Pēteris Apinis: Par Latvijas Olimpiskās komitejas prestižu, misiju un nākamo prezidentu
31
Otrdien, 16. aprīlī Grieķijā, antīko olimpisko spēļu dzimtajā vietā, tika iedegta Parīzes 2024. gada olimpisko spēļu svētā uguns, aizsākot trīs mēnešus ilgušo lāpas stafeti līdz atklāšanas ceremonijai 26. jūlijā. Tiesa, debesis klāja mākoņi. Grieķu aktrise Marija Mina, kas bija tērpusies sengrieķu priesteres tērpā, ar skumjām noraudzījās debesīs, bet pēc tam olimpisko lāpu aizdedza no rezerves liesmas, kas bija aizdegta tajā pašā vietā pirmdien, mēģinājuma laikā. Olimpiskā uguns sāka savu ceļu – 26. aprīlī Atēnu stadionā, kur 1896. gadā notika pirmās modernās olimpiskās spēles, uguni oficiāli nodos Parīzes spēļu organizatoriem, pēc tam lāpa dosies uz Franciju ar trīsmastu kuģi “Belem”, 8. maijā ieradīsies Marseļā, tad ar lāpu pa Franciju (arī pa Francijas aizjūras teritorijām Karību jūras reģionā, Indijas okeānā un Klusajā okeānā) skrējēji veiks 12000 km, bet olimpiskā uguns tiks iedegta Parīzē olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā 26. jūlijā.
Starptautiskā Olimpiskā komiteja šajās spēlēs vēlas redzēt arī “neitrālos” sprtistus no Krievijas un Baltkrievijas. Tā ir krietna darvas karote pasaules sporta medus mucā; Ukrainas, kā arī Polijas, Čehijas, Baltijas valstu un Skandināvijas valstu sportisti un funkcionāri spiesti apsvērt – vai paši var piedalīties šajās spēlēs.
Vienlaikus Francijas drošības dienesti jau paguvuši paust, ka spēļu drošība ir starptautiskā terorisma apdraudēta, Francijas prezidents Emanuels Makrons izteicies, ka superkrāšņās atklāšanas ceremonijas vietā, kur pēc režijas ieceres komandas ar baržām kuģotu pa Sēnu, ceremoniju varētu ierobežot līdz Trokadero ēkai otrpus Eifeļa tornim vai pat pārcelt uz stadionu. Protams, šie apgrūtinājumi ir sīkumi, salīdzinot ar Tokijas olimpisko spēļu atcelšanu pa gadu Covid–19 pandēmijas dēļ.
Bet atgriezīsimies pie lāpas aizdegšanas 16. aprīlī. Jau nākamajā dienā – trešdien, 17. aprīlī, Latvijas sporta dzīves aktīvisti nolēma dot savu artavu pirmsolimpiskajā haosā, paģērot jaunas Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta, izpildu kmitejas un citu struktūru vēlēšanas 4. jūnijā, pirms Parīzes olimpiskajām spēlēm. Kāds ducis politiķu un funkcionāru tajā brīdī jau sevi iztēlojās instagramma attēlā pie Parīzes Olimpiskās uguns. Papildus tam Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai jau ir nosūtīti materiāli par to, ka Latvijas Izglītības un zinātnes ministres padomnieks Raivis Bergs ir izdarījis spiedienu uz Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Jāni Buku. Atbilstoši Starptautiskās Olimpiskās komitejas statūtiem un ētikas normām, jebkuras pasaules valsts valdības spiediens uz nacionālo olimpisko komiteju paģēr bargus mērus – dalību Olimpiskajās spēlēs atļaut zem olimpiskā, nevis nacinālā karoga. Vienkāršoti – ja IZM amatpersona ir izdarījusi spiedienu uz LOK prezidentu, Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidentam, Monreālas olimpisko spēļu čempionam paukošanā ar floreti, Tomasam Baham būtu jāizdara dūriens un jāizslēdz Latvija kā dalībvalsts Parīzes Olimpiskajās spēlēs.
Tātad – LOK prezidents Jānis Buks apgalvo, ka Raivis Bergs ir izdarījis spiedienu un rīkojies, maigi sakot, neētiski, bet Raivis Bergs apgalvo, ka neko tādu nav darījis. Taisnība droši vien ir kaut kur pa vidu starp šiem apgalvojumiem. Mans personiskais viedoklis ir, ka šis “kaut kur pa vidu” ir – 95% taisnības Bukam, bet 5% – Bergam.
Un tieši šis spiediens, kā arī reakcija uz šo spiedienu ir galvenais iemesls – kāpēc steidzami 4. jūnijā tiek sasaukta LOK Ģenerālā asambleja un mainīta LOK vadība. Mēģināšu to aprakstīt ar salīdzinājumu. Iedomājos, ka kaut kāds ministra padomnieks (arī pats esmu šādā amatā, tādēļ drīkstu tā izteikties) būtu paģērējis LOK dalīties ar naudu, likt savus ielikteņus LOK struktūrās, diktēt noteikumus Vilnim Baltiņam. Jau pēc pirmajiem teikumiem šis padomnieks no Viļņa Baltiņa būtu aizsūtīts kaut kur, kur ukraiņu robežsargi mēdz sūtīt krievu karakuģus. Piebildīšu – Vilnis Baltiņš bija Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents no 1988. līdz 2004. gadam, viņa dzīvesstāstā izcelšu divas detaļas – bērnībā izsūtīts uz Sibīriju, 1966. gadā kļuvis par Pasaules čempionu smaiļošanā. Vilnis Baltiņš LOK prezidenta krēslā nozīmēja izlēmību un autoritāti. Man šķiet, ka Vilnim Baltiņam ieteikt kādu funkcionāru iekārtot LOK struktūrā nebūtu riskējis ne valsts prezidents, ne premjerministrs, kur nu vēl kāda ministra biroja darbinieks.
Šeit būtiski saprast, kā un kāpēc Jānis Buks tika iecelts par LOK prezidentu. Sanāca kopā dažu ietekmīgu federāciju vadītāji, nolēma, ka vajadzētu valsts naudu pārdalīt vairāk pa labu lielajām federācijām, noteikt prioritāros sporta veidus. Viņiem lāga nevedās iegūt visas prioritātes, jo Žoržs Tikmers, kurš bija LOK prezidents no 2020. līdz 2023. gadam, bija ciets pēc rakstura, intraverts un sava ceļa gājējs – aizrāvās ar “sporto visa klase”, sapni, ka 2030. gadā 50% Latvijas iedzīvotāju nodarbosies ar sportu; šķiet, ka bija tendēts atbalstīt mazākas federācijas, kurās “spīdēja” olimpiskās medaļas. Brīdī, kad Žoržs Tikmers atradās slimnīcā pēc smagas operācijas, tika veikts apvērsums, pamatots ar baumām, ka Žorža sieva strādājusi ne tajā uznēmumā un ka viņai piederējušas dažas akcijas nepareizā uzņēmumā. Un tomēr es šeit vēlreiz pieminēšu sasniegumus sportā – Žoržs Tikmers bija olimpiskais vicečempions akadēmiskajā airēšanā.
Tie, kas organizēja un veica apvērsumu LOK 2023. gadā, nolēma likt par prezidentu Jāni Buku, kurš ir labs cilvēks un finansists, precīzs funkcionārs un dažkārt mēdz uzspēlēt volejbolu, jādomā, ka ministrijas amatpersonas un lielo federāciju vadītāji lēma – būs paklausīgs. Strādājis bankās un uzņēmumos, Jānis Buks izrādījās pilnīgi nesagatavots, ka pēc LOK naudas un ietekmes snaikstās politiķi un politikāņi. Jāņim Bukam kā galvenais uzdevums tika iemānīta patiesībā bezjēdzīga olimpiskās komitejas un Latvijas sporta federāciju padomes apvienošana, un šo nesaprotamo, patiesībā bezjēdzīgo uzdevumu Jānis Buks arī cītīgi un rosīgi veica līdz Ģenerālās asamblejas negatīvam balsojumam. Federācijas nesaprata apvienošanas jēgu un ideju, tādēļ balsoja “pret”. Tā patiesībā bija neuzticības izteikšana gan Jānim Bukam, gan LSFP prezidentam un LOK viceprezidentam Eināram Fogelim.
Kāpēc ir zudis LOK pretižs un ietekme?
Vienkārši – LOK no Latvijas sporta flagmaņa ir pārvērties par organizāciju, kas pieprasa un pārdala valsts naudu (kaut šobrīd realitātē pārdala un izdala IZM). Kaut kas līdzīgs LIZDA sportam, bet bez Ingas Vanagas spējām rīkot piketus, protestus, streikus un haosu.
LOK vadību neraksturoja idejas un rīcība par bērnu un jaunatnes sportu, tai nebija nekādu ideju un rīcības par sportu kā nācijas veselības garantu, nekādu ideju par veterānu sportu. Bezgalīgi starp ministriju un Saeimas apakškomisiju iestrēdzis vai iespriedies Sporta likums. Vārdos LOK atbalstīja centienuus palielināt sporta stundu skaitu skolās, bet nebija nekādas darbības, kur nu vēl stingras dūres uz Sporta padomes galda par bērnu sportu diskutējot. Pašreizējās LOK valdes sapnis ir glīti apģērbt un uz olimpiskajām spēlēm aizvest tos, kas atlases sacensībās ir paši izcīnījuši tiesības tajās piedalīties, kategoriski neplānojot un nedomājot par nākotni. Iespējams, liela problēma ir apstāklī, ka lielo federāciju vadītāji paši aizstaigā uz Ministru kabinetu, Finanšu ministriju un sakārto sev miljoniņus Olimpiskajām atlases sacensībām vai dažāda veida rallijiem, čempinātiem vai mačiem, ko lielo valstu organizatori nealkst rīkot.
Ja LOK prezidents nav ar spēku, gribu un vēlmi būt Latvijas sporta līderis, tad LOK ir nenozīmīga nevalstiska organizācija. Sports nav nauda. Es nenoliedzu, ka nauda ir sporta dzīves sastāvdaļa, bet šobrīd IZM un LOK vadība runā tikai par naudu. Bet, ja tā ir tikai valsts naudas pārdale, mēģinājumi izprasīt no budžeta lieku miljoniņu, tad LOK nav un nebūs ietekmes, līdz ar to – nebūs arī sponsoru un citu naudas avotu.
Nenosaukšu valstspilsētu, bet piemērs ir šīs valstspilsētas olimpiskais centrs. Šī centra darbība ir finansiāli efektīga, tādēļ visur uzteikta – olimpiskajā sporta centrā notiek lekcijas, izstādes, koncerti un deju vakari. Katrā šajā pasākumā ir pazaudēta bērnu vai veterānu sportošanas iespēja.
Izteikšu diezgan netīkamu prognozi, kas balstās uz manu informētību dažos valsts finanšu rādītājos. Ja Latvijas budžets nesāks pildīties labāk, sporta nozare tiks apdalīta par vismaz 5 miljoniem eiro, un jaunais LOK prezidents jūnijā jutīsies kā pie sasistas bļodas. Prognozēšu – Latvijas budžets labāk pildīties nesāks un Finanšu ministrs veiks līdzekļu konsolidāciju jau vasarā.
Tad, kad sadomāju rakstīt, ka LOK jaunā prezidenta un izpildu komitejas vēlēšanām Ģenerālajā asamblejā ir jāspēj sniegt atbilde uz jautājumu – vai šis prezidents un izpildu komiteja spēs noteikt mērķus un radīt Latvijas sporta politiku, mani draugi teica – par politiku taču būtu jāatbild Izglītības un zinātnes ministrijai, lai tak LOK aizved dažus dučus sportistu uz olimpiādi – redz, 3X3 basketbolisti jau vietu zem olimpiskās uguns jau izcīnījuši. Mans viedoklis ir – Izglītības uun zinātnes ministrija nespēj noteikt sporta politiku, ja jau gadiem nespēj izpildīt galveno funkciju – nodrošināt katram Latvijas bērnam septiņas reizes nedēļā vismaz stundu sporta nodarbības – vai nu skolā, vai sporta skolā, vai ārpusklašu izglitībā. Šobrīd 32% Latvijas jaunieši, vidusskolu beidzot, ir ar lieko svaru vai aptaukojušies, mazkustīgi. Vismaz 20% meiteņu šī liekā svara dēl nevarēs dabiski ieņemt bērnu un dzemdēt, vismaz puse no puišiem nevar izpildīt vienkāršus normatīvus dienestam armijā vai mācībām Iekšējās drošības akadēmijā. Skolas ražo cukura diabēta un sirds slimniekus.
Attiecībā par Izglītības un zinātnes ministrijas sporta politiku vēl daudz krāšņāks piemērs ir attieksme pret bērnu peldētapmācību. 1.6 miljonus bērnu peldētapmācībai atrast bija neiespējami, bet daudzus miljonus olimpiskajiem atlases turnīriem – lūdzu. Katru gadu Latvijā noslīkst vismaz 150 jaunu cilvēku – peldētnepratēju. Citēšu profesori Zandu Rubeni – viņa grāmatā “Digitālā bērnība” saka (tiesa, nedaudz citā kontekstā): “Ir divas iespējas – aizvākot jūru vai iemācīt bērniem peldēt”.
Kādi būtu uzstādījumi topošajam LOK prezidentam?
Topošam LOK prezidentam jābūt sportistam. Tādam, kas trenējies līdz izsīkumam (gadiem katru dienu daudzas stundas), sportojis, sacenties, uzvarējis, zaudējis, ārstējis traumas, spējis sevi aizstāvēt (arī fiziski). Šobrīd Latvijā ir valda Ļeņina tēze, ka “katra ķēkša (šībrīža Latvijas gadījumā – ar vairākiem maģistra grādiem) var vadīt valsti”. Esmu redzējis automehāniķi kā lielākās slimnīcas valdes priekšsēdētāju. Naudu viņš skaitīt mācēja, bet tā arī nesaprata ne slimu cilvēku, ne nogurušu ārstu. Nerunāšu par ministriem, kuri pat nenojauš jomu, ko vada. Sporta jomu jāvada cilvēkam, kas ir patiesi sportojis un turpina sportot.
Otru atziņu par topošo LOK prezidentu mēģināšu izteikt jautājuma formā, pie kam šo jautājumu uzreiz veltīt tiem, kas balsos Ģenerālajā asamblejā. Vai Jūs vēlaties vēl vairāk vienotības? Varu rakstīt arī ar lielo burtu – vai vēlaties vairāk “Vienotības” Covid–19 pandēmijas naudas tēriņos, mājsēdē un bērnu sporta aizliegumos, “Vienotības” lidojumos ar privātām lidmašīnām, “Vienotības” aploksnēs no tumbočkām, “Vienotības” visās ministrijās un katra ierēdņa padevīgajā sejā, kas gudri runā, bet savā neizlēmībā nekad neko līdz galam neizdara, “Vienotības” uz Latvijas robežas, bet tagad arī “Vienotības” sportā?
Trešajam aspektam vajadzētu būt – vai šis cilvēks būs tas zobenzobu tīģeris, kas spēs nostāvēt par sporta interesēm – sākot ar naudu “sporto visa klase”, kas tagad strauji virzās uz vēstures mēslaini, ar naudu olimpiskajiem un augstas klases sportistiem, bet arī naudu sporta skolu skolotājiem un sporta skolotājiem vispārizglītojošās un profesionālajās skolās, naudu stundentu sportam un naudu veterānu sportam? Vai šis cilvēks spēs diferencēt projektus, kur bērni tiek iesaistīti zīmēt plakātus un uzskates materiālus nevis reāli trenēties?
Un tomēr – visvairāk es vēlos ieraudzīt sporta dzīves vadītāju, kas ir līderis. Harizmātisks līderis – patriots, līderis kā savas tautas veselīga dzīvesveida iniciators, līderis kā cilvēks, kas spēj ietekmēt sabiedrisko domu ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski.
Uzdevu jautājumu savam kolēģim – žurnālistam un rakstniekam Armandam Pučem – kā viņam sķiet, vai tiks ievēlēts jauns LOK prezidents, kas būs jaudīgs, vieds un spēs skatīties pāri eirocentu kaudzei? Armands izteica šaubas, pie kam alegoriski lietoja vārdu “aborts”.
Es izsaku cerību, ka Latvijā var atrast sportistu – spēcīgu līderi, kas var iedvesmot un vadīt gan Olimpiskās komitejas izpildu komitejas locekļus, gan federācijas, gan sadarbības partnerus. Vinam būtu jābūt apveltītam ar strateģisku domāšanu, veidojot un īstenojot ilgtermiņa stratēģijas, lai attīstītu un stiprinātu olimpisko kustību gan valsts, gan starptautiskā līmenī. Būtiski par prezidentu būtu vēlēt cilvēku ar diplomātijas spējām un valodas zināšanām – lai varētu veidot un uzturēt labas attiecības ar citām olimpiskajām organizācijām, valdības institūcijām, sporta federācijām.
Nozīmīgas būtu spējas komunicēt lai efektīvi pārstāvētu Olimpisko komiteju, informētu un mobilizētu sabiedrību un ļoti atšķirīgo sporta veidu pretrunīgās interešu grupas. Lai efektīvi vadītu Olimpisko komiteju, vadītājam būtu jābūt dziļai izpratnei par sporta jomu, tās attīstības tendencēm un izaicinājumiem. Un vēl – topšajam olimpiskās komitejas vadītājam ir jābūt godīgam, uzticamam, respektējot olimpiskās vērtības. Šim olimpiskās komitejas līderim jābūt apveltītam ar pasaules redzējumu un izpratni par globālajiem politikas, sporta un sabiedrības izaicinājumiem.
Visu apvienojot – Latvijas Olimpiskai komitejai vajag gudru, harizmātisku, sporta kategorijās domājošu Latvijas patriotu, kurš spēj skatīties pāri vienas federācijas finansiālām interesēm. Tieši šim cilvēkam nāksies likt parakstu zem dokumenta – piedalīties latviešu sportistiem Parīzē kopā ar “neitrāliem” krievu un baltkrievu sportistiem, vai varbūt – nepiedalīties, vai varbūt atrast protesta formu, piemēram, nepiedalīties nevienā apbalvošanas ceremonijā, kurā tiek godināti “neitrālie” sportisti.
