Pēteris Apinis: Augsto smago saslimstību un mirstību no Covid–19 un citām slimībām lielā mērā nosaka valdības sētās nāves bailes
96
Pēteris Apinis, ārsts
Jau otro mēnesi cenšamies atbildēt uz jautājumiem:
• kāpēc Latvijā mirstība no Covid–19 ir daudzkārt augstāka nekā Eiropā?
• kāpēc Latvijā ir lielāka vakcinēto saslimstība un mirstība no Covid–19?
• kāpēc Latvijā no visām 38 Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm ir augstākais novēršamo nāves gadījumu skaits, kā arī otrais zemākais vidējā mūža ilgums, pie kam mūsu rādītāji pēdējā gadā ir ar ļoti negatīvu tendenci?
Veselības ministrija un tai pakļāvīgie mediji uz šiem jautājumiem parasti vainu meklē antivakseros, un visu vainu uzveļ tiem, kas nevakcinējas. Pēc šīs pazīmes Latvijas iedzīvotājus visvieglāk dalīt – ja Tu vakcinējies, tātad atbalsti valdību, ja nevakcinējies – tad esi sliktais, kas vainīgs pie visām trim iepriekšminētajām problēmām.
Valdības un meinstrīma mediju saziņā nav ne vārda par to, ka tieši valdības rīcība pēdējā gada laikā nozīmēja ārstu un diagnostisko izmeklējumu pieejamības samazināšanu, ambulatoriskās palīdzības birokratizāciju, plānveida medicīnas ierobežošanu, bet jo īpaši fizisko aktivitāšu un citu veselību veicinošo faktoru faktoru nīdēšanu no cilvēku ikdienas.
Sliktāk ir ar tiem, kas paši vakcinējas, aicina līdzcilvēkus vakcinēties, taču meklē atbildes uz šiem jautājumiem un norāda valdībai uz kļūdām un darāmajiem darbiem.
Tad tiek darbā laisti melnā PR speciālisti re:čekisti, kas uzreiz nolej melnā PR vircu pār valdības kritiķi.
Atbildes uz iepriekšminētajiem jautājumiem nav un nevar pateikt vienā teikumā. Un tomēr, balstoties uz dažādiem pētījumiem un rakstiem, mēs varam izteikt aizdomas, ka galvenā problēma Latvijā pandēmijas laikā ir pilnīgā citu slimību ignorancē – gan ministra runās, gan Veselības ministrijas paziņojumos presei, gan pašas preses materiālos >90% dominē bailes no Covid–19, neatkarīgi vai tas būtu deltas vai omikrona variants.
Cilvēka smadzeņu potenciālu nosaka gan kapacitāte, gan iepriekšējās zināšanas, gan laiks. Cilvēks nevar visu laiku domāt par veselību un slimībām, kaut mums – ārstiem gribētos, lai cilvēks šim jautājumu lokam pievērstos daudz vairāk.
Bet nē – cilvēka smadzeņu kapacitāti un laiku aizņem darbs, sadzīve, komunālie maksājumi, ģimene, mašīna, veikals, seriāls, bijušās ministres fotogalerija vīriešu žurnālā un kas tik vēl ne.
Paši optimistiskākie autori apgalvo, ka rūpēm par savu veselību atliek 15% laika un kapacitātes, bet patiesībā – mazāk par 10%. Bet no šiem 10% valdība un prese gandrīz visu piepildījuši ar Covid–19 saturu.
Vienkāršoti sanāk, ka cilvēkam 9% piepildās ar Covid–19 šausmām, bet paliek pāri viens procents rūpēm par savu veselību un savu slimību ārstēšanu.
Šai atziņai līdzīgas pārdomas šobrīd dominē Amerikas kontinentā, bet nav ne mazākā iemesla uzskatīt, ka Latvijas iedzīvotāji par savām hroniskām slimībām un savu vispārējo veselības stāvokli interesējas vairāk par amerikāņiem.
Mani kolēģi stāsta, ka cilvēki kļuvuši nelīdzestīgāki – vēlāk vēršas pie ārsta ar aizdomām par jaunveidojumu ādā vai krūtī, nesaprotamu asiņošanu no ginekoloģiskajiem orgāniem vai resnās zarnas, nepārbauda savus dislipidēmijas skaitļus, neārstē augstu asinsspiedienu un astmu, neregulē cukura līmeni un paliek aizvien tuklāki un mazkustīgāki.
Latvijā par pacientu līdzestību pētījumu ir maz, bet pasaules literatūrā var atrast bažas par to, ka Covid–19 pandēmijas laikā cilvēki nelieto vai pārtrauc lietot zāles pret holesterīnu, pret augstu asinsspiedienu, perorālos antikoagulantus utt., līdz ar to palielinot iespēju, ka viņu hroniskā slimība kombinācijā ar Covid–19 izpaudīsies kā ļoti smaga slimība vai beigsies ar nāvi.
Un nav svarīgi – vai insults notika Covid–19 slimības laikā vai nesaistīti ar to – pārāk bieži šis insults liecina par nelīdzestību – nerūpēšanos par savu veselību.
Pieaugošais hemorāģisko insultu skaits liecina tikai un vienīgi par savu augsto asinsspiediena skaitļu nekontrolēšanu.
Savukārt pieaugošais ishēmisko insultu skaits liek domāt par nevēlēšanos ārstēt aritmijas un lietot perorālos antikoagulantus.
Šo rezultātu (augstās priekšlaicīgās mirstības) iemesls ir bailes, kas paralizējušas spēju rūpēties par savu veselību. Un bailes visvairāk ir sējis premjerministrs Krišjānis Kariņš un ministrs Daniels Pavļuts, čakli apmaksājot publiskās attiecības un medijus, kas pavairojušas histēriju.
Bailes, nāves bailes un sabiedrības šķelšana
Viedokli par bailēm lielā mērā balstu uz sava kolēģa, ārsta, psihoterapeita Andra Veselovska publikācijām un izteikumiem, kaut arī viņš nebūt nav vienīgais psihes ārsts, kas tam vērsis uzmanību.
Nāves bailes ir ļoti biedējošas un grūti pārdzīvojamas emocijas. Izjūtot nāves bailes, cilvēkam rodas impulsi: cīnīties, bēgt vai sastingt.
Ja prāts nespēj analizēt informāciju un izvērtēt baiļu iemeslu, emocijas pārvēršas negatīvā enerģijā un rīcībā. Nāves baiļu izraisītās enerģijas mēs redzam darbībā, īpaši – sociālajos tīklos.
Cilvēki cīnās savā starpā – kolēģis pret kolēģi, rads pret radu, politiķi pret tautu. Daļa ļaužu no šīm trauksmainajām emocijām bēg, slēpjas, izliekas neko satraucošu neredzam.
Citi sastingst, apstādina savu rīcību (nevakcinējas, neārstē savas slimības, neapmeklē ārstu) un nespēj izlemt, ko tad darīt tālāk vispār. Nāves bailēs cilvēki nespēj racionāli un efektīvi pārvarēt krīzi.
Baiļu uzdevums ir brīdināt cilvēku par iespējamām briesmām, lai cilvēks var izvēlēties maksimāli efektīvu veidu kā briesmas pārvarēt. Taču bailes, tāpat kā jebkuras citas emocijas, var būt pārmērīgas. Cilvēks nāves bailēs sāk baidīties no jebkāda kairināta.
Ja sākumā cilvēks ir nobaidīts no vīrusa, tad pēc kāda laika sāk baidīties arī no vakcīnām.
Tāpēc papildus biedēšana jau esošu baiļu gadījumā liek cilvēkam neapdomīgi reaģēt: bēgt vai uzbrukt, nevis mierīgi apdomāties un pieņemt racionālu lēmumu.
Politiķu un mediju tiražētā ļaužu biedēšana ir krīzi padziļinājusi un turpina padziļināt. Par informācijas līderiem uzmetas cilvēki, kas patiesībā nekā no veselības un medicīnas nesaprot, un re:čekisti vislabāk aizpilda šo nišu – viņi spēj pastāstīt tikai patiesības fragmentus, nevis patiesību, un detaļu noklusēšana vairo bailes.
Ja starp puslīdz normāliem valdības un Veselības ministrijas lēmumiem parādās daži pilnīgi stulbi, tie vairo neticību un bailes.
Cilvēkam ir iespējas bailes pārvarēt – to, kas ir nobijies, var nomierināt – visi ļaudis var rast spēju bailes pārvarēt, un šo spēju var trenēt. Covid–19 krīzes gadījumā ļoti nozīmīga ir visas sabiedrības kolektīvā spēja izturēt bailes.
Šobrīd visas medicīnas (gan valdības un ministrijas, gan nevalstisko organizāciju, bet īpaši – viedokļu līderu) būtiskais uzdevums ir samazināt bailes, pārtraukt sabiedrības šķelšanu. Īpaši svarīgi palīdzēt pārvarēt bailes no vīrusa, bailes no injekcijas plecā, bailes vērsties pēc palīdzības.
Ir normāli, ka cilvēki ar izglītības izaugsmes potenciālu (tāds ir arī Daniels Pavļuts un re:čekisti) ir nobijušies ar vai bez redzama iemesla, tikai viņiem vajadzētu pārtraukt savas aktivitātes – sēt iracionālas bailes.
Cilvēki jūtas droši, ja spēj prognozēt notikumu gaitu.
Jaunais un nezināmais rada trauksmi un bailes. Covid–19 krīzes gaita diemžēl nav paredzama. Mainīgo faktoru ir ļoti daudz. Var parādīties jauni vīrusa varianti. Ir neparedzama līdzcilvēku reakcija un rīcība.
Mēs nezinām, kādi būs ierobežojumi rītdien, pie kam valdība – vai nu no bailēm vai zināšanu trūkuma parasti pieņem iracionālākos ierobežojumus. Nezinām – strādās vai nestrādās skolas. Nezinām – būs vai nebūs darbs. Nezinām – cik balstvakcīnas vēl būs nepieciešamas, nezinām – cik efektīvas būs vakcīnas ilgtermiņā.
Neskaidrība palielina trauksmi un spriedzi. Spriedze nomoka, nogurdina, saasina iepriekš nebūtiskas problēmas. Spriedze liek kļūt kašķīgākam. Ļaudis satrauc un biedē katrs sīkums.
Un tomēr – galvenais sēto nāves baiļu rezultāts ir sabiedrības šķelšana. Draugi un ģimenes locekļi kļūst par ienaidniekiem. Sabiedrība sašķeļas karojošās nometnēs, pie kam ne tikai pēc pazīmes – vakcinētie vai nevakcinētie, bet arī pēc nenozīmīgiem viedokļu konfliktiem.
Cilvēki nesaprot un nevēlas saprast citādi domājošos. Citādi domājošie kļūst par ienaidniekiem. Par ienīstamiem ienaidniekiem pēkšņi kļūst ļaudis, ko iepriekš esat cienījuši, kuru viedoklī ieklausījušies.
Pēdējās nedēļas notikums – izcila pianista Vestarda Šimkus paziņojums par koncertdzīves pārtraukšanu, likusi daudziem nekritiski nomelnot izcilo pianistu. Sociālo tīklu aktīvistu agresija ir baiļu rezultāts – neadekvāta rīcība, jo Vestards Šimkus taču ar vai bez vakcīnas taču paliks izcilākais mūslaiku latviešu pianists, Latvijas lepnums.
Agresija un re:čekistu centieni ievietot Vestardu Šimku „ļauno” sarakstā neveicina viņa vēlmi vakcinēties, bet nostāda pret vakcināciju arī viņa talanta cienītājus.
Sabiedrība un valsts tiek sašķelta divās vai vairāk karojošās nometnēs, kas sākušas nežēlīgu cīņu ar ienaidnieku. Abu nometņu pārstāvji ir nekļūdīgi pārliecināti, ka „ļaunuma sakne” ir tie citi. Ja „tie citi” darītu savādāk, tad nekādas krīzes nebūtu vai krīze viegli atrisinātos.
Zinot, ka ar nākošo apgalvojumu nonākšu pretrunā pats ar sevi, manuprāt, iemesls sabiedrības šķelšanai ir vienas vai otras politiskas partijas (PAR vai Jaunā vienotība) priekšvēlēšanu stratēģija, sadalot ļaudis „pareizajos” un „nepareizajos”.
Šī stratēģija labi zināma ir partiju mediju speciālistiem, lai aiz kādām taisnības cīnītāju maskām viņi neslēptos, un viņu uzdevums ir visus tos, kas nemīl konkrēto partiju vai konkrēto koalīciju, padarīt par ļaunajiem, sliktajiem.
Tieši paristi uzsāka cīņu ar „sliktajiem”, bet realitātē tieši šī cīņa un karš ir pamatā „nāves bailēm”, citu veselības problēmu neredzēšanai, pāragras nāves statistikas pieaugumam.
Spriedzes apstākļos cilvēka prāts strādā savādāk. Aktivējas primitīvākas smadzeņu struktūras un senāki aizsardzības mehānismi.
Gudrā, analizējošā, dažādus viedokļus pieņemošā smadzeņu garoza atslēdzas. Bīstamos apstākļos cilvēkam vecajās smadzeņu struktūrās ieprogrammēts ātri vērtēt – kurš draugs, kurš ienaidnieks. Ienaidnieks ir jānogalina, jāpaslēpjas vai jābēg (ar sabiedrotajiem ir jāapvienojas cīņā pret ienaidnieku. Nedrīkst būt nekādu šaubu. Ja tu šaubīsies, tevi nogalinās vai apēdīs.
Pasaule tiek zibens ātrumā sašķirota draugos un ienaidniekos, labajos un sliktajos. Nav laika izvērtēt krāsu nianses, jo pirmais uzdevums ir izdzīvot, nosargāt sevi, savu cilti).
Krīzes laikā racionālais prāts nespēj pārvarēt spriedzi un izmaiņas. Šķelšanas procesi notiek visur – katra indivīda prātā, starp sabiedrības daļām. Tie kļūst stiprāki par racionālo domāšanu. Mēs nokļūstam primitīvākā pasaulē, kur nepastāv diskusija. Mēs nokļūstam pasaulē, kurā notiek karš.
Karš starp „labajiem” un „ļaunajiem”. Tikai labie un ļaunie esam mēs paši – Latvijas tauta.
Cīnāmies paši savā starpā. Nodarām kaitējumu paši sev.
Pretstats šķelšanai ir dažādu viedokļu uzklausīšana, integrācija, pieņemšana, diskusija, sadarbība. Visi iepriekšējie traumatiskie konflikti – okupācijas, kari, izsūtīšanas – glabājas Latvijas sabiedrības zemapziņā.
Līdzcilvēks ar citu viedokli tiek ļoti ātri identificēts kā ienaidnieks, izsūtītājs, sarkanais, fašists. Agresijas līmenis sociālajos tīklos daudzus šokē un biedē.
Šī raksta mērķis nav analizēt baiļu un sabiedrības šķelšanas ietekmi uz cilvēka psihisko veselību, kas palielinājušas psihotropo medikamentu, alkohola, narkotisko vielu lietošanu, palielinājušas spriedzes, trauksmes, depresijas līmeni, bet arī šajā jomā ir pierādījumi un publikācijas.
Secinājums – mazināt saslimstību un mirstību var mazinot bailes un sabiedrības šķelšanu
Mēģināšu apkopot rakstā pausto. Augsto smago saslimstību un mirstību no Covid–19 un citām slimībām lielā mērā nosaka valdības sētās nāves bailes un sabiedrības šķelšana, kas no cilvēka smadzeņu kapacitātes un laika izspiedušas rūpes par savu veselību, savu (hronisko) somatisko un psihisko slimību kontroli un ārstēšanu, vēlīnu (vēža u.c. slimību) diagnostiku.
Veselības ministrija nedrīkst būt Vakcinācijas ministrija, šai ministrijai ir jādomā par cilvēku veselību un citu slimību profilaksi.
Pasaules literatūrā ir pārliecinoši pierādījumi tam, ka smagu Covid–19 slimības gaitu nosaka liekais svars un mazkustība, dislipidēmija, augsts asinsspiediens, cukura līmeņa svārstības vai kontroles neesamība, bet īpaši – nelīdzestība visu slimību ārstēšanai.
Veidojot priekšvēlēšanu platformu, kurā valsts vienīgā problēma ir vakcinācijas pretinieki, patiesībā ir radīts pamats augstai saslimstībai un mirstībai no sirds-asinsvadu slimībām, vēža, elpceļu slimībām un citiem priekšlaicīgas nāves iemesliem.
