Tos argumentus, kas runā par sliktu Andas Čakšas atstāšanai ministres amatā, katru nedēļu nogali precīzi uzskaita kāds “Pietiek.com” lasītājs. Man nav izdevies atšifrēt šā anonīmā speciālista identitāti, bet raksta viņš labi un saprotami. Ar lielāko varbūtību- profesionāls žurnālists labā latviešu valodā uz balta papīra raksta ar kāda profesionāla medicīnas organizatora žulti. Kopš parādījies šis “Pietiek.com” lasītājs, esmu pazaudējis sava veselības aprūpes organizācijas vadošā publicista vietu. Sajūta tāda, ka piedalies sacensībās ar nezināmu pretinieku. Šis “Pietiek.com” lasītājs katru reizi precīzi uzskaita visas vakances medicīnas organizācijā, visas amatpersonas, kas ieliktas darbā bez konkursa, kā arī visus Ministru kabineta noteikumu grozījumus, kur cauri spīd korupcijas aizdomu ēna. Šo argumentu ir daudz un viņi tiek krauti uz viena vadža. Informācija ir precīza un argumenti dzelžaini, taču vienpusēji.
0
Atgriezīšos pie jautājuma- kas notiek tad, ja ģimenes ārstu streiku pārtraukt neizdodas?
Pirmā ziņa ir draudoša. Liela daļa ģimenes ārstu uzzin, ka iespējams arī modelis, ka pacients maksā 10 eiro par vizīti, bet mazāk svarīgas apskates un manipulācijas var veikt ārsta palīgs un māsa par valsts apmaksāto kapitāciju (kapitācija- valsts samaksa par reģistrēto pacientu aprūpi). Ģimenes ārstes labi zina, cik par vizīti prasa, teiksim, friziere. Pie tam ģimenes ārsts labi saprot, kāpēc ambulatorie speciālisti tādās kompānijās kā VCA, VC4, ARS, MFD un citās nestreiko,- jo viņi saņem atbilstošu atalgojumu no cenrādī norādītās, pacienta samaksātās naudas. Kā zināms, liela daļa pacientu, aci nemirkšķinot, šobrīd, streika laikā ārstam maksā šos 10 eiro. Ārstam paliek ilgāks laiks pacientu aprūpei, anamnēzes vākšanai un apskatei, sarunai ar pacientu. Man pazīstamās kolēģes labi pazīst savus maksātnespējīgos pacientus un tos pieņem bez maksas.
Streika dēļ noteikti pazaudēsim daļu ģimenes ārstu, kas pāries strādāt privātajā sektorā. Ja streiks ievilksies, Latvijā maksas medicīna pilnībā ienāks arī primārajā aprūpē, mēs vairāk izskatīsimies pēc Vidusāfrikas, nevis Eiropas valsts.
Kaut šobrīd ir vasara, cilvēki savas hroniskās kaites neārstē, akūtu slimību ir mazāk, bet streiks neiziet no valdības darba kārtības. Šādā situācijā valdība var meklēt nevis risinājumu, bet vainīgo. Patiesībā, valdībasprāt, vainīgā ir zināma, tā ir Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Sarmīte Veide, bet viņu atlaist nav iespējams. Tad nu valdībai ir jāatrod vainīgais un demonstratīvi jāatlaiž.
Parasti šādās situācijās politiķu glābšanās formula ir vienkārša- atrast “malējo” un to patriekt ar kaunu un negodu. Izskatās, ka ministre par “malējo” izvēlēsies valsts sekretāru Kārli Ketneru, viņu sliktākajā gadījumā padzīs, bet visdrīzāk “aizrotēs” uz kādu maznozīmīgu valsts aģentūru vai struktūru par pusvadītāju vai pat vadītāju. Ja netīšām nodegs vēl kāda atkritumu savāktuve, valdība vairs nevarēs nosargāt Inu Koļegovu, un pēc rotācijas Kārlis Ketners varēs cīnīties par dabas aizsardzību, sakārtot atkritumu biznesu.
Nevienam nav noslēpums, ka es savulaik pikti iebildu pret Kārļa Ketnera celšanu valsts sekretāra amatā, un nevis tādēļ, ka man nepatiktu profesora akadēmiskās zināšanas, finansista skatījums un humora izjūta, bet tādēļ, ka viņam dažkārt pietrūkst dzelžainas rīcības un izlēmības. Katru jautājumu Kārlis Ketners izsver, daudzkārt lēni nomērot no visām pusēm, konsultējas ar juristiem, ārstiem un finansistiem. Tomēr tieši viņa piesardzības dēļ līdz šim nav realizēta virkne no trakulīgajām ministres padomnieces Alīdas Vānes idejām, un, paldies Kārlim par to.
