Pēteris Apinis: Kariņa paziņojumi par atjaunotās valdības ekonomiskajiem mērķiem un realitāte – inflācija “noēdīs” pensijas
55
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, kanāla RīgaTV 24 raidījuma “Dr. Apinis” vadītājs
Diendienā televīzijas ekrānā, radio ēterā un sociālos tīklos „sirsnīgi nobūstoti” mūsos raugās Pavļuts, Kariņš, Bordāns, Reirs un citi mūslaiku varoņi, kuri biedē mūs ar vīrusu, iedzen cilvēkus mājsēdē, vāvuļo par roku mazgāšanu, maskām un šausmīgiem saslimstības rādītājiem.
Noklausījušies šīs šausmas, gan politiķi, gan iedzīvotāji čakli respondē par testiem, vienas vai otras vakcīnas priekšrocībām, veikalu atvēršanu ar atsevišķu vienu vai divām ieejām, vai – cik ilgi vakarā ir droši no vīrusa nebaidoties sēdēt uz terases un dzert alu – līdz 21.00 vai 24.00, piemēram, Jāņos.
Vakcinācijas procesu valdība izgāza apzināti – visas aktivitātes bija formāli vērstas aicināt cilvēkus vakcinēties, bet patiesībā Vakcinācijas biroja pilnīgā nekompetence, milzu algas, haotiska rosība bija vērsta uz vilcināšanos, kas, protams, līdzi nesa neticību ne tikai vakcinācijas procesam, bet arī vakcīnām.
Ir paveikts viss iespējamais, lai Latvijā iespējami ilgi saglabātu ierobežojumus, maskas un necaurspīdīgu valdības darbu (Izraēlā ir atcelti visi ierobežojumi).
Šim visam haosam un Kariņa valdības burbuļošanai ir kāda ļoti nopietna konsekvence – valsts ekonomiskais stāvoklis. Precīzi dati par valsts budžeta stāvokli šobrīd nav pieejami – protams, mēs varam ieskatīties Latvijas bankas un Valsts kases datos, un, kas īpatnēji – pieejamā informācija ir pretrunīga.
Tomēr ar lielāko varbūtību mums jāpieņem, ka Latvijas ārējais parāds šobrīd ir robežās starp 14 un 15 miljardiem eiro. Mūs ikdienā baro ar ziņu, ka Latvijai ir ļoti labs kredītreitings, ka ir iespējams aizņemties naudu ar ļoti izdevīgām procentu likmēm.
Ekonomikas stimulēšanai Latvija varot piesaistīt pietiekami daudz naudas, un šobrīd arī ārējais parāds ir visai komfortabls, proti – ir viens no mazākajiem Eiropas savienībā.
Paskatoties baņķieru un ekonomistu prognozēs, gandrīz vai nākas plaukšķināt un korķēt vaļā šampānieti – Latvijai tiek prognozēts itin ievērojams IKP pieaugums un ekonomiskā bedre nedraudot.
Klusāk politiķi un baņķieri izsakās par inflāciju, ikdienas preču (īpaši pārtikas produktu un koloniālpreču) sadārdzinājumu. Neviens ne man, ne kādam citam sabiedrības loceklim nav pajautājis, vai es vēlos, lai politiķi tādu milzu naudu aizņemas, un vēl mazāk jautājis – vai es atbalstu naudas kaisīšanu, vai es izprotu, kam šī nauda aizies.
Covid–19 ierobežojumi pilnībā padarījuši lēmumu pieņemšanas procesus necaurspīdīgus, bet politiku (lietu kārtošanu, shēmošanu) par pelnošāko biznesa nozari. Ļoti godājami ekonomisti saka, ka tā zagts, kā zog šīs valdības piesegā, nav zagts nekad.
Pašreizējās Eiropas savienības un Latvijas valdības politiku varētu raksturot ar jēdzienu – līdzekļu pārsadale. Nauda tiek izņemta no vecāka gadagājuma ļaužu uzkrājumiem un vidusslāņa ieņēmumiem par labu bankām, valsts struktūrām, IT un sociālo mēdiju megakompānijām, un kā no malas izskatās – no Eiropas pilsoņu maciņiem par labu Ķīnai, Austrumāzijas ekonomikām un ASV.
Esmu no tiem, kas visu darba mūžu saņēmis vidusslānim atbilstošu algu, allaž maksājis nodokļus un godprātīgi maksājis arī 2. un 3. pensiju fondā. Itin drīz būšu sasniedzis pensijas vecumu, un mans mērķis šajā brīdī būtu samazināt savu darba slodzi.
Bet valsts ārējais parāds 15 miljardu apmērā gulsies tieši uz pensionāru un vecāka gadagājuma ļaužu pleciem – pensiju indeksācijas nebūs. Inflācija būs, pie kam inflācija būs tieši tajā jomā, kas skar pensionārus – pieaugs cenas ēdmaņai, sadzīves precēm, elektrībai, dzīvokļu īrei, bet domāju, ka lielākais pieaugums būs atkritumu saimniecībā.
Vienkāršoti – esmu visu mūžu maksājis nodokļus lai saņemtu pensiju, teiksim – 1000 eiro apmērā, bet realitātē saņemšu 800. Gadu no gada realitātē saņemšu mazāk, jo valsts ar dažādām metodēm no manas pensijas maksās ārējo parādu.
Kariņa valdība ar lozungu – aiz mums kaut vai ūdensplūdi –, būs visas valsts ekonomikas problēmas uzkrāvuši nākamajai paaudzei, bet nākamā paaudze izvēlas doties no Latvijas prom, tā ka valdības parādus maksās mājāspalicēji, un tie būs vecāka gadagājuma ļaudis.
Ja kāds vēl nav pamanījis – Igaunijas parlaments un valdība jau ir devuši atļauju iedzīvotājiem izņemt 2. līmeņa pensiju uzkrājumus, kas vairumam igauņu, tāpat kā vairumam latviešu atrodas zviedru bankās. Un igauņi ņem šos uzkrājumus laukā milzu apjomā, jo saglabāt tos bankā nozīmē daļu naudas pazaudēt.
Mana pesimistiskā prognoze balstās ne tikai uz Latvijas ārējā parāda pieaugumu, bet arī uz Eiropas atbalsta maksājumiem, kas realitātē nozīmē „virtuālo eiro drukāšanas mašīnu” un atbalstu (Eiropas politiķu?) pietuvinātām bankām un finanšu kompānijām.
Miljardi, kas tiek dāsni dalīti Eiropas valstīm kovidkrīzes mazināšanai, ar lielāko varbūtību nebūs jāatdod, tos nogrāmatos līdzīgi kā to dara ASV, bet realitātē tas nozīmē iedzīvotāju uzkrājumu reālu samazināšanos, neatkarīgi – vai šie uzkrājumi ievietoti zeķē vai Swedbankā ar nosaukumu „pensijas 2. līmenis”.
Latvija tuvākajā laikā saņems itin lielas Eiropas subsīdijas, aptuveni 10 miljardus. Problēma ir apstāklī, ka vismaz šobrīd nav pat mazāko indikāciju, ka šī nauda varētu sākt pelnīt – tā visdrīzāk tiks politiski notrallināta.
Kariņa valdība izceļas ar ideju trūkumu, viņa valdības sapratne par biznesu viegli ietilpst shēmā – sasaldēt ūdeni, pārdot kā lāču ledu. Lielāko daļu no saviem „helikopteriem” pašreizējā valdība ieguldīs celtniecībā vai remontos.
Tiks veikti masīvi iepirkumi gan dzelzeļa, gan sabiedrisko ēku, gan cietuma celtniecībai, kas sadārdzinās celtniecību, pacels celtniecības produktu cenas. Pašmāju celtnieku pietrūks, valdība maksās ārvalstu kompānijām, kas celtniecībai Latvijā ievedīs trešo valstu pilsoņus. Un tik un tā – celtniecība un remonti privātajā sektorā kļūs par luksus izklaidi.
Tieši šīs noplicinošās idejas – visu naudu ieguldīt betonā un špahtelē – Latviju vēl vairāk attālina konkurētspējā no Ziemeļeiropas valstīm. 2020.– 2021. gados uzplaukusi ēnu ekonomika, jo ierobežojumi daudziem mazajiem uzņēmumiem piespieda savu biznesu pārcelt ēnu ekonomikas segmentā, piemēram –, frizieri un skaistumkopšanas pārstāvji vienkārši bija spiesti atstāt savus salonus, bet klientus pieņemt brīvā dabā vai istabā ar kārtīgi aizvilktiem aizkariem.
Kariņa un Reira finanšu politika, kas bija vērsta pret mazajiem uzņēmējiem, uz ēnu ekonomiku aizdzina individuālos uzņēmējus un mikrouzņēmējus. Valdības politika bija īpaši atvērta ārvalstu tirgotājiem (piemēram, visas iespējas degvielas uzpildes stacijām un lielveikaliem, ierobežojumi – aptiekām, mazajiem veikaliem).
Atšķirībā no valdības, esmu gauži pesimistisks budžeta prognozēs, īpaši – sociālajā iemaksā, kas ir pamats Latvijas pensiju sistēmai.
Eiropa nebūt nav vienota. Ar lielāko varbūtību Ziemeļvalstis un bagātākās Rietumeiropas valstis jau nākamgad atsāks spiedienu par sabalansētu budžetu.
Realitātē tas nozīmēs nodokļu celšanu (es ceru, ka patēriņa nodokļiem, nevis darbspēka nodokļiem, kā tas labpatīk Latvijas politiķiem), taču ārējo parādu nākamajām valdībām vajadzēs mazināt.
Vecāka gadagājuma ļaudīm pašreizējo valdības politiku var raksturot itin vienkārši – pensionāram tika politiski „uzsviesti” 200 eiro, lai pēc tam viņam atņemtu visus uzkrājumus un paredzētu viņam sociālās aprūpes iestādi.
Metode jau atstrādāta – pamatojoties ar koronavīrusu aizslēgt visām palātām durvis, nepielaist radus un draugus, nepieļaut garāku pastaigu kā no gultas līdz tualetei. Tad, kad vecs cilvēks kļuvis pilnīgi mazkustīgs un depresīvs – agri vai vēlu nāvējošs vīruss atnāks.
Šībrīža valdība (vecā vai jaunā – tas ir pilnīgi viens un tas pats) izceļas ar to, ka mūsu kopējos – nodokļu maksātāju līdzekļus ļoti čakli izdāļā sabiedriskām aktivitātēm – reklāmas rullīšiem, pozitīvai informācijai, tukšmuldēšanai.
Ministrijas nodarbojas tikai un vienīgi ar informatīvās telpas piesārņošanu. Valsts televīzija un radio, daudzi portāli un preses izdevumi saņēmuši finansiālas subsīdijas, publicisti apkārti ar ordeņiem.
Kariņš un Pavļuts visu tvaiku sadzen svilpē, bet ekonomikas lokomotīve nekustas.
