Kaimiņvalstīs budžets, kas paredzēts veselības aprūpei, ir ievērojami lielāks proporcionāli uz vienu iedzīvotāju. Un igauņiem atliek nauda padsmit aknu un vairāku plaušu transplantācijai. Tas viņiem nozīmē atsevišķi izdalītus 8,8 miljonus eiro šādai vajadzībai, neskaitot papildu līdzekļus Tartu universitātes slimnīcas uzturēšanai. Šo naudu viņi neatņem ģimenes ārstiem, lauku slimnīcām, Stradiņa slimnīcas uzņemšanai vai vakcinācijas programmai, kā tas notiktu, ja piepildītos plašsaziņas līdzekļu un soctīklotāju skaļā prasība paņemt naudu transplantācijai no kopējā veselības aprūpes budžeta Latvijā. Šo naudu viņiem valsts ir izdalījusi šim nolūkam speciāli. Salīdzināsim: 8,8 miljoni transplantācijai pret 20 miljoniem deputātu kvotām. Vai varbūt 8,8 miljoni transplantācijai pret miljardu Parex bankas glābšanai. Vai varbūt atcerēsimies, ka modernais tramvajs Rīgā maksā 1,5 miljonus, bet veic to pašu funkciju, ko vecais. 10 gadus šādu aknu un plaušu transplantāciju varētu veikt, ja nebūtu uzcelta VID māja, pēc tam izīrēta, pārpirkta, remontēta, bet VID ēkas celtniecības tēvi nebūt nesēž cietumā. 0
Un tomēr – Igaunijā, kur valsts apmaksā aknu transplantāciju, kaislības ap to ir tikpat asas kā pie mums. Jo visiem nepietiek ne transplantējamo aknu, ne naudas. Tā arī Igaunijā cilvēki mirst, veltīgi gaidot iespēju transplantēt savus orgānus, bet viņu piederīgi sēro, draugi un paziņas protestē, vaino valdību un ministru Jevgeņiju Osinovski (Latvijā labāk pazīstams ir šī politiķa tēvs saistībā ar notikumiem dzelzceļa jomā). Ja Latvijā budžetā atrastos nauda 5 aknu transplantācijām, pieļauju, ka jaunā sieviete, kuras nāvi šobrīd pārdzīvojam, nebūtu tikusi starp šiem 5, kam valsts būtu atradusi naudu– vienkārši medicīnā izvēli nosaka ne tikai sabiedriskā rezonanse, bet arī iespējamās komplikācijas, saderība, prognoze, blakusslimības, pacienta vispārējais stāvoklis.
Un vēl– aknu transplantācija nav panaceja. Lai pārstādītu cita, miruša cilvēka aknas, cilvēkam tiek pilnībā nobendēta imunitāte, viņš tiek pakļauts visdažādākajām slimībām. Bez tam cilvēka ārstēšana nebeidzas ar aknu transplantāciju, visu savu mūžu viņam būs jālieto ļoti dārgas zāles. Ļoti dārgā unikālā operācija parasti ir medicīnas līmeņa demonstrācija, nevis sistēmiska iedzīvotāju ārstniecība. No šāda viedokļa mums tiešām aknu transplantācijas būtu jāveic Latvijā, nevis jāvāc valsts, pašvaldības un ziedotāju nauda, lai transplantāciju veiktu kaimiņvalstīs (vislētāk aknu transplantāciju veikt Baltkrievijā, pie kam šai kaimiņvalstij ir ļoti labi rezultāti, bet citi aspekti kā attālums, pieejamība, līdzīga likumdošana, vienota valūta mums liek izvēlēties Igauniju)
Runas par to, ka reformas veselības aprūpes iekšienē vai e-veselības ieviešana atrisinās transplantācijas problēmas, ir meli un viltus.
Nekāda slimnīcu slēgšana, Pasaules Bankas ierosinātā, ar cirkuli aprēķinātā reorganizācija nekādus līdzekļus veselības aprūpei nepienesīs. Lūdzu politiķus, arī Valsts prezidentu nemaldināt Latvijas iedzīvotājus, ka reforma sistēmas iekšienē atradīs naudu dārgām operācijām. Aizslēdzot Alūksnes vai Cēsu slimnīcu, ekonomija būs nepilns procents Latvijas veselības aprūpes naudas, bet izdevumi kompensācijās, ēku uzturēšanā, slimnieku transportēšanā utt. noēdīs šo ietaupījumu. Ļoti vienkārši – vai nu Latvijas valdība un parlaments pārskata ieņēmumu tāmi – palielina nodokļus, piedzen nodokļus no nemaksātājiem, ar policijas specvienībām atņem naudu PVN shēmotājiem, – vai mums publiskas veselības aprūpes nav. Ir, protams, otrs solis – godprātīgi pārdalīt pašreizējo budžetu, samazinot finansējumu visiem tiem, kas šobrīd budžetu proporcionāli saņem vairāk – pašvaldībām, ceļu būvei, uzņēmējdarbības veicināšanai, kultūrai un izglītībai. Bet tam nu mūsu valdība nav gatava.
Es sev dažkārt uzdodu muļķīgus jautājumus, un viens no tiem ir tāds: ja man šodien būtu iespēja ietekmēt Latvijas valsts budžeta veidošanas procesu tā, lai veselības aprūpe saņemtu papildus 60 miljonus un es varētu piedalīties šīs naudas sadalē, vai es šajos 60 miljonos meklētu arī naudu aknu transplantācijai? Nē. Es sākumā izvēlētos stiprināt ģimenes ārstu dienestu, neatliekamo palīdzību, uzņemšanas nodaļas (kas to nesaprot, es iesaku saslimt un nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanā), vēža skrīningu un savlaicīgu diagnostiku, atbalstu tām reģionālajām slimnīcām, kam šopavasar nauda tika atņemta, kā arī daudzas citas lietas, kur katrs ieguldītais santīms atstāj lielāku iespaidu uz visu Latvijas iedzīvotāju veselību. Bet es neesmu un nekad nebūšu veselības ministrs, un aknu transplantācija šajā gadījumā ir un paliek politiska izšķiršanās.
Mana prognoze – līdz vēlēšanām 2018. gadā aknu transplantācija Latvijā netiks veikta vai tiks veikta tikai publicitātes nolūkos, kam nav tieša sakara ar veselības aprūpi.
Pēteris Apinis
