Pēteris Apinis: Elbakjana sports Grīziņkalnā ir traucēklis nelegālajam narkotiku biznesam 78
Pēteris Apinis intervijā Elitai Veidemanei
Šobrīd tikai rets cilvēks aizdomājas, ka mūsu valsts drošības garants ir ne tikai pretgaisa aizsardzības raķetes, bet arī veselīga sportiska jaunatne. To šobrīd ar tiesas un dārga advokātu kantora rokām mēģina iznīcināt labklājīgo sabiedrības slāni pārstāvošā Grīziņkalna apkaimes biedrība. Par to, kādēļ jāatbalsta jaunatnes sports, “Neatkarīgās” saruna ar Veselības ministrijas galveno speciālistu sabiedrības veselībā Pēteri Apini.
Vai Latvijai ir pamats lepoties ar panākumiem narkotiku izplatības apkarošanā?
Tu varētu pajautāt arī otrādi – kā narkotikām un psihotropām vielām veicas cīņā ar Latvijas iedzīvotājiem. Narkotikas uzvar – 2023. gadā no narkotiku un psihotropo vielu pārdozēšanas miruši 130 jaunieši. Šogad Latvija no šī rezultāta nedaudz iepaliek, bet domāju – gada griezumā būs līdzīgi.
Salīdzināšanai – kā tas ir Baltijas kontekstā?
Igaunijai aptuveni tikpat daudz narkotiku nāvju, bet uz mazāku iedzīvotāju skaitu. Lietuvai ap 250 narkotiku nāvju gadā. Baltijā narkotiku izraisītu nāves gadījumu priekšgalā ir kombinācijas ar fentanila atvasinājumu karfentanilu un ļoti spēcīgo benzimidazola opioīdu grupu. Sintētiskie opioīdi ir ļoti spēcīgi, šīs narkotikas šobrīd ir nozīmīgākā pārdozēšanas izraisīto nāves gadījumu daļa.
Tātad Latvijai šī problēma ir statistiski mazāka nekā kaimiņvalstīm?
Nē, es vēlos teikt, ka šī problēma visai Baltijai ir vienoti baisa. Plaši pazīstamo augu valsts narkotisko un psihotropo vielu tirgu izspiež mājķīmiķu jeb – kā mēs dēvējam – garāžas ķīmiķu ražotas tabletes, šķidrumi un elektroniskās cigaretes. Ar elektroniskām cigaretēm un karsējamo tabaku jaunieši saņem pirmās narkotiku devas, bet šīs narkotikas ļoti, ļoti ātri rada atkarību. Līdz jaunietim narkotiskās vielas nogādā interneta vietne “Telegram”.
Pasaulē šobrīd zināmi desmiti tūkstošu ķīmisko vielu, kas izraisa īslaicīgu labklājības sajūtu un atkarību, bet kaktu ķīmiķi šīs vielas iemanās neticami ātri sintezēt. Ar narkotiku tabletēm jauni cilvēki sēžas pie stūres, iet uz darbu, atpūšas vakarā klubā. Tādi disociatīvie halucinogēni kā sarkanās mušmires vai psihotropie krupji lietotājus noved Austrumu slimnīcas (bērnus – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas) Toksikoloģijas centrā, bet jaunās sintētiskās narkotiskās vielas – Psihiatrijas slimnīcā vai morgā.
Vai valsts ar to kaut kā cīnās?
Ierēdņi bargi krata dūres ģimenes virzienā un stāsta, kas tām ģimenēm būtu citādi jādara. Pozīcijas politiķi ceļ soda naudas vai paģēr bargākus krimināllikuma pantus. Opozīcijas politiķi pārmet Izglītības ministrijai un Veselības ministrijai. Narkotiku apkarošanas komisiju uzticēts vadīt veselības ministram, lai samazinātu iespējas kaut ko reāli veikt ar policijas spēkiem. Policija nekādi neatrod iespējas izplatītājus atrast “Telegram” tīklā, kaut sen būtu laiks šo Krievijā organizēto tīklu Latvijā un Eiropā vienkārši slēgt.
Bet kā pret narkomāniju cīnīties?
Vislabākos panākumus cīņā ar bērnu un jauniešu narkomāniju, toksikomāniju, smēķēšanu, alkoholismu, azartspēļu atkarību dod bērnu un tautas sports. Minēšu piemēru – Raimonda Elbakjana izlolotās “Ghetto games” ir simtiem bērnu atturējušas no narkotikām un azartspēlēm. Es domāju, ka tas, ka Latvijā ir procentuāli mazāks narkotiku nāvju skaits, ir uz Raimonda Elbakjana rēķina. Ja mēs paskatāmies uz Baltijas skaitļiem, sanāk, ka viņš un viņam līdzīgie katru gadu ir izglābuši trīsdesmit vai četrdesmit bērnu un jauniešu dzīvību.
Bet administratīvā tiesa noraidīja iespēju atjaunot Rīgas domes lēmumu, ar kuru Raimonda Elbakjana vadītajai biedrībai bezatlīdzības lietošanā bija nodota teritorija Grīziņkalnā, kur tika organizēti dažādi sporta un izklaides pasākumi jauniešiem. Faktiski – tiesa lēma iznīcināt “Ghetto games”.
Tu jau saproti, kas ir Temīda. Viņai ir aizsietas acis, bet rokās svari. Temīdai svaru kausos tiek likti vienas un otras puses argumenti.
Šoreiz Temīdai vienā kausā tika liktas trīsdesmit bērnu un jauniešu iespējamas nāves no narkomānijas, bet otrā – dažu bagātu cilvēku labsajūta un vēlme dzīvot iespējami sterilā vidē. Un Temīda lēma par labu šiem tuvējā rajona iedzīvotājiem, kam “Ghetto games” bērnu sports šķiet pārlieku skaļš.
Varbūt svari bija neprecīzi?
Bet varbūt lakatiņam, kas uzsiets Temīdas acīm, var atrast uzrakstu “Made in USSR”?
Varbūt ņemam laukā no tās Temīdas svariem tās narkomānu nāves? Varbūt tu varētu tur ielikt kādu sauju drošības? Varbūt tu vari pateikt – kāpēc Raimonda Elbakjana “Ghetto games” ir svarīgas valsts drošībai?
Lai notiek. Pateicoties Kariņa un Pavļuta mājsēdei un sporta liegumam, Latvijā neticamā apjomā pieauga bērnu mazkustība un attīstījās liekā svara pandēmija. Šobrīd 32% bērnu un jauniešu, kas beidz vidusskolu, ir ar lieko svaru, ja ne aptaukojušies. Gandrīz trešdaļa no puišiem, kas beidz skolu, nevar nokārtot fiziskās normas, lai varētu dienēt bruņotajos spēkos. To, ko es varu apgalvot – tie, kas sporto Grīziņkalnā, zaudē lieko svaru, iegūst stāju, nostiprina muskuļus, sirds asinsvadu sistēmu: viņi var kļūt par dzimtenes aizstāvjiem. Temīdai būtu vienkārši jāizsver, kas ir būtiskāk – tie, kuri ar fiziskām aktivitātēm ir gatavi aizstāvēt Latviju, vai tie, kuri guļ gultā ar viedierīci un sportu vēro ar alus pudeli rokās.
Elbakjana oponenti publiski pauž, ka “ghetto” ielu sports ir melnais sports ar alkohola pudeli rokās.
Tas, ko es ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot – “Ghetto games” nav alkohola. Vienkārši nav. Draugs draugu attur no alkohola, cigaretes un narkotikas. Un vēl – Elbakjans nekad nav ņēmis naudu savu projektu atbalstam ne no alkohola un tabakas ražotājiem un tirgotājiem, ne no azartspēļu un likmju spēļu organizatoriem, ne no apšaubāma īso aizdevumu biznesa. Visiem tiem, kas vīzdegunīgi apgalvo, ka Elbakjans “Ghetto games” taisa kā biznesu, es saku – jā, paldies dievam, ka viņš tās rīko kā biznesu, jo citādi šis projekts jau sen būtu nosprādzis.
Bet Elbakjans nekad neņem netīru naudu. Es te veikšu nelielu atkāpi – man ir aizvainojoši, ka uz Latvijas basketbolistu krekliņiem nosaukums “Olybet” ir lielāks nekā uzraksts “Latvija’. Iedomājieties, cik miljonus eiro Latvijas valsts ir ieguldījusi bērnu basketbolā, dažādās sacensībās, treniņnometnēs, izlases nodrošināšanā un šobrīd – olimpiskās atlases sacensību rīkošanā. Bet atnāk kāds “Olybet”, iedod kādam nelielu naudas čupiņu (mērāmu tūkstošos, nevis miljonos) un, kā izskatās – kļūst tikpat svarīgs pie basketbola pīrāga. “Ghetto games” savelk jostu, bet melno likmju biznesa naudu neizmanto.
Bet par bērnu sportu taču rūpējas arī citi, ne tikai Elbakjans?
Protams, es varu nosaukt izcilus cilvēkus, kuri rūpējas par bērnu, jaunatnes un tautas sportu. Mani sajūsmina Aigara Norda maratons, Rimanta Liepiņa “Stirnu buks”, Henrija Freimaņa “Magnēts” un Igo Japiņa tautas velobrauciens. Tie netraucē cits citam, bet cits citu papildina.
Toties mani jau vairākkārt ir sarūgtinājušas dažādu pašvaldību rīkotas skriešanas dienas un sporta svētki, kas labākajā gadījumā nozīmē ķeksīti atskaitē, bet sliktākajā – naudas “apgūšanu”. Arvien vairāk pārliecinos, ka tautas sporta attīstībā fanātiķi un aktīvisti sasniedz daudz vairāk nekā valsts un pašvaldību institūcijas kopā.
Tu man rādi bērnu endokrinologu pētījumus par Latvijas bērnu lieko svaru. Bet kā apturēt šo aptaukošanās epidēmiju?
Tas ir komplekss jautājums, par ko es tev varētu piepildīt visu tavu portālu un avīzi. Latvijas gadījumā tas būtu nodrošināt vismaz stundu garu sporta stundu vai sporta nodarbību katru dienu katram bērnam, sākot no divu gadu vecuma līdz vidusskolas beigšanai, es teiktu – arī studiju gados.
Otrs būtu ar paaugstinātiem nodokļiem samazināt cukuroto dzērienu un saldumu pieejamību, vienlaikus ar samazinātiem nodokļiem palielinot veselīga uztura pieejamību. Trešais – apmācīt skolu direktores un skolotājas, ka sporta un fiziskās nodarbības palielina bērniem sekmes un kognitīvās spējas.
Ceturtais – nu nezinu, kā to sasniegt – lai bērnudārzā un skolā bērna ēdmaņa nebūtu baltmaize, cīsiņš un piens, bet pēc skolas tas pats cīsiņš baltmaizē ar maldinošu nosaukumu angļu valodā “karstais suns”.
Vai bērnu liekais svars un tauku slānis mūs satrauc tikai no valsts drošības viedokļa?
Es teiktu, ka vēl vairāk bērnu liekais svars mūs satrauc no demogrāfijas un Latvijas nākotnes viedokļa. Vismaz 20% Latvijas meiteņu liekā svara dēļ nedzemdēs vispār vai arī dzemdēs tikai ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību. Vismaz 20% puišiem liekā svara dēļ spermatozoīdi būs mazkustīgi un nespēs apaugļot olšūnu.
Vai tas ir daudz vai maz, ka piektā daļa Latvijas bērnu neradīs mums nācijas ataudzi tikai tādēļ, ka mums ir skolotāji un valsts izglītības satura ierēdņi, kas grib redzēt bērnus visu dienu rātni sēžam solos vai sliktākajā gadījumā – pa pāriem starpbrīdī ejot aplī pa gaiteni; tikai tādēļ, ka mums bija valsts vadītāji, kas vienīgie Eiropā kovidpandēmijas laikā bērniem aizliedza sportot; tikai tādēļ, ka atradīsies daži aktīvisti katrā apkaimē, kas aizliegs jebkuru bērnu sportu, ja tas nebūs kluss sports mobilajā ierīcē?
Es šeit nerunāšu par to, ka bērni, kas 20 gadu vecumā ir resni, ir tiešā ceļā uz cukura diabētu, sirds slimībām un vēzi.
Tad ieliksim arī bērnu veselību tajos Temīdas svaros? Bet tad mums otrā svaru kausā ir jāliek to Grīziņkalna iedzīvotāju veselība, kas cieš no trokšņa?
Grīziņkalnā “Ghetto games” troksnis līdz tuvākajām četrām mājām nepārsniedz 70 decibelus, bet līdz pārējām – 50 decibelus. Un arī tas – ļoti retos brīžos, kad viss stadions uzgavilē. Tie 70 decibeli atbilst garāmbraucošas smagās mašīnas troksnim. Jebkurš vilciens rada lielāku troksni, tātad mums Rīgā būtu jāaizliedz dzelzceļš kā tāds. Man gar māju visu vasaru vēlos vakaros braukā “Harley Davidson” motociklisti, šie rūc daudz brašāk.
Tomēr ar to troksni ir nedaudz citādāk, kā Grīziņkalna biedrība publiski mēdz stāstīt. Redzi, mēs sēžam pārpildītā kafejnīcā, sarunājamies, ierakstām interviju un lāgā nedzirdam, kas notiek apkārt. Bet apkārt visi runā, un šeit ir 40-45 decibeli. Bet cilvēka smadzenes ir iekārtotas tā, ka tās noslēdz fona troksni. Un smadzenēm fona troksnis ir relatīvi nekaitīgs.
Bet redzi – katru piektdienu vai sestdienu no manas mājas netālu esošā iestādē notiek kāzas. Un parasti 22.50, bet dažkārt arī 23.50 gaisā tiek laistas raķetes. Tas notiek vēlā, gandrīz pilnīgi klusā vakara stundā, kad vēl kaut kur klusi dzied melnā meža strazda jaunais tēviņš. Un te pēkšņi – bladāc. Duksis apmet salto gaisā, es arī esmu izrauts no pirmā nomiedža.
Vai otrs stāsts – “CleanR” pa manu ielu brauc ap četriem naktī. Uz pilnīga klusuma fona šī mašīna pamodina pusi māju iedzīvotāju, kaut tās izdalītās skaņas diez vai pārsniedz 50 decibelus.
Ar to visu es gribu teikt, ka fona troksnis dienā patiesībā neiespaido iedzīvotāju veselību, bet naktī “Ghetto games” nenotiek. Ja nu kādu iespaido garāmbraucoša trolejbusa troksnis, tad jābrauc dzīvot uz viensētu meža ielokā.
Tiesa konstatēja, ka nevarot atstāt bez ievērības jauno sociālo realitāti – Grīziņkalna apkaimi arvien vairāk apdzīvo iedzīvotāji no sociāli labvēlīgām ģimenēm ar stabiliem, legāliem ienākumiem. Ja šo iedzīvotāju īpatsvars apkaimē palielinoties, tad veidojoties jauns sociālais pieprasījums, un “Ghetto games” tur pilnīgi neiederoties.
Te nu ir apstāklis, kas man liek domāt, ka Temīdas lakatiņš nav nomainīts kopš padomju gadiem. Jo arī tālajos septiņdesmitajos gados valdīja uzskats, ka kompartijas funkcionāriem tiesības dzīvot uz Sporta ielas, bet tur tādēļ nedrīkst braukt transports un traucēt partijas bosu miegu. Ieriķu ielā uzcēla “Ķīnas mūri” čekistiem un komunistiem, bet pretējā ielas pusē skolai liedza sporta stundas rīkot ārtelpā.
Lasīsim tiesas spriedumu caur rindām – Temīda Latvijā 2024. gadā paziņo, ka drīkstēja trokšņot pie logiem tiem latviešu strādniekiem, kas pusotru gadsimtu dzīvoja Grīziņkalnā, bet tagad vairs nedrīkst trokšņot tiem “sociāli labvēlīgajiem nodokļu maksātājiem”, kuri uz tiesas sēdi atbrauc dārgās automašīnās un savu interešu aizsardzībai nolīgst visdārgākā advokātu kantora “Sorainen” advokātus.
Lai cik tas dīvaini tas izklausītos, šis tiesas atzinums ir klasiska iedzīvotāju segregācija pēc turības kritērija. Un tas modernajā Eiropā tiek uzskatīts par cilvēktiesību rupju pārkāpumu. Man Temīdas verdikts izklausās pēc atziņas, ka bagātajiem taisnība, bet ielas bērniem te nav ko darīt, te nav ko sportot, lai viņi iet vienalga kur – tālu prom no turīgo ļaužu sētspriekšas.
Vai tu vari pateikt arī kaut ko sliktu par Elbakjanu un “Ghetto games”?
Jā. Viņš savus turnīrus rīko tikai jauniešiem līdz vecuma grupai 40+. Nu tātad vecākie sportisti, kas piedalās viņa spēlēs, ir aptuveni viņa vecuma. Man sacensties ar četrdesmitgadniekiem nozīmētu visas iespējamās traumas un arī nepārtrauktus zaudējumus, jo viņi ir ātrāki, augstāk lec – no mana skatupunkta četrdesmitgadnieki ir jaunieši. Tātad – es vēlētos, lai Raimonds paplašina savu saimniecību un organizē 3×3 turnīru arī vecākiem vīriem un sievām, piemēram, vecuma grupā 65+. Veselības ministrijā pie Hosama Abu Meri reizi nedēļā sēžu blakus Hosama padomniekam sporta jautājumos Valdim Valteram. Es mēģinātu viņu pierunāt kopā celt Veselības ministrijas sporta panākumus.
Kam īsti traucē Raimonds Elbakjans ar saviem ielu bērniem, kuru ir aptuveni tūkstotis?
Teikšu tā: desmitiem tūkstošu ielu bērnu, kas izgājuši cauri “Ghetto games” sporta sacensībām dažādos sporta veidos. Mēs varam minēt – vai iemesls ir vēlme pārņemt šo laukumu un tur rīkot kādu citu biznesu vai vienkārši ieriebt tautas sportam vai varbūt vienkārši Raimondam Elbakjanam.
Protams, šis apgalvojums ir nepārbaudāms, bet tie, kuri dažādos veidos cenšas apkarot “Ghetto games”, patiesībā cenšas atbalstīt narkotiku un psihotropo vielu nelegālo biznesu.
Visvairāk Raimonds Elbakjans ar savu ielu sportu traucē narkotiku, tabakas, elektronisko cigarešu un azartspēļu biznesam, un šis bizness atrod metodes, kā šo Elbakjanu neitralizēt. Kaut vai izdzenot no Grīziņkalna, bet patiesībā – no Rīgas. Jautājums – apkaimes biedrības un Temīda to apzinās vai varbūt vienkārši ir ierocis ļaunās rokās.
