Pēteris Apinis. Suns kā draugs un atbalsts medicīnā
9
Pēteris Apinis, ārsts
Šo rakstiņu mēs rakstam un apspriežam ar Duksi divatā, lobot un ēdot pistācijas. Duksim, šķiet, pistācijas interesē vairāk par raksta saturu, bet viņš mīļā miera labad ir gatavs piekrist visam manam sacītajam. Patiesībā es visus suņus saucu par Dukšiem, un vairums no viņiem pilnībā piekrīt šādai uzrunai. Duksis, kas šobrīd sēž man blakus, ir manu mazbērnu labradors, melns un laipns, mīl jebkuru cilvēku, bet bērnus gatavs nolaizīt no galvas līdz kājām.
Iemesls, kāpēc mēs abi esam piesēduši pie datora ir manas godājamās galvenās redaktores Lindas Tuntes raksts ““Nebaidies, šis suns nekož!” noteica sieviete, pirms viņas suns man ieķērās biksēs”. Es saprotu cilvēkus, kas ir satraukti, ieraugot svešu suni. Iespējams, mums visiem bērnībā ir priekšā lasīta pasaka par Sarkangalvīti un Meža suni.
Mēs ar Duksi nule esam noskrējuši no Bulduriem līdz Lielupes ietekai turp un atpakaļ, un šajos deviņos kilometros sastapuši dažus desmitus suņu – gan pie saites, gan brīvā vaļā skrienošus.
Pa Rīgas, Pierīgas un Jūrmalas mežiem es skrienu jau kādus 55 gadus. Savulaik es to darīju ātri, katru dienu veicu vismaz padsmit, ja ne dažus desmitus kilometru, bet skolas un studiju gados trenējos vairākas reizes dienā. Tagad es pārvietojos lēni, taču vismaz stundu skrienu trīs vai četras reizes nedēļā.
Vienmēr esmu mežā vai parkos sastapis suņus. Daļa no viņiem ir izrādījuši interesi par garāmskrienošu cilvēku. Es mēdzu viņiem uzsvilpt klusu, tā lai viņi dzird, bet saimnieki – ne. Vismaz katrs ceturtais vai piektais no brīvi skrienošiem suņiem piesakās treniņā man līdzi skriet. Vismaz reizi mēnesī vai varbūt divos kāds man nepazīstams suns noskrien līdzi visu treniņu. Decembrī tāds jauniegūts draugs teļa lielumā atskrēja pēc treniņa līdzi man uz mājām, un, virtuvē ienākdams, nedaudz pārsteidza sievu. Pēc tam, kad mēs noskaidrojām, ka draudzība ar desas šķēli ir daudz pārliecinošāka par vienkāršu sporta draudzību, man bija ļoti grūti pierunāt viņu doties uz viņa īstajām mājām. Kā es uzzināju kur mans draugs dzīvo? Man ir kaimiņiene, kas savu suni katru dienu ved garās pastaigās, un zina – kurā sētā dzīvo kurš suns. Tā es aizvedu savu jauniegūto čomu uz viņa īstajām mājām, bet viņš izrādīja patiesu nepatiku par šo atgriešanos.
Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Pierīgā un Šmerlī dzīvoja klejojoši suņu bari. Lielākoties bara locekļi izliekas nemanām skrienošu cilvēku, bet daļa brīnās, bet daļa cer kaut ko izkaulēt. Kādu reizi viss bars kādu kilometru skrēja līdz.
Senāk treniņos allaž skrēju kāpinājumus kādā meža kalnā vai kāpā. Neticami, bet brīžos, kad tu esi nolēmis uzskriet kādā pakalnā divdesmit reizes, vienmēr atrodas kāds suns – skatītājs. Nobrīnījies – kādēļ tu allaž skraidi augšā lejā pa vienu līniju, viņš tev pievienojas, paskrien garām un gaida kalna galā ar ņirdzīgu skatienu – nu ko tu tik lēni velcies.
Smieklīgāk ir, ja kāds sportotkārs suns piesienas orientēšanās sacensībās. Man ir bijuši gadījumi, kad esmu braši finišējis kopā ar svešu suni. Bet gadus divdesmit apakaļ Saulkrastos distancē devos kopā ar savu labradora kucīti Mufiņu. Šķiet, Mufiņai tuvojās laiks, kad viņa bija interesanta vīriešu dzimumam. Mums distancē pievienojās seši dalībnieki, dažāda lieluma un dažādas turības – vismaz trīs šķita no labām mājām nākuši ar smalku kakla siksnu. Viņi visi uzreiz pieņēma zināšanai, ka bara vadonis esmu es, un ja nu es uzskatu, ka jāskrien purvā vai jaunaudzē, visi viņi pacietīgi rīkojās tāpat. Pie kontrolpunktiem, kuros es atzīmējos (toreiz vēl) uz kontrolkartītes, atzīmējās arī visi mani draugi – tiesa, atzīmēšanās metode viņiem bija atķirīga. Finišējām draudzīgā pulkā. Iedomājieties, cik nelaimīgi izskatījās visi seši draugi, kad mēs ar Mufiņu iekāpām mašīnā.
Reiz man blakus – kādus trīdesmit metrus sāņus skrēja kāds vilkam līdzīgs radījums, un neparko nebija pierunājams atnākt aprunāties. Tiesa pēc kāda kilometra distance šķērsoja šoseju, un mans jauniegūtais draugs atteicās tālāk sportot kopā ar mani. Diez vai tas bija vilks, bet gan vilka dēls. Vilki Latvijā ābeļdārzos rudeņos ir bieži viesi, tad viņiem gadās sānsoļi ar mājas suņu kucēm.
Man pašam šobrīd suņu nav. Toties mazbērniem ir, dažiem radiem ir, un es labprāt jebkuru suni pieņemu pansijā. Neviens suns nav iebildis vai raudājis par šādu izrīcību. Realitāte tas viņiem nozīmē arī meža skrējienus, un tā es bez saites skrienu ar pazīstamiem – nepazīstamiem, dresētiem – nemācītiem, un viņi visi šim projektam ir advancēti un atsaucīgi.
Man vienmēr ir licies, ka problēmas ir saimniekos, nevis suņos. Man meita kādreiz no patversmes atveda Duksi (nu protams, ka tas Duksis nevarēja pateikt ne savu īsto vārdu, ne vecumu, ne dzīvesvietu) – lielu pinkainu, skaistu radījumu, kam kāds bija izsitis zobus, daļēji noplēsis ausi, dzīve, šķiet, viņu nebija lutinājusi. Duksis bija īsts bomzis – labprāt apmeklēja miskastes, zaga no galda, zem sētas izraka eju un aizmuka meitās. Pēc mēneša vai diviem Duksis no bomža bija pārvērties par klēpja suni, kura divas galvenās negācijas bija iesvempšanās ar divām kājām man klēpī allaž, kad es pie galda ēdu, un mēģinājumi ielīst manā gultā, kamēr neviens to neredz. Treniņā viņš pamanījās iztramdīt staltbriedi un norāvās ar kāju pa seju, knapi aizmuka, kad aurojošais meža zvērs, mani ignorēdams skrēja sunim pakaļ.
Regulāri man kāds paģēr “savākt savu suni”. Šovasar mēs ar Duksi skrējām gar 36. līnijas izbijušo krogu, un kāds džentlmenis bija izvedis pastaigāties savu kaķi. Neko ļauna nedomādams Duksis bija kaķim pieskrējis pārlieku tuvu. “Piesieniet savu suni”, kliedza kaķa saimnieks. Es viņam pieklājīgi ieteicu piesiet savu kaķi, kurš arī bija uzsācis skriešanas treniņu, tikai citā virzienā. Viņi abi (kaķis un viņa saimnieks) izvēlējās skriet augšā kāpā un saimnieks parādīja izcilas skriešanas prasmes pirms abi pazuda manam skatienam. Šķiet, ka kaķis tomēr bija labāk trenēts. Vienīgais, kas par notikumu netika izrādījis nekādu interesi, bija Duksis.
Es nemēdzu komunicēt ar svešiem suņiem, kas ir pie saites vai pie ķēdes, ja vien tas nav labradors vai retrīvers. Man vienreiz mūžā suns ir iekodis rokā – kolēģes taksis, kas bija ieviesies man klēpī, bet kam bija pretējs viedoklis par to, kam pienākas desa. Man ir bijušas situācijas, kad esmu meties četrrāpus pretī dusmīgam sunim un teicis, ka nu gan es viņu apēdīšu. Šo argumentu nespēj izturēt neviens suns.
Mīlestību pret suņiem man iemācīja mamma. Viņa bija veterinārmedicīnas docente, savulaik vadīja Mazo dzīvnieku katedru, bieži konsultēja Zooloģiskajā dārzā un Cirkā. Viņa diezgan viegli komunicēja ar ziloni un lapsu, bet īpaši – ar roni. Vakaros nereti man mājās rindā sēdēja vairāki pacienti ar saimniekiem pie saites, un visi suņi bija gatavi zvērēt mūžīgu paklausību, ja vien viņiem nebūs jākāpj uz lielā rakstāmgalda. Bet nācās. Un viņi visi raudāja, īpaši, ja saņēma injekciju. Mammai suņi uz ielas vienkārši nāca klāt. Visi. Man tā nav – klāt nāk tikai daļa.
Skatieties pirmdien raidījumu Dr.Apinis par dzīvnieka palīdzību veselības atgūšanā!
Kāpēc es visu to stāstu? Lieta tāda, ka Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pagājušā gadā pilotprojekta veidā sāktas kanisterapijas nodarbības – tas ir – īpaši apmācīts suns pavada noteiktu laiku kopā ar pacientu. Metode izstrādāta, lai paaugstinātu atveseļošanās procesa efektivitāti. Suns pavada pusstundu pie smagi slima pacienta, un ārstēšanas rezultāti ir labāki.
Vēl mēs zinām, ka izcila metode ir raitterapija – jāšana. Lielāki bērni raitterapijā jāj ar poniju vai zirgu, bet mazāki – ar lielu suni.
Tad nu es pajautāju dažiem suņiem, kas dažādās vietā un specialitātēs palīdz cilvēkam izveseļošanās procesā – vai viņi negrib nākt uz TV24, uz raidījumu Dr.Apinis, un paši sevi parādīt kā terapeitus. Neticēsiet – viņi visi laipni piekrita. Tad nu nākamnedēļ, pirmdien, 12. februārī plkst. 13.00 raidījumā Dr.Apinis pirmo reizi piedalīsies suņi.
Raidījumā piedalīsies arī ārste Sandra Karisa, kura māca jāšanu, gribu uzsvērt – arī bērniem ar autismu un citām kaitēm. Raidījumā piedalīsies ginekoloģe Dace Matule ar suni, kas palīdz sievietēm ar grūtniecības pataloģijām. Nenosaukšu citus dalībniekus raidījumā – pazudīs pārsteigums.
Bet atgriezīšos pie stāsta sākuma un jautājuma – vai sunim ir jābūt piesietam saitē. Mēs taču paši izvēlamies sev draugu. Un draugs nav jāpiesien ķēdē. Tieši šajā brīdī Duksis – kā jau teicu – melns labradors – kaut ko izjuta un ietrausās man klēpī. Rakstīt kļuva grūti, jo melnais deguns sāka bakstīties pa klaviatūru.
