Pēteris Apinis: Publiska vēstule aizsardzības ministram, profesoram Andrim Sprūdam Lāčplēša dienas noskaņās
33
Pēteris Apinis, ārsts
Novembris latviešiem ir mēnesis, kad politiku, ambīcijas un tukšvārdību liek malā (nu vismaz cenšas tā darīt), sprauž pie žaketes sarkanbaltsarkano karodziņu un ar labu vārdu piemin savu valsti.
Man ir gods pazīt profesoru Andri Sprūdu kā izcilu ārpolitikas speciālistu, korektu kolēģi un cilvēku ar plašām zināšanām, un es vēlos vērst viņa uzmanību veselības rezervēm valstī, īpaši – iespējām un nepieciešamībai ražot medikamentus un pārsienamos materiālus tepat Latvijā. Mums ir skaidri zināms NATO ieteiktais vēlamo zāļu, aparatūras, instrumentu un pārsienamo materiālu rezervju apjoms – rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt analgētikām (pretsāpju medikamentiem), pretšoka līdzekļiem, infūziem, antimikrobiskiem līdzekļiem, kā arī sterilizācijas, imobilizācijas un pārsienamajam materiālam, anestēzijas līdzekļiem un aparatūrai mēneša patēriņa apjomā kara apstākļos, bet vēl – NATO standartam atbilstošas autonomas elpināšanas iekārtas. Visu neuzskaitīšu, informācija ir pieejama.
Gandrīz visu no tā mēs varam ražot Latvijā, ja vien tiek veiktas nepieciešamās izmaiņas likumdošanā (rezervēm un stratēģiskajiem iepirkumiem tiek garantēta Latvijā ražotu preču prioritāte) un paredzēts valsts atbalsts ražotājiem, kas uzņemas šo darbu veikt. Lai cik tas neliktos dīvaini, koncepciju un vajadzīgos dokumentus var izstrādāt tikai un vienīgi Aizsardzības ministrija, jo visas pārējās ministrijas saputrosies birokrātijas un Eiropas normatīvu tīklos. Piemērs ir degvielas rezerves, kas Latvijai ir “uz papīra” – nolēgtos līgumos ar piegādatāju, bet reāli neatrodas Latvijā. Tas, ko nekad nevar saprast vidējais Latvijas ierēdnis – šīs rezerve, kas atrodas ārpus Latvijas, būs turpat vai neiespējami atgādāt uz Latviju kara apstākļos.
Es nenoliedzu citu ministriju zināšanas un sapratni, bet Latvijas pieredze rāda – neviena starpministriju darba grupa neko rezultatīvu nav sasniegusi. Notikumi Ukrainā ir iemesls konsolidēties, meklēt latviešos kopējo, nevis atšķirīgo, sadarboties un draudzēties, taču darīt to caur skaidru valsts aizsardzības vīziju.
Jau divus gadus mēs aicinām valdību, pašvaldības un medicīnas iestādes domāt par medicīnas rezervēm – bailēs no kara, bailēs no neprognozējamiem notikumiem kaimiņvalstīs, bailēs no neprognozējami liela bēgļu skaita. Ja Krievija uzvarēs karu Ukrainā, tā sāks skatīties apkārt, kur vēl pakarot, acis metīs mūsu virzienā.
Ja Krievija zaudēs karu, iespējamais scenārijs būs – sāksies kariņš par varu Krievijā, iespējams, kā neliels pilsoņu karš ar miljoniem bēgļu.
Nav grūti arī iztēloties pāri robežai kā bēgļus nākam pusmiljonu jaunu vīriešu spēka gados, kas cenšas izvairīties no militārā dienesta Krievijā, bet uzauguši krievu nacionālajās tradīcijās un kremļa retorikā?
Žogs uz Latvijas Austrumu robežas var atturēt tantuku, kas pieradis aizstaigāt uz Krievijas tuvāko veikalu pēc kontrabandas cigaretēm vai šņabja, bet nevar atturēt nelielu 400000 tūkstošu bēgļu grupu, kas nav salīdzināma ar Lukašenko organizēto arābu vai afganistāņu pulciņu. Organizētas bēgļu plūsmas ir bīstamākais un neprognozējamākais iespējamais apdraudējums.
Un vēl kāds scenārijs. Jebkurš cilvēks ir mirstīgs. Ja dabīgi vai ar cita līdzcilvēka līdzdalību nomirtu Krievijas iedzīvotājs Vladimirs Putins, tad jukas un pilsoņu karš Krievijā būtu teju neizbēgamais scenārijs. Šis Krievijas pilsonis Vladimirs Putins nav ne jauns, ne ar izcilu veselību apveltīts.
Neviens nespēj prognozēt – kādas būs bēgļu straumes, ja Krievijā sāksies pilsoņu karš, neviens nespēj prognozēt – vai kādam Krievijas pilsonim Maskavas kremlī neienāk prātā virzīt desmit Pleskavas un Novgorodas apgabalos izvietotās divīzijas uz Latviju.
Bet tas ir skaidrs, ka medicīnas iestādēm primāri šobrīd ir jādomā par rezervēm. Latvijai kopumā būtu jādomā par triju veidu rezervēm (es nesaku, ka valdība un ierēdniecība par to nedomā, daudz kas ir izdarīts, bet ir lielas iespējas izaugsmei):
• rezervēm jābūt pie universitātes un reģionālajām slimnīcām (kurām būs jāuzņem ievainotie, cietušie vai vienkārši slimnieki – to skaits kara laikā pieaug), lai tās varētu saņemt zāles un materiālus arī tad, ja trūkst benzīna un nav iespējas kaut ko pievest (teorija māca, ka slimnīcām glabāt rezerves vajag 20 minūšu attālumā. Tas nav tik vienkārši, jo ir jātaisa speciālas telpas);
• neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, uz NMPD gultos lielākā slodze jebkuru juku un konflikta gadījumā;
• privātajā sektorā – lieltirgotavās vai lielākajās aptiekās.
Piemērs ir Somija. No Latvijas kaimiņvalstīm Somijā vislabāk strādā vispārējais valsts aizsardzības koncepts. Somijā visi valsts iedzīvotāji un visas valsts struktūras ir gatavas dažāda veida katastrofām, tai skaitā militāriem uzbrukumiem, iedzīvotāji un pavaldības gatavi sadarboties savā starpā un zina savu lomu; tai skaitā – iedzīvotāji zina to, kas viņiem ir jādara dažādu scenāriju attīstības gadījumā, bet iestāžu vadītāji zina, kur un cik lielas ir medikamentu rezerves (Somijā šīs rezerves sagādātas līdz pat trim mēnešiem reālas karadarbības).
Latvijā gan padomju varas laikā, gan arī pēc tā ir izveidojusies tendence noliegt valsts nosacīti uzspiestus pasākumus un mēģināt no tiem izvairīties. Mums Latvijā ir izvairīšanās kultūra; Somijā dienēt obligātajā militārajā dienestā ir gods un pašapziņa. Somijā katram iedzīvotājam ir patvertnes kara gadījumam ar pietiekami lielām pārtikas un ūdens rezervēm.
Arī Somijā nav visaptverošas militārās medicīnas, somi nebūvē militāros hospitāļus un tos neuztur, arī viņi balstās uz civilo medicīnu.
Somijā ir ļoti liels valsts rezervju krājums gan ar zālēm, gan dažāda veida tehnoloģijām, kuras ir izmantojamas kara gadījumam, viņi meklē risinājumus, lai šī krājuma uzturēšana neradītu lielus zaudējumus valstij, proti, valsts vienu reizi iegulda rezervēs, bet pēc tam sāk darboties bezzaudējumu tehnoloģija, aprite tiek veidota, lai varētu izlietot tos medikamentus, kam tuvojas derīguma termiņa beigas, un aizvietot – lai šīs rezerves pastāvīgi tiktu uzturētas. Un tieši šīs rezerves somi ļoti lielā mērā iepērk no vietējiem ražotājiem.
Medicīniskās rezerves ir apdrošināšanas polise (šo teicienu esmu aizņēmies no Lienes Cipules). Mums ir Ukrainas pieredze. Ko ukraiņi mums ir teikuši par rezervēm – tām ir jābūt fiziskām rezervēm, tās nedrīkst būt kaut kur uz papīra vai līgumos atrunātas, ar nodomu protokoliem apstiprinātas. Otrs, ko ukraiņi mums šodien māca – dieva dēļ nelieciet visas olas vienā groziņā, kas nozīmē – šīm rezervēm jāatrodas dažādās lokācijās. Krievu artilēristam patīk lieli mērķi.
Jādomā par vairākās vietās izvietotām rezervēm visai tuvu ārstniecības iestādēm. Šādas rezerves varētu arī nebūt medicīnas iestādēs, tās varētu atrasties īrētās noliktavās.
Ļoti svarīgi, lai šīs medikamentu rezerves nav tikai trīs lokalizācijās valstī.
Šobrīd Latvijas universitātes slimnīcas dzīvo ar atbildības sajūtu autonomi funkcionēt vismaz pirmās 24 stundas. Tas ietver elektrību, ūdeni, siltumu, pārtiku, iekārtas, kas spēj funkcionēt, citas nepieciešamās lietas, un ietver arī personālu. Jebkura militāra konflikta un katastrofas gadījumā eksponenciāli pieaug vajadzība pēc atsevišķiem medikamentiem, sterilizācijas iespējām, pārsienamajiem materiāliem, operācijas šuvju materiāliem un instrumentiem, anestezioloģijas līdzekļiem un tehnoloģijas.
Pašreizējās reģionālas slimnīcas rezerves, kas miera apstākļos nodrošina darbu vairākām nedēļām, militāra konflikta gadījumā izsīktu pirmajā vakarā.
Mums visi resursi ir koncentrēti civilajās slimnīcās, Latvijā nav militāro hospitāļu vai kādu citu paralēlo struktūru vai ārstniecības sistēmu. Tādēļ slimnīcām būtu jāveido rezerves, kas prasa telpas, prasa nodrošināt racionālu apriti, kooperāciju un zināšanas – kurās jomās tieši mēs uzturēt rezervi – vai tas ir visā patēriņā, vai tas ir konkrētās medicīnas jomās, vai tie ir medikamenti konkrētām pacientu grupām.
Teorija, kāda valdīja vēl dažus gadus atpakaļ, ļoti atšķiras no realitātes mūsdienās. Piemēram, Ukrainā ir sabombardētas aptiekas, kas atradās lielveikalos, bet itin labi strādā attālinātas mazas aptiekas privātmājās. Vislielākās problēmas rada centrāla loģistika, tādēļ visveiksmīgāk strādā ķēžu aptiekas, kas pašas rūpējas par savu loģistiku. Ukrainā veiksmīgi veidojas sadarbība starp aptiekām un slimnīcām.
Toties katastrofāli ukraiņiem neveicas ar lielo valsts loģistiku, ir milzīgs atsevišķu medikamentu deficīts, operāciju materiāla un pārsienamā materiāla deficīts. Humānā palīdzība tikai no Baltijas valstīm ir konkrēta un daudzpusīga, no Rietumeiropas nereti tiek sūtīts autofurgons ar viena nosaukuma medikamentu, bet tālākajā loģistikas ķēdē šai humānajai palīdzībai, iespējams, rodas atbirumi.
Bez tam, lai cik tas neizklausītos netīkami, ar humāno palīdzību Ukrainā ienāk zāles ar notecējušu derīguma termiņu, nereti ļoti lielās devās vieni vai vienas grupas medikamenti, bet nemaz – citi; pie kam humānā palīdzība ir ļoti nepastāvīga. No citiem kontinentiem kā humānā palīdzība tiek sūtītas zāles, ar kurām strādāt ukraiņu ārstiem nav pieredzes.
Latvijai 95% medikamentu šobrīd zāļu piegādes ceļš ir ar autofurgoniem no Lietuvas puses. Nav grūti iedomāties, ka šis ceļš caur Suvalku koridoru var tikt slēgts.
Ir nepieciešama zāļu krājuma glabāšana uz vietas. Zāles glabāt, materiālus glabāt – tā ir īpaša darbība, kas prasa farmaceita zināšanas, prasmes un pieredzi. Materiāli tehniskās rezerves Latvijā (Veselības ministrijas skatījums un rīcība) šobrīd koncentrējas uz zālēm, bet gandrīz nemaz – par medicīnas ierīcēm.
Latvijai jāplāno dzīve un rezerves tā – lai apgāžu pārrāvumā, loģistikas problēmu gadījumā mēs varam nodrošināt savus iedzīvotājus kādu periodu ar zālēm. Šobrīd Latvijas farmācijas uzņēmumi (galvenokārt “Grindex” un “Olainfarm”) ražo tikai aptuveni 5% no visiem Latvijā nepieciešamajiem medikamentiem. Aprēķini rāda, ka ar nelielu valsts atbalstu šīs rūpnīcas, kā arī citas (“Kalceks”, “Pharmidea” utt.) var nodrošināt gandrīz 15% valsts medikamentu vajadzību, bet tuvu 90% no tiem medikamentiem, šķīdumiem, kas noteikti NATO kā pirmā rezerve kara gadījumam.
Nacionālie farmācijas uzņēmumi (gan ražotāji, gan lieltirgotavas) būtu gatavi ļoti nopietni piedalīties. Nacionālie uzņēmēji ir gatavi rezervju plānošanā iesaistīties, veikt arī lielu daļu no aprakstošās funkcijas; identificēt – kuras ir tās zāles un lietas, kas ir liekamas šajā neatliekamajā sarakstā, kuras vielas būtu iespējams salīdzinoši viegli sākt ražot. Piebildīšu, ka Liepājas uzņēmumā “Tonus Elast” varētu ļoti viegli uzsākt sterila pārsienamā materiāla ražošanu.
Patiesībā nav jau arī Latvijā tik slikti, kā dažkārt tiek mālēts. Gan Bruņoto spēku medicīnas dienests, gan neatliekamās palīdzības dienests ikdienā veic lielu darbu, lai rezerves būtu, gatavība neparedzamajam scenārijam būtu iespējami laba.
Visa sistēma tiek gatavota tam, lai katra struktūra būtu spējīga noteiktu laiku strādāt autonomi, neatkarīgi no ārējās pasaules. Gatavībai būtu jābūt gan katram iedzīvotājam, gan katrai ārstniecības iestādei – 3–5 dienas būtu jāspēj dzīvot autonomi, bet rezerves šādai dzīvei, protams, maksā naudu.
Latvijas militāristi liek gaidas un cerības uz civilo medicīnas sistēmu, un tādā gadījumā NMPD stiprināšana būtu aspekts, ko no Aizsardzības ministra sagaida civilie mediķi.
Ja Latvijā notiktu vai rastos kādi militāri konflikti, NMPD būtu jāpiedalās situācijas risināšanā; militāristi glābtu un palīdzētu cietušajiem tikt līdz kādai robežai, bet drošajā zonā civilā medicīna uzņemtu pacientus.
Ukrainas pieredze mums liek saprast, ka NMPD funkcijas neaprobežosies ar ievainotā transportēšanu uz slimnīcu. Karā veidojas bēgļu plūsmas, karā ir jāevakuē slimnīcas, kurās ārstējas smagi cietušie. Katastrofas un militāras situācijas gadījumā NMPD mainās prasības gan pret kvalitāti, gan pret algoritmiem un esošajiem standartiem.
Ukrainas pieredze liecina, ka kara laikā palielinās ne vien ievainoto un cietušo skaits, kam nepieciešama operatīva ārstēšana, intensīva terapija un ilgstoša rehabilitācija, bet arī vispārēja saslimstība, īpaši ar infekcijas un psihiskām slimībām, tiek ielaista vēža diagnostika un ārstēšana, īpaši cieš hronisku sirds, asinsvadu, iekšējās sekrēcijas un plaušu slimnieku ārstēšana, nereti – tieši medikamentu, operācijas materiālu, laboratorijas reaktīvu trūkuma dēļ.
Atkārtošu to, kas citās formās jau vairākkārt teikts – Latvijai šobrīd nav svarīgāka uzdevuma kā rūpēties par medicīniskām rezervēm. Šobrīd aktuāli ir radīt medicīniskās rezerves gan pie slimnīcām, gan NMPD, gan, iesaistot individuālos komersantus. Mums ir jārūpējas, ka zāļu rezerves atrodas Latvijas slimnīcās, vairumtirdzniecības bāzēs un aptiekās, nevis zāļu ražošanas kompānijā Vācijā vai Polijā.
Un tomēr – manas vēstules uzsvars ir stratēģiski nozīmīgs risinājums – valsts atbalsts nacionālajiem zāļu ražotājiem sortimenta palielināšanā. Latvijā ir ne tikai 2 lieli zāļu ražotāji – “Olainfarm” un “Grindex”, bet arī virkne mazāku. Lai stimulētu Latvijas ražotājus paplašināt sortimentu, veidojot nacionālās zāļu rezerves, nepieciešams paredzēt tajās ievērojamas priekšrocības nacionālajiem ražotājiem. Vienkārši – ja Latvijas ražotājs ražos ampulētus pretsāpju līdzekļus un infūzus, tad tas spēs tos ražot arī tad, ja kara apstākļos apstāsies visa apgāde no Eiropas. Militārais apdraudējums liek Latvijai pārstāt atbalstīt svešzemju zāļu tirgus, īpaši, ja citās Eiropas valstīs farmaceitiskā razošana tiek slēpti subsidēta un rada nevienlīdzīgu konkurenci Latvijas rūpnīcām.
Es zinu, ka veselības ministrs Hosams Abu Meri šodien apmeklēja “Olainfarm” rūpnīcu. Es zinu, ka veselības ministrs labi saprot, ka mums lokāli jāatrod metodes kā paplašināt lokāli ražotu medikamentu, pārsienamā materiāla, medicīnas aparatūras sortimentu un apjomu.
Man ir piedāvājums – es Jūs, godātais profesor Sprūda kungs, varētu aizvest nelielā pastaigā no Aizsardzības minitrijas līdz Veselības ministrijai Brīvības ielā 72 un iepazīstināt ar Hosamu Abu Meri. Kopā strādājot, Jūs varat sasniegt vairāk. Tikai kopā radot nopietnus politiskus dokumentus, Jūs varat Latvijā ievērojami paplašināt farmaceitisko produktu ražošanu un nodrošināt rezerves ar pašu ražotiem produktiem.
