Pēteris Apinis: Saeimas vēlēšanas, medicīnas rezerves un gatavība neparedzamam scenārijam kaimiņvalstī
19
Pēteris Apinis, ārsts
Priekšvēlēšanu laiks Latvijā vēsturiski ir brīdis, kad katram latvietim ir principiāli atšķirīgs viedoklis jebkurā jomā. Uzsvars tiek likts uz sava oponenta nomelnošanu pat tad, ja tas ar citiem vārdiem pauž līdzīgu viedokli. Šajā rakstā tā nebūs.
Izvēlējos iespēju ieklausīties četros ekspertos – Veselības ministrijas valsts sekretārē Indrā Dreikā, NMPD direktorē Lienē Cipulē, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājā Rinaldā Muciņā un RSU docentā, akciju sabiedrības „Repharm” padomes loceklī Dinā Šmitā. Uzaicināju viņus uz raidījumu „Dr. Apinis”. Pierakstīju kolēģu viedokli, bet beigās pievienoju savu viedokli. Atvainojos visiem – nekādu priekšvēlēšanu strīdu, aģitācijas un nesaskaņu šajā rakstā nebūs. Notikumi Ukrainā ir iemesls konsolidēties, meklēt latviešos kopējo, nevis atšķirīgo, sadarboties un draudzēties.
Pēdējo dienu Ukrainas notikumi rada bažas par iespējamu pilsoņu karu Krievijā ar bēgļu plūsmu uz Eiropu (miljons dažādi bruņotu bēgļu bez dokumentiem caur Latviju)
Līdz šim es aicināju valdību, pašvaldības un medicīnas iestādes domāt par medicīnas rezervēm – bailēs no kara. Krievija pierādīja, ka nav prognozējama, un gatava apkarot katru kaimiņvalsti.
Šobrīd atkal ir mainījusies situācija, kaut priekšvēlēšanu gaisotnē nav parādījusies ziņu portālu un avīžu pirmajās rindās, un nemaz neizskan politiķu runās.
Ukrainas armija ir ieguvusi iniciatīvu, sāk atbrīvot savu valsti no krievu okupantiem, un mēs ar prieku un sajūsmu vērojam notikumu attīstību. Nelaime tā, ka mēs necenšamies prognozēt situācijas konsekvences. Krievija nemēdz zaudēt vienkārši. Ja zaudē Krievijas hokeja izlase, tad treneris zaudē darbu, tēlu, un tikai labākajā gadījumā nenonāk kolonijā, bet noteikti tiek iekaustīts krogā vai nolamāts no kaimiņiem. Ja Krievija zaudē karu, iespējamais scenārijs ir – sākas karš par varu Krievijā.
Vai šis karš izpaudīsies kā pilsoņu karš Krievijā vai kā nelielas, vienkāršas „razborkas” kremlī ar simtiem nejauši mirušajiem, mēs lāga nezinām. Bet satricinājumus Krievijas politikā un ekonomikā varam prognozēt itin drīzā laikā. Ir zināms, ka Krievijā veidojas bruņoti grupējumi, ir zināms par atsevišķu autonomiju (piemēram, Čečenija) paramilitārajām sistēmām. Ļoti bīstams spēlētājs būs Ukrainas bēgošās, taču nopietni bruņotās, armijas daļas.
Tik ilgi, kamēr mums blakus būs milzīga valsts ar ambīcijām, miera nebūs. Latvijai ir tikai viena cerība – Krievijas sašķelšanās vai sadalīšana. Bet līdz tam vēl tiešām tāls ceļš ejams, un šobrīd lielākais apdraudējums tuvojas ar Krievijas pilsoņu karu, miljoniem lielu bēgļu plūsmu, kurai visvieglākais ceļš uz Eiropu būs pāri Latvijas vai Igaunijas robežai. Vēl sliktāk, ja pāri šai robežai pārbrauktu vēl kāds militārais grupējums (labie vai sliktie, monarhisti vai komunisti, putinisti vai opozicionāri). Ko Latvija darītu ar miljonu bēgļu, no kuriem vairums it kā būtu opozicionāri, bet tai pašā laikā lielkrievu šovinisti? Vai vēl sliktāk – pusmiljons jaunu vīriešu spēka gados, kas cenšas izvairīties no militārā dienesta Krievijā, bet uzauguši krievu nacionālajās tradīcijās un kremļa retorikā?
Žogs uz Latvijas austrumu robežas var atturēt tantuku, kas pieradis aizstaigāt uz Krievijas tuvāko veikalu pēc kontrabandas cigaretēm vai šņabja, bet nevar atturēt nelielu 400000 tūkstošu bēgļu grupu, kas nav salīdzināma ar Lukašenko organizēto arābu vai afganistāņu pulciņu pērn Augšzemē. Organizētas bēgļu plūsmas ir bīstamākais un neprognozējamākais iespējamais apdraudējums.
Manuprāt, gan ārlietu, gan iekšlietu ministrs, gan drošībnieki seko līdzi notikumiem kaimiņvalstī, taču priekšvēlēšanu gaisotnē baidās runāt par iespējamiem scenārijiem publiski. Patiesībā arī mani mazāk interesē politiskie scenāriji, cik Latvijas medicīnas gatavība militāram iebrukumam vai terora aktam. Šķiet, vienīgais, kurš skaidrā tekstā ir norādījis uz bīstamiem Krievijas scenārijiem, ir politologs Filips Rajevskis.
Tas, ko viņš līdz galam nepateica – jebkurš cilvēks ir mirstīgs, bet dažkārt viena cilvēka nāve nes sev līdzi globālas konsekvences. Ja dabīgi vai ar cita līdzcilvēka līdzdalību nomirtu Krievijas iedzīvotājs Vladimirs Putins, tad jukas un pilsoņu karš Krievijā būtu teju neizbēgamais scenārijs. Un šis Krievijas pilsonis Vladimirs Putins nav ne jauns, ne ar izcilu veselību apveltīts.
Tuvojošie varas kari Krievijā Latvijai nozīmē neprognozējamus izaicinājumus. Vēsture stāsta par krieviem, kas 1945. gada nogalē sabrauca Latvijā, ēda zaļus ābolus, nodevās marodierismam, bet atbraukušās čekistu un militāristu sievas gāja nozagtajos naktskreklos uz operu. Neviens nespēj prognozēt – kādas būs bēgļu straumes, ja Krievijā sāksies pilsoņu karš. Bet tas ir skaidrs, ka medicīnas iestādēm primāri šobrīd ir jādomā par rezervēm.
Triju veidu rezervēm – netālu no universitātes un reģionālajām slimnīcām, lai tās varētu atgādāt arī tad, ja trūkst benzīna, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, uz kuru gultos lielākā slodze jebkuru juku gadījumā un privātajā sektorā – lieltirgotavās vai lielākās aptiekās.
Par medicīniskajām rezervēm – ieklausoties Veselības ministrijas valsts sekretāres Indras Dreikas stāstījumā par Somijas pieredzi civilo medicīnas rezervju veidošanā
Šī ir tā reize, kad vēlos rakstīt par tiešām labu Veselības ministrijas iniciatīvu – veidot medikamentu un medicīnas instrumentu rezerves, vēlos uzslavēt veselības ministriju. Veselības ministrijas valsts sekretāre Indra Dreika pirms dažām nedēļām pabija Somijā, un, cik man zināms, šobrīd atrodas Izraēlā. Ja man būtu kādam jāieteic – kurp braukt mācīties rezervju gatavošanu, es ieteiktu šīs divas valstis, arī Poliju un Šveici.
Ko man par savu Somijas pieredzi pastāstīja Indra Dreika? Centīšos to iespējami īsi pārstāstīt saviem vārdiem: vizītē Somijā Latvijas ietekmīgākie ierēdņi vēroja – kā dzīvē strādā vispārējais valsts aizsardzības koncepts. Somijā visi valsts iedzīvotāji un visas valsts struktūras ir gatavas dažāda veida katastrofām, tai skaitā militāriem uzbrukumiem, ir gatavi sadarboties savā starpā un zina savu lomu; tai skaitā – iedzīvotāji zina to, kas viņiem ir jādara dažādu scenāriju attīstības gadījumā.
Vispārējs valsts aizsardzības koncepts mūsu (t.i. Latvijas) kultūrā šobrīd nepastāv.
Somijā obligātais militārais dienests ir vispārējā valsts aizsardzības koncepta sastāvdaļa.
Latvijā gan padomju varas laikā, gan arī pēc tā ir izveidojusies tendence noliegt valsts nosacīti uzspiestus pasākumus un mēģināt no tiem izvairīties. Mums (t.i. Latvijā) ir izvairīšanās kultūra; Somijā obligātais militārais dienests nevienam neizraisa jautājumus, visi rēķinās, ka viņu dzīves ciklā būs šāds periods, kurā viņi apgūs zināšanas, prasmes un izpratni par valsts aizsardzību, tai skaitā, par militārajām lietām.
Kādā veidā Somija nodrošina savas rezervju vajadzības?
Somijas koncepcija nosaka, ka jebkura uzbrukuma gadījumā cilvēkiem ir nepieciešams kaut kur patverties – vietā, kur ir dzīvībai nepieciešamās lietas – gaiss un ūdens; kā arī kopīga cilvēku sadarbība, lai viņi varētu pārciest laiku, lai cilvēki būtu ar kaut ko nodarbināti, lai nerastos kaut kādas psihozes, lai viņiem būtu iespēja izdzīvot. Patvertnes (5000–6000 cilvēkiem), kas ir iekaltas klintīs, ir domātas, lai tajās varētu uzturēties vismaz divas nedēļas.
Somi savu civilās aizsardzības sistēmu un militārās aizsardzības sistēmu ir veidojuši kopš otrā pasaules kara laikiem, sākotnēji somi ir pat dublējuši mediķus. Tagad somi ir sapratuši, ka mediķus vislabāk spēj uzturēt un nodrošināt, kā arī rezervēm sagatavot civilā sistēma, līdz ar to viņiem nav militārās medicīnas, somi nebūvē militāros hospitāļus un tos neuztur.
Viņi balstās uz civilo medicīnu. Apdraudējuma gadījumā civilā medicīna strādā gan uz militārām vajadzībām, gan – nodrošinot iedzīvotājiem veselības aprūpi.
Somijā ir ļoti liels valsts rezervju krājums gan ar zālēm, gan dažāda veida tehnoloģijām, kuras ir izmantojamas kara gadījumam, viņi meklē risinājumus, lai šī krājuma uzturēšana neradītu lielus zaudējumus valstij, proti, valsts vienu reizi iegulda rezervēs, bet pēc tam sāk darboties bezzaudējumu tehnoloģija, aprite tiek veidota, lai varētu izlietot tos medikamentus, kam tuvojas derīguma termiņa beigas, un aizvietot – lai šīs rezerves pastāvīgi tiktu uzturēta. Bet arī Somijā tā ir problēma ar visu viņu izcilo loģistiku.
Šobrīd rezervēm visnopietnāk pievērsies NMPD un dienesta direktore Liene Cipule
Jaunībā esmu gadiem strādājis ātrajā palīdzībā, man ir bijusi laime un gods strādāt 1. brigādē, tādēļ Lienes Cipules stāstījums man ir atskats pagātnē, taču gana labi saprotams. Šā vai tā – es centīšos iespējami precīzi citēt Lieni Cipuli, kaut arī laiku pa laikam radās vēlme paspīdēt pašam ar savām zināšanām.
Bet Liene Cipule stāstīja šādi: medicīniskās rezerves ir apdrošināšanas polise. Mēs taču vairāk vai mazāk zinām – pret ko mēs apdrošināmies – vai mēs apdrošinām mājvietu, mašīnu vai veselību; tas vienmēr kaut ko maksā. Ne vienmēr, ja mēs esam līdzekļus apdrošināšanā ieguldījuši, risks iestāsies. Taču mēs zinām – kas notiks, ja mēs nebūsim apdrošinājušies, bet šis risks iestāsies. Tātad rezerves ir apdrošināšana, bet ir svarīgi izsvērt – kam mēs tieši gatavojamies.
NMPD rīcībā ir rezerves, ko esam mantojuši. Par to ir atsevišķs stāsts.
Padomju Savienība gatavojās karam, veidoja rezerves, bet tāpat kā padomju armija uzturēja savus tankus, tāpat uzturēja arī rezerves. Latvija tās rezerves, kas atradās mūsu teritorijā, piemēram, Cesvainē, Kandavā, Dobelē, pārņēma tad, kad ieguvām neatkarību.
Kopš tā laika ir bijuši dažādi mēģinājumi veidot konceptu – kādā veidā organizēt šo rezervju sistēmu. Sākotnēji gribēja tās papildināt, ielikt mums vajadzīgos medikamentus un turēt šīs rezerves tajās pašās vietās. Bet tad nāca laiks, kad jebkādi kara draudi tika uzskatīti par zemu risku. Un šī vieglprātīgā attieksme bija raksturīga visai Eiropai.
Tika pieņemti lēmumi, ka visur rezerves jānosedz ar līgumiem caur uzņēmējiem, un tas bija pat Eiropas koncepts – daudzas lietas netika liktas reālās rezervēs. Piemēram, tāda situācija bija arī ar maskām, Eiropā bija masku trūkums brīdī, kad tās vajadzēja, nebija neviens ielicis nepieciešamo daudzumu rezervēs.
Šobrīd mums ir Ukrainas pieredze. Ko ukraiņi mums ir teikuši par rezervēm – tām ir jābūt fiziskām rezervēm, tās nedrīkst būt kaut kur uz papīra vai līgumos atrunātas, ar nodomu protokoliem apstiprinātas. Līdz ar to jādomā – kā mēs šīs fiziskās rezerves turam. Otrs, ko ukraiņi mums šodien māca – dieva dēļ nelieciet visas olas vienā groziņā, kas nozīmē – šīm rezervēm jāatrodas dažādās lokācijās.
Tur, kur kaut kādas lielas fūres brauc iekšā noliktavās, no satelītiem var labi redzēt, bet militāristiem viegli artilērijas uguni tēmēt.
Jādomā par vairākās vietās izvietotām rezervēm visai tuvu ārstniecības iestādēm.
NMPD ir rezerves katrā no brigāžu atbalsta centriem, šīs rezerves mēs varam pielikt kā piekabi pie mašīnas un aizvest uz notikuma vietu, jo katastrofas pārvaldībā notikuma vietā var būt resursu trūkums, bet NMPD resursi nereti ir vajadzīgi ātri – ne tikai tie, kas mums ir katrā mašīnā, bet liels daudzums, kas katastrofas, nelaimes gadījuma vai terora gadījumā mums var būt nepieciešams. Mini modeli esam radījuši neatliekamās palīdzības dienestā, šobrīd tāds būtu jārada valstī. Tiesa, šādas rezerves varētu arī nebūt medicīnas iestādēs, tās varētu atrasties īrētās noliktavās. Ļoti svarīgi, lai šīs medikamentu rezerves nav tikai trīs lokalizācijas valstī.
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš par rezervēm slimnīcā – tas ir liels apjoms enerģijas, ūdens, ēdiena, medikamentu un daudz kā cita, lai slimnīca spētu autonomi funkcionēt
Slimnīcai jāspēj autonomi funkcionēt vismaz pirmās 24 stundas. Tas ietver elektrību, ūdeni, siltumu, pārtiku, iekārtas, kas spēj funkcionēt, citas nepieciešamās lietas, bet ietver arī personālu. Pirmās 24 stundas slimnīcai jānoturas, slimnīcai jāspēj funkcionēt, slimnīcai jāspēj sniegt pakalpojumus, sadarboties ar reģionālām slimnīcām, lai visa veselības aprūpes sistēma spētu krīzes situācijā funkcionēt.
Uz šīm 24 stundām mums ir ļoti detalizēts plāns. Tālākais plāns – pēc šīm 24 stundām jau būs atkarīgs no faktiskās situācijas, kas būs izveidojusies, bet šo situāciju mēs šodien pat iedomāties nespējam.
Mēs jau gadu desmitiem runājam, ka veselības aprūpe Latvijā netiek finansēta pienācīgā apjomā; problēmu cēlonis ir nepietiekamais finansējums un pieejamība. Vienmēr esam dzīvojuši veselības aprūpes sistēmā no rokas mutē; neesam par krājumiem nekad uztraukušies, jo šie krājumi ir bijuši dārgi, bet mums ir bijušas neatliekamas vajadzības nepārtraukti.
Diemžēl mūsu publiskā veselības sistēma ir vāja, un lai to nostiprinātu ar rezervēm ir nepieciešams papildus finansējums. Mums vienmēr būs nepieciešama nauda neatliekamām vajadzībām, bet rezerves pēc būtības ir iesaldēta nauda, ko mēs glabājam kādam brīdim, kuram labāk ir neiestāties; bet – ja šis brīdis iestāsies un šo rezervju mums nebūs, mēs tiešām būsim katastrofālā situācijā.
Līdzekļi tam ir jāmeklē – tas ir valdības jautājums – vai tas ir civilais finansējums, vai tas ir militārais finansējums – bet visdrīzāk – kādas ir proporcijas.
Mums visi resursi ir koncentrēti civilajās slimnīcās, mums nav militāro hospitāļu vai kādu citu paralēlo struktūru vai ārstniecības sistēmu.
Šobrīd Paula Stradiņa slimnīca cenšas uzturēt trīs mēnešu materiālās rezerves atbilstoši tam patēriņam, kas šobrīd ir, jo situācijas var būt dažādas. Šis materiālu krājums slimnīcai – trīs mēneši – maksā miljonus, kurus mēs iesaldējam, šie krājumi stāv, un mēs nevaram šiem miljoniem piekļūt un tērēt citām vajadzībām.
Tas ir izaicinājums, jo uzturēt tādu daudzumu prasa telpas, prasa nodrošināt racionālu apriti, kooperāciju un zināšanas – kurās jomās tieši mēs uzturam rezervi – vai tas ir visā patēriņā, vai tas ir konkrētās medicīnas jomās, vai varbūt tie ir medikamenti konkrētām pacientu grupām.
Situācijām mums jābūt gatavām it visām – var būt ne tikai karš, bet var nākt jauna pandēmija, var būt loģistikas traucējumi; ir arī citi iemesli, kādēļ mēs šo krājumu uzturam.
RSU Farmācijas fakultātes Lietišķās farmācijas docents Dins Šmits par nepieciešamību veidot rezerves māca arī RSU doktorantiem un studentiem.
Šķiet, ka teorija, kāda valdīja pirms Ukrainas kara, ļoti atšķiras no realitātes mūsdienās. Piemēram, Ukrainā jau ir sabombardētas aptiekas, kas atradās lielveikalos, bet itin labi strādā attālinātas mazas aptiekas privātmājās.
Vislielākās problēmas rada centrāla loģistika, tādēļ visveiksmīgāk strādā ķēžu aptiekas, kas pašas rūpējas par savu loģistiku. Ukrainā veiksmīgi veidojas sadarbība starp aptiekām un slimnīcām. Centīšos atstāstīt docenta Dina Šmita stāstīto, kas nereti liek uzdot papildus jautājumus: lai valstiski risinātu rezervju jautājumu, nepietiek ar teoriju un Ukrainas pieredzi – velns ir detaļās. Katrā vietā un pašvaldībā rezervju organizatoram jāatbild uz virkni jautājumu: kas būtu vajadzīgs?; kurā vietā?; kādā apjomā?; kā tas glabāsies?; kurš to varētu kontrolēt?; kā tam visam piekļūt apstākļos, kad būs grūtības ar transportu, ar pārvietošanos, ar drošības elementiem?; kā klīnikas, kam rezerves būs nepieciešams pie tām varēs tikt?
Īpašu krīžu gadījumā var nebūt pieejams zāļu piegādes ceļš, kas parasti ir – ar autofurgoniem no Lietuvas puses; ir nepieciešama zāļu krājuma glabāšana uz vietas. Vēl tas nozīmē nepieciešamību izvietot medikamentu krājumus ģeogrāfiski nozīmīgās vietās.
Šobrīd vairumtirgotājiem normāla zāļu aprite ir aptuveni mēnesis, aptieku līmenī – ap divām nedēļām. Mēdz būt nelielas svārstības, atkarībā no medikamenta. Būtu nepieciešams izstrādāt konkrētu plānu ar mērķi – pagarināt šo laiku līdz trīs mēnešiem; plus – racionāli izlietot līdzekļus, lai viss rezervēs noliktais nebūtu ik pa laikam jānoraksta, jāmet ārā.
Lieltirgotāji būtu gatavi pie plāna un rezervēm strādāt.
Un piebilde – zāles glabāt, materiālus glabāt – tā ir īpaša darbība, kas prasa zināšanas, prasmes un pieredzi.
Veselības ministrijas valsts sekretāres Indras Dreika: rezervju veidošanas procesi notiek valstī kopumā, ir iesaistītas visas ministrijas un arī pašvaldības
Veselības aprūpes uzdevums ir domāt par veselību. Tādēļ mēs varam veidot ģeneratoru rezerves no no 24 stundām līdz divām nedēļām, bet slimnīcas šajā jomā tik un tā ir ierobežotas resursos un naudā. Tālākais ir valsts un pašvaldību resoru uzdevums – nodrošināt slimnīcām ūdeni, nodrošināt elektrību, nodrošināt iespēju cilvēkiem paēst.
Veselības aprūpē uz rezervēm mēs skatāmies no vairākiem aspektiem – mums ir jāplāno infrastruktūra un dažādas evakuācijas iespējas, ja apdraudējuma gadījumā mēs zaudējam kaut ko, nu piemēram – zaudējam daļu teritorijas.
Materiāli tehniskās rezervēs Latvijā šobrīd koncentrējas uz zālēm, bet ir jādomā arī par medicīnas ierīcēm. Tad nu šīs rezerves un zāles mēs apskatām no trim aspektiem: pirmkārt, slimnīcām esam lūguši, aicinājuši un daļēji finansējuši – trīs mēnešu rezervi
uzturēt. Jāsaka, ka aprēķina pamatā ir miera laika darbība.
Kara apstākļos viss var mainīties, kara apstākļos ir tiešām citi akcenti, citas vajadzības. Bet – slimnīcas tur trīs mēnešu rezerves arī ierīcēm – mums ir ļoti svarīgi, lai būtu gan šļirces, gan sistēmas, gan viss cits; lai mums būtu ar ko šīs zāles ievadīt; tas ir ne mazāk svarīgs aspekts, par ko senāk varbūt nedomāja.
Otra lieta ir trīs mēnešu rezerve civilajām vajadzībām. Būtisko zāļu saraksts jau ir izstrādāts;
tas ir eksistenciāls saraksts – lai hroniskie pacienti neciestu; bet tas nav pilns zāļu spektrs. Mums ir skaidrs, ka pilnu zāļu spektru mēs nevarēsim nekādi mūsu valstī uzturēt – ar mūsu valsts fiziskajām uzturēšanas iespējām, piemēram, trūkstot gan ledusskapjiem, gan aukstumķēdēm (Ukrainas pieredze – okupanti iznīcināja gan elektrības pievadi, gan degvielas cisternas ģeneratoriem – bez elektrības ledusskapji nedarbojas).
Trīs mēnešu rezervēm ļoti svarīgs ir farmācijas industrijas atbalsts, valsts un farmācijas sadarbība; un valsts spēja to kaut kādā mērā ietekmēt, tai skaitā, segt izdevumus, par kuriem valstij ar lieltirgotavām ir jāvienojas.
Mums jāplāno dzīve un rezerves tā – lai kaut kādu apgāžu pārrāvumā, loģistikas problēmu gadījumā mēs varam nodrošināt savus iedzīvotājus kādu periodu ar zālēm.
Trešais, ko mēs esam iekļāvuši valsts katastrofu medicīnas plānā, ir valsts materiālās rezerves konkrētam apdraudējumam un apdraudējuma gadījumam, un šo rezervju turētājs ir neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests.
Valsts pārvalde saliedējas kopīgā uzstādījumā, ka rezerves šobrīd ir nepieciešamas.
Nākamajai valdībai būs liels izaicinājums domāt – kā šīs rezerves finansēt, kas ir tas apmērs, ko mēs spēsim pierādīt kā saprātīgu, lai nodrošinātu mūsu sabiedrības drošību. Esam prasījuši papildus līdzekļus materiālajām rezervēm neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam 2.2 miljonus šim gadam un kopumā 5 miljonus. Tā ir naudas summa, ar ko mēs plānojam uzturēt minimumu. Mums ir nepieciešama sadarbība ar farmācijas nozari kopumā par mehānisma izstrādi, par iespējām, lai X stundā mēs varētu sistēmu iespējami ilgi un efektīgi darbināt.
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš par domāšanas maiņu
Īss slimnīcas vadītāja pārdomu pieraksts: līdz šim mēs esam dzīvojuši pēc principa, ka nekad nekas nenotiks. Esam dzīvojuši no rokas mutē un visu esam noēduši uzreiz. Vēsturiskais iemesls ir vārgais veselības aprūpes finansējums.
Šobrīd mums ir jāmaina šī domāšana, pierodot pie domas, ka katastrofas situācija var iestāties, bet būs ļoti labi, ja tā neiestāsies. Slimnīcām ir jābūt gatavākām; patvertņu jautājums slimnīcās jau ir ļoti aktuāls, bet būs vēl aktuālāks. Ukrainas pieredze
liecina, ka personāls pirmos kara mēnešus ir dzīvojis slimnīcās.
Kur mēs savus darbiniekus izvietotu? Stradiņa slimnīcā strādā 3000 darbinieku. Bet vispār –
šie jautājumi tiek risināti.
RSU Farmācijas fakultātes docents, A/s „Repharm” padomes loceklis Dins Šmits
Pārstāsts pēc atmiņas: teorija māca, ka slimnīcām vajag 20 minūšu attālumā glabāt rezerves.
Tas nav tik vienkārši, jo ir jātaisa speciālas telpas.
Nacionālie farmācijas uzņēmumi (gan ražotāji, gan lieltirgotavas) būtu gatavi ļoti nopietni piedalīties. Sadarbība vietējā līmenī starp privātajām aptiekām, lieltirgotavām un pašvaldības slimnīcām pastāvīgi notiek. Šī sadarbība nav nekas tāds, kas būtu jāizgudro no jauna. Bet jāsaprot, ka apdraudējuma gadījumā klāsts ir mazliet cits, rezervju novietojums ir cits, nosacījumi citi – apjomiem jābūt lielākiem – jāveic plānošana.
Nacionālie uzņēmēji ir gatavi rezervju plānošanā iesaistīties, veikt arī lielu daļu no aprakstošās funkcijas; ir nopietns darbs veicams, lai identificētu – kuras ir tās zāles un lietas, kas ir liekamas šajā neatliekamajā sarakstā, kuras vielas būtu iespējams salīdzinoši viegli sākt ražot. Šobrīd 94% no mūsu zāļu patēriņa ienāk no citām valstīm, 6% ir vietējā ražotāja saražoti medikamenti. Ar vietējiem ražotājiem būtu jārunā.
Privāto partneru pusē ir spēja sagādāt visu nepieciešamo, uzturēt, nodrošināt apriti, atskaitīties par to visu, par krājumiem, bet slimnīcu pusē ir norādīt – cik daudz vajag, kur vajag, kā ir ērti. Attiecības var būt visdažādākās – privāti publiska partnerība, dažāda veida līgumi. Pandēmija pierādīja, ka nozarei izdevās nodrošināt ar visu, kas bija nepieciešams.
Viegli tas nebija, jo pandēmijas laikā citas valstis paziņoja, ka neļaus zāles eksportēt, neļaus zāles vest pāri robežai. Ar Covid–19 nozare tika galā; arī kaut kāda mācība tika gūta. Un tomēr – Covid–19 pandēmija bija ar militāru apdraudējumu nesalīdzināma situācija, šobrīd viss ir daudz nopietnāk.
NMPD direktore Liene Cipule par plānošanu un reālu rezervju veidošanu
Lienes Cipules stāstījums, brīvā stilā pierakstīts: slimnīcām ir savas rezerves, NMPD ir savas rezerves, mums katram kaut kas ir; jautājums ir par riskiem, kuriem mēs gatavojamies.
Esam jauna koncepta priekšā – rezerves ir vajadzīgas, bet tas nes līdzi izmaksas; jābūt apritei, jābūt skaidrībai, ka mēs visu neapgūsim, šī aprite vienmēr arī kaut ko maksās, vienmēr kaut ko nepagūsim izmantot un to nāksies norakstīt; bet šīs fiziskās rezerves ir jāveido.
Visa sistēma tiek gatavota tam, lai katra struktūra būtu spējīga noteiktu laiku strādāt autonomi, neatkarīgi no ārējās pasaules. Mēs runājam parasti par 24 stundām, bet mums būtu jādomā par 72 stundām, kā mums to arī aizsardzības ministrija proponē.
Gatavībai būtu jābūt gan katram iedzīvotājam, gan katrai ārstniecības iestādei – 3–5 dienas būtu jāspēj dzīvot autonomi, bet rezerves šādai dzīvei, protams, maksā naudu.
Latvijas militāristi liek gaidas un cerības uz civilo medicīnas sistēmu, un tādā gadījumā NMPD stiprināšana ir aspekts, lai dienests spētu izpildīt to, ko no tā sagaida.
Ļoti liela nozīme tagad būs civil-militārai sadarbībai; mums ir jāsāk gatavoties arī militāriem izaicinājumiem. NMPD strādā šajā virzienā. Ja Latvijā notiktu vai rastos kādi militāri konflikti, NMPD būtu jāpiedalās situācijas risināšanā; militāristi glābtu un palīdzētu cietušajiem tikt līdz kādai robežai, bet drošajā zonā civilā medicīna uzņemtu pacientus.
Mēs skatāmies Ukrainas virzienā un pētām – kā viņi ir tikuši galā ar atsevišķiem izaicinājumiem.
Un mēs tagad jau zinām, ka NMPD funkcijas neaprobežosies ar ievainotā transportēšanu uz slimnīcu. Karā veidojas bēgļu plūsmas, karā ir jāevakuē slimnīcas, kurās ārstējas smagi cietušie.
Šobrīd notiek esošo plānu pārskatīšana. Latvijas veselības sistēmā katastrofu medicīnas plāns darbojas jau 10 gadus. Šis plāns (tāpat kā Rīga) nekad nebūs gatavs. Ja mēs risinātu pirms pieciem gadiem situāciju, kas ir šodien, mēs toreiz pat nespētu noticēt tam, kas notiek šodien. Ne tikai slimnīcām, ne tikai NMPD, bet arī primārajai aprūpei, privātajam dienestam ir jāatrod vieta katastrofu medicīnas plānā. Šodien, vērtējot Ukrainas pieredzi, mēs varam pārņemt un iesviest to, kas ir svarīgs.
Katastrofas un militāras situācijas gadījumā NMPD mainās prasības gan pret kvalitāti, gan pret algoritmiem un esošajiem standartiem.
Secinājumi un autora piebildes
Ukrainas pieredze – rezerves nedrīkst atrasties pie pašas slimnīcas, bet tām jāatrodas 20 minūšu attālumā no slimnīcas, jo tālākam ceļam nebūs benzīna. Ļoti jādomā par to, ka galvenie ceļi un galvenie tilti tiks sabombardēti un rezervju piegādei 20 minūšu attālumā jābūt tādai, kur tās varētu vest par otrās kategorijas ceļiem, pie kam – nešķērsojot tiltus.
Jāatceras situācija, kas radās šā gada 11. jūlijā, dienā, kad Lietuva aizslēdza daļu tranzīta uz Kaļiņingradu. Vairākas zāļu kravas uz Latviju no Rietumeiropas (katra aptuveni 2 miljoni eiro vērtībā) kavēja vairākas dienas, jo pieaugot sasprindzinājumam ap „Suvalku koridoru” apdrošinātāji atteicās šīs ļoti dārgās kravas apdrošināt, bet līdz ar to autopārvadātāji – vest. Patiesībā jūlijā uz Lietuvas un Polijas robežas viss bija mierīgi. Bet kas notiktu, ja tiešām Putins sāktu žvadzināt ieročus gan no Baltkrievijas, gan no Kaļiņingradas puses? Militārās kravas jau atvestu, bet zāles nevestu neviens. Zāļu un pārsienamā materiāla rezervēm šobrīd būtu jāpievērš īpaša uzmanība.
Līdzīga situācija ar zāļu tranzītu Latvijā bija 2019. gada aprīlī un maijā – Covid–19 krīzes laikā, kad nedēļām ilgi dažādu apstākļu un apsvērumu dēļ kavējās medikamentu un medicīnas iekārtu kravas. Covid–19 parādīja, cik ātri veidojas zāļu un medicīnas preču fizisks trūkums Eiropas tirgū, kā lielajām zāļu rūpnīcām apstājas ražošana dēļ vienas izejvielas trūkuma (piemēram Āzijā ražotas, bet loģistikas dēļ nepieejamas). Covid–19 kā psihopandēmija radīja histēriju, kā rezultātā dažas Eiropas valstis ieviesa zāļu eksporta ierobežošanas pasākumus. Bet Ukrainas karš parādīja, ka kara gadījumā (vismaz pirmajās nedēļās) neviens nevar paļauties uz nepārtrauktām piegādēm no Eiropas savienības dalībvalstīm; pat iepriekš apmaksātu medikamentu loģistikā uz Ukrainu un pašā Ukrainā valdīja neprognozējamība, ja ne haoss.
Latvijas Saeimas deputāti vienojušies turpmāko trīs gadu laikā pakāpeniski palielināt finansējumu valsts aizsardzībai līdz 2,5% no attiecīgajam gadam prognozētā iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoma. Mērķis labs. Tas, ko vajadzēja piebilst, ka valstij par šo naudu ir jāveido rezerves, lai mēs glābtu savus ievainotos un cietušos kara apstākļos.
Ukrainas pieredze liecina, ka kara laikā palielinās ne vien ievainoto un cietušo skaits, kam nepieciešama operatīva ārstēšana, intensīva terapija un ilgstoša rehabilitācija, bet arī vispārēja saslimstība, īpaši ar infekcijas un psihiskām slimībām, tiek ielaista vēža diagnostika un ārstēšana, īpaši cieš hronisku sirds, asinsvadu, iekšējās sekrēcijas un plaušu slimnieku ārstēšana, nereti – tieši medikamentu, operācijas materiālu, laboratorijas reaktīvu trūkuma dēļ.
Latvijai šobrīd nav svarīgāka uzdevuma kā rūpēties par medicīniskām rezervēm.
Šobrīd aktuāli ir radīt medicīniskās rezerves gan pie slimnīcām, gan NMPD, gan, iesaistot individuālos komersantus. Rezervēs atbilstoši NATO standartiem būtu jābūt analgētikām (pretsāpju medikamentiem), pretšoka līdzekļiem, infūziem, antimikrobu līdzekļiem, kā arī sterilizācijas, imobilizācijas un pārsienamajam materiālam mēneša patēriņa apjomā kara apstākļos, bet vēl – NATO standartam atbilstošas autonomas elpināšanas iekārtas. Visu neuzskaitīšu, informācija ir pieejama.
Mums ir jārūpējas, ka zāļu rezerves atrodas Latvijas slimnīcā, vairumtirdzniecības bāzē un aptiekā, nevis zāļu ražošanas kompānijā Vācijā vai Polijā.
To rāda šā gada pieredze, kas saistīta ar Ukrainas karu. Ukrainai medikamentu un pārsienamā materiāla trūkst, bet ar humāno palīdzību ienāk zāles ar notecējušu derīguma termiņu, nereti ļoti lielās devās vieni vai vienas grupas medikamenti, bet nemaz – citi; pie kam humānā palīdzība ir ļoti nepastāvīga. No citiem kontinentiem kā humānā palīdzība tiek sūtītas zāles, ar kurām strādāt ukraiņu ārstiem nav pieredzes.
Ukrainas valstij katastrofāli trūkst līdzekļu, un valdība kā prioritātes izvēlas uztura un bruņojuma iegādi. Tomēr lielāko problēmu rada loģistika, jo krievu armija nekautrēdamās ar raķetēm iznīcina visus atbalsta sūtījumus.
Jebkura militāra konflikta un katastrofas gadījumā eksponenciāli pieaug vajadzība pēc atsevišķiem medikamentiem, sterilizācijas iespējām, pārsienamajiem materiāliem, operācijas šuvju materiāliem un instrumentiem, anestezioloģijas līdzekļiem un tehnoloģijas. Pašreizējās reģionālas slimnīcas rezerves, kas miera apstākļos nodrošina darbu vairākām nedēļām, militāra konflikta gadījumā izsīktu pirmajā vakarā.
Ja netiek nodrošinātas piegādes no Eiropas noliktavām, mēs nebūsim spējīgi sevi nodrošināt. Latvijas zāļu ražotāji šobrīd spēj piegādāt 10–15% no ikdienā lietojamo medikamentu nomenklatūras.
Karadarbība Ukrainā liecina, ka ne vienmēr centralizētās medikamentu noliktavas ir pieejamas (tās ir iznīcinātas vai apdraudētas raķešu triecienos), bet piegādes no tām ir ļoti sareģītas līdz vietai, kur medikamenti vajadzīgi pacientam. Tāpēc NATO rekomendē veidot drošas decentralizētas zāļu glabāšanas vietas – kā reģionālus zāļu depo izmantojot esošo reģionālo aptieku tīklu, kur uzglabāšanas vieta un apstākļi to atļauj, reģionālo ārstniecības iestāžu tīklu.
Otrais risinājums – veidot medicīniskās rezerves reģionos ar komersantu palīdzību, ļauj saglabāt zemas medikamentu cenas, jo tirgus dalībnieki izmanto kompleksus izmaksu optimizācijas pasākumus. Viens no šiem pasākumiem jau ir minimālu medikamentu rezervju un atlikumu uzturēšana centralizētajos loģistikas centros, pilsētu un reģionu aptiekās. Tas ļauj neiesaldēt papildus līdzekļus un attiecīgi samazināt operatīvās izmaksas. Šo principu iespējams ātri implementēt arī stratēģisku rezervju veidošanā.
Vēl viens stratēģiski nozīmīgs risinājums būtu valsts atbalsts nacionālajiem zāļu ražotājiem sortimenta palielināšanā. Latvijā ir ne tikai 2 lieli zāļu ražotāji – „Olainfarm” un „Grindex”, bet arī virkne mazāku. Lai stimulētu Latvijas ražotājus paplašināt sortimentu, veidojot nacionālās zāļu rezerves, nepieciešams paredzēt tajās ievērojamas priekšrocības nacionālajiem ražotājiem.
Vienkārši – ja Latvijas ražotājs ražos ampulētus pretsāpju līdzekļus un infūzus, tad tas spēs tos ražot arī tad, ja kara apstākļos apstāsies visa apgāde no Eiropas. Militārais apdraudējums liek Latvijai pārstāt atbalstīt svešzemju zāļu tirgus, īpaši, ja citās Eiropas valstīs farmaceitiskā razošana tiek slēpti subsidēta un rada nevienlīdzīgu konkurenci Latvijas rūpnīcām. Ir pamatots viedoklis, ka Latvijas lielās zāļu rūpnīcas var organizēt ražošanu līdz 25% no ikdienā lietojamo medikamentu nomenklatūras.
