Pēteris Apinis: Par Eduardu Veidenbaumu un ielu nosaukumu maiņu
0
Pirms 130 gadiem – 1892. gada 24. maijā Mūrmuižas, vēlākā Liepas pagasta Kalāčos mira Eduards Veidenbaums. Vinš nodzīvoja tikai 27 gadus, bet kļuva par latviešu dzejas klasiķi. Viņa dzejas rindas plašākai latviešu publikai kļuva zināmas 1988. gadā, un šajās rindās bija skaidri formulētas prasības pēc taisnības. Eduarda Veidenbauma dzejoļi viņa dzīves laikā izplatījās norakstos.
Latviešu vairākums par Eduardu Veidenbaumu uzzināja 1992. gada vasarā no Kārļa Kasparsona rakstītā nekrologa. Taču viņa kaismīgās vārsmas lika pamatus “Jaunajai strāvai”. Šī organizācija atrada spēkus un iespējas sākt cīņu pret cariskās Krievijas kundzību. Kopš 1893. gada pavasara Veidenbauma dzejas tika publicētas Jāņa Pliekšāna (Raiņa) vadītajā laikrakstā “Dienas Lapa”, savukārt no 1993. gada rudens – Pētera Zālītes vadītajā izdevumā “Mājas Viesis”. E. Veidenbauma literāro darbu pirmiespiedums grāmatā bija Eduarda Treimaņa-Zvārguļa 1896. gadā sagatavotā izlase “Dzejas”. 1900. gadā Londonā tika publicēta plašāka E. Veidenbauma dzejas izlase, ko veidoja Fricis Roziņš.
Kāpēc es šodien pārlasīju dažus dzejoļus un piesēdos rakstveidā pieminēt Eduardu Veidenbaumu? Lieta tāda, ka 1994. gadā pārlieku centīgi latvieši nomainīja Eduarda Veidenbauma ielas nosaukumu pret Baznīcas ielu, vārdu sakot – izsvītroja Veidenbaumu no Rīgas vietvārdu saraksta kopā ar Maksimu Gorkiju, Aleksandru Suvorovu, Vladimiru Uljanovu (Ļeninu), Pēteri Stučku un citiem ar okupācijas laiku saistītiem tēliem.
Nezinu – kāds bija Rīgas domnieku vēsturisko zināšanu līmenis, bet viņi ieskaitīja Veidenbaumu krievu revolucionāros.
Lai cik tas dīvaini neliktos, arī vācieši 1941. gadā Veidenbauma vārdu no ielas nosaukuma svītroja un ielu pārdēvēja feldmaršala un ģenerālisimusa Ernesta Gideona fon Laudona vārdā (dzimis 1717. gadā Ļaudonā).
Šobrīd dažādos mēdijos, bet īpaši – sociālajos tīklos plaši skan aicinājumi pārdēvēt ielas un laukumus, īpaši, ja nosaukumi varētu likt domāt par Padomju okupācijas laikiem. Šajos mēģinājumos redzam ne tikai vēlmi pārsaukt Maskavas ielu par Latgales ielu, bet arī vienpusīgi skatīt Latvijas vēsturi. Protams, Rīgā neproporcionāli daudz ielu nosauktas krievu kultūras darbinieku, zinātnieku un politiķu vāŗdos, bet nav vietvārdos pieminēti ļoti daudzi latviešu dižgari.
Un tomēr viedokļu dažādībai par ielu nosaukumiem ir jābūt, taču ne spontānai ielu nosaukumu maiņai šodien uz pēcpusdienu, bet normālas diskusijas veidā – ar zināmu proporcionalitāti dažādām darbības jomām.
Man kā ārstam, piemēram, ļoti gribētos sagaidīt, ka Rīgā ielas tiktu nosauktas arī Paula Stradiņa, Ilmāra Lazovska, Vladislava Korzāna, Jāņa Volkolākova vai Viktora Kalnbērza vārdos – pamatojoties uz viņu pienesumu medicīnai, nesaistīti ar to, ko kurš ir kādā situācijā politiski paudis.
Kopsavilkums:
Eduarda Veidenbauma ielas pārsaukšana 1994. gadā, tikai tālab, ka Padomju okupācijas ideoloģija Veidenbaumu bija nosaukusi par „revolucionāru dzejnieku”, bija muļķība. Ielu nosaukumu maiņai vajadzētu būt plašāk diskutētai un pārdomātai – arī šobrīd, kad mums ir pamatota vēlme mazināt krieviskās kultūrvides ietekmi.
