Pēteris Apinis: “Jo zemāka sociālā pozīcija un zemāka izglītība, jo lielāks smēķēšanas un resnuma risks”
72
Raksts lielā mērā ir veltīts Izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, kura ir ārste, zinātniece un veselības jomas speciāliste. Tas, ko es šeit aprakstīšu, īsumā skan tā –
jebkurā pasaules valstī cilvēki ar augstāko izglītību dzīvo 10–12 gadus ilgāk nekā cilvēki ar vidējo un zemāko izglītību.
Bet – kas būtiski – cilvēkiem ar labu izglītību vēzis iet secen vai šie cilvēki ar vēzi saslimst ievērojami vēlāk (piemēram, vecumā 90+). Pasaules Veselības organizācija ziņo, ka plaušu vēža mirstības risks cilvēkiem ar zemāku izglītības dažādās pasaules valstīs ir 1,7–2,6 reizes augstāks nekā cilvēkiem ar augstāko izglītību.
Vienkāršošu šos skaitļus – ja esi pabeidzis augstskolu, iespējas saslimt ar vēzi ir divas reizes zemāks nekā tavam klasesbiedram, kurš nepabeidza vidusskolu un aizgāja haltūrēt. Tiesa, tas nenozīmē brīvbiļeti no vēža – tas nozīmē iespēju saslimt ievērojami vēlāk, diagnosticēt vēzi ātrāk, neielaist slimību un no tās izārstēties.
ESAO pētījumi saka – par 9 procentpunktiem augstāka vēža izdzīvošanas iespējamība ir starp vismazāk atstumto ļaužu grupu salīdzinājumā ar visvairāk atstumto grupu (nabagi ar sliktu izglītību). Eiropā bezpajumtnieki ļoti ātri saslimst ar vēzi, bet ļoti vēlu to diagnosticē – ielaistās stadijās.
Tātad – Izglītības ministrija patiesībā ir Veselības ministrija, jo vidēji par 10 gadiem attālina pirmo vēzi.
Līdz šim pasaules pētījumi teica – neinfekcijas slimībām (kam mēs pieskaitām vēzi) ļoti bieži atrodama sociālās nevienlīdzības determinance – jo zemāka cilvēka sociālā pozīcija, jo lielāks risks saslimt ar sirds asinsvadu, onkoloģiskām, psihiskām uc. neinfekcijas slimībām.
Veselības jomas organizatori un sabiedrības veselības speciālisti sanāksmēs un lekcijās parasti apspriež, ka vēža mirstības nevienlīdzība varētu būt saistīta ar nevienlīdzību piekļuvē augstas kvalitātes ārstēšanai – izglītotais un bagātais vieglāk un ātrāk tiek pie labas vizuālās un laboratorijas diagnostikas un dārgas ārstēšanas.
Pēdējos gados publicēti vairāki pētījumi par izglītības un vēža incidences saistību. Daži pētījumi ir parādījuši, ka augstāka izglītības līmeņa cilvēkiem ir zemāks vēža incidences risks un labāki iznākumi arī pēc diagnozes noteikšanas salīdzinājumā ar zemāka izglītības līmeņa cilvēkiem.
Tiek uzskatīts, ka šo saistību nosaka:
i) zināšanas par veselību un veselīgu dzīvesveidu – cilvēkiem ar augstāku izglītības līmeni parasti ir lielāka izpratne par veselību un plašākas zināšanas par dzīvesveida veselības aspektiem. Izglītoti cilvēki ir labāk informētāki par vēža riska faktoriem, piemēram, par smēķēšanu, alkohola patēriņu, uztura paradumiem un fizisko aktivitāti, tādēļ parasti pieņem informētus lēmumus par savu veselību;
ii) labāka pieeja veselības aprūpei un skrīningam – labāk izglītoti cilvēki ir vairāk motivēti un spējīgi izmantot veselības aprūpes pakalpojumus, bet kas būtiski – gatavāki piedalīties skrīningā. Viņiem gandrīz jabkurā pasaules valstī ir vieglāka piekļuve veselības aprūpei un diagnostikas testiem, kas ļauj agrīnā stadijā atklāt slimības, tai skaitā – vēzi;
iii) labāka veselības prasme un izvērtēšanas spēja – cilvēki ar labāku izglītību parasti ir ar lielāku veselības pratību un spējām izvērtēt gan apdraudējumus, gan simptomus. Savukārt zināšanas un sapratne par iespējamo ārstēšanu uzlabo slimības iznākumu;
iv) ekonomiskās iespējas – augstāka izglītības līmeņa cilvēkiem bieži ir labākas ekonomiskās iespējas, kas ļauj veselīgāk ēst, apmeklēt sporta klubus un tikt pie citiem resursiem, kas veicina labu veselību.
v) smadzeņu intensīva noslogošana uzlabo vispārējo veselības stāvokli, imunoloģiskās aizsargspējas – arvien vairāk pasaules literatūrā atrodami pieņēmumi un pierādījumi, ka zināšanu apguve, intensīva smadzeņu darbība un kognitīvās spējas ietekmē organisma imunoloģisko sistēmu, limfocītu aktivitāti, tādēļ ilgi novērš vēža attīstību. Kas visu mūžu mācās, lasa un pēta – dzīvo ilgāku un pilnvērtīgāku mūžu.
“Cancer Research” dati saka, ka pasaules mērogā 30–50% vēža gadījumu varētu būt novēršami, un nav ne mazākā pamata domāt, ka Latvijas skaitļi arī neatrodas šajā diapazonā. Kādi būtu novēršanas ceļi, svarīguma secībā?
i) pirmais vēža novēršanas ceļš ir dzīve bez tabakas dūmiem;
ii) otrais vēža novēršanas ceļš ir visu dzīvi saglabāt veselīgu ķermeņa svaru un būt fiziski aktīvam;
iii) trešais – vairāk proporcionāli ēst augļus un dārzeņus, iespēju robežās – šķiedrvielas, bet mazāk ēst pusfabrikātus un sarkano gaļu;
iv) ceturtais ir ierobežot alkohola patēriņu;
v) piektais ir izvairīties no pārmērīgiem saules stariem jeb – patērēt sauli saprātīgi.
Vēzi lāga nevar novērst, vienkārši mudinot cilvēkus uzlabot savu uzvedību, to lielā mērā incidenci nosaka sociālās determinances.
Eiropā smēķēšana un aptaukošanās seko sociālajam gradientam – jo zemāka sociālā pozīcija un zemāka izglītība, jo lielāks smēķēšanas un resnuma risks.
Pētījumi visai skaidri rāda arī uztura paradumu saistību ar izglītību – jo zemāka sociālā pozīcija un sliktāka izglītība, jo mazāks augļu un dārzeņu patēriņš, jo lielāks transtaukskābju, balto miltu un sarkanās gaļas produktu patēriņš.
Par alkohola lietošanu Baltijas valstīs nevaru izteikties tik droši – daži pētījumi mums liek domāt, ka alkohola patēriņš ir lielāks augstas sociālās pozīcijas cilvēkiem, bet alkohola nodarītais kaitējums allaž ir lielāks cilvēkiem ar zemāku izglītību un zemāku sociālo gradientu.
Katrā ziņā attiecībā uz tabakas smēķēšanu un alkohola lietošanu esmu ļoti skeptisks attiecibā uz epidemioloģiskajiem pētījumiem. Visi aptauju dati uzrāda ievērojami zemākus skaitļus par reālajiem – ar dažādām laboratoriskām metodēm mēs itin labi varam noteikt, ka reālais smēķētāju skaits ir lielāks par oficiālajiem skaitļiem (līdz pat 46% no visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākot no 15 gadiem, laiku pa laikam smēķē cigaretes vai elektroniskos smēķēšanas produktus), bet reālais alkohola patēriņš ir vismaz divkārt lielāks par dažādu aptauju respondentu sniegtajām atbildēm.
Definējot sociālās determinances, kas nosaka saslimstību ar vēzi, mans skolotājs un profesors, savulaik Pasaules ārstu savienības prezidents, Sers Maikls Marmots (Sir Michael Marmot) Pasaules Veselības organizācijas Sociālo veselības determinanču komisijā ir norādījis uz nevienlīdzību ikdienas dzīves apstākļos, rēķinot jaudā, naudā un resursos.
Lai mazinātu nevienlīdzību veselībā jebkurā valstī profesors Marmots un komisija ir aicinājuši visas valstis:
i) nodrošināt labāko dzīves sākumu katram bērnam;
ii) investēt izglītībā un mūžizglītībā;
iii) turēt rūpi par nodarbinātību un darba apstākļiem;
iv) nodrošināt pietiekamu ienākumu līmeni un pieejamību veselīgam dzīvesveidam (sportam un fiziskām aktivitātēm);
v) valstiski nodrošināt veselīgu un ilgtspējīgu vidi, kurā dzīvot un strādāt;
vi) pieņemt sociālo veselības determinanču pieeju valstiskai slimību profilaksei un novēršanai.
Darbība šajās sešās jomās prasa rīcību ne tikai no Veselības ministrijas, bet no visām valdības jomām. Potenciāls šādai rīcībai ir patiesi liels – vismaz par trešo daļu samazināt vēža un citu neinfekciozo slimību izplatību, kas rodas nevienlīdzības dēļ.
Kāds no Maikla Marmota pagājušajā gadu desmitā veiktajiem pētījumiem bija veltīts Baltijas un Ziemeļvalstu dzīvildzes un veselīgi nodzīvotu dzīves gadu salīdzinājumam.
Pētījumā tika salīdzināta Zviedrija un Igaunija, bet secinājumus mēs itin labi varam interpretēt vai attiecināt uz sevi. Izrādījās, ka lielākā atšķirība dzīvildzē un veselīgos dzīves gados ir vīriešiem ar zemu vai vidējo izglītību, savukārt attiecībā uz vīriešiem un sievietēm ar augstāko izglītību dzīvildzes atšķirības Igaunijā un Zviedrijā bija minimālas.
Secinājums bija – Baltijas valstu valdības un veselības aprūpes līderi nemāk (un nevēlas) runāt ar zemāk izglītotiem cilvēkiem. Vislabāk to varējām redzēt Covid–19 krīzes laikā, kad Latvijas valdība (Kariņš, Pavļuts) agresīvi izturējās, ņirgājās un distancējās no cilvēkiem, kam bija nepietiekamas zināšanas par vakcināciju.
Notika pat sabiedrības šķelšana pēc pazīmes – vakcinējies vai antivakseris.
Atgriezīsimies pie vēža. Saskaņā ar Starptautiskās vēža izpētes aģentūras datiem 2022. gadā pasaulē tika atklāti 20 miljoni jaunu vēža gadījumu, kā arī statistikas melnā aile – tika reģistrēti 9,7 miljoni nāves gadījumu no vēža.
Pasaulē, kurā valda un cilvēkus apzog tabakas industrija, plaušu vēzis 2022. gadā bija visbiežāk sastopamais vēzis ar 2,5 miljoniem jaunu gadījumu, kas nozīmēja — 12,4% no kopējā skaita. Tam sekoja krūts vēzis – 2,3 miljoni gadījumu, 11,6% no kopējā skaita, resnās zarnas vēzis – 1,9 miljoni gadījumu, 9,6% no kopējā skaita, prostatas vēzis – 1,5 miljoni gadījumu, 7,3% no kopējā gadījumu skaita.
Patiesībā globālie dati rāda – cilvēki spēj arvien ilgāk izdzīvot, nesaslimstot ar vēzi (tas nenozīmē, ka atsevišķi vēža gadījumi ir un būs relatīvi jauniem cilvēkiem). Līdz ar iedzīvotāju globālo novecošanos un skaita pieaugumu, mums nav grūti prognozēt, ka globāli jaunu vēža diagnožu skaits gadu no gada pieaugs, arī mirstība no onkoloģiskām slimībām pieaugs, taču ar vēzi cilvēki saslims vēlāk. Prognoze saka – 2050. gadā pasaulē tiks diagnosticēti 35 miljoni jaunu vēža gadījumu.
Aiz šiem drūmajiem skaitļiem mēs varam saskatīt ne tikai atšķirības un nevienlīdzību starp valstīm, bet arī tādu pašu nevienlīdzību valstu iekšienē. Eiropas valstīs – Rumānijā, Francijā, Vācijā, Polijā vai Spānijā vēža mirstības rādītāji starp reģioniem atšķiras par vairāk nekā 30% (par Latvijas vēža mirstības rādītājiem mēs nevaram izteikties, jo Latvijā ar politisku gribu tika iznīcināts vēža reģistrs – valdība lēma: “nav reģistrs – nav problēmu”).
Tātad – dažādas iedzīvotāju grupas jebkurā valstī, Latviju ieskaitot, neatrodas vienādās pozīcijās vēža mirstībā atkarībā no vecuma un dzimuma. ESAO ziņojums detalizēti apraksta ar izglītību un atstumtību saistītās nevienlīdzības ietekmi onkoloģisku pacientu izdzīvošananā. Kā sākotnēji minēju 30–50 % vēža sloga Eiropā var piešķirt novēršamiem riska faktoriem, kas ir biežāk sastopami cilvēkiem ar zemākiem sociālekonomiskajiem līmeņiem un tiem, kuriem ir zemāks izglītības līmenis. Šie riska faktori ir iepriekšminētā smēķēšana, liekais svars un aptaukošanās, zems augļu un dārzeņu patēriņš, zema fiziskā aktivitāte; un šie riska faktori biežāk sastopami cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni (definēti kā cilvēki, kuri nav ieguvuši vidējo izglītību), salīdzinot ar cilvēkiem ar augstu izglītības līmeni (kuriem ir vismaz bakalaura grāds).
Ir izstrādāti dažādi pasākumi, lai samazinātu vēža asociētos riska faktorus, un daži ir skaidri redzami, piemēram, smēķēšanas prevalences mazināšanās Eiropā pagājušajā desmitgadē.
Otrais stūrakmens vēža rezultātu uzlabošanai ir vēža skrīnings. ESAO ziņojums apraksta, ka Eiropā iedzīvotāju izpratne par skrīninga programmām ir nepietiekama un ļoti atšķiras starp grupām. Tikai piecās Eiropas valstis ir par 50% augstāks dalības līmenis krūts, resnās zarnas un dzemdes kakla vēža skrīninga programmās.
Pārliecinoši vairāk skrīningu izmanto cilvēki ar augstāku izglītības līmeni. Skrīninga paziņojuma sapratni es nosaukšu par veselības lasītprasmi – ar šīs lasītprasmes neesamību vairāk saskaras cilvēki ar zemu izglītības līmeni.
Izglītībai ir izšķiroša loma vēža nevienlīdzību uzvarāšanā. Izglītība ir spēcīgs, bet aizmirsts veselības nosacījums. ESAO ziņojumā teikts, ka ir pietiekoši pierādījumi izglītības ietekmē uz onkoloģisko mirstību un dzīves ilguma pagarināšanu. Atsauce uz IHME-CHAIN sadarbības partneru pētījumu – katrs papildus izglītības gads samazina mirstību par 2%.
Secinājumi “vieglajā valodā”
Šo rindu autors saprot, ka vismaz daļa no viņa argumentiem ir gana sarežģīti, lai tos viegli saprastu cilvēks bez augstākās izglītības. Mēģināšu secinājumus veikt “vieglajā valodā”.
Vēzis ir slimība, kura laikā šūnas ķermenī sāk nekontrolēti dalīties un izplatīties. Ir daži soļi, ko katrs var veikt, lai mazinātu vēža risku un aizsargātu savu veselību. Šie soļi saucas profilakse.
Mani ieteikumi katram, lai iespējami attālinātu sastapšanos ar onkoloģisku slimību:
i) nesmēķē tabaku un izvairies no smēķēšanas! Tabakas smēķēšana ir viens no lielākajiem vēža riska faktoriem. Ja tu vēlies pasargāt sevi no vēža, izvairies no smēķēšanas un arī no uzturēšanās citu smēķētāju dūmos. Portālos lasāmie pastāsti, ka elektroniskās cigaretes ir veselīgākas, ir tikai un vienīgi tirgotāju mārketinga triks;
ii) esi aktīvs un veselīgi ēd! Fiziskā aktivitāte un veselīga ēdmaņas izvēle samazina vēža risku. Jāsporto vismaz 30 minūtes dienā katru dienu (līdz sviedriem, līdz nogurumam, atbilstoši savai fiziskai sagatavotībai jāsacenšas dažādos sporta veidos ar sava vecuma un savas meistarības līmeņa ļaudīm). Atceries – rokas bicepsa muskulī nekad vēzis nerodas. Vēzis rodas nekustīgās ķermeņa daļās – visvairāk iegurnī (resnās zarnas, dzemdes, olnīcu, prostatas vēzis), jo sēdot tur ir venozās atteces un limfas stāze. Tavs uuzdevums ir sportojot kustināt ne tikai rokas un kājas, bet arī vēdera, muuguras, iegurņa, sānu muskuļus. Sportošanu sāc fizioterapeita vai fiziskās sagatavotības trenera uzraudzībā. Ēd vairāk augļus, dārzeņus, mazāk gaļu, transtaukus, cukurus. Atceries, ka liekais svars ir vēža vārti;
iii) ierobežo alkohola patēriņu! Pārmēra alkohola lietošana palielina vēža risku (aizkuņģa dziedzera, resnās zarnas, aknu, kuņģa uc. vēža risku). Jādzer mēreni, bet labāk ir pilnībā izvairīties un atturēties no alkohola;
iv) sargā sevi no saules! Pārāk daudz saules var palielināt ādas vēža risku. Vasarā un atvaļinājumā dienvidu valstīs lieto saules aizsargkrēmu, valkā cepuri;
v) apmeklē ārstu regulāri! Mīli savu ģimenes ārstu! Veselības pārbaudes un skrīninga testi var palīdzēt agrīnā stadijā atklāt vēzi. Neaizmirsti piedalīties skrīningos saskaņā ar savu vecuma un riska grupu.
Neraugoties uz to, ka ne vienmēr vēzi var novērst, veicot šos vienkāršos soļus, tu vari ievērojami samazināt savu vēža risku un saudzēt savu veselību. Vairums cilvēku var dzīvot veselīgu un laimīgu dzīvi, sekojot šiem dažiem vienkārši izpildāmajiem padomiem.
