Pēteris Apinis: Pavļuts lūdza naudu, Kariņš, ģimenes ārstes vīrs, nolika šo profesiju līdz ar zemi un izlēma miljonus tērēt citur
121
Šis ir autora mēģinājums saprast, kā pēdējo četru Veselības ministru (Guntis Belēvičs, Anda Čakša, Ilze Viņķele, Daniels Pavļuts) darbība ir novedusi pie Covid–19 smagas slimības gaitas katastrofālas incidences un augstajiem mirstības rādītājiem Latvijā.
Līdz šim uz jautājumu – kāpēc Latvijā no Covid–19 mirst vairāk nekā citur Eiropā – vienkāršotā atbilde man bija – šie četri ministri vai nu personīgi ienīda ģimenes ārstu dienestu vai arī abu ģimenes ārstu asociciāciju vadītājas, kā rezultātā ievērojami pasliktināja jau tā vājo atbalstu primārajai veselības aprūpei.
Kaut gan – pēdējā laikā man ir iemesls domāt, ka vismaz Daniels Pavļuts nav tik bezcerīgs šajā jomā kā iepriekšējie trīs ministri.
Tādēļ neliela atkāpe tiem, kam netīk lasīt teorētiskas prātulas no Pasaules Veselības organizācijas un modernās sabiedrības veselības literatūras.
Visu laiku labākais rīta raidījums latviešu valodā bija „BB-brokastis”, kurā sarunājās Fredis (Andris Freidenfelds), Ufo (Kaspars Upacieris), Andris Zeibots (Andris Bērziņš). Šai trijotnei nereti mēdza pievienoties kāds Pans Kleksis, pāc balss gluži kā Māris Zanders.
Šķiet, ka brīdī, kad redakcijā ienāca Pans Kleksis, savu automašīnas radio uz SWH viļņa uzslēdza visi, kas brauca uz darbu vai stāvēja sastrēgumos. Lieta tāda, ka Pans Kleksis bija neticami informēts par to, kas jau noticis, vai to, kas vēl notiks. Parasti nākot uz SWH radio viņš pa ceļam bija ieraudzījis uz trotuāra nomestu lapiņu, kura – kā izrādījās, bija itin slepena dokumenta kopija vai pat orģināls.
Ar mani ir sliktāk. Lapiņas ar valdības diskusiju stenogrammām uz ielas es atrodu ļoti reti, bet dažkārt es dzirdu balsis (saprotu, ka šis paziņojums liek saausīties maniem kolēģiem psihiatriem). Pārsteidzoši ir tas, ka es dažreiz dzirdu šīs balsis, un tās izklausās pēc Ministru kabineta sēdes audioieraksta.
Lieta tāda, ka es gandrīz gadu biju pārliecināts, ka Daniels Pavļuts ir ļaunuma sakne, kas neļauj vakcināciju veikt ģimenes ārstiem, lāga nemaksā viņiem par šo darbu, bet siekiem naudu kaisa, lai radītu nejēdzīgu vakcinācijas biroju, iekārtotu superdārgus un neefektīvus vakcinācijas centrus tirgū, izstāžu kompleksā, sporta zālē vai konferenču namā, vai vēl trakāk – vakcināciju pārvāktu uz krāmu tirgu vai kapu svētkiem.
Un tad es pēkšņi dzirdēju balsis, gluži kā valdības diskusiju, kurā Pavļuts lūdza naudu ģimenes ārstu darba pastiprināšanai, naudu trešajai māsai ģimenes ārsta kabinetā vakcinācijas veikšanai (to pamatoti bija lūgusi Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, lai ģimenes ārsta praksē atdalītu pacientu plūsmu novakcinācijas rindas). Un tad atskanēja balsis, kas bija gauži līdzīgas premjerministra Krišjāņa Kariņa un finanšu ministra Jāņa Reira balsij.
Krišjāņa Kariņa kundze ir zinoša un pieredzējusi ģimenes ārste, bet Krišjāņa Kariņa balss nolika ģimenes ārstus līdz ar zemi, Reira balss noraidīja jebkādas iespējas vairāk maksāt ģimenes ārstiem, bet pēc tam šīs divas balsis bija gatavas šķērdēt miljonus citiem projektiem.
Patiesībā es ceru, ka manis klausītās balsis parādīsies izvērstā rakstiskā formātā parlamenta izmeklēšanas komisijas gala dokumentā, lai tauta varētu redzēt un atpaazīt savus varoņus.
Noklausījos šīs diskusijas, un man gandrīz vai radās vēlme atvainoties Danielam Pavļutam par saviem rakstiem un kritiku viņa virzienā – vismaz Ministru kabineta līmenī Pavļutam vienīgajam ir nojēga par primārās aprūpes vietu un nozīmi valsts veselības aprūpes sistēmā.
AUGSTO SASLIMSTĪBU UN MIRSTĪBU NO COVID—19 LATVIJĀ NOSAKA VALSTS NOZIEDZĪGĀ, NIHILISTISKĀ ATTIEKSME PRET PRIMĀRO VESELĪBAS APRŪPI
Vienkāršoti: Covid–19 problēma Latvijā ir ambulatorā dienesta neesamība vai vājums. Cilvēks, kas saslimst ar Covid–19 vai citu saaukstēšanās slimību, saņem ieteikumu lietot paracetamolu, daudz šķidruma un ar trolejbusu doties nodot analīzes.
Ja šis cilvēks ir gados vecs, apveltīts ar lieko svaru un blakusslimībām, tad agri vai vēlu (sadzēries tēju un sarijies paracetamolu, bet ar vēl sliktāku pašsajūtu) viņš izsauc neatliekamās palīdzības dienestu, kur ārsta palīgam vai medicīnas māsai jālemj par viņa hospitalizāciju. Patiesībā iespējas pacientu ārstam apskatīt mājās ir reducētas, iespēju nozīmēt glikokortikoīdus, dažādus citus medikamentus un pat skābekli mājās – nekādas, jo šim pašam vecajam pacientam tad nāktos vēl iet uz aptieku (stāvēt rindā aiz durvīm) un rēķināt – ko viņš var atļauties, ko ne. Sazvanīt ģimenes ārstu Covid–19 laikā arī bija neiespējamā misija, vismaz manas ģimenes arstes telefons darbojās nepārtraukti kā Smoļnijā).
Rietumeiropas valstīs, kur naudu skaita un budžetu nešķērdē, sen ir definēts, ka lētāk ir jebkuram pacientam mājās nodrošināt jebkuru medikamentu, nevis pacientu stacionēt.
Es nesaku, ka pacientus nevajag stacionēt, es saku, ka daudzus varētu ārstēt ambulatoriski, un tad nebūtu arī situācijas, kad vietu trūkuma dēļ hospitalizācija kļūst neiespējama. Kā organizēt ambulatorisko dienestu nākamā Covid–19 viļņa gadījumā? Danielam Pavļutam izsaukt pie sevis VC4, VCA, ARS, MFD, Baseina slimnīcas, Rigas veselības centra un citu ambulatorisko struktūru vadītājus un vienoties par samaksu. Esmu pārliecināts, ka Māris Rēvalds, Māris Andersons, Dins Šmits, Jānis Birks un citi vadītāji tiks ar šo problēmu galā.
Otra problēma –, kāpēc tieši šobrīd primārās aprūpes dienests ir jāstiprina, ir fakts, ka no Covid–19 vairāk mirst cilvēki ar dislipidēmiju (paaugstinātu zema blīvuma holesterīna līmeni), augstu asinsspiedienu, izmainītu cukura vielmaiņu, hronisku obstruktīvu plaušu slimību un citām hroniskām slimībām.
Tieši šobrīd vairāk nekā jebkad, ir svarīgi visiem cilvēkiem ārstēt savas hroniskās slimības, lai – nenomirtu no Covid–19.
Un ģimenes ārstam vairāk nekā jebkad ir jāpieskata savi hroniskie pacienti – ne tikai – lai tie vakcinētos un saņemtu arī savu balsta vakcinu, bet arī – lai līdzestīgi lietotu zāles, kas pazemina holesterīnu, samazina asinsspiedienu un kontrolē cukura līmeni asinīs.
Mēs esam pieraduši pie tā, ka finansējums no nacionālā kopprodukta Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā un procentuāli pat divkārt atpaliek no Eiropas vidējiem skaitļiem, bet absolūtos skaitļos – 5–10 reizes no bagātākajām Eiropas saviebības valstīm.
Mēs esam pieraduši pie tā, ka arī no budžeta Latvija veselības aprūpei tērē daudz mazāk par citām Eiropas savienības valstīm. Bet neviens publiski nerunā par to, ka primārajai aprūpei (ģimenes ārstu un pediatru darba nodrošināšanai) Latvija tērē nedaudz pāri par 6% no kopējā veselības finansējuma, bet Eiropas savienībā – vidēji ap 12%. Tātad – Latvija primārai veselības aprūpei tērē nabago tiesu no nabagās naudas.
VISAPTVEROŠAS VESELĪBAS APRŪPES KONCEPTS KĀ GLOBĀLAIS ATTĪSTĪBAS VEKTORS SABIEDRĪBAS VESELĪBĀ
Šobrīd pasaules veselības aprūpes pamatu nosaka Visaptveroša veselības aprūpes koncepts (Universal Health coverage), kas nosaka, ka primārā veselības aprūpe ir pamatu pamats veselības aprūpei.
Nesen izlasīju, ka kādam pazīstamam ASV politikas un finanšu speciālistam transplantēta jau sestā sirds (un tas nav rekords).
Operācijas apraksts un nodrošinājums bija gauži interesants, bet šādai operācijai nav nekādas saistības ar sabiedrības veselību. Par šīs operācijas naudu varētu gadu uzturēt 20 ģimenes ārstu prakses Latvijā, kura katra rūpētos par 1500 iedzīvotāju veselību.
Ja mēs salīdzinām izdevumus, ko Latvijas valsts tērējusi vakcinācijas centos (telpu īre un iekrtošana, inventārs, speciālistu piesaiste, sargi, birokrātija, gaisma, siltums, aukstumķēde utt.)par vienu vakcināciju ar izdevumiem, kas par vienu vakcīnu tiek tērēta ģimenes ārsta praksē, šī attiecība ir daudzkārtīga (precīziem skaitļiem man nav iespējas piekļūt, kaut esmu dzirdējis balsis par šīs naudas izdali un lasījis dažādus, uz trotuāra atrastus dokumentus par šīs naudas tērēšanu). Latvijas Ģimenes ārstu asocoiācijas un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prasības vakcinācijas atbalstam bija korektas, nepārspīlētas, bet arī tās Kariņš un Reirs atteicās pildīt, šķērdējot naudu nejēdzīgām aktivitātēm, piemēram vakcinācijas reklāmām ar „Jāņa Lagzdiņa saliekto, armijas draugam demonstrēto roku”.
Nedaudz par terminu– „Visaptveroša veselības aprūpe” (Universal Health coverage). Šo profesora Māra Baltiņa ieteikto un profesoru Ģirta Briģa un Dzintara Mozga akceptēto termina tulkojumu (kā labskanīgāko) šajā rakstā lietoju apzināti, taču atzīstu, ka pats ikdienā nereti lietoju jēdzienu „Vispārējais veselības aprūpes pārklājums”. Diemžēl Pārresoru koordinācijas centrs šo jēdzienu ir iztulkojis kā „Universāla veselības apdrošināšana”, un šajā formā to nereti lieto arī Veselības ministrija, līdz ar to nereti Latvijā valda terminoloģisks haoss.
Stāsts par Visaptverošo veselības aprūpes konceptuir daudzu publikāciju garumā, bet es mēģināšu to ietērpt vienkāršākos vārdos. Pamatprincips ir – drīkst būt rindas slimnīcā uz sarežģītām operācijām, jo visam nekad nepietiks naudas; drīkst būt rindas slimnīcās un ambulatoros centros uz speciālistu konsultācijām; rindu nedrīkst būt pie ģimenes ārsta.
Eiropas izpratnē tas nozīmē:
• jādod iespēja (finansiāli resursi) ģimenes ārstam pieņemt darbā cilvēku, kas pilnībā viņu atbrīvo no papīru rakstīšanas, recepšu drukas, žurnālu un veidlapu aizpildīšanas – ģimenes ārstam pilnībā jāspēj sevi veltīt pacientiem. Latvijā ģimenes ārstam uzkrauts tik daudz birokrātijas, ka viņš pat gribēdams visas veidlapas un žurnālus nevar aizpildīt pacientam atvēlētajā laikā (ir pētījums, ka 80% laika ģimenes ārsts Laatvijā velta birokrātisko prasību izpildei);
• Eiropā ģimenes ārstam ir pietiekami daudz līdzekļu, lai praksē algotu 3–6 medicīnas māsas vai ārstu palīgus, Latvijā – labākajā 1–2. Nu nav pieredzējušam ārstam jāmēra asinsspiediens vai jāveic nenozīmīgas manipulācijas, to jāveic māsai, lai ārstam paliek laiks pacientam;
• Latvijas apstākļos 1000 pacientu uz vienu ģimenes ārstu būtu optimums, bet par katru pacientu būtu jāmaksā vismaz divas reizes vairāk.
Ģimenes ārsta dienests ir visefektīgākā medicīnas sistēma, ja tā darbojas rokrokā ar neatliekamo palīdzību (gan NMPD, gan slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļām).
Ja mēs paraugamies uz pēdējā gada veselības izdevumiem,tad redzam simtus miljonu (ja ne miljardus), kas iztērēti „gultām”. Šajā naudā iekļauti slimnīcu remonti, dārgaa aparatūra, skābekļa vadi un daudzas citas lietas. Un tomēr – mūsu valsts galvenā problēma ir mēģinājums stacionēt visus Covid–19 pacientus, novājināt ambulatoro dienestu, bet pašiem brīnīties, ka vietu slimnīcās nepietiek.
Kariņš ar Pavļutu bija gatavi par desmitiem miljonu eiro celt kara lauka hospitāli, bet nebija gatavi maksāt 45 eiro par skābekļa terapiju pacientam mājās.
Vienkāršoti – visaptveroša veselības aprūpe nozīmē veselības aprūpes sistēmu, kurā ikvienam cilvēkam ir piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem:
• kas tiem ir vajadzīgi (tiem jābūt pieejamiem ikvienam, kam tie ir vajadzīgi, nevis tikai tiem, kas par tiem var samaksāt);
• kad tie ir vajadzīgi;
• kur tie ir vajadzīgi;
• kurus saņemot, šis cilvēks nesaskaras ar fatālām finanšu grūtībām;
• veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātei jābūt pietiekamai, lai uzlabotu to personu veselību, kas saņem pakalpojumus.
Visaptveroša veselības aprūpe ir plašāks jēdziens par vispārējo veselības pieejamību, jo tas ietver ne tikai bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumus, bet arī personiski apmaksājamus un citu finansēšanas avotu segtus veselības aprūpes pakalpojumus, kuru saņemšana nerada dramatiskas finansiālas problēmas pacientam, ģimenei vai kopienai.
Tātad visaptveroša veselības aprūpe ir patiess 21. gadsimta mērķis un izaicinājums, bet izvirzītā mērķa sasniegšanai nepietiek ar esošo veselības aprūpes sistēmu paplašināšanu, bet nepieciešama veselības aprūpes radikāla pārveide.
Lai sasniegtu visaptverošu veselības aprūpi, pasaules valstīm un arī Latvijai nāksies:
• pārveidot primāro aprūpi, pielāgojot to pasaules ekonomikas, demogrāfijas un slimības sloga izmaiņām. Slimību nasta un incidence pāriet no akūtām slimībām uz hroniskām nelipīgām slimībām, tostarp sirds un asinsvadu slimībām, diabētu, vēzi un garīgo veselību. Tātad – lai panāktu visaptverošu veselības aprūpi, galvenais uzdevums būs nodrošināt ārstēšanas pieejamību novecojošiem, hroniskiem, multimorbīdiem pacientiem. Ir skaidrs, ka neviena valsts, neviena sistēma nespēj pilnībā nodrošināt profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu visiem pacientiem ar sarežģītām un kombinētām hroniskām slimībām. Tā vietā visaptveroša veselības aprūpe būs virzošais spēks, lai valstis ieguldītu līdzekļus profilaksē, slimību prevencijā un spēcīgās primārās aprūpes veselības sistēmās;
• pārveidot, paplašināt, strukturēt veselības aprūpes darbaspēku. Veselības sistēmas var darboties tikai tad, ja tām ir pieejami kvalitatīvi veselības aprūpes darbinieki. Globālās prognozes liecina, ka pasaules demogrāfiskās pārmaiņas un ekonomiskie stimuli līdz 2030. gadam radīs pieprasījumu pēc 40 miljoniem jaunu veselības aprūpes darbinieku. Veselības aprūpes darbinieku apmācība tuvākajos desmit gados globāli strauji pieaugs, un uzsvars tiks likts uz medicīnas māsu, rehabilitologu, ergoterapeitu, ārstu palīgu, tehnisko medicīnas iekārtu apkalpojošā personāla sagatavošanu. Neatkarīgi no tā pieprasījums pieaugs straujāk par piedāvājumu. Prognozes liecina, ka vēl vairāk palielināsies veselības aprūpes speciālistu migrācija no valstīm ar zemiem ienākumiem uz valstīm ar augstiem ienākumiem. Tulkosim – Eiropas baagātakās valstis arvien nekaunīgāk izpirks jaunos Latvijas ārstus, māsas un rehabilitācijas speciālistus.Ārsti veido tikai nelielu daļu no nepieciešamā veselības aprūpes darbaspēka. Visaptveroša veselības aprūpe būs stimuls ieguldījumiem tādu veselības aprūpes darbinieku izglītošanā, kas apvienos daudzveidīgas un ilgtspējīgas prasmes ar relatīvi lētākām apmācības izmaksām un īsāku apmācības laiku. Jārēķinas, ka tuvāko desmit gadu laikā veselības aprūpes pakalpojumu spektrs tikai pieaugs, un šim spektram būs nepieciešama arvien vairāk diferencēta veselības darbinieku apmācība;
• visaptveroša veselības aprūpe pieprasa nodrošināt būtiskākās zāles visiem, kam tās ir nepieciešamas, turklāt par viszemākajām iespējamām izmaksām. Pašreizējā globālā medikamentu cenu politika padara dažus būtiskus zāļlīdzekļus nepieejamus. Zāļu cena globāli pieaug straujāk nekā iedzīvotāju un sistēmu maksātspēja par šīm zālēm;
• visaptveroša veselības aprūpe liek uzsvaru uz taisnīgumu, jo pieprasa, lai veselības aprūpes sistēmas sasniegtu dažādas iedzīvotāju grupas. Turklāt šīs grupas būtu jāsasniedz neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, šīm grupām būtu jānodrošina vajadzīgā ārstēšana un jāpiegādā vajadzīgās zāles un medicīnas tehnoloģijas. Precizējot – visaptveroša veselības aprūpe attiecas uz visiem planētas iedzīvotājiem – neatkarīgi no vecuma, dzimuma, ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai finanšu līdzekļiem. Tieši tāpat Latvijā – neatkarīgi vai pacients dzīvo pie Baltezera kanāla, Mārupē vai Latgalē.
PRIMĀRĀ VESELĪBAS APRŪPE UN ĢIMENES ĀRSTU DIENESTS KĀ VISAPTVEROŠAS VESELĪBAS APRŪPES KONCEPTA STŪRAKMENS
Primārā veselības aprūpe ir visefektīvākais un rentablākais veids, kā panākt vispārēju veselības aprūpi visā pasaulē.
Ieguldījumi kvalitatīvā primārajā veselības aprūpē ir stūrakmens, lai sasniegtu vispārējais veselības aprūpes pārklājumu gan globāli, gan katrā valstī. Ieguldījumi primārajā veselības aprūpē ir visrentablākais veids, kā uzlabot piekļuvi būtiskai veselības aprūpei.
Ļoti liela nozīme ir labai pārvaldībai, pareizam zāļu un veselības tehnoloģiju iepirkumam, kā arī piegādes sistēmām un labi funkcionējošām veselības informācijas sistēmām.
Primārā veselības aprūpe ir pieeja veselībai un labklājībai, kas vērsta uz indivīdu, ģimeņu un kopienu vajadzībām un reālajiem apstākļiem. Primārā veselības aprūpe ir pamats visaptverošai un savstarpēji saistītai fiziskai, garīgai un sociālai veselībai un labklājībai.
Plašākā skatījumā primārā veselības aprūpe nozīmē nodrošināt visu cilvēku veselības aprūpi visā dzīves laikā, nevis tikai ārstēt noteiktu slimību kopumu.
Primārā veselības aprūpe sākas no veselības veicināšanas un profilakses un sniedzas līdz ārstēšanai, rehabilitācijai un paliatīvajai aprūpei, kas ir pēc iespējas pietuvināta cilvēku ikdienas videi.
Primārā veselības aprūpe:
• nodrošina, ka cilvēku veselības problēmas tiek risinātas visā dzīves gaitā ar visaptverošu veicinošu, profilaktisku, profilaktisku, ārstniecisku, rehabilitatīvu un paliatīvu aprūpi, stratēģiski piešķirot prioritāti galvenajām sistēmas funkcijām, kas paredzētas indivīdiem, ģimenēm un kopienām integrēti visos aprūpes līmeņos;
• sistemātiski pievēršas plašākiem veselību ietekmējošiem faktoriem (tostarp videi, sociāliem un ekonomiskiem faktoriem, kā arī cilvēku īpatnībām un uzvedībai), izmantojot uz pierādījumiem balstītu valsts veselības politiku un veselību veicinošus pasākumus visās nozarēs;
• dod iespēju cilvēkiem, ģimenēm un kopienām kā veselības un sociālo pakalpojumu līdzattīstītājiem optimizēt savu veselību, aizstāvot politiku, kas veicina un aizsargā veselību un labklājību.
Primārā medicīna un vispārēja veselības pieejamība ir galvenās prioritātes, ko globālais visaptveroša veselības aprūpe izvirza Latvijai. To mums prasa Pasaules Veselības organizācija.
Kā jau rakstīju – Latvijā primārai aprūpei tiek novirzīti mazāk par 7% no veselības aprūpes līdzekļiem, bet Eiropā vidēji –12%.
Latvijas iedzīvotāju neapmierinātība ar ģimenes ārstu dienestu nav ārstu nekompetences vai komunikācijas problēma – ģimenes ārstus Veselības ministrija, Veselības inspekcija, Nacionālais veselības dienests, būvvaldes, ugunsdzēsēji, Valsts darba inspekcija un simtiem citu institūciju ir nokrāvušas ar papīriem un datorā aizpildāmām veidlapām.
Veselības ministrija ģimenes ārstu darbu vērtē tikai kā dokumentu aizpildīšanu (sauc to par kvalitātes kontroli) un ir sasniegusi līmeni, ka ģimenes ārsts vairāk nekā 80% laika pavada nevis ar pacientu, bet gan ar papīru un datoru. Ģimenes ārsta praksi raksturo nepārtrauktas kontroles, katru reizi piespiežot sakopēt simtiem lapaspušu atskaitēs.
Pašreizējais ģimenes medicīnas modelis radīts gadu tūkstošu mijā, kad ģimenes ārstiem piespieda kļūt par individuālajiem uzņēmējiem tikai ar vienu naudas avotu – Nacionālo veselības dienestu (pacientu iemaksa ir nebūtisks finanšu avots). Pašlaik ģimenes ārsta piesaiste atbilst dzimtcilvēka jēdzienam.
Ja ģimenes ārsts saslimst, viņam pašam jāorganizē cits ģimenes ārsts un pašam jāmaksā šim aizvietotājam, bet A darbnespējas lapu viņam neapmaksā nemaz. Atvaļinājumu ģimenes ārsts nevar paņemt, proti, var, bet atvaļinājuma naudu nemaksā, toties pašam šajā laikā jāmaksā aizvietotājam. Latvijā ģimenes ārsts reāli nevar aiziet pensijā, tad jāmaksā atlaišanas pabalsti māsai un ārsta palīgam, bet nevienam ģimenes ārstam tādu uzkrājumu nav. Nodot vai pārdot savu praksi nevar.
Primārās palīdzības un ģimenes medicīnas reforma Latvijā nozīmētu samazināt pacientu skaitu vienam ārstam līdz 1000 (palielinot vienam pacientam atvēlēto laiku), lai ārstam paliek laiks pacientam. Galvenais – samazināt birokrātiju. Primārās aprūpes reforma būtu jāsāk ar ārsta atraušanu no ministrijas radītās nosūtījumu un talonu rakstīšanas. Šim nolūkam būtu jāpārstrādā Ārstu prakses likums. Būtu jārada jauna uzņēmējdarbības forma – ārsta prakse, kas būtu pārdodama un mantojama. Savukārt ministrija varētu izveidot ārstu aizstājēju štata vietas, kas aizvietotu ģimenes ārstu slimības, grūtniecības, invaliditātes un citos gadījumos.
Primārās aprūpes un ģimenes medicīnas reforma būtu arī sadarbība ar pašvaldībām, kurām būtu pienākums rūpēties par primāro aprūpi, bet pašvaldības veselības naudu iegulda slimnīcu krāsošanā vai tehnoloģijās. Latvijā pašlaik ir 43 sabiedrības veselības aprūpes modeļi un pieejamības risinājumi, kam nav nekāda pamatojuma valstī ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. Rīgā ģimenes ārsts vairs nevar atļauties izīrēt praksei piemērotas telpas, un viņus lēnām un nenovēršami sadzen atpakaļ bijušajās poliklīnikās, tagad privatizētos medicīnas centros. Ģimenes medicīnas reforma valstij izmaksātu aptuveni 8 miljonus eiro, lai ģimenes ārsts (veselības aprūpes galvenā figūra) vērtos pacientā, nevis datorā.
Primārās aprūpes un ģimenes medicīnas reforma sevī ietvertu arī Andas Čakšas vardā nosauktās bezcerīgās e-veselības maiņu uz darbotiesspējīgu sistēmu.
DANIELAM PAVĻUTAM – KĀ STIPRINĀT LATVIJAS ĢIMENES ĀRSTU DIENESTU
Labā ziņa ir tā, ka ministrs manus rakstus lasa, es ceru, ka ir ticis līdz šai sadaļai. Tad nu es viņam iesaku izlasīt dažas rindas no Daniela Pavļuta raksta žurnālā „Latvijas Ārsts”: „Covid–19 krīze ir izgaismojusi faktu, ka primārā aprūpe līdz šim atstāta pabērna lomā, to nepārprotami vajag stiprināt un modernizēt. Šobrīd veidojam pirmos iedīgļus ceļā uz mūsdienīgu un spēcīgu primāro veselības aprūpi, lai ģimenes ārstu ikdiena līdz ar lielāku atbalstu no valsts puses kļūtu vieglāka un pacientiem savas veselības uzticības personas būtu vieglāk sasniegt.”
Daniel Pavļut! Laika Tev vēl gana līdz nākamā gada novembrim, kad Tu ar atvieglotu „uff” varēsi nodot Veselības ministra nepateicīgo nastu nākamajam censonim. Tu vēl daudz vari pagūt.
Pirmkārt – uzrakstīt vai radīt jaunu Veselības likumu un jaunu Ārstniecības likumu, kas šobrīd patiesībā trīs pretrunīgi dokumenti šobrīd ir sabāzti vienā nesaprotamā haosa dokumentā „Ārstniecības likums”, no kura es Tev citēšu tikai otro pantu: „Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju un noteikt īpašus ārstniecības iestāžu saimnieciskās darbības tiesiskā regulējuma noteikumus”.
Tātad likums nav par veselības saglabāšanu vai atjaunošanu, bet par sabiedriskām attiecībām.
Un tomēr pats galvenais – Tev jārada jauna uzņēmējdarbības forma „Ārsta prakse”, kas atšķiras no SIA vai individuālā uzņēmuma, aizsargā prakses īpašnieka zināšanas, prasmes, sniedz sociālās gaarantijas, bet galvenais – mazina birokrātisko slogu un palielina finansējumu ģimenes ārstu dienestam.
Tādēļ citēšu Tev vēl vienu rindu no iepriekšminētā Daniela Pavļuta raksta: „ Paldies ģimenes ārstiem, kuri nodrošina ārstēšanu un aprūpi gan Covid–19, gan hroniskajiem pacientiem un veic cilvēku vakcināciju pret Covid–19”.
