Pēteris Apinis: Kādu veikumu sagaidām no jaunā Veselības ministra?
0
Jauno valdību gaida visi– cits ar bažām, cits ar cerībām, cits kā nenovēršamo likteni. Es gaidu jauno veselības ministru, jo veselība nudien ir joma, kurā ministra personībai, pasaules uztverei, zināšanām ir ietekme. Ierēdniecības institucionālai vēsturiskai atmiņai lielas nozīmes nav, jo Anda Čakša paspēja nomainīt trīs valsts sekretārus (pirms tam vēl vienu– Guntis Belēvičs), visu nozīmīgāko padotības institūciju vadītājus, pie kam dažus– vairākkārt. Andai Čakšai izdevies arī visus ārstus no ministrijas izsvēpēt: lai ar savām zināšanām nemaisās.
Šī raksta mērķis nav analizēt, kas un kādā veidā varētu kļūt par veselības ministru topošajā valdībā. Ietekmēt valdības sastāvu šobrīd nav pa spēkam nevienam, un mēģinājumi kaut ko tādu darīt būtu nelietderīgi zaudēts laiks. Toties ir cerība, ka daži no tiem, kas varētu tikt Saeimas iebalsoti veselības ministra amatā, šobrīd izmisīgi pārrunā, diskutē, analizē un varbūt– lasa. Kas jaunajam ministram būtu jāveic nezināmā laika posmā no dažiem mēnešiem līdz gandrīz četriem gadiem?
1. Lielāks finansējums veselības aprūpei
Pirmais uzdevums jaunajam veselības ministram tāpat ir skaidrs, lai kas šis ministrs nebūtu– no valsts budžeta veselībai proporcionāli jādabū vairāk nauda.
Latvijā ir viens no zemākajiem finansējumiem veselībai, ja salīdzina gan pret IKP, gan pret kopējiem budžeta izdevumiem (tikai 10%).
Jautājumu par naudas ieguvi kā būtisku uzdevumu es neanalizēšu– no tās dienas, kad ministrs stāsies amatā, naudu un tikai naudu kā padarāmo darbu viņam prasīs arodbiedrība un vēl kādas trīsdesmit nevalstiskas organizācijas dažādiem mērķiem. Un ja ministram papildus naudu izdosies dabūt, visas šī organizācijas varonīgi sēdīsies pie naudas dalīšanas galda un vilks galdautu katra uz savu pusi.
2. Jāveic nopietna ģimenes medicīnas reforma
Primārā medicīna un vispārēja veselības pieejamība būs galvenais jautājums, kam pievērsties jaunajam ministram. To mums prasa Pasaules Veselības organizācija– Latvijā primārai aprūpei tiek novirzīti 7% no veselības aprūpes līdzekļiem, Eiropā vidēji– 12%.
Latvijas iedzīvotāju neapmierinātība ar ģimenes ārstu dienestu nav viņu nekompetence vai komunikācijas problēmas– ģimenes ārstus Veselības ministrija, Veselības inspekcija, Nacionālais Veselības dienests, būvvaldes, ugunsdzēsēji, darba inspekcijas un simtiem citu institūciju ir nokrāvušas ar papīriem un datorā aizpildāmām veidlapām.
Veselības ministrija ģimenes ārstu darbu vērtē tikai kā dokumentu aizpildīšanu (sauc to par kvalitātes kontroli) un ir sasniegusi līmeni, ka ģimenes ārsts vairāk kā 80% laika pavada nevis ar pacientu, bet gan ar papīru un datoru. Ministrija ar Veselības inspekcijas rokām veic nepārtrauktas kontroles, katru reizi piespiežot sakopēt simtiem lapaspušu atskaitēs.
Pašreizējais ģimenes medicīnas modelis radīts gadu tūkstošu mijā, kad ģimenes ārstiem piespieda kļūt par individuālajiem uzņēmējiem tikai ar vienu naudas avotu– Nacionālo Veselības dienestu (pacientu iemaksa 1.42 eiro apmērā ir nebūtisks finanšu avots).
Šobrīd ģimenes ārsts ir dzimtcilvēks.
Ja ģimenes ārsts saslimst, viņam pašam jāorganizē cits ģimenes ārsts un pašam jāmaksā šim aizvietotājam, bet A darba nespēju viņam neapmaksā.
Atvaļinājumu tāpat nevar paņemt, proti var, bet atvaļinājuma naudu nemaksā, toties pašam jāmaksā aizvietotājam. Aiziet pensijā nevar, tad jāmaksā atlaišanas pabalsti māsai un ārsta palīgam, bet nevienam ģimenes ārstam tādu uzkrājumu nav. Nodot vai pārdot savu praksi nevar, zinu gadījumu, kur māte mazpilsētā savu praksi nevar atstāt meitai– NVD grasās sūtīt citu ārstu, kam nav nekādas saistības ar mazpilsētu, bet kas gaida rindā, bet meitai katru dienu jābrauc 40 kilometru uz savu prakses vietu.
Ģimenes medicīnas reforma nozīmētu samazināt pacientu skaitu līdz 1500 (palielinot vienam pacientam atvēlēto laiku), lai ārstam paliek laiks pacientam. Galvenais– jāsamazina vājprātīgā birokrātija, ko sarūpējusi ministrija. Lai ģimenes ārsts aizpildītu visus papīrus– veidlapas, žurnālus, talonus, atskaites, viņam nāktos pavadīt pie papīriem vairāk laika nekā likumā paredzēts, bet pacientam neatliktu ne minūte. Ar e-veselības ienākšanu, ārsts no pacienta ir atrauts gan pie datora, gan pie papīriem, bet birokrātijai patērētais darba laiks pieaudzis.
Ģimenes ārstu reforma būtu jāsāk ar ārsta atraušanu no ministrijas paģērētās birokrātijas un nosūtījumu rakstīšanas pie pacienta. Šim nolūkam ļoti derētu pilnīgi pārstrādāts Ārstu prakses likums, kas pašlaik nestrādā. Būtu jārada jauna uzņēmējdarbības forma– ārsta prakse, kas būtu pārdodama un mantojama. Savukārt ministrija varētu izveidot ārstu aizstājēju štata vietas, kas aizvietotu ģimenes ārstu slimības, grūtniecības, invaliditātes un citos gadījumos. Lai sāktu šo apjomīgo reformu, jaunajam ministram nāksies izveidot galveno primārās aprūpes speciālista štata vietu ministrijā, jo vismaz šobrīd visas ministrijas kolektīvās zināšanas par ģimenes ārstiem balstās uz vecāko ministrijas ierēdņu personīgo pieredzi ģimenes ārsta kabinetā.
Ģimenes medicīnas reforma būtu arī sadarbība ar pašvaldībām, kurām ir pienākums rūpēties par primāro aprūpi, bet pašvaldības veselības naudu iegulda slimnīcu krāsošanā vai dzelžos. Latvijā pašlaik ir 119 sabiedrības veselības aprūpes modeļi un pieejamības risinājumi, kam nav nekāda pamatojuma 2 miljonu iedzīvotāju valstī.
Rīgā ģimenes ārsts vairs nevar atļauties izīrēt praksei piemērotas telpas, un viņus lēnām un nenovēršami sadzen atpakaļ bijušajās poliklīnikās, tagad privatizētos medicīnas centros.
Ģimenes medicīnas reforma valstij izmaksātu aptuveni 8 miljonus eiro, un pacientā, nevis datorā atkal vērstos veselības aprūpes galvenā figūra– ģimenes ārsts.
Ģimenes medicīnas reforma sevī ietver e-veselības pārskatīšanu. Šobrīd e-veselība ir nejēdzīgs brāķis, ko vieglāk būtu izsviest vēstures mēslainē, nevis reanimēt. Jau šobrīd ir skaidrs, ka sistēmas uzturēšanai vajadzēs pus miljonu gadā, bet reanimēšanai– vēl 10 miljonus. Šķiet, lētām būtu apmaksāt zaudējumus Eiropas savienībai, pārtulkot igauņu sistēmu un iesēdināt drošā vietā zagļus un blēžus, kas Latvijai radīja šo brāķa e-veselību.
3. Neatliekamās palīdzības dienesta (NMPD) izraušana no ierēdniecības un neatkarīga dienesta izveide
NMPD jāpārvērš par dienestu Veselības ministrijas pārraudzībā un jādod tam visas pilnvaras glābt cilvēku dzīvības atsevišķos gadījumos vai katastrofas situācijā. Latvijā NMPD jau trīs gadus ir iestāde, kur iestādes vadītājai katrs lēmums jāsaskaņo ar Veselības ministriju. Salīdzinājumam tas būtu tā, ka VUGD būtu pārvērsts par iestādi un iestādes vadītājam būtu jāzvana Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietniekam un jāprasa: „cik daudz ūdens mums ņemt līdz uz ugunsgrēku?”. Līdzīgi par iestādi tādā gadījumā varētu taču pārvērst policiju– būtu jāieliek par policijas priekšnieku ierēdni. Un to– kurus bandītus ķert, bet kurus palaist, tad nu noteiktu Iekšlietu ministra biroja padomniece.
Kāpēc NMPD kļuva par ambulatoru iestādi? Oficiālie iemesli tika gari un plaši aprakstīti, bet no malas šķita, ka patiesais iemesls bija nepieciešamība iepirkt jaunus neatliekamās palīdzības automobiļus, sagadīšanās pēc no kādas (tolaik) ļoti ietekmīgas politiķes vīra kontrolētas kompānijas.
Veselības ministrija uzskata, ka NMPD ir ambulatora palīdzība– kāda tur atšķirība atbrauc pie pacienta ambulatorā māsa veikt injekcijas slimniekam vai speciāli apmācīts, speciāli ekipēts NMPD ārsts – glābt dzīvību. Pasaules veselības organizācija (PVO) neatliekamai medicīnai šobrīd dod pavisam citu uzstādījumu: neatliekamā palīdzība ir medicīnas disciplīna, kas nodrošina sekundāro slimību profilaksi un pie viena ir arī primārās profilakses daļa. Pēc PVO domām neatliekamā palīdzība ir horizontāli integrēta sistēma, kas ietver piekļuvi neatliekamai palīdzībai, nodrošina neatliekamo palīdzību slimnieka transportēšanas laikā, nodrošina neatliekamās palīdzības saņemšanu slimnīcas sākotnējā etapā– uzņemšanas vai neatliekamās palīdzības nodaļā.
Būtiskākais NMPD uzdevums– vadošā loma, prognozējot un organizējot palīdzību vietēju un reģionālu dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu gadījumā. Tieši neatliekamā medicīnas dienesta lomu katastrofas prevencijā šobrīd PVO redz kā nozīmīgāko virzienu sabiedrības veselībā, un kopā ar sabiedrības izglītošanu uzskata par primāro un sekundāro profilaksi, kas jāveic šim dienestam.
Efektīva neatliekamās palīdzības sistēma, tās integritāte kopējā veselības aprūpē un praktiska sagatavotība ir viens no instrumentiem, kas uzlabo sabiedrības veselību. Īpaši nozīmīga neatliekamā palīdzība ir novēršamo nāves gadījumu skaita samazināšanā.
Reforma iekļautu precīzas sadarbības formas izstrādi starp NMPD un uzņemšanas (neatliekamās palīdzības nodaļām) slimnīcās. Šobrīd Veselības ministrijas sagatavoti dokumenti (Ministru kabineta noteikumi) pieprasa NMPD dienestam stacionēt, bet uzņemšanas nodaļām– iespējami daudz pacientus atlaist mājās. Tad nu šī pretruna parasti noved pie situācijām, kad no reģiona uz vadošo ārstniecības iestādi Rīgā atved pacientu, ko tūlīt naktī izraksta no slimnīcas un cilvēks sēž un gaida iespēju no rīta kaut kā tikt mājās.
Birokratizācija ir galvenais neatliekamās palīdzības (uzņemšanas) nodaļas lāsts,
kam papildus līdzi nāk kadru nodrošinājuma problēmas, piemēram Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā.
Kā risināt NMPD jautājumu? Uzrakstot īsu, kodolīgu, precīzu likumu par neatliekamo palīdzību, atbrīvojot to no ierēdniecības žņaugiem.
4. Jāraksta un jāpieņem jauns ārstniecības likums
Ārstniecības likums ir novecojis, sadrāklēts kā Latgales lupatu deķis.
Visiem iesaku izlasīt kaut vai šā likuma 2. pantu: „ Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju”. Kā jūs pareizi sapratāt– ko regulē Ārstniecības likums– sabiedriskās attiecības! Viss likums ir haotisks un pilnīgi nesaistīts ar citiem normatīviem aktiem.
Patiesībā Ārstniecības likums pasaka, ka par iedzīvotāju veselību vienīgais atbildīgais ir valsts budžets.
Latvijā vispār nav otrā „jumta” likuma– sabiedrības veselības likuma. Ko var prasīt no Veselības ministrijas, ja no diviem likumiem viena nav vispār, bet otrs ir murgains? Pirmais, ko būtu jāgaida no jaunā ministra– gada laikā radīt Latvijas veselības aprūpes likumu bāzi. Likuma rakstīšana nav ne lēta, ne vienkārša, tā ir ļoti grūti saskaņojama starp daudzajiem interesentiem. Katrā ziņā Ārstniecības likuma jauna redakcija būtu milzīgs izaicinājums jaunam ministram, kam vispār interesē veselības aprūpe.
Šobrīd Ārstniecības likumā aptuveni pusi aizņem psihiskās veselības jautājumi. Noņemot šo daļu nost un ieviešot to kā Psihiskās veselības likumu (tā saskaņošana būs tikpat sarežģīta kā Ārstniecības likuma saskaņošana), likums kļūtu kompaktāks, vieglāk aptverams. Psihiskās veselības likuma sagatavošanu varētu uzticēt sagatavot Psihiatrijas un narkoloģijas centram, jo šai iestādei ir gan resursi, gan gatavs (kvalitatīvs) melnraksts.
Tiesa, nav jēga jaunam Ārstniecības likumam, ja tas neiet rokrokā ar reformu. Kā reformu mediķi un pacienti gaida rīcības kopumu, kas ļautu padarīt veselības aprūpes struktūru kompaktāku, mērķtiecīgāku, kas spētu veiksmīgāk izmantot cilvēkresursus, materiālos resursus, tehnoloģijas, telpu un transporta resursus utt. Valdības finansisti (Finanšu ministrijas ierēdņu izskatā) par reformām veselības aprūpē uzskata tikai izdevumu samazināšanu veselības jomai kopumā un atbrīvojušās naudas masas ieguldīšanu tehnoloģiskā attīstībā. Savukārt 90% sistēmā iesaistīto kā reformu saprot finansējuma palielināšanu no valsts budžeta (piemēram, līdz 4,5% no IKP).
Reforma 21. gadsimtā nozīmē pagarināt veselīgi nodzīvotus mūža gadus, maksimāli racionāli izmantojot esošos solidāros (valsts budžeta) līdzekļus visu sabiedrības locekļu diagnostikā, ārstēšanā un rehabilitācijā. Reformas patiesībā var īstenot tikai tad, ja tās veic nevis vienpatis ministrs, bet valdība kopumā. Mūsu mērķis ir veselība visās politikās, bet Latvijas realitātē nereti sanāk politika visās veselībās. Realitāti veselības aprūpē vienmēr nosaka skatupunkts, no kura mēs uz medicīnu skatāmies.
Lai skats uz jaunā likuma rakstīšanu topošajam ministram neliktos rozēm kaisīts, piebildīšu, ka ar jaunā Ārstniecības likuma garu un burtu nāksies pārņemt valsts jurisdikcijā reģionālās slimnīcas, pretējā gadījumā plaisa starp ministriju, valsts universitātes slimnīcām un reģionālajām slimnīcām tikai pieaugs. Bet pašreizējā sašķeltā Saeima un līdz ar to– arī valdība uz šādu aktivitāti nebūs gatava.
Un otrs– jaunajā likumā nāksies iekļaut rehabilitāciju, kas ir viena no medicīnas pamatnozarēm, bet šobrīd Latvijā publiski ir aizmirsta un uzgrūsta uz dažu iestāžu pleciem.
Rehabilitācijai būs jāieņem nozīmīga vieta blakus diagnostikai un ārstēšanai.
Pasaulē princips saka– tiklīdz reanimatologs no pacienta atiet, jo ir nodrošinājis sirdsdarbību, elpošanu un dzīvībai svarīgākās funkcijas, pie pacienta pienāk rehabilitologs, lai izslēgtu invaliditāti nākotnē un palielinātu izdzīvošanas iespējas ar precīzu mērķtiecīgu kustību. Pie kam– vienlaicīgi ar Ārstniecības likumu vajadzētu principiāli valstiski pārskatīt invaliditātes principus no trim grupām uz invaliditātes procentiem.
5. Jāanalizē farmācijas tirgus, jāgatavojas zāļu cenu kāpumam un iespējamai farmācijas tirgus pārdalei
2019. gada 9. februārī stājas spēkā ES viltoto zāļu regula/direktīva. Tā smagi skars visu zāļu tirgu– būs vajadzīgs papildu finansējums IT sistēmām, speciālistiem, kuriem būs zāļu flakoni jāskenē, būs jārada sistēma, lai katram medikamentam Eiropas telpā var izsekot. Izdevumus par regulas ieviešanu mēs izjutīsim kā zāļu cenu kāpumu. Piemēram, A/S Grindex šā gada nogalē tikai regulas izpildei ir papildus tērējusi 6 miljonus eiro. Universitātes slimnīcām izdevumi būs rēķināmi simtos tūkstošos, bet mazākām slimnīcām– desmitos tūkstošos eiro. Visai lieli izdevumi gan regulas ieviešanai, gan pastāvīgai tās pildīšanai būs arī aptiekām un vairumtirgotājiem.
Jaunais ministrs, kurš jebkurā gadījumā dosies uz savu jauno kabinetu ar skaļu solījumu samazināt zāļu cenas, sastapsies ar pretēju procesu.
Mēģinājumi veikt izņēmumus regulā, agri vai vēlu rezultēsies kā vēl lielāki izdevumi.
Situācija farmācijas tirgū prasa atsevišķu analīzi, bet skaidrs, ka Gunta Belēviča un Andas Čakšas darbība, vadot veselības nozari, rezultējusies ar paralēlo importu un paralēlo eksportu un ievērojamu zāļu cenu pieaugumu. Paralēli tam ir zāļu piegādes traucējumi (drug/medicines shortages). Pagājušā vasarā, piemēram, bija piperacilīna/tazobaktāma piegādes traucējumi. Problēmu nācās risināt visaugstākajā (ministres) līmenī, un bērnu ārstēšanai Latvija ieguva nereģistrētu, bet daudz dārgāku preparātu.
Zāļu piegādes traucējumi nozīmē lielas izmaksas, kas slimnīcām ir jāparedz savos budžetos. Valstij var būt vislabākās vadlīnijas, bet vienkārši nebūt zāļu. Visbiežāk akūtas nepietiekamības situācijas zāļu piegādē saistās ar vakcīnu iepirkumiem, un tā nu gan ir problēma, kas jāprognozē, jāanalizē un jāmeklē dažādi risinājumi (nesen publiski izskanējusi bērnu nevakcinēšanas problēma bija saistīta nevis ar mātes vai ģimenes ārstes nevēlēšanos bērnu vakcinēt pret garo klepu, bet vakcīnas neesamību konkrētajā brīdī). Zāļu valsts aģentūras mājaslapā formāli ir pieejams saraksts ar zāļu piegādes traucējumiem, taču mums nav informācijas, kas un cik ilgi trūkst vai– ko ir grūti sagādāt Latvijas slimnīcās, jo šādus datus neviens neapkopo.
Pēc vairāku Farmācijas ministru rosības Brīvības ielā 67, jaunajam ministram zāļu politika būs liels izaicinājums, jo atradīsies neticami daudz lobistu katras slimības inovatīvu zāļu lobēšanai apmaksājamo zāļu sarakstā. Vajadzētu pieturēties pie divām atziņām– Latvijas aptieku skaitu nevajadzētu paplašināt, valsts apmaksāto medikamentu sarakstu mēs ar lepnumu varam uzskatīt par lētāko Eiropā. Un vēl jaunais ministrs būs spiests strādāt pasaulē ar antibakteriālo rezistenci– tas attieksies ne tikai uz slimnīcām ar intrahospitālu infekciju, bet reāliem globāliem grūti ārstējamu infekciju draudiem.
6. Jāatceļ diskriminējošā norma, kad iedzīvotāju pieejamību veselības aprūpei nosaka pietiekama vai nepietiekama sociālā nodokļa iemaksa
Veselības ministrija šobrīd Latvijas iedzīvotājus ir sadalījusi divās grupās, un katrai no tām no 1. janvāra būs pieejama dažāda– labāka vai sliktāka veselības aprūpe. Ministre to nosaukusi par pilno un pamata pakalpojumu grozu. Grupas izveidotas pēc principa– maksā vai nemaksā sociālo nodokli. Tiem, kas maksā– pilnais grozs, tiem, kas nemaksā– pamata grozs. Mazais grozs attiecas uz 60– 80 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, tie ir gan individuālie uzņēmēji, mikrouzņēmumu īpašnieki un tajos nodarbinātie, mājsaimnieces, mākslinieki, žurnālisti un pedagogi, kas saņem galvenokārt autorhonorārus, mazie lauksaimnieki, gadījuma darbu un sezonas strādnieki, daļa celtniecībā nodarbināto utt.
Tulkojumā tas nozīmē, ka sods par obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu nepietiekamu veikšanu ir iespējama pacienta nāve no sabiedrības veselību tieši neapdraudošām slimībām,
piemēram, bronhiālās astmas, diabēta, asinsvadu slimībām, bet par soda izpildītāju ir izvēlēts ģimenes ārsts, kurš nodokļu nemaksātājam izskaidros mazā (pamata) groza saturu.
Ja rūpīgāk palasa Veselības aprūpes finansēšanas likuma 8. pantu, tad tas definē valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumu, t.sk. 1. punkta 3. daļā nosakot, ka minimumā ietilpst ģimenes ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi un ambulatorai ārstēšanai paredzētās kompensējamās zāles psihisku un sabiedrības veselībai bīstamu slimību ārstēšanai. Manuprāt, lasot MK noteikumus, sanāk, ka ministrija definējusi vēzi un sirds slimības par sabiedrības veselībai bīstamām slimībām. Tas labi.
Sadalīt iedzīvotājus divās grupās pēc kādas pazīmes nav nekas jauns. Ja grupu atšķirības ir pietiekami lielas (šajā gadījumā pilnais grozs pienākas vismaz 20 reiz lielākai ļaužu grupai nekā pustukšais grozs), tad sabiedrības vairākums šo ziņu uztver ar lielu entuziasmu un atsaucību. Piemēram, fašistiskajā Vācijā skaidri tika definēts, ka tajā otrajā grupā ietilpst ebreji, čigāni, poļi, čehi, psihiskie slimnieki, daļa invalīdu. Un viņiem tiešām valsts savu atbalstu ne tikai nesniedza, bet vēl vairāk– šis grupas cilvēkus vienkārši iznīcināja. Nav grūti paraudzīties vēsturē uz Padomju savienību, kur cilvēki tika represēti pēc dažādām pazīmēm, piemēram, budži un kulaki tika aizsūtīti uz vietām, kur bija jārok rūda, bet kur viss veselības pamata grozs bija jods un aktīvā ogle.
Arī Latvijā jau šis princips ir darbojies: 1956. gadā tika izveidotas dzīvesvietas 101. kilometrā no Rīgas liekēžiem, proti vīriešiem, kas bija atgriezušies no izsūtījuma, kam Rīgā neļāva pierakstīties kā padomju varas ienaidniekiem, bet, kas nevarēja iekārtoties darbā (nemaksāja nodokļus!), jo viņiem nebija pieraksta. Lieki teikt, ka 101. kilometrā dzīvojošajiem (piemēram, speciāli būvētās barakās pie Brīdagas kroga) nepienācās nekāda medicīniskā palīdzība.
Veselības aprūpes finansēšanas likums būs jāgroza, un no šī likuma jāizņem normas par nodokļu nemaksāšanas saistīšanu ar veselības apdraudējumu. Valstij ir pietiekami daudz resursu un veidu kā iekasēt nodokļus, bet šis uzdevums nav jāveic par cilvēka dzīvības vai veselības cenu.
7. Kopā ar Aizsardzības ministriju jāveido Nacionālo medicīnas rezerves bāzi
Latvijā nav materiālo rezervju. Proti, materiālās rezerves ir, bet tās ir komplektētas tālajos padomju gados – tur ir nestuves un teltis, pārsienamie materiāli, nenozīmīgs zāļu krājums. Šīs rezerves atrodas vairākās vietās Latvijā, kam nav nekādas saistības ar palīdzības sniegšanas vietām. Militāra konflikta vai terora akta gadījumā palīdzības sniegšanu būs jāorganizē trijām Universitātes slimnīcām, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcai un Rīgas 2. slimnīcai, kā arī Daugavpils, Rēzeknes, Valmieras, Jelgavas, Liepājas, Ventspils un Jūrmalas slimnīcām (ar zināmiem nosacījumiem arī Jēkabpils, Dobeles, Kuldīgas, Ogres, Madonas, Alūksnes, Cēsu slimnīcām).
Militārajām medicīnas rezervēm būtu jāatrodas pie universitātes un iepriekšminētajām reģionālajām slimnīcām, un šīm rezervēm ir jābūt valsts pārraudzībā. Rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt pretsāpju, pretšoka, infūzijas, antimikrobiskajiem līdzekļiem, kā arī imobilizācijas un pārsienamajam materiālam mēneša rezerves apjomā, un vēl– NATO standartam atbilstošām autonomas elpināšanas iekārtām. Šīs rezerves valstij būtu jāiegādājas par militārā budžeta līdzekļiem. Valstij ir jātērē budžets 2% kopprodukta apjomā militāriem mērķiem, bet par šo naudu mums būtu arī jānodrošinās medicīniskai palīdzībai kara vai katastrofas gadījumā. Tam nav nekāda korelācija ar Čakšas/Bergmaņa uzstādījumu– būs karavīru slimnīca/viesnīca/rehabilitācijas iestāde Linezerā vai nebūs.
Mums par militāro naudu ir jāveido rezerve lai mēs varētu glābt ievainotos un cietušos gan katastrofas, gan iespējama militāra konflikta apstākļos. Attiecībā uz šo rezervi jāveido arī glābšanas autotransporta rezerve. Ukrainas (Doņeckas) kara pieredze liecina, ka sanitārais helikopters ir iekārojamākais mērķis (Ukrainas militārajā konfliktā tika notriektas arī sanitārās lidmašīnas). Pacientus un ievainotos militāra konflikta gadījumā nāksies vest ar autotransportu, vislabāk, ja iepriekšminēto slimnīcu rezervēs būtu noliktas dažas mašīnas ar iespējām transportēt vienlaikus 4– 6 cietušos.
8. Kopā ar Izglītības ministriju jāveicina bērnu un jauniešu veselības pratība
Bērnu un jauniešu zināšanas par veselību un jautājums– vai nākošās māmiņas un tēti spēs audzināt veselīgu jauno paaudzi, ir galvenais veselīgas valsts jautājums. Vienīgā vieta, kur iespējams bērniem apmācīt anatomiju, fizioloģiju, higiēnu, pirmo palīdzību, izpratni par seksuālo veselību, kaitīgo ieradumu atmešanas nepieciešamību, fizisko aktivitāšu nepieciešamību, ir skola.
Veselības ministrijai vienkārši ir jāizdara spiediens uz Izglītības ministriju lai atjaunotu Veselības mācību, vairāk mācītu veselības jautājumus integrētos priekšmetos, kā arī nodrošinātu trīs sporta stundas nedēļā katrai klasei un iespējas katram bērnam katru dienu vismaz vienu stundu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm sporta skolā, tautas sporta sacensībās vai pulciņos.
Skolu māsas līdz ar finansējumu jānodod ģimenes ārsta dienestā. Skolas māsas funkcijas ir neskaidras, neatliekamās palīdzības sniegšanas iespējas nekādas, lielākoties viņas nogaršo pusdienas un atbrīvo meitenes no sporta nodarbībām.
Ļoti būtiski ir sabiedrības veselībā apmācīt skolotājus, skolu medicīnas māsas, sociālos darbiniekus– par bērnu veselību, bērnu drošību (t.sk., drošību uz ūdens, ceļu satiksmes drošību, drošību sporta nodarbībās), par iespējām atturēt bērnus no kaitīgiem ieradumiem un atkarībām, par seksuālo izglītību, par pirmo palīdzību nelaimes gadījumā, par bērna uzturu, par mācību un sporta telpu higiēnu, gaisa kvalitāti, bērnu mēbeļu ergonomiku u.c.
Savukārt sporta skolotājus, trenerus, sporta dzīves organizatorus jāapmāca par cilvēku fizisko aktivitāšu fizioloģiju, sporta medicīnas un sporta veselības pamatiem, par mācību un sporta telpu higiēnu, gaisa kvalitāti, par bērnu un amatiersportistu veselību, drošību, par pirmo palīdzību nelaimes gadījumā.
9. Jāpārtrauc vai vismaz jāsamazina bezjēdzīgās arodprofilaktiskās pārbaudes, jāpalielina uzsvars uz skrīninga izmeklēšanām, jāapmāca iedzīvotāji veselības zināšanās
Visdažādākās profilaktiskās apskates, piemēram autovadītājiem vai pavāriem, sanitārās grāmatiņas un citas aktivitātes lielākoties ir formālas, birokrātiskas, finansiāli nogurdinošas tiem, kas spiesti šīs apskates veikt, pie kam pacientam atstāj sajūtu, ka viņš visu profilaksi jau ir veicis un nekādas papildus pārbaudes (t.sk., skrīningizmeklēšanas) viņam vairs nav nepieciešamas. Nepamatotas ir no PSRS laikiem saglabātās ilūzijas par sanitārajām grāmatiņām, obligātajām fluorogrāfijām vai rentgenogrāfijām plaušām, asins ainas kontrolei un formālām vizītēm pie speciālistiem. Tāpat minimāli rezultāti ir mēģinājumiem visus iedzīvotājus (kaut vai autovadītājus) apmācīt neatliekamajā palīdzībā.
Toties būtiskākais ir apmācīt viedokļa līderus, kas spēj šīs zināšanas nodot tālāk. Vislielākā atdeve ir policistu, ugunsdzēsēju, zemessargu, jaunsargu, robežsargu un citu militarizētu personu apmācībai par drošību, par pirmo palīdzību nelaimes gadījumā, par rīcību katastrofas vai terora aktu gadījumā, par rīcību pūļa panikas gadījumā u.c.
Tāpat par cilvēku garīgo un fizisko veselību, par drošību, par rīcību katastrofas vai terora aktu gadījumā, par rīcību pūļa panikas gadījumā būtu jāapmāca pašvaldību darbiniekus. Papildus uzmanība būtu jāpievērš jauno ģimeņu apmācībai. Jaunās ģimenes, īpaši tās, kas gaida pieaugumu, jāapmāca par bērna fizioloģiju, augšanu, drošību, higiēnu, barošanu, pirmo palīdzību nelaimes gadījumos.
10. Jāizvērtē– vai ir jāceļ un par kādām naudiņām jāceļ jaunais Stradiņa slimnīcas korpuss
Jaunajam ministram nāksies saskarties ar celtniecību, proti, par kādu summu celt vai necelt jauno Stradiņa Universitātes klīniskās slimnīcas otro korpusu (pēdējo mēnešu laikā vairākkārt parādījušies pieprasījumi pēc papildus naudas šai celtniecībai). Ar pirmo korpusu mums pieredze ir pretrunīga– skaista arhitektūra, interesants risinājums.
Tai pašā laikā nepārdomāti liels foajē (lielākais foajē Latvijā, vēl lielāks par Nacionālo bibliotēku), kurā no griestiem pil ūdens, kas ir dārgi apkurināms ziemā un dzesējams vasarā. Nepārdomāti gaiteņi, neērtas telpas, kurās grūti norobežot pacientus. Celtniecības laikā bija aizdomas par celtniecības brāķi un šīs bažas nav noņemtas līdz šim brīdim, laiku pa laikam atskan norādes par ēkas nedrošību.
Bet pats galvenais– nesaprotamu iemeslu dēļ tika uzcelts ambulatorais korpuss, nevis tas, kurā būtu operāciju bloks, intensīvā terapija un reanimācija, sirds kateterizācijas laboratorijas, uzņemšanas nodaļa, dzemdniecības nodaļa grūtniecēm ar smagu ekstrauterīnu pataloģiju. Arī šobrīd nav īsti skaidrs, kas tiek plānots būvēt, pie kam visu laiku mainās summa, par kuru būvēt paredzēts.
Pieņemsim, ka Stradiņa slimnīcas 2. kārtas būvniecībai būs nepieciešami 200 miljoni eiro. Par šādu summu varētu uzbūvēt daudzprofilu slimnīcu vai nu iespējami tuvu Jūrmalas šosejas krustojumam ar Rīgas apvedceļu vai Jelgavas šosejas krustojumam ar Rīgas apvedceļu. Jaunā vietā šāda slimnīca izmaksātu daudzkārt lētāk, un no loģistikas viedokļa būtu izcils risinājums.
Kas vaina pašreizējai Stradiņa slimnīcas lokalizācijai? Tūlīt sāksies “Rail Baltica” celtniecība, kas ilgs vairākus gadus.
Paredzams, ka nekādu iespēju nokļūt no Kārļa Ulmaņa gatves Stradiņa slimnīcā nebūs. Nekādas.
Un vēl– neviens pat nav plānojis kaut nelielus pārvadus Liepājas vai Ventspils ielā pāri vecajam un topošajam ātrgaitas dzelzceļam, taču tad tie būs strikti nožogoti. Tātad– lai nokļūtu Stradiņa slimnīcā NMPD brigādēm būs jāveic šķēršļoti braucieni pa mazajām Pārdaugavas ieliņām. Bet jauno slimnīcu taču mēs būvējam visai Latvijai, proti– maksimāli ātrai slimnieku nogādāšanai no Zemgales un Kurzemes.
Jaunās Stradiņa slimnīcas korpusa celtniecība pilnībā izslēdz jebkuras investīcijas citās Latvijas klīnikās. Neatkarīgi no tā, kurš kļūs par veselības ministru, viņš sadursies ar lielo pašvaldību pārsteigumu vai vismaz izbrīnu šajā jomā.
Tai pašā laikā es vēlos norādīt, ka Stradiņa KUS vecās dzeltenās sešstāvu ēkas tālāka ekspluatācija nekādā gadījumā nevar turpināties bezgalīgi– galvenokārt intrahospitālās infekcijas dēļ.
Secinājumi: topošo Veselības ministru sagaida ļoti interesanti izaicinājumi, kas ir daudz vairāk par tiem dažiem uzstādījumiem, ko dzirdējām ministru diskusijās– vairāk naudas, lētākas zāles, labāka pieejamība, slimnīcu skaita reforma, kvalitātes kontrole. Man ir vēl nākošie desmit steidzami veicamie darbi sarakstīti, bet tos atstāšu citai reizei– jau tāpat šis pirmais desmits ar neatliekamiem uzdevumiem ir gana darbietilpīgs.
