Pēteris Apinis: Pensionāru veselības apdrošināšanai – 31 miljonu 3
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents, (vēlēšanās nekandidē, nav politisku partiju biedrs)
Veselības ministrijas darba grupa nākusi klajā ar jaunu veselības finansēšanas modeli– papildināt veselības budžetu ar līdzekļiem no sociālā budžeta. Dokuments, kurā šis plāns aprakstīts, saucas “Latvijas Republikas 11. Saeimas deputātes, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedres I. Viņķeles vadītās darba grupas priekšlikumi ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas attīstībai”. Pārējie darba grupas dalībnieki ir visai izvairīgi atbildēt uz jautājumiem par šī unikālā plāna detaļām. Tā kā tikai Ilze Viņķele publiskajā telpā šo plānu aizstāv, sauksim to par Viņķeles izstrādāto finansēšanas modeli.
Aptuveni pirms pusotra gada publiskajā telpā toreizējā veselības ministre Ingrīda Circene nāca klajā ar aicinājumu piesaistīt veselības finansējumu valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Tieši toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele bija tā, kura nesaudzīgi iebilda pret šo modeli. Nav nekāds brīnums, ka šobrīd pret Viņķeles sagatavoto finansēšanas modeli visaktīvāk nostājies labklājības ministrs Uldis Augulis.
Ilze Viņķele piedāvā jau nākamā gada budžetā samazināt sociālo iemaksu likmi par 0,5 procentpunktiem, to novirzot veselības aprūpei. Šādā veidā, ņemot nost sociālajai apdrošināšanai pa 0.5 procentpunktiem, veselībai 2016. gadā tiktu jau viens procentpunkts, bet 2019. gadā – 3 procentpunkti. Optimistiski vērtējot budžeta pieaugumu tuvākajos gados (pieņemot, ka nebūs ne kara, ne ekonomiskas krīzes, ne Krievijas sankciju) veselība no sociālās sfēras 2015. gadā saņemtu 31,2 miljonus eiro, 2016. gadā – 71,4 miljonus, 2017. gadā – 113.1 miljonus, bet 2019. gadā – 226,2 milj. eiro.
Realitātē šāda plāna īstenošana nozīmētu trīs aksiomas:
• Latvijā darbaspēka nodokļi nesamazināsies;
• pensiju indeksācija nenotiks;
• pieaugs kopbudžeta deficīts sociālā budžeta deficīta dēļ, Latvijai būs grūti pildīt Māstrihtas kritērijus.
Atbalstu principu– novirzīt veselības jomai daļu no sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, taču šai naudai būtu jākļūst par pensionāru (grūtnieču, invalīdu u.c. sociāli neaizsargāto grupu) veselības apdrošināšanu.
Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielās izmaksas, ko slimniekam jāmaksā pašam par diagnostiku, ārstniecību un rehabilitāciju. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat naudas, cik Igaunijā un Lietuvā, t.i. 6% no IKP. Puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Pacients veic līdzmaksājumu, pacienta iemaksu, samaksā par maksas pakalpojumiem un vēl pērk zāles. Slimnieks sedz aptuveni pusi no ārstēšanas un diagnostikas izdevumiem, kā arī visus rehabilitācijas izdevumus.
Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tādēļ, ka par to nevar samaksāt.
Līdz ar to Latviju raksturo ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Trīs atziņas, kāpēc nepieciešama vecāka gadagājuma ļaužu veselības apdrošināšana:
• pensionāri slimo ievērojami vairāk nekā darbspējīgā vecuma ļaudis;
• pacientu iemaksa, līdzmaksājums un maksas pakalpojumi pensionāru budžetā aizņem ievērojami lielāku daļu nekā darbspējīgā vecuma cilvēkiem;
• tieši lielo līdzmaksājumu, pacientu iemaksu un citu ārstniecības izdevumu dēļ pensionāri daudz biežāk par citām iedzīvotāju grupām atsakās no veselības aprūpes pakalpojumiem.
Atgriezīšos pie Ilzes Viņķeles finansēšanas modeļa. Viņa piedāvā nākamā gada sociālā budžeta 31,2 miljonus novirzīt 724 638 speciālistu pakalpojumiem, 626 492 izmeklējumiem, bet 10,2 miljonus – kompensējamajiem medikamentiem.
Izlasot šādu piedāvājumu, protams, protestē kā labklājības ministrs Augulis, tā Pensionāru federācija un katrs sevi cienošs pensionārs vīkšķī dūres. Ne Augulis, ne pensionārs nesaprot, ka vismaz puse no šiem izmeklējumiem un speciālistu pakalpojumiem nonāks pensionāru aprūpei. Turklāt piedāvājumā cauri spīd arī “Vienotības” pārspīlētā mīlestība uz farmāciju.
Piedāvāju Ilzes Viņķeles finanšu plānu apvienot ar Labklājības ministrijas misiju un sūtību un par 31,2 miljoniem apdrošināt pensionārus pret līdzmaksājumiem un segt daļu no maksas pakalpojumu cenas. Pensionāri ir nobažījušies, ka tajā brīdī, kad tiks diagnosticēta smaga kaite, viņam nāksies pārdot māju vai govi, lai apmaksātu ārstēšanos slimnīcā un daudzo speciālistu savlaicīgu (tātad– ārpus kvotām!) apmeklējumu. Ja šo problēmu kā apdrošināšanu uzņemtos sociālais budžets labklājības ministra personā, pensionāram tas būtu daudz lielāks pienesums, nekā indeksācija par 1,42 eiro. Turklāt indeksācijā galvenais ieguvējs ir lielo pensiju saņēmējs, bet šāda veselības apdrošināšana būtu vienlīdzīga un palīdzētu ikvienam Latvijas pensionāram.
Priekšvēlēšanu laikā kritizēt kādu dokumentu ir vairāk nekā muļķīgi, jo lielākā daļa šādu dokumentu būtu jāuztver tikpat nopietni kā avīzes un lapiņas, kas blīvā slānī birst manā pastkastītē, pārliecinot mani balsot par vienu vai otru gudrinieku.
Arī darba grupas priekšvēlēšanu laikā dokumentus veido, skatoties politiskos priekšrakstos. Tādēļ es šajos dokumentos parasti pārskatu tikai cipariņus– parasti solījumu kopsumma neiet kopā ar atsevišķiem saskaitāmajiem.
Šoreiz manu uzmanību visvairāk pievērsa prasība nākamajā gadā piešķirt no valsts budžeta veselības aprūpei papildus līdzšinējam finansējumam 40 miljonus eiro. Piemēram, 5,9 miljoni paredzēti primārās veselības aprūpes attīstībai. No tiem 2,8 miljonus eiro darba grupa paredz papīru šmucēšanai, “lai veicinātu primārās veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes pilnveidošanu (..)”. Neviens nevēlas zināt, ka ģimenes ārstam, lai viņš aizpildītu visus papīrus, blankas, veidlapas, talonus, žurnālus utt., vajag vairāk laika nekā valsts atvēl viena pacienta apskatei. Tā vietā tiks stimulēta birokrātija primārajā aprūpē.
Valsts budžeta papildinājuma prasībā 28% aizņem vēlme pēc kompensējamo medikamentu apmaksas. Arī es uzskatu, ka kompensācijai ir nepieciešama papildu nauda, bet “Vienotība” demonstrē neproporcionālu apjomu, jo visiem pārējiem palielinājumiem, proti, visas veselības aprūpes neadekvāto tarifu palielināšanai šī partija prasa tikai divreiz vairāk. Toties sabiedrības veselībai vai rehabilitācijai– nulli.
