Pētera Luksta meklēšana: pazudušo latvieti vērienīgi meklēja, bet tā arī neatrada 1
Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1950. gada 7. martā no izsūtījuma vietas Omskas apgabala Tjukaļinskas rajonā pazuda Pēteris Luksts. PSRS Iekšlietu ministrijas (IeM) Omskas apgabala pārvaldes darbinieki uzsāka vērienīgu meklēšanu, jo uzskatīja, ka viņš aizbēdzis.
Apgabala pārvaldes priekšnieks pulkvedis Petrovs 1950. gada 17. marta rīkojumā Specnometinājumu daļas operatīvajam pilnvarotajam jaunākajam leitnantam V. Baziļevam pavēlēja: “Nekavējoties izbraukt uz Omskas apgabala Tjukaļinskas rajona IeM daļu un veikt rūpīgu izmeklēšanu par izsūtītā – latvieša P. P. Luksta – bēgšanas faktu, noskaidrot bēgšanas iemesla apstākļus un to, kurš vainīgs bēgšanas pieļaušanā. Manā vārdā pieprasiet paskaidrojumus no Tjukaļinskas rajona IeM daļas priekšnieka majora Miņina, speckomandantūras komandanta vecākā leitnanta Harina un citām personām, kuras vainīgas bēgšanas pieļaušanā.”
Leitnants Baziļevs 1950. gada 31. martā dienesta ziņojumā IeM Omskas apgabala pārvaldes priekšniekam Petrovam atbildēja: “Izmeklēšanā noskaidrots: Pēteris Pētera dēls Luksts, dzimis 1888. gadā Latvijas PSR, Jēkabpils apriņķa Seces pagasta Miķelīšu mājās, izsūtīts no Jēkabpils apriņķa Seces pagasta Šļuku mājām; līdz 1945. gadam dzīvoja ienaidnieka ieņemtajā teritorijā, pēc tautības latvietis, labi pārvalda krievu valodu, bezpartijisks, vientuļš.
Bēgšanas apstākļi: noteiktajā termiņā uz reģistrāciju speckomandantūrā Luksts neieradās. [..] Nekavējoši veikti nepieciešamie pasākumi, lai viņu sameklētu rajona apdzīvotajos punktos, taču pozitīvus rezultātus tie nedeva. Sakarā ar to, ka IeM rajona daļā nav viņa fotokartītes, uzrādīt to lieciniekiem viņa atpazīšanai nav iespējams.”
Dokuments liecina, ka potenciālais bēglis neveiksmīgi meklēts izsūtīto nometinājuma vietās Tjukaļinskas rajonā. Tad sūtīta telegramma kaimiņu Ļubinskas, Nazivajevskas, Sargatskas, Krutinskas un Soldatskas rajonu IeM daļām.
Par Luksta meklēšanu paziņots Tjukaļinskas rajona Valsts drošības ministrijas (VDM) daļai, kā arī viņa dzimtā Jēkabpils aprinķa IeM daļas priekšniekam Latvijas PSR un arī Bauskas un Cēsu apriņķu IeM daļas priekšniekiem.
“Aizeju dzīvot pie savējiem”
Pētera Luksta tvarstīšanai mobilizēja visu Tjukaļinskas rajona IeM daļas un speckomandantūras operatīvo sastāvu. Tjukaļinskā pārbaudīja iedzīvotāju dzīvokļus. Meklēšanā iesaistīja ziņotāju tīklu.
1950. gada 6. aprīlī IeM Omskas apgabala pārvaldes priekšnieks pulkvedis Petrovs apstiprināja slēdzienu par Luksta aizbēgšanu no obligātā nometinājuma vietas: “Latvietis Pēteris Pētera dēls Luksts, pamatojoties uz PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu, kā kulaku ģimenes loceklis kopā ar bijušo sievu Lūciju Kriša meitu Lukstu, Ausmu Pētera meitu Pumpāni un znotu Arnoldu Pētera dēlu Pumpānu tika izsūtīts nometinājumā uz Omskas apgabalu.
Nometinājumā viņš ieradās 1949. gada 9. aprīlī un uzņemts specnometinājuma uzskaitē kā izsūtītais. Lai iekārtotu darbā, Luksts nosūtīts uz Omskas apgabala Tjukaļinskas rajona Lobanovas sādžu, kur viņam noteikta pastāvīgā un obligātā dzīvesvieta.
Atrodoties specnometinājumā Lobanovas sādžā, Luksts strādāja kolhozā “Novij mir” kā rēķinvedis. 1949. gada jūnijā no rēķinveža darba atbrīvots, jo netika ar darbu galā.
Tajā pašā mēnesī Luksts griezās ar lūgumu pie speckomandantūras Nr. 26 komandanta vecākā leitnanta Harina ar lūgumu atļaut pārcelties no Lobanovas sādžas uz dzīvesvietu Tjukaļinskas rajona Sadžino sādžā, t. i., uz viņa bijušās sievas dzīvesvietu.
Par to atļauja saņemta. Sadžino sādžā viņš dzīvoja no 1949. gada 15. jūnija līdz 9. septembrim, kolhozā nestrādāja, bet gāja darbā pie privātpersonām. 1949. gada septembrī Luksts no Sadžino sādžas pārcelts uz Kazahaulas lopu sagādes bāzi un iekārtots tur darbā par strādnieku.
1950. gada februārī viņš iekrita pagrabā un sasita kreiso kāju, sakarā ar ko nogādāts uz Tjukaļinskas ambulanci, bet pēc tam nosūtīts uz slimnīcu, kur pavadīja divas dienas, bet pēc tam izrakstīts.
Pastāvīgajā dzīvesvietā neieradās, divas diennaktis nodzīvoja Tjukaļinskas lopu sagādes bāzes kantorī, saņēma viņam pienākošos naudu – 140 rubļus, bet pēc tam iekārtojās uz pagaidu dzīvesvietu pie pilsoņa Bērziņa, kurš minētajā iestādē strādāja par sargu.
Pie pilsoņa Bērziņa Luksts nodzīvoja 10 dienas. 6. martā viņš no dzīvokļa aizgāja un vairāk tajā neatgriezās. Pirms aiziešanas viņš pilsonim Bērziņam paziņoja: “Aizeju dzīvot pie savējiem.”.”
Klaiņoja, līdz aizbēga
1950. gada 17. martā Tjukaļinskas rajona IeM daļas priekšnieks majors Miņins Omskas apgabala pārvaldes Specnometinājumu daļai paziņoja, ka izsūtītais latvietis Luksts no nometinājuma vietas aizbēdzis.
Faktiskais Luksta bēgšanas datums nav noskaidrots, jo 1950. gada 21. martā viņa parādīšanās piereģistrēta Tjukaļinskā. Meklēšanas pasākumi pozitīvus rezultātus nav devuši.
“Izsūtītā latvieša Luksta īstie bēgšanas iemesli izmeklēšanas procesā nav noskaidroti. Atrodoties izsūtījumā Omskas apgabala Tjukaļinskas rajonā, izteikumu par bēgšanas nodomiem no viņa puses nebija.
Signāli par gatavošanos bēgšanai netika saņemti. Strādājot lopu sagādes bāzē kā strādnieks, Luksts mēnesī nopelnīja no 250 līdz 300 rubļiem. Materiāli viņš dzīvoja apmierinoši.
Taču nepieciešams norādīt, ka Luksts nebija nodrošināts ar normāliem dzīves apstākļiem, viņš dzīvoja, kur pagadās. Bez tam par bēgšanas iemeslu varēja būt vientulība, viņa pirmās sievas un meitas atteikums par viņa pieņemšanu atpakaļ kopējai dzīvei.
Izsūtītā latvieša Luksta bēgšanā pirmā kārtā vainīgs speckomandantūras Nr. 26 komandants, vecākais leitnants Harins, kurš saskaņā ar PSRS IeM 1948. gada pavēli Nr. 001445 nenoorganizēja viņa novērošanu. [..]. Bēgšanas pieļaušanā vainīgs arī Tjukaļinskas rajona IeM daļas priekšnieks majors Miņins, kurš nepietiekami veica [..] Harina ikdienas darba kontroli.””
“Savervēt, izsekot, noskaidrot!”
Meklētāji paplašināja loku uz Tjumeņas un Čeļabinskas apgabaliem, pārbaudot “pilnīgi visus” izsūtītos un specnometinātos, kas bija izvietoti Tjukaļinskas, Ļubinskas un Nazivajevas rajonā. 22. martā Tjukaļinskas rajona IeM daļas priekšnieks majors Miņins apstiprināja lēmumu par Vissavienības meklēšanas izsludināšanu.
Apstiprinātais “Pētera Luksta meklēšanas plāns” paredzēja: “Nopratināt izsūtītos latviešus Lūciju Kriša meitu Lukstu, dz. 1889. g., Ausmu Pētera meitu Pumpāni, dz. 1921. g., Zentu Pētera meitu Šulbergu, dz. 1897. g., kuras labi pazīst Lukstu, lai noskaidrotu viņu radiniekus un citus sakarus.
Nosūtīt attiecīgus orientierus IeM orgāniem. Pieprasīt LPSR VDM A daļai izziņu par Luksta izsūtīšanas pamatotību. No izsūtīto latviešu vidus, kuri atrodas nometinājumā Omskas apgabala Tjukaļinskas rajonā un labi pazīst Lukstu, izraudzīties un savervēt aģentu – maršrutnieku, lai viņu nosūtītu uz Latvijas PSR Jēkabpils apriņķa Seces pagastu bēgļa paslēpšanās vietas noskaidrošanai.
Nosūtīt uz Latvijas PSR IeM pārvaldes Specnometinājuma daļas operatīvo darbinieku, nododot viņam sakariem aģentu – maršrutnieku, lai veiktu pasākumus latvieša Luksta meklēšanai, īpašu uzmanību pievēršot radiniekiem, kuri dzīvo Latvijas PSR.
No izsūtītajiem latviešiem, kuri ieradušies nometinājumā Omskas apgabalā, noskaidrot Jēkabpils apriņķa Seces pagastā dzimušos un tos, kuri tur dzīvoja līdz izsūtīšanai, pēc tam dot uzdevumu attiecīgajām Omskas apgabala rajonu IeM daļām – ņemt šos izsūtītos aktīvā aģentūras izstrādē, jo nav izslēgta iespēja pēc vēstulēm, kuras nosūtītas no Latvijas, noskaidrot Luksta atrašanās vietu.
Ar VDM Omskas apgabala pārvaldes starpniecību ņemt pastāvīgā kontrolē visu izsūtītās – latvietes Ausmas Pētera meitas Pumpānes, kura ir viņa meita un ar kuru viņam bija labas attiecības, saraksti.
Tjukaļinskas rajonā nometinājumā esošos Luksta radiniekus – sievu Lūciju Lukstu, meitu Mirdzu Lukstu un meitu Ausmu Pumpāni ņemt aktīvā aģentūras izstrādē, lai noskaidrotu izbēgušā Luksta atrašanās vietu.”
Latvijā neatrod
1950. gada 9. maijā LPSR VDM A daļas priekšnieks apakšpulkvedis Bokovikovs un vecākais operatīvais pilnvarotais kapteinis Rozenšteins IeM Omskas apgabala pārvaldes priekšnieka vietniekam apakšpulkvedim Dementjevam paziņoja, ka 1949. gada 25. martā specnometinājumā uz Omskas apgabalu kā kulaki izsūtītas tikai Jēkabpils apriņķa Seces pagasta Miķelīšu māju īpašniece Lūcija Lukste un viņas meita Mirdza Lukste: “Pēteris Pētera dēls Luksts, dzimis 1888. gadā, uzskaites lietā nefigurē un Latvijas PSR VDM viņu nav izsūtījusi un pamata viņa izsūtīšanai nav.
1949. gada 6. aprīlī sastādītajā izsūtīto ešelona Nr. 97341 29. sarakstā ar numuru 917 minēts 1888. gadā dzimušais Pēteris Luksts, kurš aizvests uz pastāvīgo specnometinājuma vietu Omskas apgabalā. Luksts kopā ar meitu Ausmu Pumpāni izsūtīts no Jēkabpils apriņķa Seces pagasta Šļuku mājām, kur bija atnācis ciemos.”
1950. gada 6. jūlija ziņojumā PSRS IeM Operatīvās meklēšanas galvenās pārvaldes priekšniekam ģenerālmajoram Prošinam LPSR iekšlietu ministra vietnieks pulkvedis A. Sieks un LPSR IeM operatīvās meklēšanas daļas priekšnieks majors J. Gricmanis norādīja, ka, veicot pārbaudes viņa radinieku un citu personu, kas dzīvo Jēkabpils, Bauskas, Jelgavas un Cēsu apriņķī, vidū, noskaidrots, ka meklētais Šļuku māju iedzīvotājs Luksts Latvijas PSR teritorijā nav ieradies. Sarakstes kontrole, radinieku aptveršana ar aģentūru nekādu rezultātu nebija devusi. Bet bija atklājies kas cits.
Izsūtīja kļūdas dēļ
Ziņojumā teikts: “Šā gada 30. jūnijā ieradusies IeM Omskas apgabala pārvaldes grupa, kuras uzdevums bija sniegt palīdzību no specnometinājuma aizbēgušo J. J. Stabaušas, M. Bernes, A. Ģipsles, V. Ostašas un A. Aglenieces meklēšanā, paziņoja, ka Pēteri Pētera dēlu Lukstu viņi nemeklē.
Tajā pašā dienā mēs ar šifru pieprasījām IeM Omskas apgabala pārvaldes apstiprinājumu. IeM Omskas apgabala pārvalde 1. jūlijā paziņoja, ka Pēteri Pētera dēlu Lukstu 1949. gadā nav bijis paredzēts izsūtīt (viņš izsūtīts kļūdas dēļ) un tamdēl viņa meklēšana esot pārtraukta.”
1950. gada 10. augustā PSRS IeM Specnometinājumu daļas priekšnieks pulkvedis Šijans IeM Omskas apgabala pārvaldes Specnometinājumu daļas priekšniekam apakšpulkvedim Dementjevam un LPSR iekšlietu ministram ģenerālmajoram A. Eglītim apstiprināja: “Jūsu meklētais, no nometinājuma vietas Omskas apgabalā aizbēgušais Pēteris Pētera dēls Luksts no Latvijas PSR netika izsūtīts. Sakarā ar to P. P. Lukstu no specnometinājuma uzskaites noņemt un viņa meklēšanu pārtraukt.”
1955. gadā Luksta meklēšanas materiāli tika nodoti IeM Omskas apgabala pārvaldes 1. specdaļas arhīvā. Kas ar kļūdas pēc izsūtīto Pēteri Lukstu bija Sibīrijā noticis, padomju izmeklēšanas orgāni tā arī nenoskaidroja…
