Pēteris Apinis: Aicinājums deputātiem: lūdzu neatņemiet tautai un aptiekāriem “Hosama aptieku nodokli”!
0
Šajās dienās Saeimā tiks iesniegta “Mana balss” iniciatīva “Atcelt papildu maksu par farmaceita pakalpojumu recepšu zālēm”. 12. janvāra pēcpusdienā šo iniciatīvu bija parakstījuši gandrīz 16 tūkstoši cilvēku, un nav šaubu, ka parakstītāju skaits augs.
Šī pacientu iniciatīva būtu gauži laba, ja ne žēlums par Hosama Abu Meri centieniem – palikt Latvijas vēsturē. Un, šķiet, ka “Hosama aptieku nodoklis” būs vienīgais paliekošais Hosama rosības rādītājs. Protams, interneta dzīlēs varēs atrast Hosama selfijus ar pusi no visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet pasaulē superselfistu ir gana. Toties savu nodokli ne katrs spēj radīt, un vēl panākt tā pieņemšanu.
Pagājušas pirmās divpadsmit dienas jaunajā gadā. Fantastiskāko haosu radījusi Hosama Abu Meri zāļu cenu piecenojuma reforma. Zāļu cenas ir kritušās un cēlušās, daudzi zāļu ražotāji ir pacēluši zāļu cenas visās trijās Baltijas valstīs, citi – atsaukuši medikamentus no Latvijas.
Ne tikai lauku aptiekās, bet arī Rīgā strauji krīt zāļu pieejamība. Lauku individuālo aptieku īpašnieki traucas pie lielo aptieku ķēžu īpašniekiem un cenšas savas aptiekas pārdot, bet lielie tīkli paši ir neziņā par nākotni. Kopš Andas Čakšas laikiem nav bijis tāda haosa e-veselībā. Visā Latvijā klasiskās kombinācijas – ārsts un pacients vai aptiekārs un pacients kopējiem spēkiem blenž datoru ekrānos, kur desmitam minūšu riņķo bumbiņa – dators domā.
Nākamie pacienti gaida rindās, bet ģimenes ārsti nevar nosūtīt iepriekšējo pacientu e-receptes un e-nosūtījumus. Aptiekāres cenšas pārbaudīt katra pacienta iepējamo atrašanos dažādos reģistros, jo iespējamas kļūdas gadījumā Hosams Abu Meri paredzējis aptieku sodīt 5 vai 10% apgrozījuma apjomā. Birokrātija pieaugusi vismaz divkārt. Pacienti redz tikai Hosama nodokli, proti 75 centus par katru recepti, kas aptiekāram patērē laiku un nervus.
Un tad es atcerējos, ka savulaik, kāpjot pa kāpnēm Veselības ministrijā, biju atradis kādu zīmīti, ko biju nevērīgi iemetis somā. Tagad nolēmu vēlreiz zīmīti izlasīt.
Zīmīte bija pieraksts ar roku, un rakstītājs bija noklausījies kādu sarunu.
Teksts bija gandrīz vai ludziņa, kurā sarunājas kāda I. un kāds H. (bet varbūt tie vienkārši bija personāži I un II), bet zīmīte bija datēta ar tālo 2023. gadu.
H.: Es vēlos būtu visu laiku dižākais ministrs šajā valstī, pirms dodos uz citu valsti; un vēlos, lai manā vārdā tiek nosaukts kaut kas liels un dižs. Vai tad, ja es Stradiņa slimnīcai uzbūvēšu jaunos korpusus, šī slimnīca tiks nosaukta manā vārdā un mani par šo darbu cildinās?
I.: Šķiet, ka nē. Slimnīca tiks arī turpmāk saukta profesora Stradiņa vārdā, bet cildināti tiks abi profesora mazdēli Andrejs Ērglis un Pēteris Stradiņš, kas divdesmit gadus cenšas šo slimnīcu uzbūvēt.
H.: Bet ja es pārtraukšu šās slimnīcas celtniecību, vai tad slimnīcas jaunie korpusi tiks nosaukti manā vārdā?
I.: Jā, es pieļauju, ka tad četras mājas tiks sauktas par Hosama graustiem, bet arī tad mums jāveic nopietni priekšdarbi.
H.: Kādi?
I.: Jādabū šis stāsts kā luga uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Ja Hermanis iestudēs lugu par tevi ar Keišu titullomā, tad grausti vienmēr tiks saukti tavā vārdā.
H.: Bet vai nevar kaut ko vienkāršāk?
I.: Vienkāršāk ir aizvest visas jaunajai slimnīcai par daudziem miljoniem jau iegādātās mēbeles un diagnostisko aparatūru uz Getliņiem, tad Getliņus varēs nosaukt tavā vārdā.
H.: Nē es nevēlos, lai Getliņus sauc manā vārdā.
I.: Bet pilnīgi droši, ka tavā vārdā sauks aptiekas nodokli, ko no 2025. gada 1. janvāra katrs Latvijas iedzīvotājs maksās aptiekā par katras receptes atprečošanu.
Šai zīmītei ar ludziņu nudien nav nekādas saistības ar ministru, un jādomā, ka šī saruna ir fantāzijas auglis. Tiesa, Hosamam Abu Meri izdevās apstādināt Stradiņa slimnīcas jauno korpusu celtniecību, un grūti iedomāties, ka viņam pietiks spēka un resursu šo celtniecību atsākt. Ko tik Hosams nav uzbūvējis – nav uzbūvējis Stradiņa slimnīcas jaunos korpusus, nav uzbūvējis Austrumu slimnīcas infekciju bloku un vēl daudz citu nav. Vairāku iemeslu dēļ Stradiņa slimnīcas būve ir valstij ļoti svarīga. Pirmais – valsts drošība – Daugavai abās pusēs ir jābūt nopietnai daudzprofilu slimnīcai. Vienkārši jebkura militāra incidenta gadījumā Rīgā var uzspridzināt visus tiltus.
Stradiņa slimnīca nozīmē specializētu palīdzību ne tikai Rīgai, bet arī Kurzemei un Zemgalei. Otrs – nebūtu labi, ka bojā aizietu jaunajiem korpusiem jau iegādātie celtniecības materiāli, mēbeles, aprīkojums, medicīniskā aparatūra. Trešais – Stradiņa slimnīca jau ilgstoši strādā bez nopietnas neatliekamās palīdzības nodaļas, bet mūsdienu medicīna nozīmē maksimāli daudz diagnostikas un ārstniecības pacientiem veikt tieši neatliekamās palīdzības jeb uzņemšanas etapā.
Un tomēr – veselības ministrs ar patīkamām trīsām gaidīja šā gada pirmo janvāri – daļa zāļu kļūs lētākas (vairums – dārgākas), aptiekās iestāsies sengaidītais haoss, e-veselība atkal “uzkārsies”, zāļu lieltirgotavas nesapratīs, kuras zāles aptiekām gādāt, bet kuras ne. Vārdu sakot – viss bija sagatavots, lai janvāra sākumā visa Latvija runātu tikai un vienīgi par Hosama Abu Meri reformām, daļa censtos aizstāvēt, citi lamāt, sabiedriskie mediji ministru cildinātu, bet vienaldzīgo nebūtu. Un visa Latvija atcerētos – kurš mūsu valstī īsteni ir ministrs.
Bet tad šajā tīksmē iejaucās Kaspars Brišķens ar savu AirBaltic (kurā pats savulaik strādājis AirBaltic padomē un radījis bankrota stratēģiju). Tika atcelti lidojumi, atcelti un atpakaļpieņemti AirBaltic vadītāji, lidmašīnas tika iznomātas austriešiem, bet pašu lidošanai izīrēti divplākšņi, beigu beigās kompānija atkal paprasīju nodokļu maksātāju naudu valdībai. Visa Latvija pamanīja Brišķenu un piemirsa Abu Meri.
– Klausies, es gāju uz sarunām ministrijā par ģimenes ārstu līgumu. Un pie ministrijas durvīm atradu šo te, – teica mans draugs, ģimenes ārsts. Tā bija elektrokardiogramma, kurai bija noplēsts pacienta vārds un uzvārds, bet bija nolasāms, ka pacients ir 50 gadu vecs vīrietis. Šim vīrietim bija sīnusa tahikardija ar pastāvīgu ekstrasistoliju. Atsevišķos brīžos tahikardija pārgāja tahiaritmijā. Saskatījāmies – šis pacients būtu jāsūta uz Stradiņa slimnīcu un strauji jāmeklē patoloģijas iemesls. Sagadīšanās pēc – vienīgais mums abiem pazīstamais 50 gadīgais vīrietis Veselības ministrijā bija ministrs. Vai ministram Abu Meri ministrs Brišķens bija tā sagandējis gada sākumu, ka piemetās mirdzaritmija?
– Hosams Abu Meri taču ir gudrāks par Kasparu Brišķenu, – samiernieciski turpināja mans kolēģis, kurš tik un tā nav parakstījis agresīvu un prettiesisku līgumu ar Nacionālo Veselības dienestu un kura ģimenes ārsta praksi draud slēgt.
Biju spiests kolēģim atstāstīt kādu anekdoti, ko dažkārt stāsta viens no pasaulē izcilākajiem ceļa locītavas un pleca ārstiem Bertrams Zariņš. Viņš mēdz pasmaidīt par savu ortopēda profesiju ar pastāstu, ka ortopēds ir tikpat stiprs kā bullis, toties divreiz gudrāks.
– Hosams taču nav sliktākais ministrs starp Veselības ministriem, – turpināja kolēģis, kurš visu piektdienu bija cīnījies ar pilnīgi nestrādājošu e-veselību, kuram bija zvanījuši desmitiem pacientu un aptiekāru, jo e-receptes bija pārvērtušās par e-purvu.
Nē, Hosams nudien ir izcils ministrs, ja viņu salīdzina ar Danielu Pavļutu ar zelta podiem greznoto Daniela vakcinēšanas centru, vakcinēšanu kapu svētkos un krāmu tirgos, izsaimniekoto miljardu un augstākajiem mirstības rādītājiem no Covid–19 Eiropā. Katram ministram taču drīkst būt kāda aizraušanās – ja Daniels tērēja nodokļu maksātāju naudu vēlāk izmetamām vakcīnām, tad Hosams ievieš haosu zāļu tirdzniecībā.
Un tomēr, ja Daniels Pavļuts paliks Latvijas vēsturē kā visu laiku sliktākais ministrs visās jomās, tad Hosamam šādu iespēju nav. Tādēļ Hosamam paliek viena iespēja – Hosama nodoklis par katru recepti.
Aizstāvot savu kolēģi Hosamu Abu Meri, es aicinu Saeimas deputātus ne tikai noraidīt “Manas balss” iniciatīvu, bet nodoklim arī oficiāli piešķirt Hosama vārdu. Nodokļa nosaukuma izmaiņas kopā ar dažām citām izmaiņām būtu jāveic Ministru kabineta noteikumos Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem”
