Pēteris Apinis: Latvijas ārstu biedrības divsimtgade
9
1822. gada 15. septembrī, kas pēc jaunā kalendāra būtu 27. septembris trīs gados jauni Rīgas ārsti E. Merklins, B.F. Bērenss un K.J.J. Mēbess piesaistīja tolaik Rīgā ļoti zināmo ārstu, Rīgas nabagu slimnīcas (mūsdienās – Rīgas 1. slimnīca) direktoru Kārli fon Vilpertu un dibināja Rīgas Praktizējošo ārstu biedrību (Gesellschaft praktisher Ärzte zu Riga), bet par pirmo prezidentu ievēlēja fon Vilpertu.
Tad nu šonedēļ mēs varam atzīmēt Latvijas ārstu biedrošanās, tālākizglītības, domu apmaiņas, koleģialitātes divsimtgadi.
Rīgas Praktizējošo ārstu biedrība veiksmīgi darbojās līdz pat 1939. gadam, tā bija galvenokārt vācbaltu ārstu biedrība, un vairums tās biedru 1939. gadā izceļoja uz Silēziju un citām Vācijas nomalēm, bet pāri palikušie iekļāvās Latvijas ārstu biedrībā. Katrā ziņā šī biedrība savas pastāvēšanas 117 gados bija viena no ietekmīgākajām Baltijas un visā cariskās Krievijas telpā.
Vai šī bija pirmā un vienīgā šāda biedrība, par to nedaudz šajā rakstā. Par Cariskās Krievijas pirmo ārstu apvienību pieņemts uzskatīt Brīvo ekonomisko savienību (Вольное экономическое общество), kas dibināta 1765. gadā (pēc nepārliecinošām ziņām statūti rakstīti un sagatavošanas sēde notikusi Mītavā (Jelgavā)). Tā bijusi zinātniska medicīniska organizācija, kas laiku pa laikam saukusies par dziedinātāju biedrību, un šobrīd par šīs biedrības mantinieci tiek uzskatīta Lomonosova zinātniskā biedrība ar mītnes vietu Maskavā. Mītavas (Jelgavas) avīzes 1797. gadā raksta par kādu šīs organizācijas biedru sanāksmi Mītavā, kurā dibināta Pēterburgas ārstu biedrība. Tiesa, citi Krievijas pētnieki uzskata, ka Pēterburgas praktizējošo ārstu biedrība dibināta 1819. gadā. Maskavā 1804. gadā dibināta fiziķu un ārstu biedrība. Par vecāko ārstu biedrību Baltijā pieņemts uzskatīt Viļņas ārstu biedrību, kas dibināta 1805. gadā ar skaidru mērķi – uzlabot sanitāriju un cīnīties ar holēru.
Tomēr atgriezīsimies tālā 1822. gada septembrī un centīsimies pierādīt, ka Latvijas Ārstu biedrība šajā septembrī var ar pilnām tiesībām paraudzīties uz savu divsimtgadi un Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības aizsāktā darba pārmantojamību. Rīga atradās tieši vidū starp Rietumeiropu un Krieviju, un caur Rīgu gāja zināšanas, medikamentu un tehnoloģijas tirdzniecība, grāmatas un žurnāli. Rīgas Praktizējošo ārstu biedrība veidoja Krievijas un Vācijas zinātniskos sakarus, caur Rīgu uz Rietumeiropu Krievijas ārsti devās mācīties, bet nereti aizkavējās Rīgā uz ilgāku laiku. Piemērs bija Nikolajs Pirogovs, kas atceļā no Rietumeiropas studijām 1835. gadā ilgāku laiku operēja Rīgas kara hospitālī. Tiesa, Rīgā viņš bija aizķēries spaidu kārtā, jo ceļojuma laikā saķēris tīfu, un tikai Rīgas kolēģu zināšanu un prasmes dēļ Rīga Lielie kapi nekļuva Pirogovam par mūža mājām.
19.gadsimtā Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības darbā piedalījušies gandrīz visi Baltijā strādājušie ārsti, vairums no viņiem bija beiguši Tērbatas universitāti. 1822. gadā Rīgā strādāja 35 ārsti. Kā jau minēju, biedrību dibināja četri, un divi no viņiem kļuva par 19. gadsimta pirmās puses ietekmīgākajiem ārstiem ne tikai Livonijā, bet iespējams – cariskajā Krievijā, tie bija Eižens fon Merklins un Bernhards Frīdrihs Bērenss. Bērenss bija Rīgas (toreiz vienīgās, tagad – 1.) slimnīcas ilggadējs direktors, sāka paviljonu celtniecību un saplānoja pārejas, veica pirmo ētera narkozi 1847. gada sākumā (pasaulē pirmie ētera narkozi izmantoja V.T. G. Mortons un Dž. Kolinss Vorrens 1846. gada 16. oktobrī Masačūsetsas hospitālī Bostonā). Bērensam bija arī nopietni pētījumi oftalmoloģijā, psihiatrijā un epidemioloģijā.
Ceturtais Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības prezidents bija Kārlis Johans Georgs Millers, kuram 1848. gadā izdevās Rīgā apkarot holeru. Viņa vadībā 1849. gadā sāka iznākt Latvijā pirmais periodiskais medicīnas zinātniskais žurnāls Beiträge zur Heilkunde.
Pārskrienot pāri ievērojamāko Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības sarakstam, jāatzīmē Johans Kristofs Švarcs, Voldemārs fon Dāls, Gvido Girgensons, Oto Roderihs fon Engelharts, Gregors Brucers (dibināja Sarkankalna psihiatrisko slimnīcu), Gustavs Karlbloms, Pauls fon Hampelns (Rīgas internistu skolas dibinātājs). Rentgendiagnostiku Rīgā sāka 1896. gadā nepilnas divas nedēļas pēc Vilhelma Konrāda Rentgena atklājuma. Rīgas Praktizējošo ārstu biedrību 20. gadsimtā ieveda Hanss Kranhalss un Jūliuss Bernsdorfs, bet Latvijas brīvvalstī 1918. gadā – Oto Stenders un bērnu ķirurģijas pamatlicējs Pauls Klemms (vēl tagad daļa kolēģu ķirurģiskās spailes sauc par klemmēm, bet patiesībā Klemma vārds pasaules medicīnas vēsturē palicis ar specifisku aklās zarnas piedēkļa rentgenoloģisku simptomu, tetanusa un osteomielīta ārstēšanu). Vērts atcerēties arī Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības prezidentus Latvijas brīvvalsts laikā – tie ir Parsifāls fon Līvens, Frīdrihs Verners, Romans Adelheims (Latvijas Universitātes profesors, Patoloģijas un Mikrobioloģijas katedras dibinātājs), Georgs Veidenbaums, Heinrihs fon Hēdenštrēms, Pauls Bode, Kurts Hahs, Maksis Brants, Kristofs Štamms un Reinholds Girgensons (R. Girgensons un K. Štamms, pieaicinot profesoru Vladimiru Mincu, 1938. gadā Latvijā veica sirds operāciju, bērnam nosienot Botallo vadu, tiesa, operācija nebija sekmīga, līdz ar to mēs nevaram lepni stāstīt, ka Rīga ir pasaules sirds ķirurģijas šūpulis).
Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā sarunu valoda bija vācu, un biedrībā iestājušies krievu, ebreju un latviešu ārsti arī runāja vācu valodā. 117 gadu laikā – no 1822. līdz 1939. gadam – Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā notikušas 1950 sēdes. Biedrība saistīta ar visiem nozīmīgākiem atklājumiem un jaunievedumiem medicīnas vēsturē 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Tā sekmēja iedzīvotāju medicīnisko aprūpi, sanitāriju, slimnīcu darbību un informācijas apriti. Biedrības mājvieta no 1856. līdz 1890. gadam bija Šķūņu ielā 11, pēc tam – Palasta ielā 4.
Pirms nedēļas Rīgā notika Latvijas Ārstu 9. kongress. Vidzemes ārstu diena (kongress) 1889. gadā ir Latvijas ārstu kongresu aizsākums
Pirmais ārstu kongress Latvijā – Vidzemes Ārstu kongress (Aertztetag) notika Valmierā 1889. gada 2.–4. oktobrī, un tas vienlaikus ir pasākums, kurā jebkad publiski par medicīnu ir runāts un diskutēts latviešu valodā. Vidzemes Ārstu kongress galvenokārt notika vācu valodā, jo Vidzeme tolaik apzīmēja ne tikai Vidzemi, bet arī Igauniju. No 94 delegātiem tikai 5 sevi identificējuši par latviešiem: Georgs Apinis no Valmieras (Apping, Georg – Wolmar); Kārlis Blaus no Liezēres (Blau, Carl – Loesern), Kārlis Lībietis no Drustiem (Liebet, Carl – Drostenhof); Roberts Mauriņš no Ādažiem (Mauring, Robert – Aahof), Georgs Zemmers no Tbilisi (Semmer, Georg – Tiflis). Protokoli rakstīti vāciski. Pārliecībai par latviešu valodu Vidzemes Ārstu kongresā ir daži argumenti – reālais kongresa organizators bija Georgs Apinis, kas 1906. gadā kļuva par pirmo latvieti – pilsētas mēru. Viņš jau 19. gs. 80. un 90. gados bija ļoti ietekmīgs valmierietis un ārsts. Turklāt 5 kongresa sēdes ir notikušas Valmieras latviešu biedrības ēkā. A. Vīksna pēc 100 gadiem nedaudz ironizējis par ārstu grūtībām doties uz kongresu ar lidmašīnu “1889. gada zeltlapu rudenī pirmie tautas ārsti Kārlis Lībietis (1846–1904) no Drustiem un Kārlis Blaus (1853–1906) no Liezēres uz pirmo Vidzemes ārstu kongresu (saietu) Valmierā katrs brauca ar savu zirgu un kučieri.” 1989. gadā Vispasaules pirmajā latviešu ārstu kongresā bija pamats svinēt latviešu kongresu tradīcijas simtgadi.
1909.gada 17. jūnijā oficiāli dibināta Latviešu Ārstu biedrība Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas ārstniecības nodaļa 1909. gada 17. jūnijā tika pārveidota par patstāvīgu Latviešu ārstu biedrību. 18. jūnijā biedrība sarīkoja vairāku dienu sapulci, uz kurām bija saaicināti gan latviešu ārsti no laukiem, gan ārsti no Krievijas un ārvalstīm. Kā tajā laikā pieņemts ģermāniskās tradīcijās kongresi saucās par ārstu dienām. Biedrība turpmāk vasarās rīkoja vairāku dienu sapulces, uz kurām varēja sabraukt gan ārsti no laukiem, gan ārsti no Krievijas un ārvalstīm (A. Vīksna savos darbos par Latviešu Ārstu biedrības dibināšanu uzskata Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas ārstniecības nodaļas dibināšanu, kuras kārtības rulli ar saviem parakstiem 1902. gada 4. martā apstiprināja 25 latviešu ārsti, bet pirmo sēdi sasauca 8. martā. Tās vadītājs bija Kārlis Morics Lejiņš, bet no 1903. gada – Gustavs Reinhards).
Latviešu ārstu biedrība lielā mērā ir pašreizējās Latvijas Ārstu biedrības priekštecis, jo šajā biedrībā pulcējās galvenokārt latviešu ārsti, tā aptvēra visu Latvijas teritoriju un latviešu ārstus ārzemēs, tā rūpējās par latviešu valodas terminoloģiju, ārstu tālākizglītošanu.
20.gs. sākumā latviešu ārsti galvenokārt piedalījās kā biedri 1888. gadā dibinātajā Krievu ārstu biedrībā. Pēc A. Vīksnas stāstījuma, Krievu ārstu biedrībā latviešu bija vairākums, un pat diskusijas nereti notikušas latviešu valodā. Krievu ārstu biedrība bija tik demokrātiska, ka tās vadītāju un organizatoru vidū bija arī Anna Kizelbaša un Marija Demante, proti, pirmās sievietes Latvijā, kas ieguvušas ārsta diplomu.
Gadsimta sākumā politiskā situācija bija tiktāl mainījusies, ka latviešu ārsti sāka lepoties ar to, ka ir latvieši, kaut tekoši runāja gan vācu, gan krievu valodā un bija itin labos amatos, bija vēlēti gan Rīgas Praktizējošo ārstu, gan Krievu ārstu biedrību vadībā. Dalība Krievu ārstu biedrībā nozīmēja iespēju strādāt valsts dienestos, savukārt dalība Praktizējošo ārstu biedrībā ļāva ieņemt labākas ārstu vietas pilsētā. Gandrīz visur laukos strādāja latviešu izcelsmes ārsti.
Jau 1914. gadā Latviešu ārstu biedrība bija ietekmīgākā un rosīgākā ārstu biedrība Latvijā, 1918. gadā tā stāvēja pie Latvijas neatkarības šūpuļa, un 1919. gadā Latviešu ārstu biedrības līderi Kārlis Kasparsons (pirmais izglītības ministrs), Ādams Butulis, Gustavs Reinhards (Veselības departamenta direktors un Ārstu biedrības priekšnieks vienā personā), Augusts Pētersons, Pēteris Sniķers, Oskars Voits (Rīgas 2. – tagad – P. Stradiņa slimnīcas direktors) dibināja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, proti, sāka ārstu augstāko izglītību Latvijā.
Latviešu ārstu biedrības vasaras sapulces tika pārdēvētas par latviešu ārstu kongresiem. 1925. gadā Latviešu ārstu biedrība kopā ar citām biedrībām (un te ļoti nozīmīgu lomu spēlēja Rīgas Praktizējošo ārstu biedrība) noorganizēja Pirmo Latvijas ārstu un zobārstu kongresu.
Kongress notika Rīgas Latviešu biedrības namā, piedaloties 810 kolēģiem, kas strādāja septiņās sekcijās – profesionālo jautājumu un sociālās medicīnas sekcija, internā sekcija, psihiatru un neirologu sekcija, ķirurgu sekcija, ginekologu sekcija, venerologu sekcija un zobārstniecības sekcija. Kongresu atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste, Ministru prezidents Hugo Celmiņš, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un vēl 28 citi goda viesi ar gariem mutvārdu apsveikumiem. Kongresa darbi tika izdoti 564 lapaspušu sējumā. A. Vīksna raksta, ka no 1925. gada kongresa programmas un aculiecinieku stāstījuma zināms, ka dalībnieku sagaidīšana notikusi arī Rīgas ostā, jo no Liepājas, Ventspils, Mērsraga, Ainažiem kolēģi uz Rīgu braukuši ar kuģiem.
Pirmo periodisko profesionālo medicīnas izdevumu latviešu valodā Latvijas Ārstu Žurnāls izdeva Latviešu ārstu biedrība no 1923. gada līdz pat 1926. gadam, tad izdevniecības funkciju līdz 1939. gadam pārņēma Latvijas Profesionālā ārstu savienība, bet dažus žurnālus ar šādu pašu nosaukumu Latvijas Ārstu Žurnāls (formāli neesošā) Latviešu ārstu biedrība izdeva vēl vācu okupācijas laikā. Latviešu ārstu biedrību līdz 1919. gadam vadīja Gustavs Reinhards, no 1919. līdz 1923. gadam Kārlis Barons, no 1923. līdz 1929. gadam Mārtiņš Zīle, no 1929. līdz 1932. gadam Jēkabs Alksnis, no 1932. līdz 1938. gadam Pēteris Sniķers, no 1938. gada – Jānis Šulcs.
1939. gadā tika pieņemts lēmums visas ārstu organizācijas apvienot vienā Latvijas Ārstu biedrībā. Jānis Šulcs nevēlējās pilnībā likvidēt Latviešu Ārstu biedrību, tāpēc 1939. gada 27. februārī pārreģistrēja to par Latvijas Ārstu zinātnisko biedrību, 1940. gada 13. janvārī – par Latvijas Universitātes Medicīnas biedrību – un sagaidīja biedrības oficiālo slēgšanu padomju okupācijas laikā 1940. gada 5. augustā. Vācu okupācijas gados Jānis Šulcs Latvijas Medicīnas biedrības darbību atjaunoja, un biedrība apvienoja latviešu ārstus līdz 1944. gada 12. oktobrim, kad pēdējā sēdē 1. slimnīcā esot tikušies Pauls Stradiņš, Roberts Šiliņš, Jānis Āboliņš (viņš man sēdes gaitu atstāstīja 1989. gadā Stokholmā) un vēl daži ārsti, atvadījušies esot pie Daugavas tilta, daļa palika Latvijā, citi devās trimdā.
Stāstā par Latviešu ārstu biedrību svarīgi piebilst, ka visus pastāvēšanas gadus biedrības vadība darbojās bez atlīdzības, biedrībai nebija telpu un nekāda kustama vai nekustama īpašuma. Arnis Vīksna rakstīja, ka Latviešu ārstu biedrības gars tika saglabāts pāri laikmetam, jo tās statūti kalpoja par paraugu gan Latviešu ārstu apvienības trimdā statūtiem 1947. gadā (nule LĀZA aatzīmēja savu 75 pastāvēšanas gadskārtu), gan arī jaunās vai atjaunotās Latvijas Ārstu biedrības statūtiem 1988. gadā.
1925.gadā septembrī 1. Latvijas Ārstu un zobārstu kongresā tika izveidota Latvijas Profesionālā ārstu savienība, kas apvienoja visas ārstu biedrības, gluži kā Latvijas Ārstu biedrība mūsdienās apvieno visas profesionālās asociācijas.
Latvijas Profesionālā ārstu savienība apvienoja ārstu biedrības, un tādas Latvijas brīvvalsts laikā parasti vienlaikus bija skaitā no 30 līdz 40. Latvijas Profesionālā ārstu savienība ik mēnesi izdeva Latvijas Ārstu Žurnālu.
Biedrību savienību vadīja profesors Jēkabs Alksnis, un savienība cīnījās ar Latvijas Slimo kasu savienību par ārstu honorāriem un kolektīviem līgumiem. Latvijas Profesionālā ārstu savienība vairākkārt draudēja ar ārstu streiku un sāka streika organizāciju. Slimo kases savukārt veicināja Slimo kasu ārstu biedrības izveidošanu, kura apvienoja mazāk pieredzējušus un jaunus ārstus, kas bija ar mieru strādāt par zemāku tarifu. Latvijas Profesionālā ārstu savienība piedalījās arī veselības aprūpes likumdošanas darbā un likumu pilnīgošanā. Latvijas Profesionālā ārstu savienība tika slēgta 1939. gadā, kad bija nolemts organizēt vienotu Latvijas Ārstu biedrību.
Latvijas Ārstu biedrību dibināja 1939. gada 29. jūnijā, apvienojot visas tā laika ārstu biedrības un organizācijas Latvijā
1934.gadā Ulmaņa valdība draudzīgi, bet 1939. gadā ar likuma spēku ieteica vairākus desmitus Latvijā strādājošo ārstu biedrību un organizāciju apvienot vienā Latvijas Ārstu biedrībā. Sākotnēji šis ieteikums netika ņemts vērā, bet vēlāk Likums par biedrību, savienību un politisko organizāciju slēgšanu, likvidēšanu un reģistrāciju izņēmuma stāvokļa laikā to piespieda, un daudzās ārstu organizācijas pašlikvidējās, tika slēgtas vai pārveidojās par zinātniskiem pulciņiem, bet to vietā 1939. gada 29. jūnijā uz Latvijas Lauku un mazpilsētu ārstu biedrības bāzes (pievienojot vēl sešas ārstu biedrības) tika izveidota Latvijas Ārstu biedrība.
Par biedrības prezidentu tika ievēlēts Baldones sēravotu direktors Augusts Silarājs. Biedrība pārņēma visas svarīgākās valstiskās ārstu biedrības funkcijas, risināja zinātniskus, praktiskus un organizatoriskus jautājumus, veidoja sekcijas specialitātēs, novados veidoja nodaļas. 1939. un 1940. gadā Latvijas Ārstu biedrība izdeva žurnālu Ārsts, tā redaktors bija Kristaps Rudzītis. Latvijas Ārstu biedrība nodarbojās arī ar apdrošināšanu ārsta darbspējas zuduma vai nāves gadījumā. Latvijas Ārstu biedrība beidza savu pastāvēšanu 1940. gada jūlijā, kad padomju varas iejūtīga diktāta rezultātā tika sasaukta sapulce ar 570 ārstiem, biedrība tika reorganizēta par arodbiedrību. Šī pasākuma dalībnieki ar jūsmīgām rezolūcijām un „nerimstošiem aplausiem” apsveica jauno padomju tautas varu un valdību.
1935. gada maijs – atjaunota Latvijas Ārstu biedrība
Latvijas Ārstu biedrība, kādu to mēs pazīstam šodien, veidojās kā jauna organizācija 1988. gada maijā, dibināšanas ideju P. Stradiņa slimnīcas kafejnīcā radīja ārsti Guntis Brežinskis un Aigars Migals. Viņiem izdevās sapulcināt jaunus ārstus. Ivaram Krastiņam 1988. gada 10. maijā biedrības iniciatoru kopā sanākšanai izdevās izbrīvēt Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras mācību istabu P. Stradiņa republikāniskās slimnīcā. Sanāca Ivars Krastiņš, Valdis Zatlers, Anita un Arturs Plūmes, Jānis Vētra un Aivars Vētra, Jānis Lācītis, Ilze Hāznere, Jānis Meikšāns, Vladimirs Strazdiņš, Andris Laganovskis, Arnis Ozols, Baiba Ķikute, Kārlis Bicāns, Pēteris Apinis un varbūt vēl kāds. Ja arī kāds šo sanāksmi protokolēja, šis protokols ir pazudis. Kopā sanākušie nobalsoja par biedrības dibināšanu. Skatoties no tiesībzinātņu pozīcijas – nav svarīgi, kad organizācija ir reģistrēta, svarīgs ir dibināšanas brīdis.
Jau nākamajās sēdēs biedrības dibinātāju pulciņam piesaistījās profesors Ilmārs Lazovskis, docents Aivars Zirnis, medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna. Par biedrības dibināšanu tika balsots pozitīvi vairākas reizes, bet dažkārt tika balsots par 1939. gada Latvijas Ārstu biedrības atjaunošanu. Biedrību neviens nekur nereģistrēja – ne kā jaunu, ne kā atjaunotu, kaut biedrības pārstāvjiem izdevās tikt vizītēs pie Ivara Ķezbera un Alfrēda Rubika. Veselības ministrs Vilhelms Kaņeps jau tā paša 1988. gada jūnijā savā ministrijas aktīvā (pārpildīts Kongresu nams) kritizēja jaundibināto biedrību, tātad netieši atzina to par dibinātu. Un kā nu ne – 1988. gada 1. un 2. jūnijā jau bija noticis vēsturiskais radošo savienību plēnums, kurā profesors Ilmārs Lazovskis Latvijas Ārstu biedrības vārdā teica skaudru patiesību par ārēji spožo, bet faktiski buksējošo padomju veselības aprūpi.
Ilmārs Lazovskis tika saukts uz ministriju, rektorātu, Zinātņu akadēmiju un uz vēl kādu institūciju. Viņš personīgā sarunā atcerējās gan draudus, gan glaimus un piedāvājumus. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Ilmārs nepiekrita kļūt par pirmo Latvijas Ārstu biedrības prezidentu. Par līderi un prezidentu kļuva anesteziologs Ivars Krastiņš. Viņš Latvijas Ārstu biedrības līderis ir vēl šodien.
1988.gada vasarā biedrība sagatavoja dibināšanas un valdes vēlēšanu sanāksmi. Vladimirs Strazdiņš un Anita Plūme sarunāja Baltijas kara apgabala oficieru nama (tagad – Rīgas Latviešu biedrības nama) zāli. 16. septembrī šajā namā sanāca pirmā Latvijas Ārstu biedrības kopsapulce, kurā referēja Miervaldis Birze, Ilmārs Lazovskis, Arnis Vīksna, Ņina Stradiņa. Zālē iekšā vēlējās tikt vairāk nekā divi tūkstoši ārstu. Taču šajā reizē biedrībai netika ievēlēta valde.
Lieta tāda, ka, tikpat centīgi kā 16. septembra sēdei gatavojās biedrības iniciatori, gatavojās arī Veselības ministrijā Vilhelma Kaņepa vadībā. Tika uzrunāti ļoti cienījami, ļoti paklausīgi un ministrijai draudzīgi ārsti, kam bija jāizvirza vienam otru. Tautā šie būtu labi atpazīstami, valde būtu ievēlēta no ministrijai lojāliem un paklausīgiem kolēģiem. Ārstu biedrība vēl šodien, iespējams, būtu ministrijas satelīts un slavinātājs, kā tas ir Baltkrievijā vai Uzbekistānā. Šo plānu izstāstīja mans skolotājs Henriks Runds, viņam bija uzdots izvirzīt valdei kādu ļoti cienījamu nodaļas vadītāju. Ārstu biedrība mainīja taktiku – runas bija, diskusijas bija, noskaņojums bija, bet valdes vēlēšanu nebija.
1988.gada 13. decembrī biedrības dibināšanas pilnsapulce un valdes vēlēšanas notika Rīgas sporta manēžā. Bet 1989. gada jūnijā sanāca Pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress.
Autors ar dziļu pateicību šodien piemin savu skolotāju, medicīnas vēsturnieku, profesoru Arni Vīksnu, kura zināšanas un apkopotie materiāli ir šā raksta pamatā.
Autors pateicas Latvijas Ārstu biedrības viceprezidentam Mārim Pļaviņam, profesoriem Mārim Baltiņam, Dzintaram Mozgim un Maijai Pozemkovskai, kuru publikācijas un interesantā saruna TV24 raidījumā Dr. Apinis lika atskatīties uz Latvijas Ārstu biedrības vēsturi.
