“Tas ir mīts, ka tagad mēs visu Pēterbaznīcā aizliegsim.” Saruna ar Rīgas Sv. Pētera baznīcas nodibinājuma valdes locekli Kasparu Upīti 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šopavasar Saeima beidzot pieņēma kopš 2018. gada “aizķērušos” Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, kas juridiski nosaka Rīgai un visai Latvijai ārkārtīgi svarīgā dievnama īpašnieku. Gala versijā tas ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un LELB Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotais “Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājums”.
Ja viss ritēs, kā plānots, jūlijā Pēterbaznīcas atslēgas būs jauno saimnieku kabatā. Zīmīgi, ka tas notiek gadā, kad Latvijas luterāņi pošas svinēt reformācijas 500 gadu jubileju – 1522. gada 12. jūnijā Rīgas Sv. Pētera baznīcas kapelāns un Rīgas latviešu sāls nesēju brālības priesteris Andreass Knopke jeb Knopkens Sv. Pētera baznīcā piedalījās disputā ar franciskāņu mūkiem, aizrādot uz katoļu baznīcas kļūdām. Tā paša gada 23. oktobrī viņu iecēla par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu, ko arī uzskata par reformācijas sākumu Rīgā un visā Livonijā. Knopkena kapa plāksne joprojām atrodas Pēterbaznīcā, kaut viņa kapa vieta baznīcā vairs nav skaidri nosakāma.
Pēterbaznīcas nonākšana LELB un ar to saistītā nodibinājuma rīcībā bija process, kurā netrūka baumu, ka baznīcu “paņems vācieši”, ka būs ierobežojumi līdz šim tur notikušajiem laicīgajiem pasākumiem, ka draudze nespēs tikt galā ar steidzami nepieciešamo baznīcas atjaunošanas darbu apjomu. Atbildes lūdzām Rīgas Sv. Pētera baznīcas nodibinājuma valdes loceklim, reizē arī LELB sabiedrisko attiecību nozares vadītājam un Rīgas Doma draudzes priekšniekam KASPARAM UPĪTIM.
Vai būs kas tāds, kas Rīgas domes saimniekošanas laikos Pēterbaznīcā varēja notikt, bet pie jaunajiem īpašniekiem vairs nevarēs?
K. Upītis: Baznīca pēc savas būtības seko cilvēka gaitām no piedzimšanas – kristības, iesvētības, laulības, dažādas svinības. Tās visas reliģiskās darbības tur jau sen notika, jo maza latviešu draudze Pēterbaznīcai ir kopš 1991. gada. Ir bijuši arī valsts līmeņa pasākumi – karavīru izvadīšanas. Bet līdz šim tas viss notika kā jau īrētā mājā – saskaņojot laikus ar domi, un pēc tam atkal notika citi pasākumi.
Varu teikt, ka, pārņemot baznīcu, 99% no tā, kas tur notika agrāk, turpinās notikt. Jautājums ir par pasākumu kvalitāti.
Mums nav nekas pretī, ja baznīcā notiks izstādes, koncerti. Savā laikā, kad sākām kārtot īpašumtiesības, SIA “Rīgas nami” valdes priekšsēdētājs Andris Lācis interesējās, vai baznīcai būtu iebildumi, ja budisti tur liktu mandalas. Teicām, ka aizliegt nevaram, jo neesam saimnieki, bet labi tas nebūtu. Mandalas tur liktas netika un arī netiks. Ja Rīgas domes Pēterbaznīcas pārvaldes vadībai bija kādi jautājumi no reliģiskā viedokļa, tad, protams, viņi prasīja draudzei un LELB, vai nav iebildumu. Bet neatceros, ka būtu bijis kas tāds, par ko teiktu, ka to darīt nedrīkst.
Bija gan precedenti, kad pašvaldība pateica pasākuma gribētājiem, ka “mācītājam tas nepatīk”, kaut mācītāja tur nebija pat tuvumā un baznīca īstenībā bija gatava pasākumu atbalstīt. Kad paši būsim saimnieki un paši sapratīsim, kas notiek, tādu dīvainību vairs nebūs.
Tas ir mīts, ka tagad mēs visu Pēterbaznīcā aizliegsim. Ja konkrēti, tur ir bijuši visādi bluķa vilkšanas pasākumi un dievturu sanākšanas, kas nozīmē pavisam citu reliģijas izpratni. Nu, to nu gluži mēs neatbalstīsim. Bet “Staro Rīga”? Kādas problēmas! Koru koncerti? Nekādu problēmu! Repertuāru gan parasti saskaņojam. “Alutiņi, vecais brāli” gluži nevarēs.
Sabiedrībā LELB arhibīskapu Jāni Vanagu uzskata par diezgan konservatīvu…
Es teiktu, ka arhibīskapam nebūtu pretenziju, ja luterāņu baznīcā notiktu arī normāls rokkoncerts. Mums pat ir bijuši vairāki mēģinājumi to darīt, taču to nevar realizēt ne tāpēc, ka tas būtu slikti, bet baznīcas akustikas dēļ. No arhibīskapa puses lēmums kaut ko neatļaut ir ļoti retos gadījumos.
Lielākās saskaņošanas ir par filmēšanu, un tad tiešām dažkārt atsakām. Precedenti bijuši dažādi. Linda Leen 2016. gadā palūdza Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas mācītājam uzņemt pie ērģelēm videoklipu. Mācītājam šķita, kas tur liels, bet, kad draudze klipā ieraudzīja, kāds viņai dekoltē, tad radās jautājums, ciktāl tā ir radoša cilvēka izpausme un kur jau sākas provokācija. Mēs cenšamies izvairīties no provokatīvām situācijām, kad vieniem patīk, otriem ne.
Bija bažas, ka Pēterbaznīca zaudēs atjaunošanai domāto Vācijas valsts finansējumu, ja Saeima 2021. gada laikā nespēs tikt galā ar īpašumtiesībām. Varat apliecināt, ka Vācijas parlaments Pēterbaznīcai domāto pārcēlis uz 2022. gada budžetu?
Cik zinu, finansējums pārcelts un domāts vairāku gadu ilgam periodam. Pirmā summa ir 500 tūkstoši eiro, kas paredzēti Pēterbaznīcas sākuma izpētei. Tajā brīdī, kad saņemsim Pēterbaznīcas atslēgas un Bundestāgs redzēs, ka pārņemšanas process noslēdzies, šī nauda mums “atvērsies”. Tā kopējā rezervētā summa ir 33,588 miljoni eiro. Protams, tagadējā darbu tāme ir tikai aptuvena. Ņemot vērā tagadējās izmaksas, mēs vispār nezinām, kāda tā galā būs.
Jebkurā gadījumā pārņemšanas procesu vada Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP), un viņi visam seko līdzi. Nākamais gads paies vienojoties, kas tad ir svarīgākais, ko par tiem 33 miljoniem var izdarīt no restaurācijas un ēkas atjaunošanas viedokļa. Tās lielās lietas ir apkure, ventilācija, logu rāmji un iestiklošana, fasādes restaurācija.
Kad ir Sv. Pētera baznīcas atslēgu saņemšanas termiņš?
Trīs mēneši pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas likuma stāšanās spēkā – 21. jūlijs. Pašlaik esam jau vairākas reizes tikušies ar Rīgas pašvaldību. Sarunas ir konstruktīvas. Iespējams, atslēgas saņemsim pat ātrāk. Arī pašvaldībai tas ir izdevīgāk – jo ātrāk viņi tās mums nodos, jo mazāki izdevumi par apkuri, elektrību un tā tālāk. Drīzāk problēmas varētu būt ar artefaktiem, kas tur uz grīdas nokrauti – visādu portālu detaļas, arī Melngalvju nama fragmenti. NKMP ir jāuztaisa inventarizācija, lai zinātu, kas tur ir.
Paralēli skatāmies baznīcas tehnisko stāvokli. Visbēdīgākais ir pusapaļās altārdaļas skārda jumta segums, kuru 26. martā spēcīgais vējš gandrīz norāva. Pagaidām tas ar koka līstēm pieskrūvēts, lai nākamā vētra nenoplēš. Lietus iekšā nelīst.
Tad vēl ir diskusija, vai sienu plaisas ir progresējošas vai nav. Rīgas pašvaldības pārstāvji uzskata, ka tās ir aizziestas un nekļūst lielākas, bet monitoringa jau tur nav. Vēl pētīsim gruntsūdens līmeņus, pagrabus, elektrības, kanalizācijas, ūdens pieslēgumus. Lietusūdens kanalizācijas tur nav vispār.
Paralēli jādomā par kultūras procesu. Veidosim sabiedrisku konsultatīvo padomi, kas varētu pateikt, kas tad kultūras jomā Pēterbaznīcā saturiski būtu vajadzīgs. Uzrunāti vairāku augstskolu rektori, vēsturnieki. Ir ideja par pastāvīgu reformācijas vēstures ekspozīciju.
Ir problēmas ar senajām kapu plāksnēm. Tās iemūrētas sienā, bet sāls no ielas migrē caur sienu, ūdens krājas starp ķieģeļu sienu un kaļķakmens plāksnēm, salā notiek izplešanās, un tur sanāk bēdu ieleja. Bet gan tiksim ar to galā. Mums ir pieredze. Vēl jārestaurē trīsarpus epitāfijas, ar kurām nodarbojas restauratore Marina Vagnerova, kas tur visu mūžu strādā
Dzirdēts, ka viņas restaurācijas darbnīcu jaunie saimnieki metīšot ārā.
Tas mums bija pārsteigums, ka viņai tur Pēterbaznīcā Līgavu kapelā atrodas restaurācijas darbnīca un ka pašvaldība viņai oficiāli maksā algu. Tas nekādos dokumentos neparādījās! To es uzzināju tikai 21. aprīļa rītā. Viņa veic brīnišķīgu restaurācijas darbu, un mēs tagad domājam, kā to varētu turpināt, jo līdzšinējā baznīcas pieredze ir tāda, ka restauratoriem samaksā par konkrētu darbu, nevis vienkārši maksā algu.
Kad sākās diskusijas, kam atdot Pēterbaznīcu, diezgan augstā līmenī izskanēja šaubas, vai atdošana LELB un nodibinājumam nodrošinās baznīcas uzturēšanu ilgtermiņā. Tagad jums ir Vācijas nauda, bet vēlāk?
Savulaik mēs LELB lēmām: paņemsim Doma baznīcu, paskatīsimies, vai mēs spējam, un tad skatīsimies uz Sv. Pētera baznīcu. Tāpēc abu baznīcu pārņemšanas procesi nebija vienlaicīgi. Tagad esam sapratuši, ka spējam uzturēt arī tāda līmeņa būves.
Valstī ir pieņemts Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likums. Konkrētu baznīcu atjaunošana ir saplānota gadiem uz priekšu. Strādājot Domā, esam uzkrājuši pieredzi darbā ar speciālistiem un turpināsim to arī Pēterbaznīcā. LELB tagad ir struktūra, kas māk apieties ar īpašumiem. Diezgan lieli ienākumi nāk no mežu nozares, no lauksaimniecības zemju iznomāšanas. Viss vairs nenotiek pa draugam, bet ar izsoļu palīdzību. Varu teikt tikai to, ka mums ir plāns un mēs nebāžam galvu cilpā. Ja vācu naudai vajadzēs kaut ko papildus, skatīsimies.
Iecerē ir arī ērģeļu atjaunošana?
To pirms gadiem bija izdomājusi Rīgā dzimusī baronese Babete fon Zasa un Igaunijas vācu izcelsmes ērģeļu būvētājs Aleksandrs Ekerts. Ka vācbaltieši samestos un jaunajiem ērģeļmeistariem dotu iespēju atjaunot vēsturiskās baroka ērģeles Pēterbaznīcā. Bet tā nav baznīcas prioritāte. Ar to nodarbojas konkrēts vācbaltiešu fonds.
Mums pašlaik vairāk jādomā par baznīcas ērģeļu balkona konstruktīvo pārbaudi un nostiprināšanu. Nevar uzlikt instrumentu un tad atklāt, ka konstrukcijas nemaz to netur. Šobrīd ir pazīmes, ka uz tā balkona neko smagu likt nevar. Vispirms vajag reālu izpēti.
Vai tur obligāti jābūt vēsturiskam instrumentam par daudziem miljoniem vai modernam elektroniskam instrumentam, kas var muzikāli noklāt telpu ar to pašu par daudz mazākām izmaksām, jau ir sajūtu jautājums.
Bet nopietni par ērģelēm varēs runāt tad, kad Pēterbaznīcā būs nostiprināts mikroklimats. Apkure tur taču tagad ir nekāda! Savulaik tur bija ar ūdeni apsildāmās grīdas, bet caurules plīsa un viss ūdens nonāca pagrabā. Zem sakristejas plīsa siltumtrase, un tur apakšā viss bija pilns ar karstu ūdeni. Nu, tagad mums jārunā tādās kategorijās.
Kamēr Pēterbaznīcas likums bija Saeimā, vairākkārt daudzināja jautājumu par zemi ap baznīcu.
2010. gadā Rīgas pašvaldība pamanījās zemi ap baznīcu atdalīt un ierakstīt zemesgrāmatā uz sava vārda. Sanāk, ka baznīcas sienu kontrforsi (mūrēti atbalsti) atrodas uz pašvaldības zemes! Saeimas komisijā vairākkārt norādīja, ka pašvaldība pieļāvusi nelikumību, taču šo jautājumu nevar atrisināt, jo agrāk to neviens nepamanīja, bet tagad jau iestājies noilgums un neko nevar apstrīdēt. Atgūt mēs neko nevaram un arī nepretendējam.
Teritorija ap baznīcu īstenībā ir vēsturiskie kapi, kur guļ vācbaltu paaudžu paaudzes. Tas bija viens no vācu kolēģu uzstādījumiem, ka tur guļ viņu senči. Tāpēc Pēterbaznīca viņiem bija ļoti svarīga. Tāpēc LELB arī piekrita, ka Pēterbaznīcas vācu draudze integrējas atpakaļ LELB sastāvā, kā tas bija pirms kara, kad bijām vienoti. Juridiski un teoloģiski vācu draudze ir autonoma, taču zem LELB jumta.
Tautā runāja, ka Pēterbaznīca “atdota vāciešiem”, jo vācu draudzei Pēterbaznīcas nodibinājumā ir pārsvars un tagad viņi būšot noteicēji.
Pēterbaznīca nevienā brīdī nav atdota vāciešiem. Atbildīgi par to, lai tur viss tiktu darīts pareizi, ir gan vācieši, gan latvieši. Ņemot vērā, ka Vācija finansējumu dod diasporai, mēs nolēmām atgriezties pie izejas punkta, ka pirms Otrā pasaules kara luteriskā baznīca Latvijā bija viena, bet ar divām daļām – latviešu un vācu.
Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājuma valdē LELB Vācu Sv. Pētera draudzei ir pārsvars, taču mēs tur esam arī no savas puses, un, ņemot vērā baznīcas hiearhiju, viņi jebkurā gadījumā ir zem LELB. Var teikt, ka nodibinājums ir tikai juridiska forma. Vācu draudze Pēterbaznīcā var atjaunot vēsturisko kalpošanu, saglabājot iespēju tur darboties arī latviešu draudzei un vienojoties ar katoļiem, kurā brīdī dievnamu varēs izmantot viņi.
Ja nodibinājums kādā brīdī patiešām sāktu attālināties no normatīvajā bāzē paredzētā, tad to jebkurā brīdī var apturēt ar organizatoriskās struktūras palīdzību.
Tur nav nekādu iespēju kaut ko pa kluso pārdot, pirkt vai sarunāt. Tas, ka viņiem mācītāju dod Vācija, ir viņu iekšējais process, kurā nejaucamies. Un drīzāk vācieši meklē mūsu palīdzību, jo mums ir pieredze darbā ar speciālistiem, savukārt viņi spēs labāk tikt galā ar Vācijas finansējuma jautājumiem. Tā mijiedarbība ir ļoti vajadzīga.
Kā būs ar tūristu laišanu tornī? Tornī esot bīstami.
Nē, tā nav. Cilvēkus tur drīkst laist, bet ne otrajā līmenī. Starp pirmo un otro līmeni ir stāvas evakuācijas trepes, kas pēc jaunajiem normatīviem vairs neatbilst prasībām. Līdz ar to lifts nedrīkst braukt augstāk par pirmo līmeni. Taču pats lifts aprīlī ir atkal sertificēts un to var gadu lietot.
Lielākā problēma ir torņa ugunsdzēsības sistēma. Nestrādā sūknis, kas darbina sprinkleru sistēmu, un ugunsdzēsēji ir uzlikuši termiņus pārkāpumu novēršanai. Kādas vēl tehniskas dabas problēmas mums būs jārisina, sapratīsim pārņemšanas gaitā. Bet tūristiem tornis ir pieejams arī šobrīd, un mēs to praksi turpināsim, jo Pēterbaznīcas likums mums to liek. Likumā ierakstīts, ka Pēterbaznīcu jāturpina izmantot kā “tūrisma objektu, kurā ietilpst baznīcas skatu tornis”.
Runājot par reformācijas 500 gadu svinībām, kas būs tie plašākai publikai domātie LELB pasākumi?
12. jūnijā būs svinīgs rīta dievkalpojums Sv. Pētera baznīcā ar televīzijas ierakstu, pēc tam konference un vakarā koncerts. Savukārt 16. jūlijā svinēsim draudžu dienas. Atkal būs svinīgais dievkalpojums Pēterbaznīcā, pa dienu gājiens no Sv. Pētera baznīcas uz Domu un pasākums Doma laukumā, un vakarā bīskapu konsekrācijas dievkalpojums Domā un Latvijas mūziķu koncerts Doma dārzā.
Vēl viena lieta, ko visu laiku darām, – stādām pa visu Latviju Glika ozolus. 2016. gadā no Glika ozoliem Alūksnē salasījām zīles un tagad ir smuki stādiņi. Nesen stādījām Elkšņos, Ilūkstē, Saukā. Vietējiem patīk, mums arī. Plāns ir iestādīt Glika ozoliņus vismaz 500 Latvijas vietās. Kā zināms, Ernsts Gliks iztulkoja Bībeli latviešu valodā. Viņa ozoliņi ir tā “dzīvā sēkla”, ko atstāt nākamajām paaudzēm. Jā, un tad, protams, 31. oktobris būs kā Reformācijas diena, kad arī plānojam visādus pasākumus.
Tad Rīgas pašvaldība Pēterbaznīcas dēļ netur rūgtumu uz LELB un attiecības nav sabojājušās?
Kad noskaidrojām attiecības un kas ir problēmu sakne, sapratām, ka sakne būtībā ir dažu ambiciozu personu lietu kārtošana caur pašvaldību, iesaistot politiskos spēkus. Un arī Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis to ātri saprata, kad sākām runāt, ka nav jau runa par baznīcas atņemšanu, bet par procesu, kurā Rīga būtu tikai ieguvēja – par Rīgas naudu nebūs jāveic restaurācijas darbi, kurus varēs izdarīt par citu naudu, un Rīgai būs garantēta pasākumu vieta.
Attiecības ar pašvaldību cenšamies uzturēt konstruktīvi labas. Gan LELB ir vajadzīga pašvaldībai, gan otrādi. Mums ir diakonija, kas pilda pašvaldības pasūtījumu, nodrošinot sociālo aprūpi un zupas virtuves, dienas centrus. Un kur tad tās kultūras iestādes un kultūras cilvēki ies? Uz baznīcām!
