Pēterbaznīcai vajadzīgs Zālamana spriedums 10
“Man mati slejas stāvus, cik paviršs ir Tieslietu ministrijas (TM) izgatavotais likumprojekts,” saka Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) prāvests Klāvs Bērziņš, kurš iesniedzis Saeimas komisijai alternatīvu Pēterbaznīcas likumprojektu.
Tieslietu ministrijas virzītais likumprojekts “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums” februāra beigās izskatīts Ministru kabineta komitejā un nodots parlamentāriešiem (“Pēterbaznīca būs luterāņu īpašums”, “LA” 01.03). Tas paredzēja, ka baznīcā jo- projām notiks koncerti un mākslas pasākumi, tā būs atvērta tūristiem, taču šī valsts kultūrvēsturiskā celtne tiks ierakstīta zemesgrāmatā uz Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vārda. Likumprojektu 18. aprīlī skatīja Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kurā bez uzaicinātajiem TM, Kultūras ministrijas, Pēterbaznīcas pārvaldes, LELB, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un Saeimas juridiskā biroja pārstāvjiem ieradās arī LELBĀL prāvests K. Bērziņš. Viņš kopā ar Vācu evaņģēliski luteriskās baznīcas Latvijā (VELBL) pārstāvi iesniedza alternatīvu likumprojektu. Komisija, uzklausījusi viņu argumentus, atzina tos par pietiekami nopietniem un lēma TM sagatavoto likumprojektu tālāk nevirzīt, aicinot ieinteresētās puses deleģēt pārstāvjus sarunām par turpmāko sadarbību.
Neskaidra tiesību pārmantojamība
Pēterbaznīcas jautājumā ir savijušies vēsturiskie, politiskie, juridiskie, reliģiskie un ekonomiskie aspekti. Komisijas vadītāja Ilze Viņķele (“Vienotība”) skaidro – ja pēc arhīva dokumentiem skaidri būtu redzams, ka juridiski LELB ir Pēterbaznīcas mantiniece, tad varētu uzklausīt vācu draudzes un LELBĀL pretenzijas, taču atsaukties uz dokumentiem. Taču, tā kā pēdējais zemesgrāmatā (starpkaru Latvijas laikā) ierakstītais Pēterbaznīcas īpašnieks esot vācu luterāņu draudze, īpašumtiesību pārmantojamība ir neskaidra. Politiķes ieskatā ir divas iespējas: vai nu LELB vēršas tiesā ar prasību atzīt tās īpašumtiesības, vai arī, kā paredzēts alternatīvajā likumprojektā, tiek veidots četru partneru nodibinājums kā īpašs Pēterbaznīcas apsaimniekošanas fonds. Četri partneri būtu LELB, LELBĀL, Rīgas dome un VELBL (kura ir šeit reģistrēta baznīca, nevis Vācijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederīga un kurā tās dibināšanas brīdī piedalījušies arī daži vācbaltieši, kas Pēterbaznīcas draudzē lūguši Dievu vēl starpkaru Latvijā).
Sēdē izskanēja arī Pēterbaznīcas pārvaldes vadītājas Unas Jansones iebildumi pret dievnama atdošanu LELB (pašlaik Pēterbaznīcu apsaimnieko Rīgas pašvaldība). Viņa pauž, ka uz šo ēku nevar skatīties šauri konfesionāli un ka LELB neesot īsti pamata pretendēt uz šo dievnamu, bet “Rīgas domei ir absolūti morālas tiesības pretendēt uz šo mantu”. Atgādināšu, ka februāra beigās Rīgas mērs Nils Ušakovs “Facebook” rakstīja, ka lēmums par Svētā Pētera baznīcas nodošanu būtu taisnīgs, taču izteicās arī, ka cita ēka – Rīgas Svētā Pētera un Pāvila baznīca Citadeles ielā, kur patlaban atrodas “Ave Sol” koncertzāle, būtu jāatdod pareizticīgajiem (kaut par to jau pirms desmit gadiem bijis Augstākās tiesas Senāta spriedums, ka pareizticīgās baznīcas Sinode termiņu uz pieteikšanos īpašumtiesību atjaunošanu nokavējusi un tas nav atjaunojams). Var piekrist U. Jansonei, ka ir korekti jāizrunā visu pušu intereses šajā “sensitīvajā jautājumā” un jārīkojas. Bet, jo ilgāk tas nebūs atrisināts, jo sensitīvāks kļūs.
Kā LELBĀL pamato savas intereses Pēterbaznīcā? Prāvests K. Bērziņš skaidro, ka ir jāņem vērā vēsturiskie apstākļi, bet tieši tas neesot darīts TM likumprojektā. Tāpēc, viņaprāt, tas esot pavirši sagatavots dokuments. Rīgas Evaņģēliskās draudzes priekšnieks Andris Bērziņš atsaucas uz LELB 1928. gada Satver-smi, kas deva virsvaldei tiesības ierobežot draudžu darbības ar nekustamajiem īpašumiem, tomēr šie īpašumi joprojām piederēja draudzēm, un Pēterbaznīca piederēja vācu draudzei.
Pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas 1939. gada augustā vēsturiski politisko apstākļu dēļ sākās vācbaltiešu izceļošana no Latvijas. Ineša Feldmaņa grāmatā “Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941)” rakstīts, ka 1939. gada 9. oktobrī Latvijas Telegrāfa aģentūras paziņojumā bija norādīts, ka “starp Latvijas un Vācijas valdībām panākta principi- āla vienošanās noslēgt repatriācijas līgumu, kas nokārtotu vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu un ar to sakarā stāvošus jautājumus”. Viens no tiem bija arī vācbaltiešiem piederējušo nekustamo īpašumu jautājuma kārtošana un atlīdzināšana par atstātajiem īpašumiem.
Var atbildēt vēsturnieki
Uz to, kādu apstākļu dēļ zemesgrāmatā joprojām palicis ieraksts, ka Pēterbaznīca ir vācu draudzes īpašums, var atbildēt vēsturnieki. LELB sabiedrisko attiecību pārstāvis Kaspars Upītis teic, ka no 1939. gada, kad vācbaltieši izbrauca uz Vāciju, baznīcā notika latviešu luterāņu draudzes dievkalpojumi. Taču K. Bērziņš mudina neaizmirst, ka starpkaru Latvijas laikā pastāvējusī LELB kara un pēckara laikā faktiski tika iznīcināta – arhibīskapu Teodoru Grīnbergu vācu okupācijas iestādes 1944. gada otrajā pusē evaku- ēja uz Vāciju, tāpat daudzus citus luterāņu mācītājus. Bet trīs Latvijā palikušos baznīcas virsvaldes locekļus, to vidū arhibīskapa vietas izpildītāju Kārli Irbi, padomju varas iestādes represēja un deportēja no Latvijas. “1947. un 1948. gadā tika izveidota jauna, jau Latvijas PSR evaņģēliski luteriskā baznīca,” uzsver K. Bērziņš. Arhibīskapa T. Grīnberga zizlis tagad atrodas LELBĀL arhibīskapes Laumas Zuševicas rokās. Taču LELBĀL draudze netiek ielaista LELB dievnamos dievkalpojumu noturēšanai Latvijā. Ja izdotos “labticīgi vienoties”, kā cer K. Bērziņš, Pēterbaznīca varētu kļūt arī par LELBĀL draudzes mājām.
