Pēteris Apinis: Osteoporoze ir kaulu slimība, kas nemanāmi attīstās vairāku gadu laikā 12
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Jau apnicis rakstīt par Covid–19. Šķiet, pandēmija jau tālu pagājusi, mūsu dzīves ritumu nosaka citas aktualitātes. Un tomēr – viena paliekoša problēma nāk līdzi kā pandēmijas sekas – vecāka gadagājuma cilvēku mazkustība, kas rezultējusies ar aptaukošanos, cukura diabētu un oteoporozi.
Osteoporoze 2020.– 2022. gadā piedzīvoja uzplaukumu. Visi, kas atceras pagājušo ziemu ar lūzumu pandēmiju, rindām Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas un Rīgas 2. slimnīcas uzņemšanas nodaļā, var secināt – problēma nebija tikai ziemā, ledus kārtā vai sliktos trotuāros, kā labpatīkas secināt sociālo tīklu dīvānu speciālistiem. Lielā mērā vaina bija pieaugušā osteoporozes incidencē.
Ziema tuvojas, no tās neizbēgt, ledaini trotuāri būs arī šogad. Es vecākiem cilvēkiem ieteiktu veikt osteodensitometriju jau oktobrī un novembrī, bet cilvēkiem ar pazeminātu kaulu blīvumu – uzsākt medikamentozu ārstēšanu un IKDIENAS sporta aktivitātes. Vienkāršoti – ja kaulu blīvums mazinās – jākustās katru dienu (intensitāte – vismaz līdz kārtīgiem sviedriem
Kaulu blīvuma pārbaude jeb osteodensitometrija
Kaut vadlīnijās rakstīts, ka osteodensitometriju būtu jāveic visiem cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma, ne sev, ne saviem komandas biedriem 65+ grupā es šo izmeklēšanas metodi vēl nonozīmēju. Mana un manu kolēģu pieredze saka priekšā, ka kaulu blīvuma pārbaudi būtu svarīgi veikt visām sievietēm pēc 65 gadu vecuma, bet vēl daudz svarīgāk – jebkuram cilvēkam virs 50 gadiem ar virssvaru, kam ir mazkustīgs dzīvesveids, kurš ir smēķētājs, bet īpaši jau tiem, kam augums samazinājies vairāk nekā par 3 cm un kas pārlieku lieto alkoholu.
Es vēl osteodensitometriju gandrīz vai obligātā kārtā nozīmētu sievietēm, kam bijusi agrīna menopauze, bet vīriešiem – kam zems testosterona daudzums. Pasaulē nozīmīgākajā medicīnas žurnālā The Lancet šogad atradu ieteikumus pārbaudīt kaulu blīvumu vīriešiem, kam samazinājies libidovai zudusi dzimumtiekme. Ortopēdi iesaka veikt osteodensitometriju arī tiem, kam tuvāko radinieku vidū bijuši bieži kaulu lūzumi vai jau diagnosticēta osteoporoze.
Osteodensitometrija ir visbiežāk izmantotā standarta metode osteoporozes diagnosticēšanai. Tas ir vienkāršs, ātrs, neinvazīvs un nesāpīgs izmeklējums, kurā kaulu minerālais blīvums tiek noteikts ar ļoti vāju rentgena starojumu. Iekārta caur kauliem sūta plānu, mazas devas rentgena staru kūli ar diviem atšķirīgiem enerģijas pīķiem. Vienu maksimumu absorbē galvenokārt mīkstie audi, bet otru – kauli. Mīksto audu daudzumu atņemot no kopējā, tiek aprēķināts pacienta kaulu minerālais blīvums.
Osteodensitometrijas iekārtām ir īpaša programmatūra, kas aprēķina un parāda kaulu blīvuma mērījumus. Kaulu blīvuma izmeklējums parasti aizņem 10 līdz 30 minūtes, un tajā tiek mērīts abu gūžu un mugurkaula kaulu blīvums. To veicot, pacients guļ uz izmeklējuma galda. Kaulu blīvuma pārbaude ir ātra, vienkārša un nesāpīga, tai nav nepieciešama īpaša sagatavošanās. Izmeklējuma dienā atļauts ieturēt maltītes kā ierasts, taču vismaz 24 stundas pirms izmeklējuma veikšanas nedrīkst lietot kalciju saturošus uztura bagātinātājus. Osteodensitometriju neveic grūtniecēm.
Osteodensitometrijas izmeklējuma rezultātus izvērtē radiologs un sniedz savu slēdzienu. Šīs slēdziens tiek iesniegts ārstam, kurš nosūtījis pacientu uz izmeklējumu. Japiebilst, ka izmeklējums nav parlieku dārgs – ja izmeklējumu veic pēc ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījuma, pacientam līdzmaksājums ir 2,85 eiro. Daļai pacienta līdzmaksājumu nav jāveic. Osteodensitometriju veic Latvijas Jūras medicīnas centrā, ARSā, Veselības centrā „Pulss 5”, Veselības centrā „Pļavnieki”, Veselības centrā „Elite”, Dubultu poliklīnikā, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, arī citās medicīnas iestādēs.
Osteoporoze jeb trauslo kaulu slimība
Osteoporoze jeb trauslo kaulu slimība skar vairāk nekā 200 miljonus cilvēku visā pasaulē. Visā pasaulē šī slimība izraisa vairāk nekā 8,9 miljonus lūzumu gadā. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ar osteoporozi plaukstas locītavas, gūžas vai skriemeļu lūzuma risks ir 30–40 %. Personām, kas vecākas par 50 gadiem, viena no divām sievietēm un viens no četriem vīriešiem piedzīvos osteoporotisku lūzumu.
Osteoporoze ir kaulu slimība, kas nemanāmi attīstās vairāku gadu laikā. Tās rezultātā kauli kļūst poraini un dobumaini, ievērojami samazinās kaulu masa, tie kļūst trausli un viegli lūst. Osteoporozei sākotnēji nav acīmredzamu simptomu. Atkārtošos: lai savlaicīgi diagnosticētu osteoporozi, nepieciešams veikt kaulu blīvuma noteikšanu ar osteodensitometriju.
Viens no būtiskākajiem osteoporozes cēloņiem ir dzimumhormonu trūkums organismā, tādēļ tā visvairāk ietekmē sievietes pēc menopauzes iestāšanās. Osteoporozes risks ir augstāks arī cilvēkiem ar hroniskām reimatiskajām slimībām un stāvokļiem, kad slikti uzsūcas vai pastiprināti zūd kalcijs un D vitamīns. Osteoporozi var izraisīt ilgstoša atsevišķu medikamentu (piemēram glikokortikoīdu) lietošana.
Osteoporozes biežākās sekas ir lūzumi pēc it kā vieglām vai nelielām traumām, grūtības staigāt, sāpes, invaliditāte, pacienta atkarība no citu cilvēku palīdzības.
Cilvēkam ar osteoporozi neliels kritiens var radīt mugurkaula skriemeļu, gūžas un delnas kaula vai citus lūzumus. Par osteoporozi parasti liecina sarūkošs auguma garums, stājas izmaiņas un kupris, ierobežotas kustības un lūzumi.
Osteoporozi agrīnā stadijā diagnosticējot ar osteodensitometriju, var efektīvi palēnināt osteoporozes attīstības procesu un saglabāt aktīvu dzīvesveidu. Osteodensitometrijas izmeklējums ir obligāts nosacījums valsts kompensēto medikamentu saņemšanai osteoporozes ārstēšanai.
Sākotnēji osteoporozi (tradicionāli pacienti un veselības jomas finansētāji osteoporozi nemēdz uzskatīt par „nopietnu” slimību) mēdz uzskatīt par asimptomātisku slimību, taču šī situācija krasi mainās, tiklīdz lūzums ir noticis. Gandrīz jebkura lūzuma gadījumā samazinās mobilitāte un fiziskās funkcijas. Lūzumi vecāka gadagājuma cilvēkiem izraisa hroniskas sāpes un ļoti ietekmē pašaprūpes spējas.
Lūzumi būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti – izraisa ilgtermiņa kaitējumu fiziskajām funkcijām: muskuļu zudumu, izvairīšanos no aktivitātēm un fizisko spēju samazināšanos, kas savukārt atkal palielina jaunu lūzumu risku un iespējamus turpmākus fiziskos ierobežojumus. Traucējumu cikls ir sarežģīts, jo fiziskās funkcijas un ikdienas aktivitātes ietekmē arī citi fiziskie, psihosociālie, ekonomiskie un ar citu slimību ārstēšanu saistīti faktori, piemēram, blakusslimības, bailes un paša pacienta stigmas par sportu, fizisko aktivitāti un lūzumu risku.
Fiziskā funkcija ir indivīda spēja veikt fiziskus uzdevumus un aktivitātes, un ir zināms, ka tā ir traucēta osteoporotiskiem cilvēkiem gan ar, gan bez lūzuma. Osteoporozes raisīti fiziskās funkcijas traucējumi vecākiem cilvēkiem izpaužas galvenokārt kā nespēja veikt regulāras ikdienas darbības, kas prasa fiziskas kustības, veiklību un spēku. Tiek apgrūtināta mobilitāte (piemēram, staigāšana vai kāpšana pa kāpnēm, pie kam sākotnēji – lejup, priekšmetu pacelšana no grīdas), ļoti netīkamas kļūst atsevišķas fiziskas pozas (piemēram, sēdēšana automašīnā) un fiziska pārvietošanās (piemēram, apsēšanās un piecelšanās tualetē).
Nelaime tā, ka osteoporotiskiem pacientiem pat pēc lūzumu sadzīšanas ir grūtības veikt ikdienišķas pašaprūpes funkcijas, piemēram, kāju kopšanu, kāju nagu griešanu vai mazgāšanos vannā; šīm nodarbem nepieciešama palīdzība. Ārsta rīcībā ir dažādi fiziskās un funkcionālās veiktspējas testi, ar kuriem mēra fizisko veiktspēju attiecībā uz ķermeņa mehāniku un kustību stratēģijām.
Rezultāti pēc lūzuma, kā likums, ir sliktāki gados vecākiem cilvēkiem, kuriem slikta fiziskā veselība, sociāla atsvešinātība un izolētība, bet fiziskās funkcijas un citus individuālos labklājības aspektus visvairāk nosaka lūzuma vieta un pārciesto lūzumu skaits. Lūzuma ietekmi uz fiziskajām funkcijām nosaka arī sāpju pakāpe un atveseļošanās veiksmes vai neveiksmes.
Vienkāršoti: plaukstas locītavas lūzums akūtā posmā rada mazāk fizisko traucējumu un ierobežojumu nekā gūžas locītavas lūzums. Gūžas locītavas lūzums uzreiz novājina, ierobežo mobilitāti, parasti tas nozīmē hospitalizāciju; fiziskās funkcijas traucējumi saglabājas ilgi pēc lūzuma.
Saistība starp lūzumiem un fiziskajām funkcijām ir īpaši svarīga asimptomātisku skriemeļu lūzumu gadījumā, kas nerada sāpes un acīmredzamas klīniskas izpausmes. Cilvēki ar asimptomātiskiem lūzumiem, iespējams, nemeklē medicīnisko palīdzību un turpina dzīvot, pielāgojoties samazinātam spēkam vai kustības ātrumam, ierobežojot fiziskās aktivitātes. Muguras skriemeļu lūzumi visā pasaulē ir nepietiekami atpazīti. Vairāki vienlaicīgi lūzumi ietekmē biomehāniku, bailes, ķermeņa tēlu, kā arī fizisko funkciju.
Oteoporoze nozīmē ne tikai vājus kaulus, bet arī muskuļu spēka zudumu
Kaulu un muskuļu spēka zudums gados vecākiem cilvēkiem parasti tiek novērots vienlaikus. Muskuļu spēks pozitīvi korelē ar kaulu veselību; muskuļu masa, funkcija un veiktspēja ir pozitīvi saistīti ar kaulu masu vai blīvumu.
Muskuļu vājums, ko izjūt cilvēki ar osteoporozi visbiežāk ir saistīts ar samazinātu fiziskās aktivitātes līmeni, kad cilvēki ar osteoporozi pārtrauc vai būtiski ierobežo ikdienas aktivitātes un sportiskus vingrinājumus. Muskuļu zudums palielinās pēc lūzuma, īpaši, ja lūzums saistīts ar sāpēm, aktivitātes ierobežojumiem vai pēc ilgstošas bezdarbības (piemēram, pēc gūžas locītavas lūzuma).
Bieži mūsdienās lieto jēdzienu “sarkopēnija”. Ar sarkopēniju mēs definējam dažādus muskuļu veselības zuduma aspektus, bet pērn Pasaule veselības organizācija to definēja kā muskuļu masas un funkcijas zudumu. Osteoporozes un sarkopēnijas kombinācija vecāka gadagājuma ļaudīm ir saistīta ar ievērojamu saslimstību un mirstību.
Osteoporoze korelē ar psihosociāliem faktoriem un samazinātu fizisko aktivitāti
Personas ar osteoporozi var izjust bailes, depresiju un psiholoģisku diskomfortu. Psiholoģiskās sekas, kā likums, papildina fizisko funkciju ierobežojumus un samazina sociālo aktivitāti, mijiedarbību un līdzdalību. Cilvēkiem ar osteoporozi piemīt piesardzība un bailes no lūzuma ikdienas darbību laikā, kad nepieciešama fiziska funkcija un fiziska aktivitāte. Bailes var vēl vairāk pastiprināt samazināts muskuļu spēks un pārliecības trūkums par spēku, lai droši veiktu noteiktas fiziskas aktivitātes. Rezultātā darbības tiek veiktas lēnāk, retāk vai no tām vispār izvairās.
Tipisks piemērs ir vecāka gadagājuma pacients, kurš pārtrauc braukt ar velosipēdu, jo baidās krist (šiem pacientiem es iesaku ūdens aerobiku ar treniņu uz ūdens velotrenažiera, kas ļauj atgūt pārliecību par riteņbraukšanas iemaņām. Pats esmu pamēģinājis ūdens trenažieri Līvu akvaparkā – ļoti laba nodarbe, kamēr mazbērni traucas pa slidkalniņiem).
Osteoporoze mēdz izraisīt tādas psihosociālās sekas kā neapmierinātību un trauksmi, osteoporoze samazina aktivitāšu līmeni, savukārt regulāras fiziskās aktivitātes mazina trauksmes simptomus.
Vairums cilvēku ar osteoporotiskiem lūzumiem piedzīvo vai nu situatīvu, vai hronisku depresiju, un osteoporotisku lūzumu skartām gados vecākām sievietēm ir ļoti augsts depresijas līmenis (pāri par 70 %).
Depresija var samazināt gan fizisko enerģiju, gan psiholoģisko motivāciju veikt ikdienas darbības, kurām nepieciešama fiziska funkcija. Tāpēc tā var kavēt cilvēkus palielināt savu fizisko funkciju, kad tas ir no ārsta ieteikts. Depresija var izraisīt arī sociālo izolāciju un ietekmēt kognitīvās spējas, kā rezultātā var tikt ierobežota līdzdalība sociālajās aktivitātēs vai dzīves lomās.
Izmainīts ķermeņa tēls, osteoporoze un lūzumi būtiski ietekmē fizisko un sociālo funkcionēšanu. Vecāka gadagājuma cilvēki novecojot kļūst īsāki, skriemeļu lūzumi maina gan jostas, gan krūšu daļas mugurkaula formu un izlīdzinājumu, izraisot hiperkifozi jeb vecu ļaužu kupri. Izvirzās vēders, izlīdzinās muguras lejasdaļa. Tas viss izmaina cilvēka izskatu, kamdēļ apģērbs vairs neizskatās piegulošs (kā likums, veikalos nav paredzēti apģērbi ar piegriezumiem vecāka gadagājuma cilvēkiem; arī skroderi nav specializējušies šūt fraku vai kleitu cilvēkam ar ļoti izmainītu stāju).
Vēl vairāk indivīda pašapziņu mazina nepieciešamība pēc palīgierīces, piemēram, spieķa vai staigulīša. Negatīvs ķermeņa tēls ietekmē indivīda vēlmi piedalīties sabiedriskās aktivitātēs un virza uz sociālu izolāciju. Savukārt, neizmantojot pārvietošanās palīglīdzekļus, cilvēki būtiski palielina kritienu un lūzumu risku.
Pašapziņas samazināšanos visvairāk ietekmē nespēja turpināt iepriekš ikdienišķas darbības. Fizisko funkciju samazināšanās bieži izraisa ģimenes vai sabiedrības lomu maiņu. Piemēram, sievietes, kas vairs nespēj pacelt vairāk par 10 vai 15 kg, zaudē daļu no vecvecāku lomas, un tas viņām traucē komunicēt ar mazbērnu.
Cilvēkiem ar osteoporozi samazinās pašvērtējums, ja viņi sevi salīdzina ar citiem sava vecuma cilvēkiem, kuri spēj turpināt pildīt kaut kādas funkcijas vai pienākumus. Zema pašapziņa korelē ar ķermeņa tēlu, un cilvēki ar osteoporozi biežāk satraucas par to – kā viņus redz citi, īpaši tad, ja kļūst acīmredzamas fiziskā izskata izmaiņas. Pašvērtējumu mazina arī pašapvainojums par to, ka ir saslimuši ar šo osteoporozi, piemēram, atziņa, ka lietojuši neveselīgu uzturu, nav pietiekami daudz sportojuši.
Un vēl kāda būtiska nianse osteoporozei ir tās saistība ar citam slimībām, sauksim to par komorbiditāti, piemēram artrīta saistība ar osteoporozi. Šī komorbiditāte parasti vēl vairāk apgrūtina ikdienas fiziskās aktivitātes.
Tādas blakusslimības kā neiropātija, augsts asinsspiediens un reiboņi palielina kritienu risku, līdz ar to lūzumu un sekundāri – fiziskās aktivitātes samazināšanās risku.
Vecāka gadagājuma cilēvu sports – galvenais ierocis cīņā ar novecošanos, demenci un osteoporozi
Latvijas galvenā problēma ir pilnīgā valsts un likumdevēju agnorance attiecība uz visa vecuma cilvēku nepieciešamību nodarboties ar fizisko aktivitāti, amatieru un veterānu sportu kā nācijas veselības pamatu.
Mana kolēģe Anda Čakša, kura ir ne tikai izglītības, zinātnes, bet arī sporta ministre, labprāt atbalsta bērnu sportu un fiziskās aktivitātes bērniem. Ko tur teikt – viņa ir pediatre, bet Izglītības ministres amats viņas vērību piesaistījis skolām. Diemžēl valdības gaiteņos nevaru atrast nevienu, ka aktīvi lobētu veterānu sportu un fiziskās aktivitātes.
Fiziskas nodarbības attālina onkoloģiskas slimības un ļauj tās efektīvāk ārstēt, fiziskas nodarbības attālina aterosklerozi, novērš agrīnu infarktu un insultu, fiziskas aktivitātes un sports samazina cukura diabēta incidenci un būtiski – fiziskas aktivitātes novērš osteoporozi un ievērojami samazina kritienu un lūzumu skaitu.
Būtiski ir tas, ka ne tikai vecāki ļaudis un senīli finanšu vīri Latvijā, bet visā Eiropā domā tieši pretēji – viņi saista fizisko aktivitāti ar lūzumiem. Man pat daļa kolēģu brīnās – kāpēc es vecāka gadagājuma vīriem iesaku nodarboties ar jaunībā mīļoto sporta veidu, piemēram, futbolu vai basketbolu, jo sports taču ir traumatisks. Es tiešām ticu, ka daži tiek pie traumas spēlē, bet visi spēlētāji uzlabo savas fiziskās un kognitīvās spējas, jo komandu sports vecumā ir ļoti veiksmīgs psihosociālo problēmu preventīvs risinājums.
Vairums cilvēki ar osteoporozi kļūst neaktīvi, jo viņiem ir bailes no kritiena vai lūzuma, un šīs pastiprinātās bailes apgrūtina šo pacientu iesaistīšanu vingrošanas programmās. Viena no būtiskajām Skandināvijas valstu un Somijas veselības panākumu atslēgām (vidējais skandināvu vīrietis dzīvo 15 gadus ilgāk par Latvijas vīrieti, bet vidējā skandināvu sieviete – 10 gadus ilgāk par Latvijas sievieti) ir sportiskas aktivitātes visa mūža garumā, ar uzsvaru uz dalību veterānu sporta sacensībās.
Diemžēl arī ārsti un medicīnas darbinieki tieši vai netieši osteoporozes pacientiem mēdz ieteikt pārtraukt brīvā laika pavadīšanas aktivitātes vai arī ar saviem padomiem ierobežo aktivitātes, kas liek viņiem iziet no mājas un nodarboties ar ārstējošo kustību. Mediķi mēdz ieteikt pārtraukt nodarboties ar pacienta iemīļoto basketbolu, kalnu slēpošanu vai tenisu, jo pastāv bažas par paaugstinātu lūzumu risku.
Tai pašā laikā arguments par mazkustības ļaundabīgo ietekmi uz cilvēka veselību netiek uzskatīts par pietiekami nozīmīgu. Esmu radio dzirdējis ārstus sakām, ka vecam cilvēkam nevajadzētu nodarboties ar vienu vai otru sportu, jo tas būtu traumu risks. Pārāk reti Latvijā kā obligāts nozīmējums onkoloģiskiem slimniekiem (tas ietverts dažādu vēžu ārstēšanas Eiropas vadlīnijās) tiek ordinētas aktīvas fiziskas kustības un sports katru dienu.
Bet atgriezīsimies pie osteoporozes. Nepietiekama attieksme un neatlaidība, lietojot osteoporozi mazinošus medikamentus un fizioterapeita nozīmētus vingrojumus, palielina lūzumu risku un sāpes. Terapijas nepastāvības iemesli ir izmaksas, neērtības, kā arī bažas par osteoporozes medikamentu neefektivitāti. Līdzestība un ieinteresētība ārstēšanā ir galvenais pastāvīgas veselības uzturēšanas faktors, pie kam zāļu nelietošana parasti ir apzinātas izvēles, nevis aizmāršības rezultāts.
Osteoporozes pacientu iesaistīšanās ārstēšanā var būt īpaši sarežģīta, ja tā saistīta ar fiziskās slodzes palielināšanu, un tas ir problemātiski gados vecākiem cilvēkiem. Gados vecākiem osteoporozes pacientiem diemžēl nereti nav arī intereses par fiziskām aktivitātēm. Mazpētīta joma ir farmakoloģiskās ārstēšanas ietekme uz fiziskās funkcijas rezultātiem osteoporozes gadījumā.
Cilvēkiem ar osteoporozi sniegtā informācija un ieteikumi ir svarīgs faktors, kas nosaka to – kā viņi reaģēs uz ārstēšanu un – vai lietos medikamentus, kā arī – vai vispār turpinās ārstēties. Būtu nepieciešams gan Veselības ministrijas ierēdņiem, gan pacientiem sniegt skaidrus, vienkāršus skaidrojumus par osteoporozes fizioloģiju, simptomiem un iespējamo ietekmi uz fiziskajām funkcijām diagnozes noteikšanas brīdī, kā arī – par iespējamām sociālām un psiholoģiskām problēmām, kas mēdz ietekmēt fiziskās funkcijas.
Lai mazinātu neskaidrības saistībā ar ieteikumiem attiecībā uz fiziskām aktivitātēm, ārstiem būtu jāsniedz uz pierādījumiem balstītas vadlīnijas par fiziskām aktivitātēm, nevis vispārīgi ieteikumi vingrot, staigāt vai kļūt aktīvākiem; pacientus būtu jānosūta pie specializēta fizioterapeita.
Ar milzīgu prieku vēroju medicīnas doktora, fizioterapeita Rūdolfa Cešeiko aktivitātes, kurš onkoloģijas pacientēm katru setdienu māca pareizus vingrojumus un ar šo sporta medicīnu pagarina onkoloģisko pacientu dzīvildzi un uzlabo ārstēšanas rezultātus. Jebkuram pacientam ar osteoporozi es vēlu atrast savu fizioterapeitu, kas parādīs gudru ceļu uz kustību ikdienā.
20. oktobrī – nedaudz par uztura nozīmi osteoporozes profilaksē
Ieteikumi osteoporozes pacientiem vienmēr sākas ar kalciju. Kalcija kauliem trūkst gan tad, ja to pārlieku maz uuzņem ar uzturu, gan tad, ja kalcijs kādu iemeslu dēļ nespēj uzsūkties vai pastiprināti tiek izvadīts no organisma. Kalcijam ir liela loma kaulu stipruma veicināšanā – 99% organisma kalcija atrodas kaulos. Kalciju ir iespējams uzņemt ar uzturu, ēdot sabalansēti un iekļaujot ēdienkartē ar kalciju bagātus produktus.
Pieaugušam cilvēkam no 20 līdz 50 gadiem ir nepieciešami 1000 miligrami kalcija dienā. Sievietēm menopauzē un senioriem pēc 70, grūtniecēm un mātēm, kas zīda bērnu – ap 1200 miligramiem dienā. Kāpēc senioriem vajag vairāk kalcija – vienkārši senioriem tas sliktāk uzsūcas no kuņģa zarnu trakta. Galvenais kalcija avots ir piena produkti, it īpaši siers un biezpiens. Daudz kalcija satur arī zaļie lapu dārzeņi, tostarp kāposti un brokoļi. Kalciju labi uzņēmt ar zivīm, un ārti iesaka ēst tās zivis, ko ēd kopā ar smalkajām asakām, piemēram, reņģēs un sardīnēs. Kalciju satur arī sojas produkti un rieksti.
Lai kalcijs tiktu pilnībā izmantots, nepieciešams D vitamīns. Par D vitamīnu pierakstīti pilni portāli un žurnāli, galvenais uzsvars – Latvijas rudenī un ziemā D vitamīns jāuzņem papildus ar medikamentiem vai uzturbagātinātājiem. Patiesībā jau būtiskāk būtu lietot uzturā treknas jūras zivis, zivju aknas, brīvā dabā dzīvojošu vistu olas, kas satur D vitamīnu. Galvenokārt cilvēks D vitamīnu iegūst, tam sintezējoties ādā saules ultravioleto staru ietekmē. Visprecīzāk katram nepieciešamo D vitamīna daudzumu ir iespējams noteikt laboratoriski pārbaudot D vitamīna līmeni asins serumā un pēc tam kopā ar ārstu izvēloties atbilstošo D vitamīna devu.
Mani pieci ieteikumi – no kā vajdzētu izvairīties vecāka gadagājuma cilvēkiem ar osteoporozes risku. Pirmkārt vajadzētu izvairīties no saldinātajiem gāzētajjiem dzērieniem. Tie vienkārši izskalo kalciju no organisma ar urīnu. Vispār vajadzētu izvairīties no rafinēta cukura un no sāls (NaCl). Vienkārši – ierobežojiet sāls un cukura saturu ikdienas uzturā. Ceturtais un piektais – ierobežojiet kofeīna un alkohola lietošanu. Ir pietiekami daudz pierādījumu par kofeīna saturošu enerģijas dzērienu kaitīgu ietekmi uz kaulu veselību.
