Pēteris Apinis: “Pozitīvisma” stāsts par naudas taupīšanu Bērnu slimnīcā
11
Sieviete no rajona ar augstāko izglītību un diviem bērniem, no kuriem vienam (sauksim viņu par Jānīti – vārds ir apzināti mainīts) ir pārmantota slimība. Jānīša slimības dēļ alimentu nemaksātājs pazudis Anglijas tālēs zilajās. Slimības ārstēšanu lielā mērā apmaksā valsts, zāles potē katru otro dienu vēnā, un to parasti dara rajona slimnīcas bērnu nodaļas procedūru māsa. Nav jau viegli atrast bērna vēnas, kuras gadiem krustu šķērsu durstītas. Reizi trijos mēnešos vai biežāk jābrauc uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā pie speciālistiem.
Māti ar diviem bērniem, no kuriem viens regulāri slimo, neviens darbā neņem, kur nu vēl par biroja vadītāju vai lietvedi, proti, darbos, kas darīti pirms bērnu piedzimšanas. Tā nu mūsu stāsta varone piepelnās, kā spēj, – vasarā lasa ogas, ziemā brauc par šoferi, pieskata kaimiņu bērnus vai māca tiem svešvalodu. Tiesa, nereti mājās nav ko ēst. Blondās skaistules šarms un pašpārliecinātība gājusi mazumā, sarunvalodā parādījušās skarbākas notis. Tai pašā laikā viņa, zobus sakodusi, velk savu un savu bērnu dzīvi un ir pārliecināta, ka viņas bērni ne tikai beigs augstskolu, bet arī daudz dzīvē sasniegs. Jūs taču spējat iedomāties šādu meiteni? Viņai vēl nav četrdesmit, viņa ir pavisam reāla.
Pienāk reize, kad slimajam bērnam jābrauc uz konsultāciju. Sagrabināti daži eiro braucienam (pašu braucienu bērna invalīda pavadonim apmaksā valsts). Jābrauc agri no rīta ar abiem bērniem, jo otru nav kam atstāt. Bērnu slimnīcā apskate pie diviem ārstiem, jaunas receptes, jaunas valsts apmaksātas zāles, Jānītis savu slimību ir apguvis un labprāt iesaistās sarunā ar dakteronkoli. Tikai viena bēda – šī ir tā diena, kad jāpotē vēnā, atpakaļ uz rajonu laikus nevar paspēt, tāpēc pēc konsultācijām māte ņem savu bērnu un iet uz uzņemšanas nodaļu, kur līdz šim viņai šādos brīžos ir līdzēts un Jānītim tiek injicētas zāles. Šoreiz – ne, jo tas slimnīcā tagad ir kategoriski aizliegts.
Atnāk slimnīcas virsārsts, kuru es pazīstu kā vienu no izcilākajiem Latvijas bērnu ārstiem, ko slimnīcas vadība no mīļotā reanimatologa darba paaugstinājusi par administratoru. Arī viņš ir nepielūdzams – jāpotē ir rajona slimnīcā, jo Bērnu klīniskā universitātes slimnīca nevar tērēt savus resursus svešiem bērniem. Jā, iespējams, māte nešķiet pieglaimīga. Blakus raud vecmamma – pensionēta laboratorijas vadītāja. Nē, nekādas potes šeit nebūs.
Jūs teiksiet – taisnība beidzot ir triumfējusi. Bērnu klīniskā slimnīca nav notērējusi 0,08 eiro par poti, 0,02 eiro par spirta salveti un 2,31 eiro par māsas darbu. Ak jā, ietaupīts ir arī ūdens krānā, elektrība un veļas pulveris.
Lai cik tas šķistu savādi, slimnīcā atradās māsa, kas pārkāpa slimnīcas direktores Andas Čakšas norādījumus, bērns saņēma vēnā savas zāles, māte mierīgu sirdi brauca ar saviem bērniem atpakaļ uz laukiem, un viņai nevajadzēja satraukties par to, vai viņa savā lauku slimnīcā vēl sastaps to dienas injekciju māsu, kas parasti bērnam potē.
Es skatos ministrijas dokumentus un redzu, cik efektīvi un ekonomiski visu dara bijusī medikamentu tirgotāja, tagad Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas un arī Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Anda Čakša. Slimnīcas ir komercsabiedrības, kurām vajag peļņu. Un valdes loceklei vajag labu algu. Un visam jābūt ekonomiskam. Un es dzirdu šos vārdus: “Tai mātei ir jāņem taksis, ja viņa nevar paspēt atpakaļ uz to savu rajona slimnīcu,” – un “tā māte mums izskatījās pēc”, “mēs (domāta Bērnu slimnīca, bet patiesībā valsts budžets) viņas bērnam visu nodrošinām (zāles)”. Un tieši šajā teikumā pirmoreiz atskanēja vārds “bērns”. Jānītis nav jāsūta uz Ameriku ar sarežģītu diagnozi, viņam vienkārši vajag izdzīvot.
Vai nav tā, ka pacientiem nekas labs nav gaidāms tik ilgi, kamēr visu medicīnā noteiks politisku partiju intereses ar bārzdiņu un circeņu rokām ielikt slimnīcu vadībā cilvēkus, kuri saprot naudu, bet nesaprot medicīnu kā zinātni, prasmi un mākslu? Varbūt par piemēru neminēt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanu, bet tās pašas Andas Čakšas vadītās P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas (neatliekamās palīdzības) nodaļu?
Šķiet, raksta sākumā piemirsu pateikt, ka manis aprakstītā sieviete ir beigusi juristus, bet no līdzcilvēku “atbalstošās attieksmes” viņas raksturs vairs nav maigs un pūkains. Sarunā ar viņu es nopratu, ka vēstules un juridiskus dokumentus rakstīt viņa vēl prot.
