Pēteris Apinis: Nedaudz par globālo farmācijas tirgu un Latvijas zāļu eksportu uz Krieviju
10
Kas kopīgs Krievijas prezidenta vēlēšanām ar globālajām zāļu cenām 2024. gadā? Kopīgs ir tas, ka neatkarīgi no uzdotajiem jautājumiem, izteiktajiem argumentiem vai diskutanta pārliecības, iespējama tikai viena “pareizā” atbilde – ‘Putins atkal tiks ievēlēts par prezidentu ar lielu balsu vairākumu” vai arī “zāles šogad kļūs dārgākas”.
Portālos katrs vēlas izlasīt tieši pretējo informāciju –, ka Putina laikmets beigsies, savukārt aspirīnu, papaverīnu vai diklofenaku varēs nopirkt aptiekā par dažiem eirocentiem. Jautri būtu savilkt paralēles, piemēram, nosacīto Kremļa opozicionāru Borisu Nadeždinu nemaz nepielaida balotēties par prezidentu; bet Eiropas savienība norakstīja 200 miljonus Covid–19 vakcīnu devu par 4 miljardiem eiro.
Šī raksta mērķis nav analizēt Krievijas politiku vai publisko nesapratni par to – kā veidojas zāļu cena, bet pastāstīt par dažām atklāsmēm pasaules zāļu tirgū. Man parasti pārmet to, ka aprakstu galvenokārt jauno, inovatīvo un ļooooti dārgo zāļu izpēti, klīnisko pētījumu ceļus un nonākšanu līdz pacientiem. Tādēļ šoreiz savos interneta meklējumos pievērsos ģenēriskām zālēm – tie ir patentbrīvi medikamenti, tos drīkst ražot jebkura farmaceitiska kompānija pēc tam, kad orģinālmedikaments tirgū ir valdījis 20 gadus. Pasaules ģenērisko zāļu tirgus ir aptuveni 400 miljardu ASV dolāru vērts, no šī tirgus 100 miljardus aizņem Ķīna un nezināmu daudzumu Indija. Kāpēc es rakstu nezināmu daudzumu, ja Indija pati uzrāda 40 miljardus? Lieta tāda, ka gan Indija, gan Bangladeša lielākoties eksportē tabletes konteineros, kur tās ir apsaukātas par izejvielām. Šīs “izejvielas” nonāk citās valstīs, tiek liktas blisteros un kārbiņās un tirgotas kā attiecīgās valsts produkts.
Te nu, iespējams, mēs nonākam līdz iemeslam, kāpēc neticami pieaug zāļu ražošana Krievijā. Farmaceitisko izejvielu eksports no Indijas un Bangladešas uz Krieviju pērn pieaudzis 1.5 reizes. Protams, uzticēties starpvalstu finansiālo darījumu skaitļiem kara apstākļos ir visai apšaubāma nodarbe, bet izskatās, ka Indija čakli par naftas produktiem norēķinās ar medikamentu “izejvielām”. Pieaudzis Krievijas zāļu eksports, galvenokārt uz Dienvidameriku un Āfriku.
Protams, zāles nav iekļautas nekādos sankciju sarakstos. Krievija importē zāles uz Ukrainu, bet 30 Ukrainas zāļu ražotāji – uz Krieviju. Tiesa, importa datos šie uzņēmumi neparādās, bet tirdzniecības datos šo ražotāju medikamenti parādās. Kara laikā dokumentus lasīt grūti – visu vajag lasīt caur rindām. Jādomā, ka no Ukrainas zāles uz Krieviju ved caur citām valstīm. Šķiet, ka slovēņu zāles Krievijā ieved caur Rumāniju, čehu – caur Slovākiju, bet mildronātu Krievijā ieved caur Igauniju (daļēji). Bet varbūt es kļūdos.
Eiropas savienības uzstādījums ir – pārdosim savus medikamentus uz Krieviju, izņemsim viņiem naudu (ko viņi citādi izmantos ieroču iegādei); centīsimies neko nepirkt no Krievijas un nepalielināt Krievijas valūtas rezerves. Pameklēju internetā un atradu interesantus skaitļus. Skaitļi nav par visu 2023. gadu, bet tikai par 2023. gada pirmo ceturksni – “Top 30” medikamentu eksportētājvalstis uz Krieviju ir Vācija –19.1% no visa zāļu eksporta uz Krieviju, ASV – 10.9%, Šveice – 8.9%, Itālija – 8.2%,Īrija – 7.7%, Francija – 5.5%, Indija – 4.5%, 33.9%, Lielbritānija – 3.4%. Neuzskaitīšu visas valstis – šajā “Top” trīsdesmitniekā 29. godpilno vietu ieņem Latvija ar nepilnu pusi procenta.
Šajos sarakstos nav Kazahijas un Uzbekijas, bet lielajām, globālajām zāļu kompānijām strauji pieaudzis eksports (ne tikai zāļu, bet arī daudzu citu preču) tieši uz šīm valstīm, un, iespējams, daļa no šī citu valstu eksporta nonāk Krievijā.
Šķiet, ka Krievija zāļu eksportā cenšas pārorientēties uz Āzijas tirgiem. Neoficiālie dati liecina, ka 2023. gada beigās no Krievijas zāļu tirgus trīsdesmitnieka Latvija jau ir izspiesta laukā.
Bet kāds tam visam sakars ar zāļu cenām pasaulē?
Lielāko daļu no pasaules medikamentu izejvielām ražo Āzijā. Pat tad, ja uz blistera gozējas globālā farmācijas līdera vispārzināmais nosaukums, ar lielāko iespēju zāļu ķīmiskā viela ražota Indijā, Pakistānā vai Bangladešā, kur mazāki noteikumi vides aizsardzībai (ķīmisko produktu atlikumus – indes – iepludina upēs, bet tālāk – Indija okeānā), mazākas algas strādniekiem, rūpnīcu darbiniekiem nav sociālo garantiju, nevienam nerūp iespējamā strādnieku saindēšanās, vārdu sakot – viss ražošanas process ir lētāks. Bet arī Āzija attīstās. Ķīnā prasības pret ražošanu, pret darbinieku drošību un vides drošību pieaugušas gandrīz līdz Japānas vai Dienvidkorejas līmenim, šobrīd prasības unificē un nopietni ceļ arī Indija un Pakistāna. Bangladeša 2026. gadā pāries no vismazāk attīstīto valstu grupas jaunattīstības valstu grupā, valsts zaudēs atbrīvojumus patentētu zāļu ražošanai (Bangladeša specializējusies “lētu” bioloģisko preparātu ražošanā). Pieaugs gan ģenērisko, gan patentēto produktu izejvielu cenas, bet sarežģītākos medikamentus šajās valstīs nebūs iespējams ražot, jo nāksies ievērot labas ražošanas praksi. Prognozes liecina, ka jau šogad izejvielu tirgū gaidāms vismaz 10% cenu kāpums, nerunājot par loģistikas cenu pieaugumu Sarkanās jūras krīzes dēļ – salīdzinoši dārgās medikamentu kravas caur Sarkano jūru netiek sūtītas, bet kuģo apkārt Āfrikai.
Ja iedziļināmies pasaules zāļu tirgus tendencēs, redzam, ka tas ir bezgala daudzšķautnains mehānisms. Latvijas farmaceitiskā industrija, kas ir proporcionāli viena no attīstītākajām Eiropā, spēj nodrošināt 5% no Latvijas zāļu patēriņa. Lielā mērā tas ir pārprasts liberālisms, kas liek iepirkt pašu slimnīcu vajadzībām par 1 eirocentu lētāku vācu preparātu, nevis pašmāju rūpnīcas produktu. Līdz šim valsts praktiski neko nav darījusi lai atbalstītu nacionālo farmaceitisko rūpniecību (nu piekāpšos – valsts ir darījusi pārāk maz). Diemžēl valsts ir farmaceitiskai rūpniecībai kaitējusi.
1921. gadā Kariņa valdība vienkārši pazaudēja iespēju Latvijā celt biomedicīnas rūpnīcu (tautā sauktu par “vakcīnu rūpnīcu”), kam būtu vismaz miljarda apgrozījums gadā, un kuras izveidi maksimāli atbalstītu Eiropas struktūrfondi. Tiem, kas neatceras – 2021. gada 22. martā Rīgā ieradās Eiropas Komisijas iekšējā tirgus komisārs Tjerī Bretons (Thierry Breton) lai pārrunātu iespēju Latvijā ražot biomedicīnas preparātus. Bailēs no Covid–19 premjerministrs Kariņš uz tikšanos ar komisāru vispār neieradās (ir dzirdēti arī citi, it kā personīgi iemesli, kādēļ Kariņš atteicās pat no sarunas par sadarbību). Bretons tikās ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu, ar farmācijas nozares uzņēmumiem, izteica piedāvājumu, bet Kariņš šo iespēju vispār ignorēja un jebkādu ražošanas attīstību no dienaskārtības svītroja kā nevajadzīgu. Piebildīšu, ka lietuvieši no līdzīga piedāvājuma neatteicās, un moderna biomedicīnas ražotne viņiem budžetā ienes 11% nacionālā kopprodukta.
Šobrīd Latvijas uzdevums, atbilstoši Eiropas Savienības noteiktai dienaskārtībai ir atbalstīt Latvijas farmaceitisko rūpnīcu sortimenta paplašināšanu, militāri medicīniskām rezervēm iepērkot Latvijā ražotus medikamentus. Tas ļautu saņemt šos medikamentus arī tad, ja kara vai militāra apdraudējuma gadījumā medikamentu iegāde Eiropā un/vai transports no citām valstīm būtu apgrūtināts. Latvijas situācija prasa, lai iespējami ātrākā laikā tiktu izstrādāta un ieviesta nacionāla līmeņa zāļu valsts rezervju sistēma, kas spētu nodrošināt efektīvu medikamentu pieejamību ārkārtas situācijās vismaz pusgadam.
Lai cik tas nelikto paradoksāli, Latvijas uzdevums ir noturēt savu tirgus nišu Krievijas tirgū, vienlaikus paplašinot savu tirdzniecības portfeli Rietumeiropā, Ziemeļāfrikā un Dienvidamerikā. Visas Eiropas farmaceitiskās kompānijas šobrīd turas pie principa – saglabājam savu nišu Krievijā, samazinām jebkādu importu no Krievijas.
Ak vai – Centrāltirgus Rīgā joprojām izskatās pēc Krievijas aptiekas vai pat vairumtirdzniecības bāzes. Tiesa, neesmu dzirdējis, ka kāds politiķis būtu nopietni palūkojies šī nelegālā pārrobežu tirgus virzienā.
Ir labā ziņa – 13. februārī Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā beidzot notiks ekpertu diskusija “Zāļu pieejamība Latvijā X stundā. Ukrainas pieredze un Latvijas realitāte”
