Pēteris Apinis: Cieniet savu unikalitāti! Bet lietot injekcijas, kas paredzētas 2.tipa diabēta pacientu ārstēšanai, nav jēgas, ja nemaina ēšanas paradumus 49
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Darbam TV24 ir blaknes, un lielākā no tām ir atpazīstamība. Pārlieku bieži jāatbild uz jautājumiem, kurās nejūtos gana kompetents. Man reti uzdod jautājumus par medicīnas filozofijas, ētikas vai finansēšanas jautājumiem, bet prasa par diētu un brīnumlīdzekļiem. Es mīļuprāt norādu uz dietoloģijas profesores Lailas Meijas publikācijām vai biežāk – uz kardioloģijas profesores Ivetas Mintāles ieteikumiem sirds veselībai, kas balstās uz Vidusjūras diētu (zivis, olīveļļa, graudi, dārzeņi), gudru fizisko aktivitāti, kā arī – ārsta izrakstīto zāļu precīzu, līdzestīgu lietošanu.
Šajā rakstu darbā apkopotās pārdomas man radās pēc tikšanās ar televīzijas skatītājiem Latgalē, kur tiešām visas skatītājas izrādījās sievietes, bet visi jautājumi bija iedalāmi divās grupās – pie kura ārsta vērsties vai kuru diētu izmantot. Ar veca ārsta skatu allaž novērtēju jautātājas fizisko stāju, svara un auguma attiecības, kā arī iespējamās attiecības ar veselīgu dzīvesveidu. Jāteic, ka šajā tikšanās reizē vairums sieviešu atbilda Latvijas sieviešu statistiskajam vidējam rādītājam – neliels virssvars un acīmredzama mazkustība.
Nedaudz pārsteidzoši, ka Latgalē skatītājas bija informētas par to, ka Holivudā visas (visi) injicējot semaglutīdu, kļūstot tievas un skaistas. Tad nu Latgales meitenes uztājīgi taujāja – kā šādu terapiju saņemt. Neatbildēšu raksta sākumā, lai vismaz daļu lasītāju būtu spiesta izlasīt visu rakstu.
Atceļā iebraucu Latgales mazpilsētā, kurā vienīgā iespēja paēst bija vagoniņš; simpātiska meitene gatavoja hamburgerus, frī kartupeļus, girosu un citas treknas, ātri gatavojamas, gardas, taču neveselīgas lietas līdzņemšanai. Neatkarīgi no tā – ko un kā mēdzu stāstīt par veselīgu dzīvesveidu, pilsētā vienīgajā iespējamajā piedāvājumā vienīgais veselīgais ingradients bija pārdevējas smaids.
Par televīzijas un sociālo plašsaziņas līdzekļu attieksmi pret paštēlu un svaru
Televīzija, žurnāli, radio un sociālie plašsaziņas līdzekļi caurvij mūsu dzīvi un laiku. Latvijā ticamu pētījumu šajā jomā nav, bet Eiropā pieaugušie plašsaziņas līdzekļus lieto vidēji 7,5 stundas, bet bērni un pusaudži – sešas līdz septiņas stundas dienā (darbā, mājās, teātrī, koncertā, pie stūres, pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, un nakts vidū mostoties). Plašsaziņas līdzekļu patēriņam ir gauži nozīmīga loma mūsu ikdienas dzīvē, un tam ir tālejoša ietekme, tostarp ietekme uz ķermeņa tēlu, veselību un ēšanas traucējumiem.
Lai kā necenstos daži veselīga dzīvesveida fanātiķi televīzijā, aicinot gudri ēst un gudri kustēties, plašsaziņas līdzekļi negatīvi ietekmē cilvēka uztveri par savu ķermeni. Labāko pētījumu esmu atradis par Instagramu, par kuru ir dokumentēts: ar ķermeni saistīta satura skatīšanās šajā platformā negatīvi ietekmē pusaudžu meiteņu garīgo veselību.
Galvenais paradokss stāstā par šī digitālā mēdija un cilvēka veselības korelāciju ir tas, ka vairāk nekā trešdaļa meiteņu Latvijā ir ar lieku svaru vai aptaukošanos, vairāk nekā 50% pieaugušo sieviešu Latvijā ir ar lieko svaru vai aptaukošanos, bet instagrama saturs ir agresīvi vērsts uz tievuma kultu.
Gadu desmitiem plašsaziņas līdzekļi ir attīstījušies, lai attēlotu un idealizētu arvien tievākas sievietes un muskuļotākus vīriešus kā ideālas fiziskās figūras (paštēlus). Turklāt plašsaziņas līdzekļos arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta fiziskajai sagatavotībai, vingrošanai un diētai kā līdzekļiem ideālas figūras sasniegšanai, jo īpaši tas dominē plašsaziņas līdzekļos, kas paredzēti pusaugu meitenēm. Šo ideālu nostiprināšana rada bīstamas un bieži vien nereālas gaidas attiecībā uz tievumu un muskuļotību (apzināti šajā rakstā nepieskaršos botoksa lūpām un silikona krūtīm). Ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu apjomu, ko patērētāji (pusaudži) vidēji patērē katru dienu, jāapsver, cik daudz no šīm stundām ietver nereālu ķermeņa standartu skatīšanos.
Sociālās salīdzināšanas teorija norāda, ka cilvēkiem ir iedzimta tieksme novērtēt sevi salīdzinājumā ar citiem. Dabiski, ka, skatoties attēlus žurnālos vai digitālajos plašsaziņas līdzekļos, kuros prioritizēts tievums vai muskuļotība, cilvēki mēdz salīdzināt savu ķermeni ar šiem attēliem. Lai gan katram no mums ir unikāls ķermenis ar unikālām vajadzībām, skatoties plašsaziņas līdzekļu attēlus, dabiskie sociālā salīdzinājuma instinkti var izraisīt negatīvu priekšstatu par savu ķermeni salīdzinājumā ar mūsdienu plašsaziņas līdzekļu popularizētajiem ķermeņiem.
Šis sociālais salīdzinājums mūs iekšēji mudina salīdzināt sevi ar plašsaziņas līdzekļos redzamajiem attēliem, kaut gan – pārlieku bieži šie attēli nav īsti. Fotoattēlu uzlabošana, izmantojot filtrus vai fotošopu, krasi izmaina cilvēka vizuālo tēlu un var radīt nereālus ķermeņa attēlus.
Kā ilggadējs žurnāla redaktors pamanu bildēs fotošopa pieskārienu uzreiz; šķiet –, ne manas televīzijas skatītājas Latgalē, ne pusaudži to nesaprot. Īpaši bērni, kas nezina, ka attēls ir pārveidots, lai radītu noteiktu estētiku vai ideālu, līdz ar to bērni var būt neaizsargāti pret nereālu, ar fotošopu apstrādātu attēlu apskati un idealizāciju par sasniedzamajiem ķermeņa standartiem. Pat pusaudžiem, kas intelektuāli izprot filtru un fotošopa esamību, nav pietiekama brieduma, lai uzreiz novērtētu, kā fotoattēlu uzlabošana maldina acis un pastiprina sociālos salīdzinājumus.
Sociālo mediju algoritmi ir ārkārtīgi sarežģīti, tie darbojas ar vienu mērķi – noturēt skatītāju sociālajos medijos.
Algoritmi šo mērķi sasniedz ar daudziem līdzekļiem, bet galvenā metode –, kā veicināt sociālo plašsaziņas līdzekļu pastāvīgu patēriņu, ir sniegt arvien vairāk tāda satura, kas, visticamāk, ir interesants konkrētā sociālā plašsaziņas līdzekļa lietotājam, pamatojoties uz skatīšanās vēsturi un iesaistīšanās datiem.
Uz ķermeni orientēta satura gadījumā tas nozīmē, ka sociālo plašsaziņas līdzekļu lietotājs, kurš vairāk ieskatīsies nereālistiska skaistuma standartattēlos, turpmāk saņems arvien lielāku šāda veida satura apjomu, vēl vairāk pārpildot viņa sociālo plašsaziņas līdzekļu plūsmu ar neiespējamiem standartiem (šo rindu autoram ir pētnieciska interese par nejēdzīgiem uzturbagātinātājiem un bezrecepšu zālēm, ko dažādā veidā izplata sociālie tīkli, un savas pārspīlētās intereses dēļ viņš ikdienā arī saņem bezgala daudz piedāvājumu iegādāties brīnumpulverīšus, ko it kā iesaka prominenti ārsti).
Bet atgriezīsimies pie sociālo un plašsaziņas mēdiju radītās iedarbības, veidojot negatīvu ķermeņa tēlu tādās neaizsargātākās iedzīvotāju grupās kā bērni un pusaudži. Cilvēkiem, kuri cieš no negatīva ķermeņa tēla, ir lielāks risks, ka viņi, cenšoties mainīt savu ķermeni, pārņems traucējošus ēšanas vai fizisko aktivitāšu paradumus (tiesa, ēšanas traucējumi var rasties arī bez negatīva ķermeņa tēla – negatīvs ķermeņa tēls un ēšanas traucējumi var būt savstarpēji saistīti, bet tie ne vienmēr ir cēloņsakarīgi).
Pēdējo 10 gadu laikā ir strauji attīstījusies teorija un pētījumi par sociokultūras faktoriem kopumā un, jo īpaši, par plašsaziņas līdzekļiem. Katru dienu miljoniem dažāda vecuma cilvēku, sākot no divu gadu vecuma, ir iesaistīti dažādos plašsaziņas līdzekļos, kas slavina ārkārtīgi tievas un liesas vai arī pārliecīgi muskuļotas miesas priekšrocības. Būtisks paradokss ir arī tas, ka pētījumos ir konstatēta saikne starp mediju lietošanu un aptaukošanos – bērns, kas pārliecīgi lieto datoru un mobilo telefonu, ir mazkustīgs, ātrāk pieņemas svarā un kļūst pārlieku resns. Savukārt, pārmērīga diētu ievērošana un cita neveselīga svara kontroles uzvedība bērnībā un pusaudžu vecumā palielina pārēšanās un aptaukošanās risku pēc vairākiem gadiem (trīsdesmitgadnieku krīze ar strauju svara pieaugumu) pat tiem jauniešiem, kuri bija tievi, kad sāka ievērot diētas.
Plašsaziņas līdzekļu iedarbība ir galvenais faktors, kas veicina jauniešu un pusaudžu ķermeņa tēla traucējumu un ēšanas traucējumu attīstību. Ēšanas traucējumi, piemēram, anoreksija un bulīmija (un to paveidi) ir nopietnas un bieži vien – hroniskas slimības, kas ietver dažādas negatīva ķermeņa tēla, pārmērīgas ēšanas un neveselīgu svara un auguma kontroles formu kombinācijas un pakāpes, piemēram, ierobežojošas diētas, pašizraisītu vemšanu pēc ēšanas, caurejas līdzekļu lietošanu, diurētisko līdzekļu lietošanu, dažādu internetā slavinātu, taču patiesībā neefektīvu un kaitīgu diētisko tablešu lietošanu.
Ēšanas traucējumi Eiropā, iespējams, skar 8 līdz 10 % pusaugu meiteņu un jaunu sieviešu un 1–2 % pusaugu zēmu un jaunu vīriešu, bet vēlme iegūt pārlieku muskuļotu augumu – gandrīz 10 % pusaugu zēnu un jaunu vīriešu. Šīs problēmas skar visu sociālo šķiru, etnisko grupu un ģeogrāfisko vietu jauniešus Eiropā.
Lielākajā daļā pētījumu par mediju ietekmi uz ķermeņa tēlu izcelta neapmierinātība ar ķermeni. Uztveres un emocionālie secinājumi izriet no shēmas, kas apvieno slaiduma, tievuma vai muskuļotības idealizāciju, iracionālas bailes no taukiem un pārliecību par svaru un formu kā galvenajiem sievietes vai vīrieša identitātes noteicējiem. Interesanti, ka internetā atrodami simtiem anoreksiju un bulīmiju atbalstošu tīmekļa vietņu, daudzas no pazīstamākajām vietnēm izaicinoši un reliģiski-sektantiski popularizē anoreksiju kā svētu dzīvesveidu, nevis kā novājinošu psihisku traucējumu.
Realitātē – ēšanas traucējumiem mēdz būt nopietnas emocionālas un fiziskas sekas, tos nereti pavada depresija, trauksme, apsēstības un kompulsijas, emocionālā nestabilitāte, bet ļoti būtiski – tieši tēla veidošanas un ēšanas traucējumu kombinācija kļūst par trigeri, uzsākot lietot atkarību izraisošas vielas.
Pusaudžu meiteņu un jaunu sieviešu neapmierinātība ar ķermeni nav nekaitīga fāziska patmīlība. Tā drīzāk ir perspektīvs riska faktors cigarešu smēķēšanai, pārmērīgai ēšanai, zemam fizisko aktivitāšu līmenim, neveselīgai svara kontroles praksei, ēšanas traucējumiem, depresijai un riskantām svara samazināšanas stratēģijām, tostarp nelegālu narkotiku lietošanai un bīstamai narkotiku sajaukšanai.
Savukārt muskuļota izskata ķermeņa idealizēšana veicina neapmierinātību ar ķermeni daudziem vīriešu kārtas pusaudžiem, kuri tiek motivēti ēst un sportot neveselīgi, lietot anaboliskos steroīdus un citus neefektīvus vai pat bīstamus ķermeņa veidošanas uztura bagātinātājus.(puišiem iesaku sekot līdzi saitei šeit).
Pusaudžu meitene ir pakļauta noteiktu veidu televīzijas un žurnālu ietekmei. Viņa piedalās daudzās tiešās saziņās, kā arī tiešās un aizvietotās uzvedības un iznākuma korelācijās, kas atbalsta un veicina plašsaziņas līdzekļu vēstījumus – cik svarīgi ir būt pievilcīgai; slaiduma pārākumu pievilcības demonstrēšanā; tehnoloģiju un produktu, piemēram, diētu un medikamentu, vērtība skaistuma ideālu sasniegšanai.
Ideāla ķermeņa mediju vēstījumu potenciāli negatīvā ietekme ir jāsaprot ekoloģiskā kontekstā, jo mediju ietekmi pastiprina vai buferē ģimenes, draugu, skolotāju un treneru vēstījumi. Ziņu dinamikas galīgā ietekme uz bērnu ir plašsaziņas līdzekļu, vecāku, citu ģimenes locekļu, klasesbiedru un draugu mijiedarbības rezultāts.
Ir vismaz trīs iemesli pārliecībai, ka mūsdienu mediji rada un uztur neapmierinātību ar ķermeni un rada ēšanas traucējumus. Plašsaziņas līdzekļi ir piesātināti ar vēstījumiem par fizisko izskatu un tā nozīmi dzimumu lomās, veselībā, priekā, laimē un morālē. Plašsaziņas līdzekļi kopumā un jo īpaši uz izskatu orientēti plašsaziņas līdzekļi ir ārkārtīgi populāri.
Neatradu līdzīgus pētījumus Eiropā, bet ASV vairāk nekā 30 % sieviešu televīzijas varoņu bija nepietiekams svars, kaut faktiski tikai 5% ASV sieviešu ir nepietiekams svars, pie kam galvenokārt – bērnībā. Attiecīgie rādītāji vīriešu tēlu gadījumā 12% un 2 %. Te jāpiebilst, ka kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem žurnālos un televīzijā vīriešu ķermenis tiek attēlots maz-apģērbts, tāpēc kameras un skatītāju uzmanības centrā ir atklāta muskulatūra.
Aptuveni 50 % sieviešu Amerikas Savienotajās Valstīs ir liekais svars vai aptaukošanās, bet tikai 13 % sieviešu televīzijas varoņu ir aptaukojušās. Līdzīgi, gandrīz 60 % vīriešu ASV ir resni, bet tikai 24 % vīriešu televīzijas varoņu bija liekais svars vai aptaukošanās.
Ja televīzijā parādās personāži ar lieko svaru, tad ir maza iespēja, ka viņi attēloti kā pievilcīgi un ka citi personāži viņus vērtēs kā pievilcīgus vai iekārojamus. Interesanti, ka Krievijā populārākie televīzijas raidījumi ir humora šovi, kuros, kā likums darbojas auugumā lielas un diži resnas sievietes.
Visā pasaulē masu mediji pārliecinoši rada kultūras stigmatizāciju attiecībā uz resniem cilvēkiem, un šie aizspriedumi pārklājas ar stereotipiem un aizspriedumiem par pieaugušām sievietēm. ASV veiktā pamatskolas pētījumā konstatēja, ka zēniem televīzijas skatīšanās pozitīvi korelē ar stereotipisku un aizspriedumainu tendenci pieņemt, ka resna meitene būs slinka, alkatīga un tai nebūs draugu. Savukārt citā pētījumā koledžu meitenēm (it kā ar citu mērķi) demonstrēja sieviešu tēlus ar tievām, it kā ideālām ķermeņa formām.
Pēc šīm demonstrācijām pat tās meitenes, kam nebija ar ķermeni saistītas neatbilstības, sāka ēst mazāk citu sieviešu klātbūtnē (sieviešu uuzstādījums – ēst maz citu sieviešu klātbūtnē –, nebūt nenozīmē – ēst mazāk).
Ko darīt, lai mazinātu mediju negatīvo ietekmi uz pusaudžu veselību?
Ko darīt, lai mediju ietekme uz pusaudžu un arī pieaugušo (galvenokārt sieviešu) veselību nebūtu tik graujoša? Amerikas Savienotajās Valstīs divās paraugprogrammās – ATLAS un ATHENA –, kas paredzētas attiecīgi pusaudžiem sportistiem un sportistēm, intensīva medijpratības apmācība ir iekļauta apziņas veidošanā un veselīgu normu attīstīšanā, ko pārrauga treneri un psihologi. Statistiskās analīzes ir pierādījušas, ka plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes apmacība itin efektīvi gada laikā samazina steroīdu, uztura bagātinātāju, stimulējošo narkotiku un citu neveselīgu svara un formas veidošanas veidu lietošanu un ļaunprātīgu izmantošanu sportistiem, dejotājiem un karsējmeitenēm.
Pasaulē arvien biežāk redzami uzstādījumi, ka ne pārlieku tievas (bet arī – ne aptaukušas) modeles ir tikpat pievilcīgas, ja ne vēl pievilcīgākas un nerada lasītājām un sociālo tīklu satura patērētājām sievietēm sliktāku pašsajūtu. Reklāmdevējiem pasaulē varētu būt izdevīgi lauzt līdzšinējo modeli un parādīt veselīgākus ķermeņa ideālus. Uzkrājoties šāda veida mārketinga pieredzei un plašsaziņas līdzekļu pētījumiem, uzņēmēju aprindas atmetīs iesīkstējušo aizstāvību, ka tievums ir vienīgais, ko vēlas klienti.
Pētījumi, kas veikti dažādās valstīs, izmantojot dažādas atzītas kvantitatīvas un kvalitatīvas metodoloģijas, ir pierādījuši, ka plašsaziņas līdzekļi darbojas tieši un netieši, lai palielinātu negatīva ķermeņa tēla un traucētas ēšanas risku. Ja šo atziņu pārņemtu izglītība un veselības jomas viedokļa līderi (piemēram, ministrijas), zināšanas kopā ar plaukstošajām mediju lietotprasmes un mediju aizstāvības jomām kļūtu spēcīgs pamats, lai turpinātu izstrādāt un novērtēt vispārējas profilakses programmas, kas paredzētas, lai iesaistītu bērnus, pusaudžus un pieaugušos savstarpēji saistītos procesos, analizējot neveselīgu mediju ietekmi un pretojoties tai, kā arī radītu jaunus medijus, kas veicinātu veselīgākus sociālos vēstījumus.
Kāds bija mans vēstījums Latgalē, tiekoties ar televīzijas skatītājām, kuras mēģināja no manis iegūt jaunu diētu vai zināšanas – kā lietot semaglutīdu svara mazināšanai? Es teicu: cieniet savu unikalitāti! Bet lietot injekcijas, kas paredzētas 2. tipa diabēta pacientu ārstēšanai, nav jēgas, ja nemaina ēšanas paradumus un nepalielina fiziskās aktivitātes.
Literatūrā semaglutīdu kā svara samazināšanas līdzekli iesaka cilvēkiem, kam ķermeņa masas indekss pārsniedz 30. Šī preparāta lietošanu svara mazināšanai drīkst nozīmēt tikai endokrinologs, bet nekādā gadījumā – internets.
Kopsavilkums:
• pārliecīga digitālo mediju lietošana ir atkarības paveids, bet jebkurai atkarībai ir tieksme mainīt atkarības objektu; tātad pārlieka atkarība no planšetes vai mobilā telefona ir solis no alkoholisma vai narkomānijas;
• nozīmīga saikne starp mediju lietošanu un aptaukošanos – bērns, kas pārliecīgi lieto datoru un mobilo telefonu, ir mazkustīgs, ātrāk pieņemas svarā un kļūst pārlieku resns. Vecāku uzdevums ir ar dietologa un fiziskās aktivitātes speciālista palīdzību samazināt bērna svaru līdz normālam, bet neļaut bērnam pašam kļūt supertievam;
• pārmērīga diētu ievērošana un cita neveselīga svara kontroles uzvedība bērnībā un pusaudžu vecumā palielina pārēšanās un aptaukošanās risku pēc vairākiem gadiem pat tiem jauniešiem, kuri bijuusi tievi, kad sākuši ievērot diētas;
• īpaši bīstamas ir simtiem anoreksiju un bulīmiju atbalstošas tīmekļa vietnes,
kas izaicinoši un reliģiski-sektantiski popularizē anoreksiju kā svētu dzīvesveidu, nevis kā psihisku traucējumu;
• pusaudžu meiteņu un jaunu sieviešu neapmierinātība ar ķermeni, ko rada sociālie tīkli un mediji, nav nekaitīga fāziska patmīlība. Tā ir nozīmīgs riska faktors cigarešu smēķēšanai, kā arī narkotisko vielu lietošanai;
• mediju un sociālo tīklu iniciētai nemīlestībai pret savu tēlu, uzspiestai vēlmei samazināt svaru ir rezultējoša tendence izpausties kā pārmērīgai ēšanai, zemam fizisko aktivitāšu līmenim, neveselīgai svara kontroles praksei, ēšanas traucējumiem, depresijai un riskantām svara samazināšanas stratēģijām, tostarp nelegālu narkotiku lietošanai un bīstamām narkotiku kombinācijām;
• pēc amerikāņu pētnieku konsensus-materiāliem labākais veids cīņā ar slimīgu (atkarības radošu un psihisko veselību graujošu) sociālo mēdiju pārliecīgu patēriņu ir bērnu fiziskās aktiovitātes katru dienu (mazākiem bērniem 2x dienā!); sporta skolotāju un treneru izglītošana. Tieši fizisko aktivitāšu mentoriem piemīt lielākā ietekme uz bērna sapratni; tieši treneris vai sporta skolotājs vislabāk spēj mācīt mēdiju pratību. Šo atziņu lūdzu divreiz pārlasīt Veselības un Izglītības ministrijas ierēdņiem un Sporta pedagoģijas akadēmijas docētājiem.
