Pēteris Apinis: Ilgstoša izolācija un vientulība maina imūnsistēmu – izraisa iekaisumu, padarot cilvēku uzņēmīgāku pret slimībām 52
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
19. jūnija raidījums “Dr.Apinis” TV24 bija veltīts sociālajai izolētībai, vientulībai un sirds slimībām. Vienkāršoti – sociālā izolētība audzē asinsspiedienu, cukura un holesterīna līmeni asinīs, ievērojami paaugstina insulta un infarkta risku. Bet ne tikai – sociālā izolētība, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem nozīme depresiju, ātrāku demenci un patiesībā – ātrāku nāvi. Raidījumā piedalījās profesors, kardiologs Kārlis Trušinskis, psihoterapeite Agija Tomme un farmaceite, Jaunās Torņakalna aptiekas vadītāja Gunita Petrovica. Pašu raidījumu es iesaku noskatīties “xtv.lv” vai vienkārši atkārtojumā – trešdien, 21. jūnijā plkst. 21.00 TV24.
Lielā mērā par iemeslu diskusijai kļuva “Mēness aptiekas” un pētījumu aģentūras “Norstat” Sirds mēneša ietvaros veiktā aptauja, kura uzrādīja baisu tendenci – pusei Latvijas iedzīvotāju sociālās aktivitātes aizvadītajos piecos gados ir samazinājušās, 39% saglabājušās nemainīgas, bet tikai 11% tās ir pieaugušas. Par sociālām aktivitātēm tika skaidroti teātru, koncertu, pasākumu apmeklējumi, tikšanās ar radiem, draugiem utt.
Visvairāk sociālās aktivitātes samazinājušās iedzīvotājiem vecuma grupā no 30–39 gadiem – par 56%, kā arī gados vecākiem iedzīvotājiem vecuma grupā no 60–74 gadiem – par 51%.
Rīgā dzīvojošie respondenti bija aktīvākie, rīdzinieku sociālās aktivitātes aizvadītajos piecos gados nebija tik būtiski mazinājušās kā lauku ļaudīm. Patiesībā pētījums viennozīmīgi parādīja Covid–19 mājsēdes „sociālo pēdu” – sociālo aktivitāšu dramatiska samazināšanās 2020.–2021. gadā vecāka gadagājuma cilvēkiem atstājušas paliekošas sekas – komunikācija un biedrošanās lielā mērā ir zudusi neatgriezeniski.
Šis pētījums lielā mērā apstiprina arī citas tendences, ko radīja Covid–19 mājsēde – mazkustību, plašāku smēķēšanas, alkohola un narkotisko vielu lietošanas incidenci.
Visas šīs tendences var salīdzināt ar Zviedrijas datiem, un izrādās, ka Zviedrija ar savu demokrātisko un racionālo pieeju pandēmijai, pastiprinātām rūpēm par hroniski slimiem un veciem pacientiem, minimāliem dara un komunikāciju ierobežojumiem, ne tikai pasargājusi dzīvības pašā pandēmijas laikā, bet arī ilgtermiņā rūpējusies par savu iedzīvotāju veselību. Būtiskais – Zviedrijā ne tikai nebija sportošanas un fizisko aktivitāšu ierobežojumu pandēmijas laikā, bet bērnu un amatieru sporta nodarbības tika veicinātas.
Sociālā izolācija, Covid–19 pēda un slimības
Neadaudz pierādījumos balstītos rakstos aizgūtas teorijas. Sociālā izolācija ievērojami palielina priekšlaicīgas nāves risku no daudziem cēloņiem, un atpaliek tikai no smēķēšanas, aptaukošanās un nepietiekamas fiziskās aktivitātes radītajiem riskiem. Toties sociālā izolācija ir saistīta ar aptuveni par 50 % lielāku demences risku. Dažādi globāli pētījumi pierāda, ka patiesi vientuļiem cilvēkiem statistiski ticami ir augstāks asinsspiediens, holesterīna skaitļi un virkne citu nelāgu bioķīmisku rādītāju.
Ilgstoša izolācija un vientulība maina imūnsistēmu un izraisa iekaisumu, padarot pacientu uzņēmīgāku pret slimībām un infekcijām. Tulkojumā – Pavļuta aicinājums pandēmijas divos gados neapmeklēt vecmāmiņu – šo vecmāmiņu ievērojami pietuvināja kapsētai, jo viņas imūnsistēmai mazinājās spējas pretoties vīrusa infekcijai un citām slimībām.
Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka izolētība ātrāk izraisa aterosklerozi. Liela daļa globālās literatūras mēģina atbildēt par sociālās atstumtības ietekmi uz veselību, norādot, ka šī sociālā atstumtība sākotnēji rada psihosomātiskas problēmas – depresiju, trauksmi, tendenci uz atkarībām. Savukārt depresija un trauksme ir vārti uz sirds slimībām un pat uz vēzi.
Negribas likt vienlīdzības zīmi starp vientulību un sociālo atstumtību. Sociālo atstumtību nosaka attiecību trūkums ar citiem cilvēkiem, mazs vai nepietiekams sociālais atbalsts vai kontaktu trūkums. Sociālā atstumtība ir risks cilvēka veselībai un ilgtermiņa dzīves prognozei pat tad, ja cilvēki nejūtas vientuļi.
Vientulība ir sajūta, ka cilvēks ir vai jūtas viens pats vai nav saistīts ar citiem. Tā ir sajūta, ka cilvēkam nav nozīmīgu vai tuvu attiecību un nav piederības sajūtas. Tā atspoguļo atšķirību starp personas faktisko un vēlamo saiknes līmeni. Tas nozīmē, ka pat cilvēks, kuram ir daudz draugu, var justies vientuļš.
Vientulību un izolētību veido daudzi faktori, tostarp kultūra, demogrāfiskie rādītāji un vietas, kur cilvēki dzīvo, strādā, mācās un izklaidējas. Sociālās izolācijas un vientulības risku īpaši nosaka zemāki ienākumi, sliktāka izglītība, grūtības piekļūt nozīmīgiem resursiem, piemēram, dzīvošana lauku apvidos, ierobežots transports, valodas barjera, kā arī dažādi ar veselību saistīti traucējumi: hroniska slimība, ilgstoša invaliditāte, psihiski vai depresīvi traucējumi, atstumtība vai diskriminācija.
Lasītājiem piebildīšu, ka ļoti nozīmīgi sociālās izolācijas un vientulības cēloņi ir fakts, ka cilvēks nav precējies, nav partnerattiecībās, dzīvo viens, ja šis cilvēks ir vardarbības vai ļaunprātīgas izmantošanas upuris, bet šie cēloņi šobrīd Latvijā tiek analizēti biežāk un tiem tiek pievērsta uzmanība citās publikācijās. Un vēl –sociālo atstumtību rada nozīmīgas dzīves pārmaiņas, piemēram, šķiršanās, darba zaudēšana vai tuva cilvēka nāve.
Latvijā nav nopietnu pētījumu par to, cik valstij un pašvaldībām izmaksā sociālā izolācija un vientulība, taču globāli pētījumi rāda, ka sociāli izolētu, vecāka gadagājuma cilvēku medicīniskās aprūpes izmaksas ir daudz lielākas par sociāli integrētu un aktīvu cilvēku veselības aprūpes izmaksām.
Patiesībā Covid–19 pandēmija radīja arī daudz zināšanu par vientulību, sociālo izolētību (arī par valdību radītu sociālo haosu un noziedzīgās sporta nodarbību aizliegšanas sekām). Laikā, kad visā pasaulē bija Covid–19 pandēmija, kad bija nepieciešama solidaritāte, dažādi pamatoti un nepamatoti (dažādu valstu) valdību lēmumi saasināja vecāka gadagājuma iedzīvotāju stigmatizāciju un diskrimināciju. Globāli, protams, tas izpaudās atšķirīgi –
austrumu sabiedrību kolektīvistiskās kultūras “mēs” radīja vairāk labsajūtas un sociālas aizsardzības vecāka gadagājuma cilvēku garīgajai veselībai. Rietumu sabiedrību individuālistiskās kultūras “es” vecāka gadagājuma ļaudīm vairumā gadījumu radīja vai pastiprināja hroniskas slimības.
Covid–19 pandēmija vairāk vai mazāk ieslodzīja mājsēdē un satricināja cilvēku sugu visā pasaulē ar bailēm no vīrusa izplatīšanās. Pandēmija kā milzīga vara ietekmēja ikviena cilvēka dzīvesveidu, sociālo dzīvi, ģimenes attiecības, darbu un atpūtu. Pandēmija bija nelūgts viesis, kura uzturēšanos laiku savā valstī un dzīvoklī mēs nevarējām prognozēt.
Cilvēki ir aktīvas sociālās būtnes, kas uz Zemes dzīvo ilgu laiku, un viņiem ir grūti dzīvot izolēti. Cilvēces izdzīvošanai sociālie sakari ir vitāli svarīgs process visa cilvēka mūža garumā.
Cilvēki savu dzīves ceļu sāk ar personisku pieķeršanos mātei un noslēdz ar sociāliem sakariem. Cilvēks piedzimst bezpalīdzīgs, bez viedokļa, bez runas, un viņam ir nepieciešama gādīga persona, kas par viņu rūpējas. Pandēmija un tās informācijas kanāli (valdība un tai iztapīgie mēdiji) paģērēja veciem cilvēkiem palikt mājās, būt drošībā un ievērot atbilstošu distanci ar citiem cilvēkiem. Ierobežojumi vecākus ļaudis (īpaši tos, kass jau bija slimi) padarīja nelaimīgus un radīja vientulības sajūtu, tukšuma sajūtu.
Visā pasaulē tika novērotas vecāka gadagājuma cilvēku tādas uzvedības izpausmes kā bailes no nāves, spriedze un depresija. Sociālā distancēšanās, fiziskā distancēšanās, karantīna, mērķu slēgšana un izolācija pandēmijas laikā vecāka gadagājuma cilvēkiem atnesa ne tikai vientulību un mazkustīgu dzīvesveidu, bet arī nepieredzētas bailes un nedrošību.
Covid–19 epidemioloģija parādīja, ka mirstības rādītāji bija augsti gados vecāku cilvēku vidū, kuriem bija aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimības, elpošanas ceļu slimības, diabēts, hipertensija, hroniskas nieru slimības, obstruktīvas plaušu slimības, kā arī garīgās veselības problēmuas – kognitīvo spēju pasliktināšanās, stress, trauksme, traumas, depresija u.c.
Emocijas, sociālā izolētība un sirds veselība
Kopš seniem laikiem sirds ir bijusi cilvēka emociju simbols. Globāli pētījumi uzrāda arī fizisku saikni starp emocijām un sirds veselību.
Vairāki pētījumi pārliecinoši liecina, ka daži psihosociālie faktori, piemēram, skumjas, depresija un darba zaudēšana, veicina sirdslēkmes un pat sirdsdarbības apstāšanos. Stress ietekmē sirds slimību riska faktorus, piemēram, tieši vai netieši paaugstina asinsspiedienu. Stress var ietekmēt arī uzvedību, kas palielina risku, piemēram, smēķēšanu, pārēšanās paradumus, pārmērīgu alkohola lietošanu un fiziskās aktivitātes mazināšanu. Šo apstākļu pārvaldība un ārstēšana ir nozīmīga, lai samazinātu vispārējo veselības risku.
Vēl kāds stresa determinēts, bet mazāk pieminēts faktors ir nelīdzestība ārstēšanai. Stresa un depresijas mākti cilvēki (arī vientuļi cilvēki un sociāli izolēti cilvēki) biežāk nelieto vai nepareizi lieto ārsta nozīmētos medikamentus. Bet zāles palīdz tikai tad, ja tas lieto (pareizās devās un laikā).
Emocionālais stress organismā izraisa negatīvu ķēdes reakciju. Ja cilvēks ir dusmīgs, satraukts, sasprindzināts, neapmierināts, nobijies vai nomākts, viņa organisma dabiskā reakcija ir stresa hormonu izdalīšanās, piemēram – kortizola un adrenalīna izdalīšanās. Tie sagatavo ķermeni cīņai ar stresu. Tie liek sirdij pukstēt straujāk un asinsvadiem sašaurināties, lai virzītu asinis un koncentrētu tās smadzenēm, sirdij un muskuļiem. Hormoni paaugstina arī asinsspiedienu un cukura līmeni asinīs. Šī reakcija – “cīņa vai bēgšana” aizsākusies sensenos laikos, kad mūsu sencim bija nepieciešams papildu adrenalīna pieplūdums, lai muktu no zobenzobu tīģera vai milzu lāča.
Pēc stresa mazināšanās asinsspiedienam un sirdsdarbībai vajadzētu normalizēties. Tomēr, ja cilvēks nepārtraukti ir stresa situācijā, viņa organismam nav iespējas atgūties. Bet tieši socializācijas trūkums rada cilvēkam pastāvīgu stresu. Tas var izraisīt artēriju sieniņu bojājumus.
Cilvēks var pārvaldīt stresu gan veselīgā, gan neveselīgā veidā. Diemžēl, pārlieku bieži cilvēki ar stresu cīnās, smēķējot, pārmērīgi daudz dzerot un pārēdoties. Bet šie neveselīgie ieradumi veicina sirds slimības.
Kad biju uzrakstījis šīs rindas, satiku profesoru Andreju Ērgli. Viņš bija labā noskaņojumā un ieteica mani pārlieku nesabaidīt cilvēkus ar vientulību un sociālo atstumtību, bet dot četrus labus padomus, kā ar to cīnīties. Profesora ieteikumi bija:
• veikt iespējami daudz fiziskus vingrinājumus – doties pastaigā, izbraucienā ar velosipēdu vai peldēties, vai arī apmeklēt sporta zāli. Nedēļā jāsaplāno veikt vismaz 150 minūtes vidējas intensitātes fiziskās slodzes. Profesors sociāli izolētam, vecāka gadagājuma cilvēkam ar iespējamām sirds problēmām iesaka mazināt stresu un uzlabot sirds veselību, 5 dienas nedēļā veikt vingrinoties vai sportojot vismaz 40 minūšu garumā;
• īpašs stāsts ir par elpošanas vingrinājumiem, ko profesors iesaka, bet es tos neaprakstīšu, tikai piebildīšu, ka elpošanas vingrinājumi labvēlīgi iedarbojas ne tikai uz ķermeni, bet arī uz prātu;
• trešais profesora ieteikums bija atpūsties (viņš pats, manuprāt, to nemāk, jo strādā nepārtrauktI). Tomēr visiem, kas jūt stresa pazīmes, būtu jāvelta dažas minūtes, lai izvairītos no apkārtējās vides. Profesors uzsvēra, ka vienatnība un sociālā izolētība ir ļoti atšķirīgi jēdzieni. Tad nu mēs iesakām dažus klusus mirkļus vienatnē, labu grāmatu vai savu iecienītāko mūziku;
• ceturtais – Jāņi ir īstais laiks, kad sanākt kopā ar draugiem. Sociālie mediji nevar aizstāt kopā būšanu ar cilvēkiem, kurus mīlat. Labāk jau būtu izveidot dažus iknedēļas rituālus kopā ar draugiem.
Tas nenozīmē, ka mēs ar profesoru Andreju Ērgli nemākam izrakstīt tabletes vai nevaram noskaitīt vēl kādu duci ieteikumu. Bet priekšjāņu ieteikums ir sportot, elpot, atpūsties, kā arī tikties ar draugiem un radiem.
Ja draugi un bērni dzīvo tālu, būtu iemesls pamēģināt iesaistīties brīvprātīgajā darbā vai pievienoties vietējai grupai, kurā apvienojušies cilvēki ar līdzīgām interesēm. Pētījumi liecina, ka cilvēki ar biežiem sociālajiem kontaktiem ir ievērojami labāk pasargāti no augsta asinsspiediena, infarkta vai insulta. Latvijā vispār valsts līmenī par brīvprātīgo darbu jūsmo tikai attiecībā uz jauniešiem, bet patiesībā brīvprātīgais darbs Skandināvijā un Vācijā galvenokārt attiecas uz senioriem. Un vēl – vecs cilvēks sabiedriskos darbos ir pieredzējis cilvēks, kas spēj izdarīt pieredzē balstītus secinājumus un pieņemt pieredzē balstītus lēmumus.
Pasaules literatūrā atrodami daudz pētījumu par saikni starp emocionālo veselību un sirds veselību. Kopumā secinājumi ir itin vienkārši – smēķēšanas atmešana, sportiskas nodarbes un savas emocionālās veselības kontrole ļauj izveidot spēcīgu aizsardzību pret sirds slimībām.
Nelieli globālajā literatūrā sagramstīti secinājumi
Vecāka gadagājuma, vientuļiem cilvēkiem sociālās aprūpes iestādes ir ar labāku nākotnes perspektīvu sirds slimību ierobežošanai kā dzīve vientulībā. Latvijā līdz šim sociālā aprūpe nez kādēļ tiek stigmatizēta ar “nabago namiem”, bet patiesībā komunikācija ar citiem sava vecuma cilvēkiem ir nozīmīgs veselību veicinošs faktors. Vismaz attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēku sociāli iekļaujošu darbību Laklājības ministrija patiesībā ir veselības ministrija.
Covid–19 pandēmija pierādīja, ka ģimenes ārsts var konsultēt pa telefonu. Tas palīdz īslaicīgas problēmas gadījumā, bet saruna ar ārstu viņa kabinetā joprojām ir labākais plaši pieejamais psihoterapeitiskais līdzeklis. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nepieciešams ar savu ārstu tikties, parunāties un socializēties. Protams, tā ir papildus slodze ārstiem, ko Veselības ministrija un citas institūcijas ir nokrāvusi ar birokrātiskiem pienākumiem. Tik un tā – ģimenes ārsts ir sociāli izolētu cilvēku atslēga durvīs uz komunikāciju un prom no demences.
Arvien lielāku lomu veselības aprūpē spēlē aptieka un farmaceitiskā aprūpe, aptiekas apmeklējums ir lētākā un pieejamākā iespēja psihoterapeitiska satura sarunai.
