Pēteris Apinis: Pirmā Vispasaules latviešu ārstu kongresa 35 gadskārtu atzīmējot ar atmiņām par profesoru Viktoru Kalnbērzu 29
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Tālajā 1989. gada 18.– 27. jūnijā Rīgā notika Pirmais vispasaules latviešu ārstu kongress. Kongresā piedalījās aptuveni 6000 ārstu, māsu un medicīnas profesionāļu no Latvijas un daudzām pasaules valstīm. Tas bija vērienīgs pasākums, kurā latvieši par medicīnu un zinātni pēc 50 gadu pārtraukuma runāja latviešu valodā, kurā tikās ārsti no dažādām pasaules valstīm un risināja Latvijas medicīnas problēmas.
Kongress tā dalībniekiem nozīmēja vienotību, latviskumu, lepnumu par savu profesiju, laimes un brīvības izjūtu, svētku sajūtu un jaunas zināšanas, un vēl tas nozīmēja izcilu organizāciju un nebijušu organizatorisku ideju realizāciju. Kongresa plenārsēdes notika Sporta pilī, kongresa zinātniskā programma tika aizvadīta 16 zālēs, galvenokārt slimnīcās, izklaidus pa visu Rīgu. Kongresa materiāli tika savākti un palika kā neizdots rakstu krājums.
Toties kongresa laikā iznāca 8 laikraksti „Latvijas ārsts” un žurnāls „Latvijas Ārsts”, un kā vēlāk šajā rakstā stāstīšu – laikraksti saucās kogresa bukleti, bet žurnāls – bukleta pielikums. Laikraksts „Latvijas Ārsts” lielā mērā kļuva par pamatu „Glavļita” jeb padomju cenzūras slēgšanai, jo laikraksta galvenais redaktors (šo rindu autors) allaž piemirsa aizstaigāt uz 19. stāvu – galveno literatūras pārvaldi, bet pēc kongresa tā sāka rīkoties citu laikrakstu galvenie redaktori.
Žurnāls „Latvijas ārsts” iznāk joprojām 35 gadus. Kongresa laikā bija plaša latviskas dzīvesziņas, kultūras un sporta programma, ekskursijas pa visu Latviju. Zvārtas iezis tika attīrīts, labiekārtota teritorija un pie tā svinēti lielākie, draudzīgākie un skaistākie Jāņi kādi līdz šim svinēti Latvijā. „Čikāgas piecīši” Mežaparka estrādē sapulcināja simtu tūkstoti latviešu klausītāju, jo ārstu kongresa rīcības komiteja to iekļāva savā kultūras programmā un savlaicīgi rezervēja estrādi.
Skatoties no 2019. gada perspektīvas Pirmais vispasaules latviešu ārstu kongress bija:
• durvis dzelzs sienā starp Padomju savienību un brīvo pasauli. Uz Pirmo pasaules latviešu ārstu kongresu brīvās pasaules ārsti atlidoja ar speciālu čarterlidmašīnu no Helsinkiem. Tas bija viens no pirmajiem tiešajiem lidojumiem uz Rīgu no Rietumeiropas, taču būtiski, to bija pasūtījuši latvieši (par savu naudu Bostonas profesors Bertrams Zariņš), lidmašīnas apkalpe bija latvieši, reiss bija pirmais signāls, ka trimdas latvieši var braukt uz Dzimteni, un šeit tiek gaidīti;
• politisks spiediens atjaunot Latvijas valsts himnu un Latvijas valsts karogu, vēl vairāk– politisks spiediens atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Pirmajā latviešu ārstu kongresā brīvi skanēja Baumaņu Kārļa lūgsna „Dievs, svētī Latviju”. Kaut dziesma vēl nebija atguvusi Latvijas himnas statusu, kongresa dalībnieki to dziedāja ar lielu patosu un mīlestību, atklāšanas plenārsēdē pēc himnas dziedāšanas lielākā daļa klātesošo raudāja aizkustinājuma asaras;
• ārsta profesijas gods un cieņa pret ārsta profesiju. Kongresa gājienā piedalījās daudzi tūkstoši Latvijas ārstu, viņi lika ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet gājiena skatītāji dāvāja ziedus ārstiem. Latvieši atcerējās, cik nozīmīga profesija ir ārsts;
• latviešu valoda medicīnā. Līdz 1989. gadam latviešu ārsti Latvijā kongresos un konferencēs bija spiesti runāt krievu valodā, bet latvieši brīvajā pasaulē par medicīnu runāja savā mītneszemes valodā– vai tā bija angļu, vācu vai zviedru. Kongress rūpējās par labu latviešu valodu. Žurnāls „Latvijas ārsts”, kas sāka iznākt kongresa laikā turpmāk turējis rūpi par bagātu, labskanīgu latviešu valodu medicīnā. Ilmāra Lazovska vadībā tika likti pamati Kristapa Rudzīša grāmatas „Terminologia medica” atjaunošanai un pilnveidei;
• jaunas zināšanas un metodes medicīnā, visvairāk– endoprotezēšanā, kas tika apgūtas ar Kegi fonda atbalstu, savukārt jaunas zināšanas artroskopijā tika gūtas, jo Bertrams Zariņš atveda aparatūru un apmācīja latviešu ārstus. Jaunas metodes līdz ar Pirmo latviešu vispasaules ārstu kongresu ienāca arī plastiskajā ķirurģijā, uroloģijā, asinsvadu ķirurģijā, vēdera dobuma ķirurģijā;
• lielākais globālais latviešu sasniegums medicīnā HearthFlow– neinvazīva sirds asinsvadu diagnostiska metode, ko radījis Kristaps Zariņš, lielā mērā veidojies sadarbojoties Latvijas un Stenfordas universitātes zinātniekiem, bet pamatu šai sadarbībai radījis Pirmais Pasaules latviešu ārstu kongress;
• nesavtīga palīdzība latviešu medicīnai deviņdesmito gadu sākumā ar dāvanām un sūtījumiem Latvijas slimnīcām un nesavtīgu palīdzību jaunu ārstu izglītošanā trīsdesmit piecu gadu garumā, ko veicis Latvijas Medicīnas fonds;
• kongresu kustība Latvijā. Pirmajam Pasaules latviešu ārstu kongresam sekoja pasaules latviešu zinātnieku, uzņēmēju un lauksaimnieku kongresi. Latviešu ārstu kongresi pārvērtās Latvijas Ārstu kongresos, kas notiek ik četrus gadus.
Pirmais latviešu ārstu kongress radās un tika organizēts pateicoties profesoru Viktora Kalnbērza, Bertrama Zariņa, Kristapa Kegi, Kristapa Zariņa un Haralda Jansona spējai redzēt pasaules attīstību un iespējamo PSRS sabrukumu tālajos astoņdesmitajos gados, viņu latviskumam un vēlmei vienot latviešus, viņu drosmei un pārliecībai, kā arī nākotnes medicīnas redzējumam.
Kongresu brīvprātīgi un bez atlīdzības organizēja vairāki desmiti Latvijas ārstu, un viņiem šī organizācija izdevās izcili.
Viktors Kalnbērzs, kas atvēra latviešu medicīnas zinātnei durvis uz brīvo pasauli
Profesors Viktors Kalnbērzs atstāja mūs tieši pirms trim gadiem – 2021. gada 19. jūnijā. Pieminot Vispasaules latviešu ārstu pirmo kongresu, šogad nolēmu dalīties atmiņās par vienu no izcilākajām personībām, kādu man savā mūžā nācies sastapt. Iespējams, vienu no ģeniālākajiem latviešu ārstiem un zinātniekiem, kas šobrīd nepelnīti tiek piemirsts.
Man savulaik profesors lūdza uzrakstīt par savu dzīvi grāmatu latviešu valodā, un to mēs kopā arī paveicām – 2004. gadā izdevām grāmatu “Operējošs ķirurgs”. Grāmatas tapšanas laikā daudz runājām, un man bija iespēja ieklausīties stāstos, kas mazāk publicēti. Daudz ko ierakstījām grāmatā, taču visu pateikto profesors grāmatai neakceptēja.
Stāstītais arī manā atmiņā apsūbē, jo vairums runāts pirms divdesmit vai pat trīsdesmit gadiem. Man tolaik radās iespaids, ka profesora dzīvē klāt stāvējis lielais gadījums, nu piemēram, kā kompartijas ģenerālsekretāra meita pamanījās pa trepēm nokrist Jūrmalā, bet pēc tam atvēra profesoram durvis viņas tēva dzīvoklī.
Parasti profesoru piemin kā Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta direktoru, ārējās fiksācijas aparāta autoru, pirmo dzimummaiņas operāciju ķirurgu un endoprotezēšanas ieviesēju Latvijā un Padomju savienībā. Patiesībā profesora dzīvesstāsts bija daudzšķautnains un romāna vērts. No grāmatas “Operējošs ķirurgs” paņēmu arī citātu: “Mani veidojis mans laiks, es uzskatu sevi par sava laika cilvēku. Esmu bijis oktobrēns, pionieris, komjaunietis un komunistiskās partijas biedrs. Esmu pateicīgs apstākļiem, kas man ļāva iegūt labu izglītību. Savu ķirurga darba novērtējumu esmu izjutis gan kā slavu un cieņu, gan kā skaudru noliegumu, pelšanu un skaudību.”
Īsa Viktora Kalnbērza biogrāfija: viņš dzimis 1928. gada 2. jūlijā Maskavā, kur viņa tēvs un māte studēja medicīnu. Abu vecāku saknes meklējamas Malienas zemnieku ģimenēs. 20. gadsimta sākumā vecvecāki devušies uz Krieviju, no kurienes nāca solījumi par leknu augsni un bezmaksas zemi saimniecībai. Tēvs un māte tika nosūtīti strādāt par ārstiem uz Tivas republiku, kas tolaik vismaz formāli bija neatkarīga valsts, līdzīgi Mongolijai. Šķiet, ka viņi tajā laikā šajā butjatu apdzīvotajā valstī bija vienīgie ārsti vai vismaz vienīgie veselības aprūpes organizatori.
Staļina represiju laikā 1937. gadā tēvs Konstantīns Kalnbērzs tika izsaukts uz Maskavu, bet Tivas komunisti viņu paglāba – sūtīja vēstules, ka konkrētā brīdī (epidēmijas, slimnīcas celtniecība utt.) viņš nevar braukt. Tā Kalnbērzs vecākais paglābās no citu latviešu likteņa, Maskavā ieradās tikai 1939. gadā, kad Staļinam jau attiecībā pret latviešiem bija citas prioritātes – sutīt uz Latviju un celt komunismu Latvijā, atbilstoši Rībentropa – Molotoova pakta izpratnei.
Tā 1940. gadā arī Konstantīns Kalnbērzs ieradās Latvijā un sāka strādāt par Veselības komisāra vietnieku, bet viņa dēls Viktors – mācīties latviešu valodu. Kara laikā Konstantīns Kalnbērzs vadīja latviešu medicīnas māsu skolu Baškīrijā, Tirļānos, bet Viktors pabeidza skolu, atgriezās Rīgā 1945. gadā un uzsāka studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1951. gadā pabeidza jau tolaik no Universitātes atdalīto Rīgas Medicīnas institūtu, taču diplomu ar visām izcilām atzīmēm saņēma Universitātes aulā.
Operēja 55 gadus. Sākotnēji strādāja Rīgas 1. slimnīcā un Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā par ķirurgu, zinātnisko līdzstrādnieku un RMI katedras asistentu, 1958. un 1968. gadā aizstāvēja disertācijas, vadīja katedru kā profesors.
Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta direktors bija no 1959. līdz 1994. gadam. 1990. gadā Viktors Kalnbērzs tika ievēlēts Augstākajā padomē kā Latvijas Tautas frontes kandidāts Alūksnes vēlēšanu apgabalā, viņš bija starp deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. 1988. gadā kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, bet 1992. gadā pārvēlēts par Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmijas akadēmiķi un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.
Visu pastāstīt īsā rakstā nevar, tādēļ šoreiz padalīšos savās atmiņās.
Mūsu pirmā tikšanās bija traumatoloģijas un ortopēdijas eksāmenā. Gāju pie profesora, tiklīdz viņš pajautāja – vai kāds gatavs atbildēt, un sāku ar otro jautājumu par mugurkaula kakla daļas lūzumiem, bez ievada stāstot par profesora Kalnbērza ārējās fiksācijas aparāta izmantošanu šādu lūzumu fiksācijai. Profesors cieti uz mani paskatījās, nenolaida savu dzelžaino skatu minūtes trīs, tad paņēma grāmatiņu, ielika ļoti labu vērtējumu un stingri noteica, ka es neesot stāstījis to, kas biļetē prasīts, un neesot prāta darbs mēģināt apmuļķot profesoru.
Mūsu otrā tikšanās notika pēc gadiem desmit. Gaiļezera slimnīcas nodaļā ienāca mans šefs – profesors Georgs Andrejevs un aicināja mani braukt viņam līdz uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu. Profesoram Kalnbērzam bija gadījies pacients – armijas ģenerālis, proti činavnieks, kam narkozes Latvijā drīkstēja dot tikai profesors. Iegājām operāciju zālē, profesors Viktors Kalnbērzs jau mazgāja rokas. “Es Tevi atceros, Peteris!”, viņš teica, – “Tu mani eksāmenā mēģināji apmuļķot”. Profesors runāja labā un bagātā latviešu valodā, taču nekad nelietoja vokatīvu uzrunā, diezgan slikti lika vārdiem garumzīmes, tādēļ vienmēr uzrunā teica “Peteris”.
Pēc nedēļas ģenerālim tika veikta reoperācija, un profesori izlēma, ka es tikšu galā ar narkozi, bet dokumentos rakstīšu, ka narkozi devis profesors Andrejevs. Pēc tam līdzīgā veidā man sanāca laiku pa laikam elpināt gan kompartijas funkcionārus, gan sociālistisko valstu vadītājus. Profesors man uzticējās, pat uzaicināja uz Garciemu viesos.
Šeit sākas otrais stāsts par profesoru – 1986. gadā viņš bija pavadījis vairāk nekā mēnesi Kabulas hospitālī Afganistānā kā galvenais ķirurgs ģenerāļa pakāpē. Operējis pa desmit ievainotajiem katru dienu. Savācis brīnišķīgu materiālu par ekstremitāšu ievainojumiem (profesors bija izcils fotogrāfs un fiksēja visus savus darbus). Atbraucis no Afganistānas, ar latviešu inženieru atbalstu pilnveidoja savu ārējās fiksācijas aparātu un nolēma vēlreiz to izmantot kara apstākļos. Un Garciemā viņš man teica, ka vēloties, lai viņam Kabulā ir anesteziologs, kam viņš varētu uzticēties, tādēļ aicina mani līdz. Bet tas bija 1988. gads, kad ārstu biedrība jau bija kopāsasaukta, kad es jau savus agresīvākos rakstus biju publicējis. Vārdu sakot – uz Kabulu nepalaida ne tikai mani, bet arī profesoru.
Bet Kalnbērzs nelikās mierā – vai nu viņam vai Bostonas profesoram Bertramam Zariņam, vai Haraldam Jansonam bija radusies ideja rīkot pasaules latviešu ārstu kongresu. Profesors tolaik bija Latvijas PSR Augstākās padomes Veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas pastāvīgās komisijas vadītājs, patiesībā otrā vai trešā amatpersona Latvijas medicīnā.
Kongresa rīkošanā iesaistījās visi, izņemot Veselības ministru Vilhelmu Kaņepu, kurš, tiesa bija Kalnbērza tuvs draugs. Viņiem kopā bija izdevusies fantastiska avantūra – 1987. gadā Rīgā sasaukt Pasaules Veselības organizācijas konferenci, kas bija veltīta Alma-Atas deklarācijas desmitgadei, un šajā konferencē piedalījās 53 pasaules valstu veselības ministri (taisnību sakot ministru līmenī Rīgā bija pārstāvētas tikai sociālistiskās valstis un draudzīgās Āfrikas valstis).
Un tomēr – kamēr Kaņeps plānoja, sapņoja un zīmējās, Kalnbērzs un viņa vadītais institūts šos plānus realizēja, kongresus organizēja, viesus uzņēma, pat no Maskavas celtniecības un tehnoloģiju fondus “izsita”. Šoreiz bija otrādi – ideja piederēja Kalnbērzam, viņš bija iejuties līdera lomā un nevēlējās ar ministru šajā lomā dalīties. Taisnība, ministrs 1989. gada sākumā Kislovodskā iedzīvojās smagā B hepatītā, bet Kalnbērzs viņam pakaļ nosūtīja Traumatoloģijas slimnīcas jaunāko busiņu ar reanimatoologu un medicīnas māsu – tajā laikā sabiedriskajā transportā B hepatīta slimnieks pārvietoties nedrīkstēja.
Un tomēr – vēl martā nekādas skaidrības par kongresu nebija. Zinātniskā programma tapa, logo bija radīts, karogus šuva, bet naudas nebija un atļauju nebija. Un vēlreiz talkā nāca gadījums. Paša ietekmīgākā Latvijas PSR valstsvīra, proti kompartijas 1. sekretāra sieva lauza kāju, un protams, šo kāju operēja Viktors Kalnbērzs (operācijā klāt nebiju, bet šķiet, ka tieši tad profesors atteicās no ārējās fiksācijas un kaulu savienoja ar plāksni). Bet vēl pēc brīža profesoram nācās operēt kādu PSRS kompartijas politbiroja locekli. Man profesora Andrejeva vadībā bija lemts dot narkozi. Pirms grieziena profesors paskatījās uz mani un teica, ka ārstu žurnāls, šķiet, iznāks.
Te nu man jāpastāsta, ka mūs tuvināja arī vēlme izdot ārstu žurnālu. Profesors jau 1959. gadā bija uzsācis izdot žurnālu “Veselība” kā galvenais redaktors. Viņš mēdza pasūtīt visdažādākos pasaules žurnālus un bija visu vadošo PSRS ķirurģijas un traumatoloģijas žurnālu redkolēģiju loceklis. Profesoram patika lasīt, iedziļināties, rakstīt un publicēties. Publikācijas viņš rūpīgi krāja, kopēja un kopijas dāvāja kolēģiem.
Savukārt ideja par žurnālu “Latvijas Ārsts” nāk no 1988. gada maijā kopā sanākušās Ārstu biedrības, kuras līderis Ivars Krastiņš lūdza žurnāla virsvadību uzņemties profesoram Ilmāram Lazovskim, bet viņam asistēt – man. Taisnību sakot, vienlīdz lielu darbu pirmā žurnāla radīšanā veica arī pašreizējais VVC direktors, profesors Māris Baltiņš un profesors, vēlāk ilggadējs RSU rektors Jānis Vētra. Jau 1989. gada sākumā žurnāls bija gatavs izdošanai, bet netika dota atļauja, netika dotas tiesības iegādāties limitēto papīru un netika ļauts kādai tipogrāfijai drukāt. Izlauzāmies līdz visiem Latvijas vadošajiem kompartijas līderiem un Ministru Padomes priekšsēdētājiem. Šie plātīja rokas – bez Maskavas politbiroja lēmuma žurnālu izdot nedrīkst.
Bet pēc iepriekšminētās operācijas Viktors Kalnbērzs teica – darīsim vienkārši – izdosim kongresa laikā biļetenu, bet pēc tam jau redzēs – vai nu žurnālu arī nosauksim par biļetenu vai varbūt par biļetena pielikumu.
Sacīts – darīts – uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta veidlapas nodrukāju profesora Kalnbērza vārdā rakstītu vēstuli, un traucos pie profesora pēc paraksta. Profesors bija aizņemts, viņam apkārt bija ļaužu bariņš. Profesors paņēma vēstuli, paņēma pildspalvu, iemeta acis vēstulē un sastinga, tad paskatījās manī ar to pašu skatienu kā sendienās eksāmenā: “Peteris!”, viņš teica: “Kas tās par 20 tonnām papīra. Tu taisies avīzi izdot? Vai Tu zini, ka visi, kas mēģinājuši izdot avīzi, nonākuši cietumā? Vai Tu gribi kopā ar mani sēdēt cietumā?”
Tad profesors iedeva man četras pudeles ar Rīgas balzāma ražotu preci eksportam – brendiju, kurā peldēja liela kanēļa stanga, izstāstīja, kam šīs pudeles jādod kompartijas nama 2. un 3. stāvā, cikos (tieši pirms prezidija sēdes) ar saskaņotu vēstuli jāiet pie Ķezbera, kuram nav jādod pudele.
Ar Ivaru Ķezberu mēs bijām pazīstami iepriekš, bet viņš izlikās mani neredzam – uzlika parakstu stūrī un aiztrauca savās gaitās. Laikraksts 8 lapaspušu biezumā A3 formātā iznāca 20000 eksemplāros 8 reizes kongresa laikā. 23. jūnijā iznāca arī žurnāls “Latvijas Ārsts”, drukājām to Talsu tipogrāfijā pie Harija Poļevska, papīra gādāšanu un drukas organizāciju vadīja Aivars Zvirbulis, ko šodien labāk pazīstam kā Amatciema radītāju.
Otrais stāsts ir līdzīgs pirmajam. Uzrakstīju vēstuli, kurā lūdzu bez maksas kongresa vajadzībām piešķirt Dziesmu svētku estrādi – vienu vakaru ar apgaismojumu, drošību, apskaņošanu un ko tik vēl ne. Profesors bija daudz uzmanīgāks un manas sagatavotās vēstules pārlasīja. “Peteris!”, viņš izbrīnā pacēla galvu: “Mēs esam 10000 ārstu, bet Tu prasi Mežaparka estrādi. Vai Tu Dziesmu svētkus gatavojies rīkot?”. Es viņam lēni sāku stāstīt par Čikāgas piecīšiem.
Profesors smagi pūta, bet tad piesacīja – kurā centrālkomitejas un Kultūras ministrijas kabinetā ar kādu šķidrumu iet, ko teikt. Lēmuma pieņemšana notika pašā Mežaparka estrādē, kurā tolaik zem dziedātājiem bija iekārtota Latvijas PSR Tautas sasniegumu izstāde. Tika izdzerts viss tas, kas bija izstādīts no “Rīgas balzāma” un “Rīgas vīniem”. Čikāgas piecīšu koncerts ir vienīgais koncerts savā mūžā, ko esmu klausījies no skatuves kopā ar dažiem citiem organizatoriem. Profesoru iepazīstināju ar Albertuu Legzdiņu, un viņš iegādājās visas Čikāgas piecīšu ierakstu Rīgas pagrīdē ierakstītas lentes.
1990. gadā profesors gatavojās Latvijas Augstākās padomes vēlēšanām, vēlēšanās uzvarēja un 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Viņš mani laiku pa laikam aicināja talkā priekšvēlēšanu pasākumos, un garajos braucienos uz Alūksni galvenokārt runājām par medicīnu – profesors tajā laikā bija aizrāvies ar gūžas endoprotezēšanu, intraoperatīvu kaulu sintēzi un plastiskām operācijām. Līdz ar viņu ārējās fiksācijas aparātu plauktos nolika gandrīz visi Latvijas traumatologi un ortopēdi.
Tālajā 1990. gadā agrā rīta stundā ienācu pie profesora; patiesībā lāga neatceros kāda iemesla dēļ biju vienojies pie viņa uz Traumatoloģijas institūtu atbraukt. Profesors bija labā garastāvoklī, un parasti tādos brīžos mēdza runāt, mainot krievu un latviešu valodas: „Ņepoveriš, Peteris, – mēs tagad esam valsts, kur nozīme ir cilvēkam, nevis vecumam. Turpmāk gūžas locītavas operēsim visiem – arī vecākiem par 90 gadiem”.
Profesors bija izsaukts vakarā uz slimnīcu un izoperējis Martu Krustiņsoni, endoprotezējis viņai gūžas locītavu, gūžā ievietojis kādu no Kristapa Kegi atvestajām kapitālistu amerikāņu endoprotēzēm. Martai Krustiņsonei tajā laikā bija 95, pie kam bez gūžas kakliņa lūzuma bija arī pneimonija. Tālajos pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tik vecus cilvēkus operēt nebija pieņemts.
Gāju profesoram līdzi uz intensīvo terapiju skatīt slaveno komunisti. Viņa bija gandrīz vai smaidīga, un viņas vienīgais lūgums bija – lai viņai sagādā „Pravdu”, jo viņai esot jāzina, kas notiek pasaulē. Profesors laipni piekrita ar vārdiem – ja nu „Pravda” ir vienīgais, kas pacientei nepieciešams, to nu viņš varot noorganizēt.
„Man šķiet, ka Vladimiram Iļjičam revolūcijā patika jaunas meitenes”, profesors teica, atgriezies kabinetā. „Viņai septiņpadsmitajā gadā bija 22, bet citas plintnieces, kas apsargāja Ļeņinu, bija vēl jaunākas. Viņas Ļeņinu kārtīgi apsargāja”. Uz manu jautājumu par Ļeņina iespējamo sifilisu, profesors neatbildēja.
Krustiņsone jau 11 dienas pēc operācijas kādā krievu skolā uzņēma pionierus – sēja viņiem kaklautus un stāstīja par mazo Volodju Uļjanovu bērnībā (mūsdienu lasītājam – Ļeņins īstajā vārdā bija Vladimirs Iļjičs Uļjanovs). Tas bija laiks, kad latviešu skolās pionieru lieta jau bija likvidēta. Krustiņsone nodzīvoja 101 gadu un paspēja padalīties savās plintnieces atmiņās par to kā revolucionārajā tribunālā 1918. gadā Pēterburgā, bet 1919. gadā Rīgā trijatā ar citām jaunām revolucionārēm pēc pārliecības pieņēmušas lēmumus cilvēkus nošaut.
Tā nu Marta Krustiņsone ceturto reizi mūžā nonāca laikmetu krustcelēs – 1912. gadā 17 gadu vecumā iestājās sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, pazina Ļeņinu, 1938. un 1947. gadā tika apsūdzēta kontrrevolucionārā darbībā un arestēta, kopumā izsūtījumā pavadot turpat vai 15 gadus, kopš piecdesmito gadu vidus bija kompartijas ikona, kas bērniem un darba kolektīviem stāstīja par revolūciju, uzstājās mītiņos un partijas plēnumos, bet mūža beigās kļuva par pirmo īsteni veco cilvēku Latvijā, kam endoprotezēta locītava.
Tagad, pēc trīsdesmit četriem gadiem šķiet pilnīgi normāli, ka gados vecam pacientam ar gūžas kakliņa lūzumu locītava tiek endoprotezēta. Ja šāda operācija netiek veikta, cilvēks paliek piesiets pie gultas, bet pilnīgs gultas režīms vecumā virs deviņdesmit gadiem nozīmē nāvi dažu mēnešu laikā. Šobrīd Latvijā endoprotēze ielikta jau 100 gadus vecai pacientei, bet Japānā – 110 gadus vecai.
Un tomēr galvenais varonis šajā stāstā bija profesors Viktors Kalnbērzs. Viņš man atzina, ka viņam vajadzējis tieši pazīstamu pacienti un veiksmi operācijā, lai pārliecinātu visus, ka pacienta vecums nav šķērslis, un laba operācija ļauj pacientam piecelties kājās un turpināt pilnvērtīgu dzīvi. Un vēl profesors toreiz teica – ārstu nedrīkst sodīt par neveiksmi. Viņš izteicās, ka varējis taču būt gudrs profesors, pamanīt pneimoniju kā kontrindikāciju, atrast iemeslu neoperēt, un neviens viņu nebūtu nosodījis. Savukārt, pie neveiksmes gan būtu nosodīts.
Un tomēr – tieši drosme virza medicīnu. Atceroties profesoru, man ir pamatots viedoklis, ka krūšu plastikas operācijas varēja konservatīvajā Padomju Savienībā ienākt tikai tādēļ, ka bija augsta ranga kompartijas līderu sievas, kurām gribējās lielas un stingras krūtis, un caur šo ietekmīgo sievu vēlmi profesors uzsāka krūšu palielināšanas operācijas, paverot durvis plastiskajai ķirurģijai visā Padomju savienībā. Arī dzimummaiņas operāciju (pirmo Padomju savienībā, piekto pasaulē) profesors veica pēc tam, kad uzzināja, ka tāda operācija interesē kādas ļoti ietekmīgas PSRS amatpersonas atvasi.
Politikā manas un profesora intereses pilnībā sakrita vienu reizi. 1995. gadā Saeimā bija jāapstiprina Ziedoņa Čevera valdība, bet Latvijas Vienības partija (nejaukt ar Vienotību) strikti stāvēja Čevera pusē. Profesors balsojumā atturējās, balsis sadalījās 50:50 un Čevera valdība netika apstiprināta. Iespējams, tas bija izšķirošais brīdis, kas ļāva Latvijai pagriezties uz Eiropas savienības un NATO pusi.
Profesors pirms atkārtotā balsojuma man pačukstēja – nobalso un nostājies pie mana galda, lai viņi mani nepiekauj. Tā arī izdarīju – stāvēju starp mierīgo profesoru un uztraukto Čeveru. Tolaik biju sportisks.
Esmu vairākkārt kopā ar profesoru pabijis Maskavā un viņam vaļā vērās visas durvis. Ar profesora atbalstu iepazinos ar lielākajām krievu medicīnas izdevniecībām, dižākajiem profesoriem un jaunākajām medicīnas metodēm, kas Maskavu pagājušā gadsimta beigās un šā gadsimta sākumā sasniedza ātrāk nekā Rīgu.
Akadēmiķa Viktora Kalnbērza zinātniskie darbi ir veltīti dažādiem ķirurģijas jautājumiem: gan vispārējai un strutainajai ķirurģijai, gan traumatoloģijai un ortopēdijai, bet arī plastiskai, rekonstruktīvai un estētiskai ķirurģijai. Viņš piedāvāja jaunas ārstniecības metodes un operāciju risinājumus, no kuriem globāli nozīmīgākais bija ārējās fiksācijas – distrakcijas un kompresijas aparāts, kas izrādījās īpaši piemērots kara lauka ķirurģijas apstākļiem.
Izcilais ķirurgs bija gaidīts vieslektors, bet vēl biežāk – ķirurģijas meistarklašu vadītājs dažādās pasaules valstīs. Viņš ir operējis Lielbritānijā, VDR, ASV, Zviedrijā, Portugālē, Itālijā, Dienvidāfrikas republikā, Bulgārijā, Venecuēlā, Afganistānā, visās bijušajās PSRS republikās un citur. Viktors Kalnbērzs radīja traumatologu un ortopēdu zinātniski praktisku skolu – akadēmiķa vadībā tika sagatavotas un aizstāvētas 7 zinātņu doktora un 29 zinātņu kandidāta disertācijas.
Akadēmiķa Kalnbērza un viņa līdzstrādnieku radītās locītavu un kaulu endoprotezēšanas konstrukcijas, kā arī plastiskās, rekonstruktīvās un kosmētiskās ķirurģijas ierīces un ieviestās ārstēšanas metodes bija aizsargātas ar autorapliecībām un daudzu valstu patentiem. Viktors Kalnbērzs bija 90 izgudrojumu, 27 patentu un vairāk nekā 280 zinātnisko darbu autors, uzrakstīja divas mācību grāmatas.
Secinājums – bez profesora iniciatīvas un atbalsta nebūtu ne Pirmā pasaules latviešu ārstu kongresa 1989. gadā, ne žurnāla „Latvijas Ārsts”. Bet kongresa rezultātā profesoram kopā ar Kristapu Kegi izdevās ieviest modernu endoprotezēšanu ne tikai Latvijā, bet visā PSRS.
Profesors Viktors Kalnbērzs bija dižs cilvēks. Nav jēgas uzskaitīt visus apbalvojumus un goda nosaukumus. Un tomēr, ar četriem apbalvojumiem profesors lepojās vairāk – 1988. gadā par lieliem nopelniem medicīnas zinātnes attīstībā un zinātniskā personāla sagatavošanā Viktoram Kalnbērzam tika piešķirts PSRS Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukums, 1988. gadā viņš saņēma Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības apbalvojumu „Zelta skalpelis”, 2000. gadā akadēmiķis kļuva par Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, bet 2014. gadā Latvijas Ārstu biedrības Gada balvu medicīnā profesoram pasniedza par mūža ieguldījumu traumatoloģijas un ortopēdijas attīstībā, zinātnē un pedagoģijā.
Vēsturē paliks profesora izstrādātais ārējās fiksācijas aparāts. Aiz profesora paliek unikāls muzejs, ko profesors bija iekārtojis savā mājā, šis muzejs ir pārbagāts ar unikāliem materiāliem par ķirurģijas un traumatoloģijas attīstību 20. gadsimta otrajā pusē, par politiskiem notikumiem un laikmeta griežiem.
