neiecietība. ANO Ģenerālā asambleja ir pasludinājusi 22. augustu par Starptautisko reliģijas vai pārliecības dēļ veiktas vardarbības upuru piemiņas dienu, lai palielinātu informētību un veicinātu atklātu un cieņpilnu starpkonfesionālu un starpkulturālu dialogu. Globālais merķis ir stiprināt partnerattiecības starp sabiedrības veselības aizsardzības iestādēm, politikas veidotājiem un reliģiskajām organizācijām. Tas nozīmē veselības aprūpes sniedzējiem censties uzlabot izpratni par daudzajiem reliģisko uzskatu kopumiem, kas saistīti ar medicīnu, lai varētu piedāvāt līdzjutīgu aprūpi, kas maksimāli palielina pacientu autonomiju un veselību neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Reliģiskajiem līderiem ir jāapzinās un uzmanīgi jāizmanto viņu vārdu spēks, kas ietekmē viņu kopienu attieksmi pret sabiedrības veselības ieteikumiem. Te man jāteic, ka Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs ir vienmēr izmantojis savu ietekmi un vārda spēku lai ticīgajiem (un Aglonā sabraukušajiem īslaicīgi ticīgajiem) mācītu atturēties no smēķēšanas, pārmērīgas alkohola lietošanas, narkotiku lietošanas; viņš ir aicinājis būt līdzestīgiem ārstēšanas procesā un rūpēties par savu un tuvinieku veselību. Man šķiet, ka Zbigņeva Stankeviča veselības mācība bijusi daudzkārt iedarbīgāka par visiem Veselības ministrijas plakātiem, kampaņām un uzsaukumiem daudzu gadu garumā. Es vēl itin labi atceros arhibīskapu kā ļoti labu vidējo un garo distanču skrējēju.
Sapnis par nemirstību un svētceļošana
Svētceļojumi ir medicīnas tūrisma vēsturiskais pamats. Medicīnas tūrismu mēs mēdzam uzskatīt par jaunu parādību, kad kosmētiskas operācijas brauc veikt Turcijā, endoprotezēšanas – Apvienotajos Arābu emirātos, bet sirds asinsvadu šuntēšanu Indijā. Tomēr cilvēki jau tūkstošiem gadu ir ceļojuši īsus un tālus ceļus, lai meklētu labāku veselību. Iespējams, ka lielie ģeogrāfiskie atklājumi saistīti ar cilvēku centieniem nokļūt tālajās svešajās zemēs, kurās esot atrodams nemirstības eliksīrs.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka senie Mezopotāmijas iedzīvotāji trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras devās uz dziedinošā dieva templi Tell Brak, Sīrijā, meklējot zāles pret acu slimībām.
Senajā Grieķijā medicīnas dieva Asklepija pielūdzēji devās svētceļojumā uz viņa templi Epidaurā, kur viņiem tika veikta dziedināšana, izmantojot “inkubācijas rituālus” (šķiet, lūgšanas, gavēnis un ceremonijas).
Labsajūtas un medicīnas tūrisma pirmsākumi Eiropā saistās ar dabisko karsto avotu un minerālūdens avotu izmantošanu, bet Āzijā ar holistisku skatījumu, ko piedāvā uz daoismu un budismu balstītā tradicionālā ķīniešu medicīna, kas veselības un labsajūtas vārdā kultivē harmoniju cilvēka dzīvē, izmantojot akupunktūru, augu izcelsmes zāles, tai chi un citas, joprojām populāras labsajūtas manipulācijas.
Termālie avoti Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas pamatiedzīvotājiem, kā arī polinēziešu tautām Klusajā okeānā un Jaunzēlandē bija populārs pārvietošanās mērķis vismaz 1000 gadus atpakaļ (piemēram, parbrauciens laivā 3000 kilometrus uz Franču Polinēziju dziedināties vietējo dievu svetītā avotā).
16. un 17. gadsimtā Sanktmorica Šveicē un Bata Apvienotajā Karalistē bija populāri bagāto un dižciltīgo eiropiešu veselības ceļojumu galamērķi. 18. gadsimtā uz Latviju – sākotnēji uz Mori un Baldoni, vēlāk – uz Ķemeriem un Liepāju no Sanktpēterburgas un Maskavas brauca cara ģimenes locekļi, ierēdņi un kupči iegūt labu veselību un nodrošināt ilgu mūžu.
Un tomēr visplašāk pārgājieni vai ceļojumi virzījās uz svētām vietām, kurās bija noticis kāds brīnums. Piemēram, pieskaroties pie altārgleznas kādā baznīcā kāds ticīgais bija atguvis redzi. Es pilnībā spēju noticēt šim faktam. Taču vēl vieglāk man ir noticēt acu slimību nodaļai Paula Stradiņa slimnīcā, kur katru rītu pie profesores Gunas Laganovskas kabineta sēž rinda ar pacientiem (gan no Latvijas, gan svešām valstīm) ar sliktu redzi, līdz vēlam vakaram visi tiek izoperēti, bet nākamajā dienā brauc mājās itin redzīgi. Katru dienu Stradiņa slimnīcā redzi atgūst daži desmiti pacientu, bet brauciens uz šo slimnīcu reti saucas svētceļojums.
Līdzīgs piemērs ir vairāki medicīnas literatūrā aprakstīti bezbērnu pāri, kas izmēģinājuši visus dabīgus bērna ieņemšanas veidus un neveiksmīgi mēģinājuši medicīnisko apaugļošanu, bet tad, kad veikuši Santjago (Camino de Santiago) svētceļnieku maršrutu, ir laimīgi ieņēmuši bērnu. Jāteic, ka ikgadu pasaulē medicīnas iestādēs tiek veikti 2,4 miljoni medicīniskās apaugļošanas ciklu, kā rezultātā ik gadu piedzimst apmēram pus miljons bērniņu. Stāsts par Santjāgo svētceļojuma pozitīvo ietekmi uz auglību ir norāde, ka vismaz 20% neauglības ir saistītas ar mazkustību un lieko svaru vai nu topošajai mātei vai tēvam, un kalnainais Spānijas ceļš (30–40 kilometru dienā) ir lieliska iespēja ar kustībām stimulēt iegurņa asinsriti, inervāciju un limfātisko sistēmu. Tieši kuustības apjoma dēļ neuglīgiem pāriem – pirms doties uz klīniku EGV – noiet svētceļojumā tiešām ir svētīgs pasākums.
Kā reliģija ir ietekmējusi medicīnas attīstību laiku gaitā?
Reliģiskie uzskati ir ietekmējuši medicīnas attīstību vairākos veidos. Seno ēģiptiešu reliģiskie uzskati veicināja viņu izpratni par galveno orgānu izvietojumu organismā. To viņi iemācījās, nododoties mumifikācijai. Mumifikācijas mērķis gan bija saglabāt ķermeni pēcnāves dzīvei, nevis uzzināt, kā ķermenis darbojas.
Pēc ēģiptiešiem arī grieķi un romieši uzskatīja, ka reliģiskie uzskati palīdz medicīnas attīstībai. Asklēpija kults nodrošināja medicīnisko aprūpi cilvēkiem, kuri citādi nebūtu varējuši atļauties ārstēšanu. Viduslaikos baznīca Eiropā nodrošināja aprūpi ar mūku un klosteru starpniecību, un tā bija vienīgā organizācija, kas tolaik Eiropā nodrošināja ārstu apmācību. Baznīca izmantoja Galēna un Hipokrāta idejas, un gadsimtiem ilgi neviens neuzdrošinājās apstrīdēt šajās mācībās ietvertās kļūdas, jo baznīcas mācība tika uzskatīta par Dieva vārdu. Tā rezultātā medicīnas zināšanas stagnēja.
Renesanses, industriālā laikmeta un mūsdienu pasaulē reliģijai ir bijusi liela nozīme medicīnas attīstībā. Reliģiskās institūcijas veikušas daudz labu pienesumu mūsdienu medicīnas aprūpē, tās ir turpinājušas nodrošināt medicīnisko palīdzību, pārtiku un pajumti tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. Ticības dziedināšana un svētceļojumi joprojām ir ļoti populāras metodes slimību ārstēšanai, un tās kopā ar lūgšanām bieži tiek izmantotas līdztekus ārstu norādījumiem.
Zinātne pēta reliģijas pozitīvo ietekmi uz veselību
Mēs itin labi zinām, ka Covid–19 pandēmija pasaulē virzīja zinātni, īpaši bioķīmiju, mikrobioloģiju, ģenētiku, virusoloģiju. 2020. gadā Kariņš, Viņķele un Šuplinska radīja Valsts pētījumu programmu Covid–19 seku mazināšanai, kuras ietvaros zinātnieki ne tikai veidoja biobankas un asociēto datu integrētās platformas, pētīja Covid–19 infekcijas klīniskās, bioķīmiskās, imūnģenētiskās paradigmas, meklēja jaunus terapeitiskos un profilaktiskos līdzekļus pret koronavīrusiem, bet arī zem skanīga nosaukuma “ekonomiskais, politiskais un juridiskais ietvars Latvijas tautsaimniecības potenciāla saglabāšanai un konkurētspējas pieauguma veicināšanai pēc pandēmijas izraisītas krīzes” aprakstīja gurķu un tomātu salātu receptes. Jāteic, ka Latvijas valdība nebūt nebija vienīgā, kas 2020. gadā dāsni deva naudu pētījumiem. Pasaulē tika veikti vismaz 2000 nopietnu pētījumu par Covid–19 korelāciju ar reliģiju, kā arī ticību vienam vai otram dievam. Kaut daudzi no šiem pētījumiem ir tiešām korekti, tomēr man neizdevās atrast daudzmaz ticamus rezultātus apgalvojumam, ka reliģija būtu ļāvusi labāk pārciest pandēmiju vai tieši otrādi – baznīca kļuvusi par vīrusa pārneses vietu un palielinājusi saslimstību un mirstību. Cēloņsakarību starp riska faktoru un iznākumu var pierādīt tikai ar nejaušinātu kontrolētu eksperimentu, kas Covid–19 gadījumā nebija iespējams. Tādējādi novērojumu rezultāti par reliģisko rituālu apmeklēšanas saistību ar zemāku mirstību, iespējams ir saderīgi ar cēloņsakarību, bet to nevar pierādīt.
Globāli neticami daudz zinātniskos pētījumos ir pētīta un pieradīta reliģijas ietekme uz veselību. Reliģiskā pārliecība var gan pozitīvi, gan negatīvi ietekmēt veselību un saslimstību. Parasti reliģiju saista ar garīgumu vai garīgo veselību. Šā raksta gaisotnē definēšu garīgumu kā indivīda dzīves jēgas un mērķa meklējumus, šādā kontekstā mēs svētceļojumu varētu definēt kā garīguma meklējumu. Garīgums atšķiras no organizētās reliģijas ar to, ka garīgumam nav obligāti nepieciešams reliģisks ietvars.
Saskaņā ar metaanalītiskiem pārskatiem, reliģioziem cilvēkiem, kuri ir vairāk garīgi noskaņoti, ir labāka garīgā veselība un viņi ātrāk pielāgojas veselības problēmām, salīdzinot ar tiem, kuri ir mazāk reliģiozi un mazāk garīgi.
Reliģiozitāte mazina ienākumu nevienlīdzības un netaisnības negatīvo ietekmi uz apmierinātību ar dzīvi. Piedāvājot reliģisko ietvaru vai drīzāk sociālo atbalstu, reliģija indivīdam piedāvā drošību un nozīmīgumu dzīvē, kā arī vērtīgas cilvēciskās attiecības, kas veicina garīgo veselību. Ir gana daudz pierādījumu reliģijas nozīmei tiekot galā ar stresoriem, mazinot depresiju, trauksmi un pēctraumas sindromu. Literatūrā atrodami pētījumi, kas apliecina, ka vēža un HIV/AIDS pacienti, kuri ir reliģiski vai garīgi noskaņoti, ir ar mazākiem depresijas simptomiem. Amerikāņu pētījumi apgalvo, ka šizofrēnijas pacientiem ir mazāka iespēja tikt atkārtoti hospitalizētiem, ja ģimenēs veicināta reliģiskā prakse, savukārt depresijas pacientiem, kuriem veikta reliģiska rakstura intervence, simptomi uzlabojās ātrāk nekā tiem, kuriem tika veikta sekulāra intervence. Pētījumi liecina, ka reliģiozitāte moderē saistību starp “domāšanu par dzīves jēgu” un apmierinātību ar dzīvi.
Sarežģītāks ir stāsts par korelāciju starp reliģiozitāti un fizisko veselību. Saskaņā ar lielām metaanalīzēm, reliģijai ir pozitīva ietekme uz dzīvesveidu.
Jādomā, ka reliģija sniedz labumu fiziskajai veselībai netieši. Baznīcas apmeklētāji (metaanalīzēs galvenokārt pētīti amerikāņu kristieši) patērē mazāk alkoholu, mazāk smēķē. Reliģija var samazināt noteiktu slimību iespējamību. Pētījumi liecina, ka tā pasargā no sirds un asinsvadu slimībām, samazinot asinsspiedienu, kā arī uzlabo imūnsistēmas darbību. Patiesībā šajās metaanalīzēs pierādīts, ka amerikāņi, kas apmeklē baznīcu dzīvo ilgāk nekā tie, kas baznīcu neapmeklē. Novērojumu rezultāti par reliģisko rituālu apmeklēšanas saistību ar zemāku mirstību ir saderīgi ar cēloņsakarību, bet to nevar pierādīt. Baznīcas apmeklētāji var atšķirties no pārējiem cilvēkiem tādā veidā, kas nav izmērīts un kas varētu izskaidrot viņu labāku veselību.
Loma Lindas pilsēta Kalifornijā ir viena no piecām zilajām zonām, kur “cilvēki dzīvo astoņus līdz desmit gadus ilgāk nekā vidējais amerikānis.” Tās iedzīvotāji lielākoties pieder Septītās dienas adventistu baznīcai, kas veicina kristīgo veģetārismu un pieprasa ievērot striktus noteikumus ēšanā un mērenību.
Visnopietnākos pētījumus veikuši Izraēlas ārsti, kas pierādījuši, ka labāki ārstniecības rezultāti dažādu slimību ārstēšanā ir, ārstējot ļaudis no reliģiskajiem kibuciem kā no sekulārajiem kibuciem.
Milzu randomizēti pētījumi veltīti aizlūgšanai un tās ietekmei uuz veselību, bet tie ir tik pretrunīgi, ka šoreiz tiem nepieskarsimies.
Svētceļojums kā bēgšana no mirstības vai reliģija kā meklējumi ilgmūžībā
Kopš aizvēstures cilvēki ir centušies atbrīvoties no mirstības. Viņi radīja nemirstīgus dievus ar cilvēcisku seju, bet pēc tam iesaistījās dievu nemirstības meklējumos. Reliģiskajos tekstos (kristietībā, hinduismā, budismā, islāmā, jūdaismā, džainismā, sikhismā un zoroastrismā) nemirstīgā pasaule bieži vien ir pastāvējusi kā ticība pēcnāves dzīvei. Tomēr šajās reliģijās bieži vien pastāv atšķirīgi viedokļi par ķermeņa un dvēseles mūžīgumu. Vēsturiskās debates bieži vien ir saistītas ar reliģiskiem uzskatiem par pēcnāves dzīvi un nefizisko pasauli, kā arī par cilvēka dvēseles eksistenci, kas gan, manuprāt, nav zinātniski pamatota.
Sabiedrības, kultūras un indivīdi ir pietuvojušies priekšstatam par nemirstību, izmantojot dažādus rādītājus (ilgmūžības mērījumus). Tie ir dažādi – no personiskā mantojuma, individuālās slavas, ilgstošas mīlestības un vecāku statusa līdz garīgās nemirstības un ilgmūžības meklējumiem pēcnāves dzīvē (debesīs), kamēr citi tiecas pēc zemes nemirstības – cilvēka dzīves pagarināšanas uz Zemes.
Neskatoties uz to, ka nemirstība tiek uztverta ne tikai kā fikcija, sabiedrība izrāda aktīvu interesi par cilvēka dzīves pagarināšanu. Vismaz šodien paredzamais cilvēka mūža ilgums ir aptuveni 100 gadi, bet maksimālais mūža ilgums ir aptuveni 122 gadi.
Cilvēki kopumā tuvojas cilvēka mūža ilguma augšējai robežai. Uzlabojoties sabiedrības veselībai un mūsu privātajiem ieradumiem (kustības, kvalitatīvs uzturs, nesmēķēšana, slimību kontrole, ārstēšana utt.), mūsu paredzamais dzīves ilgums palielinās.
Zīmīgi, ka globāli valda pieņēmums, ka nav lielāka zinātniskā izaicinājuma par nāves pārvarēšanu vai daudzsološāka patēriņa tirgus produkta par mūžīgu jaunību.
Mūsdienu zinātnes paradigmas nemirstības meklējumos ļoti līdzinās alķīmijai, jo
arī alķīmiķu Filozofu akmens meklējumi bija zinātniska ideja, apvienota ar garīgu domāšanu. Arī nemirstības ideja, sajaucot konkrēta indivīda personīgo ticību, pārliecību un sapņus ar zinātnes sasniegumiem, uzkrājas visās kultūrās un reliģijās. Tas liek ārstiem visās zemeslodes valstīs ar visdažādākām reliģijām savienot pacienta ilūzijas par modernās medicīnas iespējām ar neārstējamām un nāvējošām slimībām.
Šajā vietā mūsu vērtību lokā nonāk jēdzieni „mūžīgs”, „mūžība”, „nemirstība”, un tie patiesībā ir ļoti atšķirīgi jēdzieni katrā valodā. Tiklīdz kāds sāk salīdzināt literatūras avotus dažādās valodās, viņš apmaldās jēdzienu atšķirībās. Jēdziens „mūžīgs” ir vairāk saistīts ar laiku, tādēļ šim laikam kaut kur būtu beigas, piemēram – līdz ar civilizācijas beigām, zemē ietriecoties milzu asteroīdam vai vienkārši atomkarā. Reliģijā „mūžīga” ir dvēsele, kas šķiet ir plašāks jēdziens un stāv pāri laikam, bet „nemirstība” mūsdienu izpratnē vairāk vai mazāk robežojas ar 120 konkrēta cilvēka iespējami nodzīvotiem gadiem.
Tiesa, šīs zinātniskās virzības apoloģēti uzskata, ka mūžīgā dzīvība ir neatkarīga no jebkāda laika jēdziena un nozīmē mūžīgo dzīvības būtību, ka arī cilvēka dzīvība varētu izstiepties līdz mūžīgās dzīvības laika asij.
Lielākajā daļā pasaules reliģiju ilgmūžība tiek uzskatīta par svētību, pie kam tajās tiek ticēts uz sava veida nemirstību, pēcnāves dzīvi vai vismaz – nemirstīgās dvēseles reinkarnāciju.
Hinduismā nemirstības jēdziens ir saistīts ar prātu un dvēseli. Nemirstīgā dvēsele tiek saprasta kā piedzimšanu un atdzimšanu cikls, kas norisinās dažādos fiziskos ķermeņos, lai turpinātu savu nebeidzamo ceļojumu. Hinduismā laiks tiek uztverts kā cikls, nevis kā lineāra virzība. Hinduisti tic, ka katra dzīva būtne atdzimst no jauna, nesot citu vārdu un iegūstot citu veidolu, progresējot vai regresējot cauri kosmiskai grāmatvedībai. Tiesa, hinduismā ir iespējama iemiesotā nemirstība. Tas ir dievu stāvoklis; eliksīru amritamu dzēra dievi kā pretlīdzekli nāvei.
Cilvēka ilgmūžības meklējumos indusi nonāca līdz jogai, meditācijai un lēnas elpošanas praksei, kas optimizējot daudzus elpošanas, kardiovaskulārās un autonomās nervu sistēmas fizioloģiskos parametrus, un, iespējams, veicinot ilgmūžību. Hinduistiem pagarinātajam mūžam ir jēga, ja vien tas tiek izmantots, lai veiktu labus darbus un dzīvotu hinduisma reliģijai atbilstošu dzīvi.
Gan jūdaismam, gan kristietībai ir kopīga Vecā Derība kā teoloģiskais pamatteksts. Pirmajā Mozus grāmatā Ādams ir attēlots kā funkcionāla ķermeņa un gara vienotība jeb dzīva dvēsele. Fiziskā novecošanās un nāve tiek pasniegta kā grēka sekas. Pirmajā Mozus grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem ir neparasti garš mūža ilgums, un, šķiet, pēc Grēku plūdiem šī situācija ir radikāli mainījusies.
Vecās Derības beigās parādās norāde, ka daudzi no tiem, kas guļ zemes putekļos, pamodīsies; vieni mūžīgai dzīvībai, bet citi – apkaunojumam un mūžīgai nicināšanai. Un tie, kas būs gudri, mirdzēs kā debess spožums, un tie, kas daudzus pievērsīs taisnībai, mirdzēs kā zvaigznes mūžīgi.
Kristīgā tradīcija turpināja uzsvērt miesas labestību un cerību uz augšāmcelšanos kā garīgai miesai, par kuras precīzu dabu diskutē vēl joprojām. Kristīgajos psalmos itin labi var nolasīt vēlmi dzīvot ilgi un redzēt savu bērnu bērnus. Kristietība ilgākas dzīves meklējumus redz kā labi savienojamus ar lielāko daļu mūsdienu kristīgās ticības izpausmju.
Budismam trūkst dažu iezīmju, kas raksturīgas lielākajai daļai lielo reliģiju. Budisma skolas būtība ir sludināt cilvēka spēju sasniegt dievišķas īpašības, piemēram, nemirstību un viszinību. Budisms neprezentē valdnieku – dievu, kuram ir jākalpo, kurš ir jāapmierina vai jāuzslavē. Tā vietā budisti prezentē cieņu pret dzīvību un noliedz slepkavības, izceļ cieņu pret īpašumu un noliedz krāpšanu, pauž cieņu pret tīru dabu, cieņu pret godīgumu, cieņu pret skaidru prātu un pret apreibinošu vielu lietošanu.
Budisms kā pasaules uzskats un dzīves filozofija izpaužas dažādos veidos, no kuriem daudzi ir pilnībā saderīgi ar centieniem mazināt ciešanas un maksimāli palielināt cilvēka potenciālu.
Islāma pamatā ir ebreju un kristiešu stāstījumi, par kuriem rakstīts Korānā. Musulmaņiem ir skaidrs skatījums uz paradīzi, kurā tiek atalgoti cilvēka fiziskās dzīves laikā veiktie labie darbi. Dvēseles uzturēšanās cilvēka ķermenī tiek saprasta kā milzīga svētība – uzsvars tiek likts uz cilvēka dzīves kvalitāti pašreizējā brīdī. Laikā, kad attīstījās islams VII gadsimtā, tieši arābu valstīs strauji attīstījās zinātne. Musulmaņu ārsts Ibn Al Nafis aprakstīja plaušu asinsriti ievērojami pirms Viljama Hārvija. Mūsdienu medicīnā izmantoto holistisko pieeju sākotnēji aprakstīja musulmaņu ārsti Abu Al Qassim, Al Zahrawi, Al Razi un Ibn Sina (Avicenna). Islāms aizstāv zinātnes tālāku attīstību un atzīst cilvēka ārstniecības mākslu. Vēsturiski liels uzsvars tika likts uz visu slimību ārstēšanas līdzekļu iegūšanu, pamatojoties uz Korāna postulātu, ka “Dievs nav sūtījis nevienu slimību, nesūtot zāles pret to”.
Gan islāms, gan kristietība skaidri norāda, ka ikviens cilvēks tādā vai citādā veidā izjutīs nāvi, taču augšāmcelšanās dienā šī nepatīkamā pieredze tiks kompensēta.
Medicīnas zinātnes pastāv kā rezultāts cilvēces vēlmei saglabāt dzīvību un veselību. Mūsu intelekta struktūra, kā arī zinātnes un tehnoloģiju attīstība likusi cilvēcei sistematizēt zināšanas, praksi un pieredzi, izveidot kodeksus, likumus un vadlīnijas, lai definētu labas prakses principus jebkurā medicīnas disciplīnā.
Musulmaņu svētceļojums uz Meku un Medīnu medicīnas zinātnes virzībā
Lai cik tas dīvaini neliktos, pasaules medicīnas literatūras aprakstos par svetceļojumiem, vislielākais datu apkopojums saistāms ar Hādžu, kas islāmā ir ikgadējs svētceļojums, viens no pieciem islāma pīlāriem (kopš 2020. gada līdzīgi tiek pētītas ķīniešu jaungada svinības, jo tieši šo svinību pārbraucieni izplatīja Covid–19). Būtiski, ka Sauda Arābija izdala daudzus miljardus dolāru svētceļnieku medicīnas aprūpei, svētceļnieku aprūpi veic 30000 cilvēku liels medicīnas personāls (no ārstiem vairums – ļoti dāsni apmaksāti viesārsti no Eiropas), bet visa informācija tiek apkopota un publicēta, sniedzot patiesi nozīmīgu zinātnisku informāciju (izcils ir kazuistikas apkopojums, ko nosaka svetceļnieku atšķirīgās mītnes valstis, tradīcijas un izpratne par veselību).
Svētceļojums uz Meku ir viens no lielākajiem ikgadējiem masveida pulcēšanos pasākumiem pasaulē, un tam ir liela ietekme uz starptautisko sabiedrības veselību. Miljoniem musulmaņu no visas pasaules veic svētceļojumu uz uz svēto pilsētu Meku, Saūda Arābijā, vai arī uz Medīnu, Muhameda kapa vietu. Neatkarīgi no dzimuma, ikvienam musulmanim vismaz vienu reizi dzīvē ir jādodas šajā svētceļojumā. Ja līdzekļi vai veselība neļauj to paveikt, tad hādžā var doties konkrēta ticīgā “vietnieks”.
Hādža sezona ir krasi atšķirīga, jo tas notiek saskaņā ar islāma mēness kalendāru. Hādžs notiek Mēness kalendāra 12. mēnesī no 8. līdz 12. dienai. Noslēdzošā pasākumā ir gauži liels cilvēku blīvums – kvadrātmetrā novietojas vidēji 7 cilvēki, bet kopumā tā sadrūzmējušies 2 miljoni musulmaņu.
Trešajā dienā svētceļnieki veic Ramy Aljamrat rituālu, kas ietver akmeņu mešanu uz pīlāru Minā, Mekas rajonā, un rada visblīvāko pūli hadža laikā. Pēc tam svētceļnieki upurē dzīvnieku (kamieli, govi vai aitu).
Saūda Arābijas valdība visiem svētceļniekiem nodrošina bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumus. Profilaktiskie pakalpojumi ietver infekcijas slimību uzraudzību, masveida vakcināciju, masveida profilaktisko medikamentu lietošanu, vides veselības pakalpojumus un veselības izglītību. Veselības izglītošanas pasākumi ietver informēšanas kampaņas, bukletu izplatīšanu iebraukušajiem svētceļniekiem un bezmaksas tālruņa līniju izveidi, kuras apkalpo apmācīti veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji.
Hādžā ir pieredzēti plaši meningokoka infekcijas uzliesmojumi. Ļoti bieži izplatās dažādas, galvenokart vīrusu (gripas vīruss, respiratori sincitiālais vīruss, paragripas vīruss un rinovīruss) izraisītas elpceļu slimības.
Pneimonija ir galvenais svētceļnieku hospitalizācijas iemesls Mekā, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēku vidū. Gramnegatīvu patogēnu izraisīta pneimonija ir arī galvenais smagas sepses un septiskā šoka cēlonis intensīvās terapijas nodaļā uzņemto svētceļnieku vidū.
Ikgadējais tuberkulozes risks Mekā ir 3 reizes lielāks nekā vidēji Saūda Arābijā.
Hādža laikā bieži vērojama ceļotāju caureja.
Francijas svētceļnieku vidū caureja un vemšana tika skaidrota ar svētceļnieku vēlmi dzert neapstrādātu kamieļu pienu. Hādža ir vieta, kurā izplatās arī mazāk zināmas slimības, piemēram, Alkhumra vīrusa infekcija, kas ir hemorāģiskais drudzis, ko no kazām vai aitām uz cilvēkiem pārnēsā odi.
Svētceļnieki ar sirds slimībām ir pakļauti itin augstam fiziskās slodzes riskam, kas vecākiem mazkustīgiem cilvēkiem izraisa ishēmiju. Sirds un asinsvadu slimības ir visbiežākais nāves cēlonis Hādža laikā. Sirds un asinsvadu slimības ir iemesls 2/3 no hospitalizācijam intensīvās terapijas nodaļās un bija otrais biežākais iemesls hospitalizācijai. Tas saistīts ar to, ka starp svētceļniekiem ir daudz gados vecāku cilvēku ar hroniskām slimībām.
No traumām Hādžā mediķi izceļ acu traumas un apdegumus, taču nereti smagas traumas guvuši cilvēki, kad lokāli radušās panikas ar strauju cilvēku pārvietošanos.
No hospitalizētiem pacientiem ķirurģijas nodaļās prevalē diabētiskā pēda un trūces.
Karstuma stress ir viena no galvenajām sūdzībām Hādža svētceļnieku vidū. Augstā gaisa temperatūra (šogad maksimāli 48,7 °C), saules starojums un karstums, ko izdala liels cilvēku un transportlīdzekļu skaits, veicina karstuma stresu. Saūda Arābijas iestādes ir ieviesušas dažus preventīvus pasākumus, piemēram, visiem svētceļniekiem ir pieejams dzeramais ūdens, un vietās, kur tiek veikti Hādža rituāli, darbojas ūdens miglotāji.
Saūda Arābija cenšas panākt, lai svētceļnieki būtu vakcinēti pret meningokoku, B hepatītu un gripu, visiem, kas to nav veikuši, piedāva veikt vakcināciju par brīvu svētceļojuma laikā. Joprojām Saūda Arābija pieprasa Hādža dalībniekiem revakcinaciju pret Covid–19 – lai saņemtu Hādža vīzu, katram svētceļniekam jāuzrāda derīgs vakcinācijas sertifikāts.
Hādžs ir unikāla iespēja izmantot globālās veselības diplomātijas koncepciju un starptautiskās sadarbības priekšrocības. Globālā veselības diplomātija ir ļoti svarīga, lai pārvaldītu veselības apdraudējumus starptautiskā veselības aizsardzības vidē, piemēram, Hādža laikā, un samazina pandēmiju risku, plānojot pārrobežu vakcinācijas programmas, izstrādājot vīzu kvotas, nodrošinot starptautisku slimību uzliesmojumu uzraudzību un organizējot ātru repatriāciju.
Lai mācītos no Saūda Arābijas pieredzes un dalītos ar to – kā pārvaldīt ar masveida pulcēšanos saistītos Hādža sabiedrības veselības aspektus, izveidots Pasaules masveida pulcēšanās medicīnas centrs, kā arī starptautisks pētniecības centrs, kas nodrošina izglītību un apmācību, lai uzlabotu Hādža pakalpojumus.
Noslēgumā
Svētceļojums uz Aglonu būtu izpētes vērts. Būtu gauži vērtīgi apkopot NMPD, Rēzeknes un Daugavpils reģionālo slimnīcu pieredzi, kas saistīta ar medicīnisko palīdzību Aglonā – plašākā publiskā pulcēšanās vietā, gluži tāpat kā būtu mērķtiecīgi apkopot Dziesmu svētku medicīnisko pieredzi.
Piezīme – autors ir agnostiķis, kas ar cieņu izturas pret jebkura cilvēka reliģisko pārliecību, un Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos vairākkārt piedalījies kā ārsts.
