Pēteris Apinis: Jānim Domburam* un viņa līdzjutējām par neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu
0
Jāņa Dombura raidījumus skatos ar cieņu un interesi. Viņa skatījums vēļ joprojām ir gana ass, uzdotie jautājumi trāpīgi, sarunas temats izzināts. Vārdu sakot – skatoties viņa raidījumus var gūt labu izziņas materiālu un pietiekami daudzpusīgu skatījumu, bet es laiku pa laikam no viņa mācos – kā vadīt raidījumu.
Laiku pa laikam Jānis pievēršas medicīnai. Šajā jomā viņa zināšanas atpaliek no viņa zināšanām ekonomikā un politikā, tādēļ raidījuma vadītājs mēdz iespaidoties no atsevišķu konsultantu viedokļiem, bet šie viedokļiem mēdz būt kāda cita motivācija. Noskatījos raidījumu par Neatliekamās palīdzības dienestu. Raidījuma motivācija bija sēt šaubas Neatliekamās palīdzības dienesta darbā un vērtējumā. Nu nevar taču būt, ka Latvijā ir dienests, kurā viss ir labi, diskusijā pierādīsim, ka arī tur ir slikti.
Medicīnā ir daži dienesti un jomas, kuru kompetenci apšaubīt publiski nozīmē sēt neuzticību. Man nekad neienāktu prātā apšaubīt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības (uznemšanas) nodaļas darbu vienkārši tāpēc, ka es varu netīšām iespaidot kādu māti nevest savu bērnu kritiskā situācijā uz šo slimnīcu. Nediskutēsim par onkoloģiju (pat, ja mēs zinām, ka ne vienmēr ārstēšanas rezultāts ir ilga un kvalitatīva dzīve), ja mūsu mērķis ir iespējami ātri uzsākt ārstēšanu. Tieši tāpat ir ar NMPD – nedod, Dievs, kāds pēc raidījuma izlems, ka šo dienestu saukt nav jēgas, jo Mazsalacā vai Viļānos turpmāk naktī brigādes punkts neatradīsies.
Esmu visai kritisks pret notiekošo veselības aprūpē, bet NMPD kā atzīmi es liktu 9 desmit baļļu sistēmā. Esmu pabijis Ziemeļvalstu, Vācijas un vēl citu valstu neatliekamās palīdzības dienestos, un Latvijai par palīdzības sniegšanu nudien nav ko kaunēties. NMPD ir līderis veselības nozarē pacientu vērtējumā, 80% darbinieku ir apmierināti ar darba organizāciju dienestā, bet 88% lepojas ar darbu dienestā. NMPD ir atzīts par labāko dienestu valsts pārvaldē (nu labi – publiski Siliņas valdība pauda, ka NMPD esot TOP piecniekā), dienestam ir drošākais autoparks. Latvijā NMPD brigādi vienmēr vada sertificēts ārsts ar labu izglītību (parasti 6 gadi studijas + 4 gadi rezidentūras) vai sertificēts ārsta palīgs ar četru gadu izglītību un specializāciju. Daudzās Eiropas un pasaules valstīs brigādes sastāv no diviem paramediķiem, kuri mācījušies nepilnu gadu, pie kam viens no viņiem izpilda šofera funkcijas.
NMPD nenozīmē punktus, kurā sēž un izsaukumu gaida ārsta palīga brigāde. Brigādes darbs ir mašīnā un brigādes noklāj Latviju, NMPD dispetčeri kartē redz, kur katra brigāde atrodas un ko dara, kā arī itin labi zina, kad atbrīvosies no iepriekšējā izsaukuma (līdzībās – katrs taču ir internetā palūkojies – kurp un kā pāri Eiropai lido lidmašīnas). Uz jebkuru izsaukumu dodas tuvākā brigāde. Tā ir lielā atšķirība no laika līdz 2009. gadam, kad ātrās palīdzības mašīnas un feldšeri bija piesaistīti rajonu slimnīcām, nekad nebrauca pāri rajona robežai, pat, ja izsaukums atradās kaimiņu rajonā pie pašas robežas, bet kaimiņu rajona brigādes bija aizņemtas citos izsaukumos. Tolaik ātrās palīdzības vēl tika izmantootas kā sanitārais transports. Rajonu pašvaldnieki uzskata, ka viņiem vajag šos NMPD punktus, kur ārsta palīgs no izsaukumiem brīvajā laikā sniegtu šādu tādu palīdzību vai konsultācijas, apsietu kādu brūci, noņemtu šuuves, iedotu kādu pašvaldības sagādātu pretsāpju tableti bet dažkārt kādu pacientu no slimnīcas aizvestu mājās. Mani pārsteidza izcila pašvaldnieka Jāņa Baika viedoklis Domburšovā – "mani neinteresē jūsu valsts pārklājums, jūsu aprēķini un jūsu finansējums – atdodiet man manu rotaļlietu – nakts brigādi Mazsalacā".
Domburšovā izkristalizējās vienkārša patiesība – NMPD tika atņemti 1.6 miljoni no nākamā gada budžeta.
Šo stāstu biju aprakstījis jau 14. oktobrī, kad Finanšu ministrs salīkušu muguriņu budžeta 2025. gada portfelīti nesa uz Ministru kabinetu (https://www.la.lv/peteris-apinis-valdiba-sodien-apstiprina-budzetu-rit-nes-uz-saeimu-kas-atrodams-veselibas-budzeta-macina). Jau todien norādīju, ka veselības budžeta vājā vieta ir NMPD un nacionālo rezervju finansējums, ka 1.6 miljoni ir nepilni 0.1% no veselības budžeta un varēja jau šo relatīvi mazo summu atrast. Un vēl – šai kļūdai veselības budžetā ir vārds un uzvārds – valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos Boriss Kņigins.
Tiesa, Domburšovs ir skaists ar to, ka tiek atrasti īpaši dalībnieki, un šoreiz īpaša bija Saeimas deputāte Ilze Stobova, kura pārliecināja, ka deputāts var neko nelasīt, neko nezināt, neko nesaprast, bet allaž – skaļi, agresīvi, tukši un pārliecinoši runāt. Un tomēr es nebūtu rakstījis šīs rindas, ja raidījuma beigās savu hipotēzi nebūtu izteicis pats Jānis Domburs – vidēji katru dienu izsaukumos NMPD brigādes ierodas pie 2.2 pacientiem, kas brigādei klātesot nomirst. Jānis Domburs norādīja – ja brigādes ierastos ātrāk – šie pacienti nebūtu nomiruši.
Te nu man jāpastāsta par NMPD reaģētspējas prasībām un izpildi. 555. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka pēc izsaukuma nodošanas 75% gadījumu brigādei jāierodas pie pacienta valstspilsētā līdz 12 minūtēm, novadu pilsētā – līdz 15 minūtēm, bet lauku teritorijā – līdz 25 minūtēm. Realitātē valstspilsētās NMPD brigāde vidēji ierodas 10.8 minūtēs, novadu pilsētās – 11.1 minūtēs, bet lauku teritorijās –18.2 minūtēs. Tas ir krietni ātrāk nekā mūsu kaimiņvalstīs un pat Skandināvijā. Jā, Helsinkos un Somijas lielākajās pilsētās brigāde ierodas par divām minūtēm ātrāk nekā pie mums, bet Somijas ziemeļu daļā, kur maza apdzīvojamība – ievērojami vēlāk. NMPD šobrīd tiešām čakli strādā, lai izvietotu NMPD brigādes tur, kur lielāks iedzīvotāju blīvums (aktuāli ir izvietot brigādi Mārupē), lielāka nelaimes gadījuma iespējamība (aktuāli, Liepājas šoseja un Tallinas šoseja).
Diemžēl tas nozīmē samazināt brigāžu skaitu tur, kur iedzīvotāju blīvums mazāks. Kritēriji brigāžu darba organizāciju izmaiņām ir iedzīvotāju skaits un blīvums uz brigādi, tuvākās brigādes attālums, izsaukumu skaits uz brigādi dienas un nakts stundās, kā arī – mazāk par vienu izsaukumu uz brigādi naktī. Tad nu iedzīvotāju skaits uz vienu brigādi Latgalē ir 6109 dienā un 8073 naktī, Vidzemē 7198 dienā un 8824 naktī, Kurzemē 8480 dienā un 10793 naktī, Zemgalē 9612 dienā un 13217 naktī. Vismazāk brigāžu, rēķinot pret iedzīvotāju skaitu ir Rīgā un Pierīgā, attiecīgi Rīgā 12878 un 16813, Pierīgā 16431 un 20912. Tātad Latvijā vidēji ir brigāde uz 9000 – 10000 iedzīvotājiem (vislabākajā situācijā ir Latgale), Somijā – viena brigāde uz 12000, Igaunijā un Lietuvā – viena brigāde uz 13000 – 15000, Polijā viena brigāde uz 26000 iedzīvotāju. Pelnus kaisīt sev uz galvas nav jēgas – atkārtošos – NMPD darba organizāciju varu vērtēt ar 9 desmit baļļu sistēmā.
Bet atgriezīsimies pie 2.2 nāvēm uz aptuveni 1000 izsaukumiem, ko dienā veic NMPD brigādes. 2023. gadā Latvijā mira 28 031 iedzīvotājs, tātad – vidēji 77 katru dienu, un vairums no viņiem nomirst medicīnas darbinieka klātbūtnē – slimnīcā, sociālās palīdzības iestādē vai mājās. Man bija pārsteigums, ka NMPD brigāde vidēji ir klātesama tikai 2.2 nāvju gadījumos, bet šeit netiek uzskaitīti tie gadījumi, kad pacients jau ir miris pirms NMPD ierašanās.
Lai cik tas neliktos nesaprotami raidījuma vadītājam, pasaule ir iekārtota tā, ka cilvēki piedzimst un nomirst, un nav tādas iespējas kādu vai visus atdzīvināt vienmēr. Nealiekamās palīdzības brigādes ierašanās nenozīmē, ka pacients tūlīt tiks atdzīvināts. Pasaules medicīnas filosofija arvien vairāk pievēršas dzīvības un nāves tēmai, piemēram, neparedzētai sirdsdarbības apstāšanās situācijai. Šajā brīdī pirmo palīdzību kā kardiopulmonālo reanimāciju sniedz gan profesionāļi, gan amatieri, kas to apguvuši, piemēram, šoferu kursos. Esmu veicis šādu kardiopulmonālu reanimāciju daudzkārt, bet tikai reanimācijas nodaļā man tas izdevies sekmīgi. Man ir draugs Roberts Fūrmanis, kam pats Dievs devis spējas atdzīvināt, un viņa rezultāti ir neticami labi. Un tomēr – izlemjot jautājumu – sākt vai nesākt atdzīvināšanu, ārstam jāorientējas uz rezultātu, lai pacientu varētu pēc ārstēšanas izrakstīt no slimnīcas ar pieņemamu dzīves kvalitāti.
Reanimācijas pasākumi ir nesekmīgi 70–98% gadījumu, un reanimējamajam iestājas nāve. Savukārt veiksmīga atdzīvināšana pēc sirds apstāšanās nodrošina salīdzinoši labu dzīves kvalitāti lielākajai daļai no izdzīvojušajiem, taču – parasti ne uz ilgu laiku. Stacionāra vai medicīnas iestādes apstākļos sirdsdarbību atjaunot profesionālim ir lielas iespējas gandrīz jebkurā gadījumā, pat slimniekam ar ļoti smagu, ar ilgstošu dzīvi nesavienojamu patoloģiju, taču tas nenozīmē, ka pacients nenomirs tuvākajās dienās.
Reanimācijas gadījums visvairāk pretnostata 21. gadsimta dilemmu – viena cilvēka dzīves pagarināšana vai sabiedrības veselība, kas pagarina veselas tautas vai visas zemeslodes iedzīvotāju dzīves ilgumu.
Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu savas dzīves pagarināšanai, kas kā likums ir solidāri iemaksāta (Latvijas gadījumā – budžeta, citās valstīs – apdrošināšanas) nauda. Šajā vietā ir interesants paradokss – liela daļa reanimatologu un anesteziologu ir norādījuši, ka viņi nevēlas, lai viņiem veic reanimācijas pasākumus (arī šo rindu autors). Šī nav īstā vieta, kur ielaisties diskusijās par to, kad pacientam ir tiesības atteikties no tālākas ārstēšanas, kad pacientam ir tiesības uz cieņpilnu nāvi. Iespējams, tas ir cita Domburšova temats, bet mēģinājums apgalvot, ka viens no tiem 2.2 mirušajiem būtu dzīvs, ja NMPD brigāde atrastos blakus, tādēļ būtu mērķtiecīgi izvietot divkārt vairāk brigāžu, ir apšaubāms. Īpaši jau tādēļ, ka tādā gadījumā vajadzētu divreiz vairāk naudas (pieņemsim – kādus 100 miljonus klāt), bet deputāti un Veselības ministrija nevar atrast 1.6 miljonus lai nodrošinātu NMPD darbu līdzšinējā apjomā.
*autors uzskata, ka katrs sevi cienošs lasītājs zina, kas tas tāds – Jānis Domburs.
