Pēteris Apinis: Par naudu vēža slimnieku ārstēšanai un ilūzijām medicīnā
15
Pēteris Apinis, ārsts
Šajā rakstā nebūs gandrīz nekā optimistiska, tādēļ to nav vērts lasīt tiem, kas gaida tikai labas vēstis vai savus gardos smieklus, internetu parlūkojot.
Raksts ir pārdomas par to, kāpēc Ministru prezidente, Veselības ministrs un ierēdņi sarosījās, kad naudas nepietika radio žurnālistes onkoloģiskās slimības ārstēšanai, bet pēc tam apklusa un tēmu paslaucīja zem paklāja.
Vai Jūs pasekojāt līdzi summām, par kādām notika diskusija? Īsumā – lai Latvija apmaksātu inovatīvus medikamentus vēža ārstēšanai Lietuvas un Igaunijas līmenī kompensējamajiem medikamentiem papildus vajag 150 miljonus gadā. Šādas naudas valsts budžetā nav, un vispār – skaidrības par nākamā gada budžetu un nodokļiem nav.
Lai piepildītu Hosama Abu Meri ieteikto vēža fondu varētu apmierināties ar 10 miljoniem, ko iemaksātu valsts, valstij piederoši uzņēmumi un starptautiskās zāļu kompānijas, kas savukārt uz tā rēķina palielinātu onkoloģisko zāļu cenas. Vēža fonds lieti noderētu tad, ja kāda pacienta ārstēšanas problēmas iegūtu publisku rezonansi. Attiecībā par fondu – tā ir metode kā naudu pārlikt no vienas kabatas citā, bet no tās citas kabatas dāsni dalīt tam, kam politiski izdevīgāk.
Latvijas iedzīvotājiem piederošā AS “Latvenergo” pēkšņi ieskaitīja fondam “Ziedot.lv” 100 tūkstošus vēža slimnieku ārstēšanai. Sanāca tā – no elektrības tarifu maksātāja kabatas iedeva 1500 reizes mazāku summu nekā būtu vēlams. No Brīvības ielas nozīmīgākā nama jumta atskanēja fanfaras; onkoloģijas tēmai politiķi un ierēdņi tuvākā pusgada laikā nepieskarsies un par to ne reizi neiepīkstēsies. Toties tuvākajā laikā ar sebiedrisko mēdiju un Re:Chekistu rokām notiks kampaņa, kas pierādīs – vainīgie un sliktie ir mediķi. Jādomā, ka tēmu loks iekļausies diskusijā par apdrošināšanas medicīnu, pacientu sniegtajām pateicībām, pacientu iemaksām, medicīnas darba kvalitāti. Tiks atrasts viens konkrēts neapmierināts pacients un viena nopietna komunikācijas kļūda, kas tad nu tiks plaši iztirzāts un veikti vispārinājumi.
Visiem tiem, kas gadiem seko līdzi budžeta sastādīšanas procesam, ir zināma šī publicitātes regularitāte – lai budžetā mediķi un pacienti neprasītu pārlieku daudz naudas veselības aprūpei, tieši budžeta sastādīšanas laiks sakrīt ar vairumu medicīnai negatīvo publikāciju. Ticiet vai nē – arī Evikas Siliņas valdība budžetu sastādīs, savstarpēji sanaidosies, uzzīmēs nākamgadam lielus ienākumus, pievienos vai palielinās dažus nodokļus un nodevas, kā arī paziņos, ka bargi apkaros ēnu ekonomiku. Veselības un izglītības jomai papildus nauda tiks piešķirta tieši proporcionāli Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības līdera Valda Kera un LIZDAs vadītājas Ingas Vanagas aktivitātēm, un šo naudu nodēvēs par naudu drošībai.
Pirms analizēt lielākās medicīnas ilūzijas, vēlos lasītājam piedāvāt pašam analizēt realitāti Latvijas veselības aprūpes finansēšanā. Tā kā valsts dzīvi, sabiedrisko domu likumdošanu virza cilvēki spēka gados bez pārliecīgām veselības problēmām, tad liela daļa valsts līdzekļu veselības aprūpei tiek iztērēta mazāk nozīmīgu slimību ārstēšanai. Piemēram, visiem ar lieku svaru un mazkustību, nepareizām fiziskām aktivitātēm, agri vai vēlu sāp ceļa locītava. Viņi visi veic magnētiskās rezonanses izmeklējumu, bet vēža slimnieki (īpaši kontroles laikā pēc ārstēšanās) uz šo izmeklējumu gaida rindā, kaut arī darbojas zaļais un dzeletnais koridors.
Otrs piemērs – lai politisku uzstādījumu dēļ samazinātu zāļu cenas, Veselības ministrs Hosams Abu Meri no valsts budžeta izdata deviņus miljonus gadā lai atbalstītu katru recepti ar 75 eirocentiem vai pat 1.75 eiro no nodokļu maksātāju naudas, patiesībā – piemestu nelielu naudas summu gan bagātajam, gan nabagajam pacientam ar recepti aptiekā. Šie 9 miljoni ļoti derētu onkoloģisko zāļu kompensācijai.
Diemžēl Latvijas valsts vairāk rūpējas par jauno nekā veco, vairāk par rīdzinieku nekā laucinieku, vairāk par relatīvi veselo nekā nopietni slimo, vairāk par bagāto nekā nabago. Veselības aprūpe Latvijā ir universālveikals bez cenu zīmēm, kur daļai klientu ir neierobežota kredītkarte, bet daļai klientu ir tikai tiesības apskatīt izliktās preces. Medicīnas tirgū visnabadzīgākajiem cilvēkiem tiek noteiktas visaugstākās cenas, bet sarežģītās šķērssubsīdijas visiem maksātājiem sūta nepatiesus cenu signālus. Tarifi Nacinālā veselības dienesta izstrādātajā ciparu grāmatā ir melīgi. Lielākoties NVD maksājums sedz tikai daļu no veselības aprūpes izmaksām, tādēļ nepārtraukti pieaug veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju parādi. Katru reizi, kad valsts dāsnu roku piešķir papildus finansējumu veselības aprūpei, šis finansējums patiesībā tikai aizlāpa mēnešiem ilgus parādus.
Salīdzināšana pakalpojuma saņemšanā ir iespējama tikai aptuveni 30 % veselības aprūpes pakalpojumu. Tur, kur tas ir iespējams, izvēle ir mulsinoša un grūti izdarāma, jo vairumā gadījumu medicīnisko pasākumu rezultāti nav 100% garantēti un dažādām terapeitiskajām pieejām ir atšķirīgi rezultāti dažādām pacientu grupām. Pat tad, ja salīdzināšana ir iespējama, nespeciālistiem (un pat ārstiem) nav pietiekamas informācijas par cenām, kvalitāti, rezultātiem un par to, kas uz ko iedarbojas vislabāk.
Ne ārstiem ne pacientiem nav ne mazākās nojausmas par aprūpes patiesajām izmaksām. Ja nav cenu un izpratnes par izmaksām, nevar būt tirgus. Veselības aprūpe nav brīvais tirgus – lai kā tas arī neliktos dažiem valdības vai Saeimas apoloģētiem.
Patiesībā jau līdzīga tendence ir visā Eiropā, tiesa, Rietumeiropā līdzekļu veselības aprūpei ir vairāk. Tomēr gan pie mums, gan citur pasaulē aktuāls ir jautājums – vai ir iespējams atrast optimālu izmaksu efektīgu risinājumu, kas ļautu maksimāli ieguldīt līdzekļus tādu onkoloģisku slimnieku ārstēšanā, kas izārstēsies pilnībā vai kam ārstēšanas rezultātā būs gara dzīvildze?
Atbilde nav vienkārša, un viennozīmīgas atbildes nav ne man, ne pasaules ietekmīgākajiem medicīnas ekonomistiem.
Pirmkārt, to nosaka apstāklis, ka katrs vēža gadījums ir unikāls. Atšķiras vēža veids, stadija, pacienta vispārējais veselības stāvoklis, ģenētiskās īpatnības un citi faktori. Tas nozīmē, ka nav vienas universālas ārstēšanas metodes, kas būtu piemērota visiem pacientiem. Valstiskā līmenī diskusija tiek nonivelēta līdz konkrēta orgāna onkoloģiskai slimībai, kaut vēži ir ļoti atšķirīgi pēc daudz citiem kritērijiem. No finansistiem nereti dzirdam pārmetumus, ka milzu līdzekļi onkoloģiskai ķīmijterapijai, imūnterapijai, staru terapijai tiek izšķiesti, bet pacients nodzīvo tikai dažas nedēļas ilgāk.
Otrkārt, onkoloģiskā ārstēšana ir ļoti dārga. Izmaksas var atšķirties atkarībā no izvēlētās ārstēšanas metodes, nepieciešamo zāļu daudzuma, hospitalizācijas ilguma un citiem faktoriem. Onkoloģisko slimnieku ārstēšana kļūst ar gadu no gada dārgāka. Tas ir saistīts ar jaunu, efektīvāku zāļu un tehnoloģiju izstrādi, pētniecības izmaksām, diagnostisko aparatūru, laboratorijas iespējām, gēnu inženieriju un citiem faktoriem. Nepārtrauktais izmaksu pieaugums apdraud veselības aprūpes sistēmas ilgtspējību. Vismaz Latvijā nenotiek kvalitatīva diskusija par to, kā noteikt prioritātes veselības aprūpes finansējumā un kā nodrošināt, lai visi pacienti saņemtu nepieciešamo ārstēšanu.
Būtiski: ar mūsdienu medicīnas iespējām nav iespējams ar 100% precizitāti prognozēt, kurš pacients izārstēsies pilnībā un kurš dzīvos ilgāk.
Treškārt, izvērtējot dažādas ārstēšanas iespējas, ir jāņem vērā arī ētikas jautājumi. Kā pieņemt lēmumu par to, kuram pacientam piešķirt dārgāku un eksperimentālāku ārstēšanu? Tiesa, arvien vairāk tiek izmantota personalizētā medicīna, kas ļauj izvēlēties katram pacientam individuāli piemērotāko ārstēšanas metodi, balstoties uz viņa ģenētiskajām īpatnībām un vēža šūnu īpašībām.
Lielas priekšrocības dod agrīna diagnostika. Agrīna vēža atklāšana ļauj sākt ārstēšanu agrīnā stadijā, kad tā ir efektīvāka un lētāka. Zināmus ietaupījumus var gūt, piedaloties klīniskajos pētījumos, kas var sniegt pacientiem piekļuvi jaunām, eksperimentālām ārstēšanas metodēm, kas var būt efektīvākas par standarta ārstēšanu.
Un tomēr – izšķiroša būtu rūpīga izmaksu efektivitātes analīze, kas ļautu izvēlētos tās ārstēšanas metodes, kas nodrošinātu vislabāko rezultātu attiecībā uz izmaksām. Šajā jomā ir nepieciešama cieša sadarbība starp ārstiem, farmaceitiem, ekonomistiem un politikas veidotājiem, lai izstrādātu ilgtspējīgus risinājumus. Neesmu līdz galam pārliecināts, bet man šķiet, Latvijā izškiroša loma ārstniecības metodes izvēlē un terapijas apmaksas izvēlē ir politiskās vadības vai ierēdniecības sadarbībai (katram tiesības šai sadarbībai izvēlēties citu apzīmējumu) ar starptautiskām zāļu kompānijām.
Šo rindu autors vēzi parasti pieskaita hroniskām slimībām, tādēļ arī rakstā cenšas situāciju skaidrot plašāk tieši no hronisku slimību ārstēšanas aspekta.
Būtisks ir arī raksta tapšanas laiks – budžeta sastādīšanas kolīzijas, kad valsts iespējamā 2025. gada nauda tiek sabērta uz galda, visi pieķeras galdauta stūriem un naudu velk savā virzienā, vienlaikus klaigājot, ka citiem to galdautu pretējā virzienā vilkt būtu jāpārstāj. Attiecībā uz medicīnu priekšplānā izvirzās ilūzijas medicīnas mērķos, ilūzijas spēt izārstēties vai tikt izārstētam no visām kaitēm – ar nosacījumu, ja atnāks izcilais ārsts (kurš pie tam nekad neņem pateicības) un izgriezīs šo slimību. Televīzijā un internetā medicīnas ilūziju publicistiku veikt ir vienkāršāk, izgriežot visus tos vārdus, kas veltīti hroniskiem pacientiem, bet pilnīgi noteikti – jebkādu atziņu vai ziņu par to, ka visi cilvēki agri vai vēlu no slimības mirst.
Politiķu ilūzija par to, ka slimība kā likums ir akūta, bet akūtais slimnieks ir izārstējams pilnībā (restitutio as integrum)
Sengieķu ārsts, viduslaiku ārsts, Latvijas lauku ārsts deviņpadsmitā gadsimta beigās, mazpilsētas slimnīcas ārsts padomju gados un mūsdienu ārsts Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā nudien atšķiras. Kaut arī man ļoti patīk nākotni būvēt uz pagātnes pieredzes, nav jēgas salīdzināt onkoloģiskas vai sirds slimības ārstēšanu mūsdienās ar ārstēšanu manos studiju gados, kur nu vēl laikos, kad visus vēžus operēja Pauls Stradiņš.
Mēs lepojamies, ka Rīgā vēsturiski ir bijis viens no vecākajiem hospitāļiem Ziemeļeiropā, ko 2020. gadā dibinājis bīskaps Alberts, bet patiesībā šis hospitālis bija nabagmāja, paliatīvās aprūpes centrs vai izolators. Slimniekus pieskatīja mūki.
Vēl līdz XIX gadsimta sākumam ārstniecības mākslas likumi ieteica ka ārsts pacientu pamet jau tad, kad slimība vairs nav izārstējama bet pavisam noteikti pie šī pacienta nenāk – nāvei tuvojoties vai ietājoties.
Slimnieks palika ģimenes aprūpē, retāk viņu aprūpēja kaimiņi, dziedniece vai kopēja. XX gadsimta sākumā slimnieki, kā likums, nomirt devās mājās, sakarā ar to tikai 5–10% slimnieku mira slimnīcās.
Padomju laikos slimnīcās valdīja nerakstīts likums – izrakstīt insulta vai vēža slimnieku no slimnīcas kaut vai dažas dienas pirms viņa nāves. XX gadsimta beigās Latvijā stāvoklis mainījās līdzīgi tam, kā tas noticis Rietumeiropā jau dažus desmitus gadus iepriekš. Arvien vairāk cilvēli paliek slimnīcās un pansionātos, un Latvijā slimnīcās šobrīd mirst 60 –80% no visa kopējā mirušo skaita. Par iemeslu šīm pārmaiņām kļuva modernās tehniskās un medikamentozās iespējas paliatīvajā un intensīvajā medicīnā. Katrā ziņā ļoti nozīmīgie pētījumi algoloģijā ir ievērojami samazinājuši to pacientu skaitu, kas mūža beigas pavada ciešot smagas sāpes.
Mūsdienu ārsti pretendē uz savu līdzdalību ne tikai pie mirstoša slimnieka gultas, bet arī neizārstējamo, hroniski slimo pacientu ārstēšanā. Lielākā daļa no tiem, kas kādreiz tika uzskatīti par nāvei nolemtiem, šodien tiek pieskaitīti pie izdzīvojušajiem, pārtopot par hroniski slimajiem, tas ir, par cilvēkiem, kuriem atlikušo mūža daļu nākas sadzīvot ar savu slimību, no kuras nevar atbrīvoties ar terapeitiskām vai ķirurģiskām metodēm.
Attiecīgi pilnīgi izmainījies arī dažādu tipu slimību biežums: šodien hroniski slimnieki ir vairums, bet akūtie – izņēmums. 70–80% no visiem slimniekiem, kas ir mūsdienu ārsta uzskaitē vai ikdienas praksē, sirgst ar hroniskām slimībām. Pilnībā izmainījusies mirstības struktūra pasaulē XX gadsimtā – ja gadsimta sākumā varēja uzskatīt, ka no akūtām slimībām mira 40%, bet no hroniskām arī 40%, tad šobrīd no akūtajām slimībām mirst 1%, bet no hroniskajām 80%.
Protams, gan ierindas ārstam, gan Veselības ministram un Nacionālā veselības dienesta direktoram vairāk patīk ātrie, iespaidīgie ārstēšanas rezultāti akūto slimību ārstēšanā, nevis nepateicīgie un nogurdinošie hronisko slimnieku ārstēšanas procesi. Jo vairāk medicīna atļaujas būt atkarīga no ekonomikas un pārvērst pacientus par klientiem, jo par piemērotāku klientu kļūst tas, kura investīcijas visātrāk sevi attaisno, pie kura var sasniegt vislabākos rezultātus ar vismazāko piepūli. Vēl kāda Latvijas realitāte ir fakts, ka naudu veselībai patiesībā pēc savas sapratnes dala Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece, ministram šajā procesā piebalsojot vai (dažkārt) izlienot priekšplānā. Tādēļ Arvils Ašerādens (vai viņa priekšteči Finanšu ministra krēslā) parasti pieprasa reformas un rezultātus – cik daudz pacientu par konkrēto summu no konkrētas slimības izārstēti. Tiesa, Arvils Ašerādens itin drīz pats iestaigās tajā vecuma grupā, kurā katram ir vairākas (līdz galam nekad neizārstējamas) hroniskas slimības, daudz izrakstītu zāļu, no kurām vairums – valsts kompensētas, un šīs zāles nāksies lietot līdz mūža beigām. Kas pārsteidzoši – pat ārsts un Veselības ministrs Hosams abu Meri nesaprot (vai politiska selfija apstākļos izliekas nesaprotam) šo principu – vairums pacientu no slimības nav izārstējami, bet ar slimību var dzīvot ilgstoši, ja vien ārsts izraksta pareizās zāles pareizās devās, bet pacients tās labestīgi lieto.
Un tomēr – sāksim ar situāciju, ka ārsts satiekas ar pacientu, bet pacients ir pārliecināts – ārsts problēmu ar dažām tabletēm vai aso skalpeli atrisinās. Piebildīsim, ka pacients atrodas zināmā krīzes stāvoklī.
Katra pirmā tikšanās starp ārstu un pacientu, vispirms izvirza ārstam mērķi: restitutio as integrum, kas nozīmē ierastajam dzīves veidam raksturīgā stāvokļa atjaunošanu – tādu, kādu pacients baudījis, būdams vesels. Teorētiski šādi gadījumi ir iespējami – traumatologs un rehabilitologs saskrūvē kopā salauzto kāju vai sašuj pārrauto Ahileja cīpslu, pēc tam atjauno funkciju, kardiologs veic ablāciju un pārtrauc aritmiju, pulmonologs ar antibiotiskajiem līdzekļiem dažās dienās izārstē pneimoniju.
Visbiežāk, kad runa ir par īstu slimību, kur pārdzīvojumos ir sava vieta bailēm, laikam, vēsturei un attiecībām, atgriešanās iepriekšējā “normālajā stāvoklī” ir izslēgta kaut vai tāpēc vien, ka “nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē”, kā reiz teicis Heraklīts.
Vairumā gadījumu ticamība, ka pacients gan fiziski, gan garīgi atgriezīsies iepriekšējā veelības stāvoklī ir visai maza. Parasti pat visveiksmīgākā operācija, visveiksmīgākie reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija neatgriež cilvēku pie tā veselības un labsajūtas apjoma, ko viņš baudījis pirms slimības.
Un tik un tā– valsts politika un ekonomika pieprasa slimniekam panākt restitutio as integrum, – proti, slimnieku atgriezt veselībā un pilnīgā saglabātībā, kāds viņš bijis pirms slimošanas.
Lielākoties visi, kas raksta laikrakstos, izpaužas citos masu mēdijos, spriedelē par ārstu un pacientu attiecībām no savu iestāžu (Saeima, KNAB, VID, sabiedriska organizācija ar neskaidri definētiem politiskiem mērķiem), ir gados jauni, fiziski veseli cilvēki, kuru tikšanās ar ārstu ir bijušas visai īslaicīgas un ar lielāko varbūtību beigušās formā restitutio as integrum, proti – atgriešanās veselībā, pat, ja zobu vietā ir implanti vai nākas nēsāt brilles.
Sabiedriski aktīvi cilvēki (politiķi, uzņēmēji), kam ir iespējas savu viedokli paust plašsaziņas līdzekļos, bet, jo īpaši, žurnālisti un portālu diskusiju vadītāji, parasti nav sasnieguši to vecumu, kad ārsta apmeklējums ir obligāts un dzīvībai svarīgs. Jebkurā attīstītā pasaules valstī no līdzekļiem, ko sabiedrība tērē veselības aizsardzībai, un ko mēs katrs netieši esam samaksājuši ar saviem samaksātiem nodokļiem, vienu trešdaļu patērē bērnu medicīna, bet vienu trešdaļu – cilvēki savā mūža pēdējoos gados. Tātad trešdaļu līdzekļu, ko mēs ar nodokļiem samaksājam, ko Saeimas budžeta un nodokļu komisija novirza veselības aprūpei, ko veselības ministrs ar savu padomdevēju svītu sadala starp slimnīcām, ģimenes ārstiem, rehabilitācijas centriem, ambulatorām iestādēm utt., patērē vidēji sešdesmit piecu gadu veci vīrieši un vidēji septiņdesmit piecus gadus vecas sievietes. Tiem, kas publiski ziņo, ka viņi iemaksājuši nodokļos tik un tik, bet neko no medicīnas nesaņem, kaut kā vajadzētu ieskaidrot, ka trešdaļu visu līdzekļu viņi jau ir saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne santīmu nodokļos, bet trešdaļu saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko. Un te nu piebildīsim – vēzis var atnākt arī pirms tiem vīriešu vidējajiem sešdesmit pieciem vai sieviešu vidējajiem septiņdesmit pieciem.
Tātad lielākoties visi runātāji daudz labāk pārvalda nevis reālo attiecību modeli starp ārstu un pacientu, kad tajā iekļaujas dzīvības un nāves, slimības, invaliditātes, nespēka, sāpju, locekļu nesamības, nekustības un citi jautājumi, bet to, ko viņi labi saprot – naudas jautājumu. Tādēļ arī visa diskusija tiek izkropļota un grozās tikai sīkajā segmentā – kurš kam, cik un kāpēc maksā. Papildus – kā jau Latvijā pieņemts – katrs cenšas ielūkoties otra maciņā, bet, ja nesanāk, tad vismaz ārsta algas lapiņā.
Bet es atgriezīšos pie vecā, nevarīgā, hroniski slimā pacienta. Sakarā ar to, ka ārsti savā ikdienas praksē aizvien biežāk sastopas ar hroniski slimajiem, varētu uzskatīt, ka šīs epohālās ārstniecisko darbību paradigmas izmaiņas atainosies pētījumos un apmācībā.
Hronisko slimību slimnieki kā bija, tā arī paliek pabērna lomā pētījumos un zinātnē.
Ārsti un vidējais personāls arī tagad tiek apmācīti pēc klasiskām un tikai daļēji realitāti atainojošām akūto slimību ārstēšanas algoritmu metodēm, tai pat laikā hroniskās slimības gan lekcijās, gan konferencēs, nodarbībās un semināros kaunīgi tiek pieminētas kā nevēlams piedēklis.
Šī reālā stāvokļa izkropļošana nav jāaplūko tikai kā sarūgtinošs zinātnes paradokss, jo tā, vispirms jau augstākā mērā bīstami ietekmē praksi un ieinteresēto pacientu. Līdz tam laikam, kamēr mūsu galvās akūtās slimības tēls saglabāsies kā mērogs slimības uztveršanai un slimnieka ārstēšanai, līdz tam laikam arī saglabāsies šī bīstamā attieksme pret hroniskajām slimībām un hroniskiem slimniekiem kā pret kaut ko nepilnvērtīgu, vismaz attiecībā uz ārstēšanu.
Man ir viedoklis, ko arī neslēpju, ka pasaules medicīnas zinātni tieši vai netieši virza starpnacionālās zāļu ražotājfirmas. Šīs lielās, staptautiskās, superbagātās zāļu firmas pasauli skata ekonomiskās kaegorijās. Izdevīgāk ir ārstēt slimniekus, kuriem ir iespēja pēc ārstēšanas panākt restitutio as integrum. Tas nozīmē ārstēt pacientus maksātspējīgajā pasaules iedzīvotāju segmentā, jo gan slimokases, gan valsts budžets tieši vai netieši ir pagriezts ar seju uz akūto, pilnībā izārstējamo pacientu. Ieguldot miljonus zāļu pētniecībā zāļu firmas virzās to zāļu virzienā, par kurām tiks dāsni maksāts.
Iespējams, globalizācijas, lokālo politisko uzstādījumu un zāļu firmu biznesa informācijas ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Veselības ministrija nonāk ilūziju pasaulē, ka par veselību rūpēsies cilvēki, kam nav nekas zināms par slimību, tādēļ ārsti no ministrijas ir gandrīz pilnībā izstumti. Veselības ministrija visus resursus cenšas ieguldīt medicīnas jomās, kas kaut ilūzijās spēj panākt restitutio as integrum. Parādas ilūzija, ka var pārstādīt aknas un vienu cilvēku atgriezt pie pilnas veselības. Maksimāli līdzekļi tiek ieguldīti diagnostikā, jo ir ilūzijas sajūta, ka tieši ar kodolmagnētisko rezonansi, nevis ārsta smadzenēm ārstē pacientu.
Labā ziņa. Vēža ārstēšanā jau tuvākajā desmitgadē gaidāma strauja attīstība, kas solās būtiski uzlabot pacientu dzīves kvalitāti un izdzīvošanas rādītājus. Kā jau minēju, arvien vairāk tiks izmantota personalizētā medicīna, kas ļaus izvēlēties katram pacientam individuāli piemērotāko ārstēšanas metodi, balstoties uz viņa ģenētiskajām īpatnībām un vēža šūnu īpašībām. Tas nozīmē, ka ārstēšana būs precīzāka un efektīvāka, samazinot nevēlamās blakusparādības. Imūnterapija ir kļuvusi par vienu no daudzsološākajām vēža ārstēšanas metodēm. Tā stiprina pacienta imūnsistēmu, lai tā spētu atpazīt un iznīcināt vēža šūnas. Turpmākajos gados ir gaidāmas jaunas imūnterapijas metodes, kas būs vēl efektīvākas un piemērotākas dažādiem vēža veidiem.
Gēnu terapija ļauj mainīt vēža šūnu ģenētisko kodu, padarot tās nekaitīgas vai vieglāk iznīcināmas.
Farmaceitiskās kompānijas aktīvi strādā pie jaunu, efektīvāku vēža ārstēšanas zāļu izstrādes. Ir gaidāmas zāles, kas būs mērķtiecīgākās un mazāk toksiskas. Arvien vairāk onkoloģisko slimnieku ārstēšanā ienāk kombinētās terapijas, kas apvieno vairākas dažādas ārstēšanas metodes. Tas ļauj sasniegt labākus rezultātus un samazināt rezistences attīstību.
Nozīmīgi arī tas, ka uzlabojoties vēža agrīnai diagnostikai, iespējams atklāt vēzi agrīnās stadijās, kad to ir vieglāk ārstēt. Arvien straujāk attīstīstās ķirurģiskās metodes, kas ļauj veikt precīzākas un mazāk invazīvas operācijas. Radiācijas terapija kļūst precīzāka un efektīvāka, pateicoties jaunām tehnoloģijām.
Arvien vairāk vēža veidu kļūs izārstējami. Ārstēšana kļūst mazāk toksiska un ļauj pacientiem saglabāt labāku dzīves kvalitāti.
Vēža ārstēšana kļūst (kļūs) arvien dārgāka un prasa (prasīs) arvien lielākus līdzekļus no valsts budžeta.
