Pēteris Apinis: Kāpēc Kariņa “lokdauni” un ierobežojumi rada lielāku saslimstību un mirstību ar Covid-19
232
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, kanāla “RīgaTV 24” raidījuma “Dr. Apinis” vadītājs
Katram laikam ir savas anekdotes. Daļai no šīm anekdotēm ir vārdkopa, pēc kuras šo anekdoti atceras gadiem. Padomju laikos tāda anekdote bija par pērtiķi un praporščiku:
„pāri tuksnesim iet izslāpis pērtiķis. Ierauga – palma, bet palmas zarā kokosrieksti. Pienāk pērtiķis pie koka, pakrata, rieksti lejā nekrīt. Pērtiķis sameklē akmeni, met ar to trāpa kokosriekstam, tas nokrīt zemē. Pērtiķis dzer kokosrieksta sulu palmas ēnā.
Pēc brīža pāri tuksnesim nāk izslāpis praporščiks. Ierauga palmu ar kokosriekstiem. Pieiet pie palmas un sāk kratīt. Krata, krata, bet rieksti lejā nekrīt. Pērtiķis saka: „padomā!”. Uz ko praporščiks, turpinādams palmu kratīt, atsaka „Huļi dumatj, tresķi nado”, kas tulkojumā būtu „kāpēc domāt, vajag kratīt”.
Tieši šādi šobrīd izskatās Latvijas valdība. Dienu no dienas uzliek ierobežojumus un rada jaunus lokdaunus, bet, pieaugot Kariņa uzliktajiem ierobežojumiem, pieaug saslimstība (ar Covid–19) un mirstība. Loģiski būtu apstāties un pārdomāt – varbūt kaut ko mēs darām nepareizi, varbūt ir kāds cits risinājums, varbūt ir laba citu valstu pieredze (nu kaut vai igauņu).
Bet praporščiks Kariņš rīkojas atbilstoši hrestomātiskajam „Huļi dumatj, tresķi nado”, un visu valdības resursu tērē „skrūvju piegriešanai”. Bērni nemācās skolās, sports ir praktiski aizliegts, valdības sēdēs tiek lemts, vai zeķubikses, sniega lāpstas, elektrības spuldzītes un tualetes papīru drīkst pirkt veikalā, vai visas šis preces turpmāk jāizplata tirgū analogi kā tiek tirgoti „spirķik, sigareti”.
Jo nejēdzīgākus ierobežojumus rada Kariņš, jo čaklāk cilvēki domā par ierobežojumu apiešanu, jo mazāk uzticas valdības solījumiem, ka tas tikai „uz trim nedēļām” vai „šoreiz pacietīsimies”.
Kāpēc tas tā notiek? Latvijā nauda netiek izdalīta pētījumiem, kas varētu atklāt valdības kļūdaino rīcību. Tādēļ nāksies iztikt ar pasaules literatūras adaptāciju.
Pasaulē šobrīd ir ļoti daudz publikāciju par sociālo determinanci un Covid–19, un pārliecinoši pētījumu rezultāti parāda, ka smagai saslimstībai un mirstībai no Covid–19 visvairāk pakļauti vecāka gadagājjuma cilvēki ar blakusslimībām, mazkustīgi ar lieku svaru, smēķētāji un alkohhola pārmēra lietotāji.
Toties, analizējot tieši no sociālo determinanšu skatpunkta, visvairāk smagai saslimstībai un mirstībai pakļauti:
• cilvēki ar zemāku izglītību;
• mazturīgi cilvēki;
• cilvēki, kam vairākas paaudzes dzīvo kopā;
• cilvēki, kas dzīvo daudzdzīvokļu namos;
• cilvēki, kuri dzīvo salīdzinoši noslēgtā informācijas telpā.
Katrs ir dzirdējis šausmu stāstus par to, ka cilvēki ar tumšu ādas krāsu Eiropā un Amerikā ar Covid–19 slimo smagāk un mirst biežāk. Par šo jautājumu ir daudz spekulāciju.
Itin droši pierādīts, ka platuma grādos, kas ir tālāk uz ziemeļiem no ekvatora, cilvēkiem ar melnu ādas krāsu mazāk izstrādājas D vitamīns, un tiem, kas nonāk slimnīcās, šī D vitamīna līmenis ir zemāks.
Otrs rādītājs diemžēl ir izglītības līmenis, jo slimnīcās ar smagākām formām vairāk nonāk cilvēku ar zemāku izglītību (tiesa, tieši mazāk izglītoti cilvēki parasti ir mazkustīgāki, viņiem biežāk ir liekais svars, viņi lieto neracionālu uzturu, un viņiem mēdz būt pārmēru daudz kaitīgu ieradumu).
Un, kas ir ļoti būtiski – autoritāšu (politiķu, ārstu) paziņojumi un skaidrojumi slikti sasniedz cilvēkus ar zemāku izglītības līmeni cilvēki.
Jebkurā gadījumā es pieslienos skatpunktam, ka bez relatīva D vitamīna trūkuma, no patofizioloģijas viedokļa citu atšķirību attiecībā uz Covid–19 saslimstību cilvēkiem ar dažādu ādas krāsu nav.
Mans skolotājs sociālajā determinancē, Londonas profesors Maikls Marmots (Sir Michael Gideon Marmot) publicējis pārskatu par sociālo apstākļu ietekmi uz dažādu paaudžu iedzīvotāju veselības rādītājiem atšķirīgās dzīvesvietās.
Savos darbos autors nonācis pie secinājuma, ka nabadzīgāki cilvēki dzīvo īsāku dzīvi un biežāk slimo nekā bagātie, tādējādi pievēršot uzmanību sociālās vides ietekmei uz veselību.
Šogad viņa vadībā veikts pētījums – kāpēc Ziemeļeiropas valstu iedzīvotāji dzīvo garāku mūžu nekā Baltijas un Austrumeiropas iedzīvotāji. Un starp viņa secinājumiem es vēlos norādīt uz dažiem.
No profesora pētījumiem var izdarīt secinājumu, ka sievietēm paredzamā mūža garums Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs atšķiras nebūtiski, bet vīriešiem – ļoti. Un otrs – paredzamā mūža ilgums starp cilvēkiem ar augstāko izglītību un zinātnisko grādu Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs atšķiras nebūtiski, bet mazizglītotiem – par vairāk nekā 10 gadiem.
Un līdzīga korelācija ir par turīgajiem – arī turīgo iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs atšķiras nebūtiski, savukārt nabago – ļoti. Nelaime, protams, arī apstāklī, ka turīgo iedzīvotāju proporcionāli Ziemeļvalstīs ir daudz vairāk.
Un profesors ir izdarījis arī dažus piesardzīgus secinājumus – Baltijas valstīs valdības nemāk komunicēt ar nabadzīgiem un sliktāk izglītotiem savas valsts iedzīvotājiem, cilvēkiem ar zemāku izglītību Baltijas valstīs ir ļoti slikta veselības pratība.
Tālākrakstītais ir medusmaize rečekistiem, jo tas ir mans pieņēmums, kaut arī balstīts uz dažādu literatūras avotu analīzi. Latvijā pieņēmumus publicēt ir aizliegts, un rečekisti pret to čakli cīnās.
Un tomēr – mans pieņemums ir, ka valdības satraukums un ieteikumi Covid–19 mazināšanā nesasniedz zināmu daļu Latvijas krievvalodīgās publikas, un, iespējams, ka tā ir ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Cilvēkus, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, aizliegumi sasniedz, bet skaidrojumi – ne.
Tiesa, arī latvietis, kas mēģinātu izlasīt Ministru kabineta rīkojumu paskaidrojošo daļu, lāga nevarētu saprast, kāpēc grāmatas pirkt aizliegts, kāpēc divi cilvēki katrs savā tīkla pusē nedrīkst spēlēt tenisu, kāpēc nekādi naktī nedrīkst piedalīties rogainingā (orientēšanās sporta paveids, parasti ilgst 12 vai 24 stundas) mežā, kāpēc nedrīkst pirkt tupeles vai kabatas lakatiņus. Un tomēr – cilvēki ar mazākām latviešu valodas zināšanām dzīvo informācijas badā.
Otra ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju, spriežot pēc sociālajiem tīkliem, valdības haotiskajā rosībā iegūst tikai naidu un pretestību. Ja kaut neliela daļa no valdības lēmumiem robežojas ar plānprātību, tad arvien vairāk ļaužu par nederīgiem uzskata visus valdības pielēmumus Covid–19 krīzes mazināšanai.
Jau iepriekš Kariņa valdība ir izdevusi tik aplamus rīkojumus, ka grūti noticēt jaunajiem. Šī ceturtdaļa Kariņa rīkojumus atklāti kritizē un nereti ignorē.
Diemžēl trešā ceturtdaļa nekad neklausās valdības paziņojumus, jo ir aizņemti ar eksistenciālajām problēmām.
Cilvēks, kam valdība ir izpostījusi mazo biznesu, piemēram, aizliegusi ne tikai iekštelpās, bet arī uz terases vai ārpus telpām barot (sniegt restorāna pakalpojumus), frizēt vai kopt skaistumu, savu laiku vada meklēdams izdzīvošanas iespējas.
Man šķiet, ka friziera un pedikīra pakalpojumi dzīvoklī, Rimi iegādāto salātu ēšana automašīnā, drūzmēšanās pastā pēc Amazonē pasūtītām lietām, ko iepriekš varēja itin brīvi nopirkt veikalā, ne ar ko neveicina distancēšanos un izvairīšanos no vīrusa, salīdzinot ar normālu friziera, kafejnīcas vai veikala apmeklējuma, ja tur tiek ievēroti dažādi distancēšanās un higiēnas noteikumi.
Diemžēl eksistenciālie jautājumi attiecas uz ļoti daudziem cilvēkiem, kam šobrīd vienkārši nav darba un reāli sāk trūkt iztikas līdzekļu.
Tātad, mans pieņēmums ir, ka vismaz trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju uz Kariņa liegumiem un lokautiem reaģē ar slēģotiem vai biezi aizkarotiem logiem, ja istabā sanāk plašāks ļaužu loks, īpaši nesatraucas par distancēšanos, atrod par labu tirdzniecību un pakalpojumus bez čeku automāta.
Manuprāt, vislielākā Kariņa valdības problēma Covid–19 pandēmijas apkarošanā, ir mēģinājumi katru savu radīto ierobežojumu un jaunievedumu, pasniegt kā izšķirošo.
Cik daudz līdzekļu un resursu tika ieguldīts lai ļaudīm samācītu, ka vienas telekompānijas reklāmas kampaņa – aplikācija „Apturi Covid”, glābs mūs no slimības. Šī aplikācija ir vienlīdz efektīga kampaņa ar konkurējošās kompānijas pirms dažiem gadiem rakto meteora krāteri pie Mazsalacas.
Sarīkojot valstisku masku balli, proti, nosakot, ka visiem un visur jānēsā maska, tika panākts tas, ka cilvēki pārtrauca viens no otra attālināties 2 metrus. Bet šie divi metri ir daudz svarīgāki par maskām. Laba iekštelpu ventilācija un vēdināšana ir simtkārt svarīgāka par masku nēsāšanu, īpaši jau skolās un bērnudārzos, bet maskas kļuva par alibi, to nedarīt.
Arī aizliegums tirgot grāmatas un zeķubikses nekādu uzvaru pār Covid–19 nenesīs. Šie aizliegumi tikai parāda, cik tālu atrodas valdošā elite no tautas. Kariņā valdība, kur ministri dzīvo lepnās savrupmājās ar dārzu, piemēram, Ķīpsalā pie Daugavas, nezin kā jūtas cilvēki, kam lokauts nozīmē ieslēgšanos vienistabas dzīvoklī daudzdzīvokļu namā.
Es pieļauju, ka ministriem ir savas pārtikas un alkohola rezerves, sava mūzikas krātuve un jau pasūtīta biļete uz Žagarkalnu.
Es biju šeit ierakstījis arī „sava bibliotēka”, bet draugs, kam nosūtīju šo rakstu darbu pārlasīt – izsvītroja. Viņš tikai atgādināja kādu senu anekdoti par kādu ministru, kura mājā bija noticis ugunsgrēks un iznīcinājis visu bibliotēku – abas grāmatas, pie kam otro minisrs vēl nebija paspējis izkrāsot.
Bet atgriezīšos pie galvenās šī raksta tēmas – muļķīgi un mazāk muļķīgi un jaunievedumi ierobežojumi neļauj cilvēkiem atšķirt – kas tiešām ir būtisks. Atkārtošu savu piemēru no senās latviešu teikas par ganupuiku, kurš sauca: „vilks aitās”. Divreiz sauca – saskrēja visi ļaudis, bet vilka nebija.
Trešoreiz, kad vilks tiešām bija aitās, ļaudis nenoticēja un glābt aitas neskrēja.
Tā arī mūsu valdība un viņu izdabājošie mēdiji – visu laiku gānīja tos, kas iebilda pret bērnu sportošanas ierobežošanu vai bezgalīgi attālinātām mācībām, bet tagad, kad visiem vajadzētu koncentrēties uz vakcināciju, kad vajadzētu konsolidēt tautu uz ticību vakcīnai, ļaudis to neuztver nopietni.
Tādēļ es atkārtošu to, kas katram ir būtiski:
• distancēšanās 2 metri un roku mazgāšana paliek spēkā. Vissliktākais ir atrasties kopā ar citiem slikti ventilētās telpās tuvāk par 2 metriem, ilgāk par 15 minūtēm;
• nekas nav svarīgāks kā rūpes par savu veselību. Lūdzu katru dienu ejiet svaigā gaisā – mežā vai jūras krastā (pat ja visi rīdzinieki staigātu pa liedagu, vīrusu nodot viens otram nevarētu). Sports piecas reizes nedēļā vismaz pusstundu, mans ieteikums – skriet, slēpot, airēšanas trenažieris mājās. Veselīgs miegs. Uzturs ar zaļumiem (mans ieteikums – kastīte ar dīgstiem dienā) un zivīm. D vitamīns un cinks – vislabāk devā, ko Jums iesaka Jūsu ģimenes ārsts;
• vakcīna nav bīstama, vakcinēšanās mūs izvedīs no šīs psihopandēmijas.
