Pētera Apiņa sarunas par Latgali: Mārītes Šakinas stāsts par Škilbēniem
1
Kāda ir mana interese par Škilbēniem? Es esmu šeit ieprecējusies, man te sākumā viss bija svešs (tiesa, ieprecējusies no kaimiņu pagasta – P.A.). Esmu te dzīvojusi, te ir piedzimuši un izauguši mani trīs bērni.
Ontons Slišāns, Upītes kultūrtelpas galvenais cilvēks 1997. gadā noorganizēja Šķilbēnu dienu. Savācāmies paliels pulciņš ļaužu pie muižas, un viņš sāka stāstu par Šķilbēniem. Šajā tikšanās reizē mums bija daudz vairāk neatbildētu jautājumu nekā atbilžu – kas tad te īsti ir bijis.
Pašas bērni man sāka uzdot jautājumus – kas tā par muižu, kādi muižnieki te dzīvojuši. Tad es bērniem nolēmu uzrakstīt visu, ko zinu par Šķilbēniem, un tā arī teicu – “lai neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā jūs dzīvotu, lai jūs zinātu – jūs esat šķilbenieši”. Bērni izauga, viena meita dzīvo Londonā, jaunākā meita mācās Nīderlandē, dēls Rīgā. Viņi visi ir projām, bet Šķilbēni tepat uz vietas un es tepat.
Tā – lai pastāstītu saviem bērniem, es ķēros pie Šķilbēnu izzināšanas, un tā pa šiem gadiem es uzzināju daudz ko tādu, par ko pat nebiju iedomājusies.
Daudzus gadsimtus šeit gājusi robeža. Pirms meliorācijas šeit bija purvaina zeme.
Mana vīramāte dzīvo Bākarovā. Tur ir Bākarovas kapi. Sena apmetnes vieta, pie tās izrakumos atrasti seni apbedījumi. Dudzus gadsimtus ceļš ir gājis gar upes malu, gājis pāri kapiem, tur vienā pusē kapi bākaroviešiem, otrā – zuagiešiem – cita ciema ļaudīm.
Otrā pasaules kara laikā krievu tanki iesita savu ceļu, un tas ceļš kļuva par galveno. Līdz meliorācijai apvidus bija ļoti purvains. Pie vīramātes namdurvīm kādreiz purvs pienācis klāt – paņem groziņu un aizej salasi dzērvenes mājas priekšā. Tas ir divus kilometrus no Krievijas robežas.
Krievu vēsturnieki savu Krievijas pusi ir ļoti pamatīgi pētījuši. Es atradu vienu disertāciju Krievijas valsts bibliotēkā. Un šajā disertācijā atrodams, ka šis ceļš turpinājies uz Austrumiem kā “Boļšaja Šķilbinskaja doroga”. Šis nosaukums nāk no 16. gadsimta. Šeit pa purviem, mežiem gāja šādi ceļi, pa kuriem virzījās tirgotāji, karavīri. Tālavas līgumā minētie pilskalni bija punkti, apdzīvotas vietas, kur notika tirdzniecība. Igauņu valodā Purnava nozīmē tirgus vai tirdzniecības vieta.
1906. gadā ir izdoti Vitebskas guberņas vietvārdu grāmata. Un tur aprakstīts mūsu pagasta ciems Bahmutova, un ciema nosaukums ir tulkots no Bahmaķ – jūras sāls.
Robežas šeit bijušas ļoti nosacītas. Poļi tā arī robežas nenosprauda, poļi negribēja iet purvos iekšā. Kaut kur viņi vienojās, kaut kur – nevienojās. Visos līmeņos notika robežas pārkāpšana.
Ontons Slišāns tajā pirmajā Šķilbēnu dienā stāstīja, ka 1866. gadā muiža piederēja muižniekam fon Uļjanovskim. Vēlāk es pēc baznīcas grāmatām “atkodu” visu dzimtu – kur viņi dzīvojuši, kur viņi apglabāti. Lienas katoļu kapos Alūksnes novadā bija viņu kapenes, nu jau izdemolētas. Es tur krustu pasūtīju un uzliku.
Patiesībā līst iekšā baznīcas grāmatās ir tā kā līst iekšā sen mirušu cilvēku dzīvē. Tad es parasti dedzinu sveces, kad lasu par šiem aizgājušiem laikiem.
Uzzināju, ka šai muižnieku dzimtai piederīga ir Stefānija Uļjanovska, 19. gadsimta pētniece, etnogrāfe, grāmatas par Viļāniem autore. Šī grāmata ir ļoti nozīmīga visai latgaliešu kultūrai. Atradu Lietuvas arhīvā viņas dzimšanas ierakstu, bet vēl joprojām man ir noslēpums – kur viņa ir mirusi un kad. Šī sieviete ir pelnījusi, ka mēs viņu izceļam no aizmirstības.
Mums visiem par lielu prieku, muižai ir uzradies īpašnieks. Muižu bija mantojusi Dagmāra Ausekle, pēdējā muižnieka Ļebeģeva jaunākā meita, profesore Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Viņa daudz strādā un ar muižu netika galā. Viņa pārdeva muižu “Kotiņu” īpašniekam Aldim Ločmelim, viņš jau ir uzsācis darbus, un es ceru, ka mums Šķilbēnos būs sakopts stūrītis.
Paši Šķilbēni veidojušies pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados kā Mašīnu – traktoru stacijas (MTS) darbnīcas, bet tad izveidojās sovhozs – padomju saimniecība.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados muižnieks Ļebeģevs uzstāja, ka ciema centram jābūt Šķilbēnos, jo tur ir muiža, bet vietējie zemnieki gribēja šo centru Rekavā. Tad nu viņi bīdīja šo centru šurp, turp.
Šķilbēni ir latvisks pagasts, kaut arī pie mums ir daži krievvalodīgi cilvēki, tie galvenokārt ir 19.–20. gadsimtu mijas ienācēju pēcnācēji. Bet mums bija arī brīnišķīga ārste Kazakēviča, kas šeit bija ieprecējusies, viņa bija piedzīvojusi Ļeņingradas blokādi. Viņas kaps ir Šķilbēnu pareizticīgo kapsētā, pretī muižai pāri ceļam. Tur arī pareizticīgo baznīca, kas celta Latvijas brīvvalsts laikā, un arhitekts ir Vladimirs Šervinskis, kurš Latgalē uzbūvējis 25 pareizticīgo baznīcas, t.sk., Abrenē. Viņš bija Sinodes loceklis un Sinodes arhitekts, un esmu lasījusi viņa stāstu – kā viņš brauca šurp ar vilcienu, un tālāk ar zirdziņu pa dubļaino ceļu līdz Šķilbēniem.
Šķilbēniem vēsturisko garu nes muiža ar poļu dumpi, ar Peksīnas priedi, zem kuras poļu dumpinieki bija rakuši bunkuru ieročiem. Bet viņus nodeva vietējie. Tāds – zemnieki nodeva muižniekus – arī bija poļu dumpja stāsts, īpaši Viļakā. Zemnieki sāka runāt savā starpā, ka tur kaut kas notiek, parādās sveši cilvēki. No zemniekiem to uzzināja krievu uradņiki. Šķilbēni bija vieta, kur notika nemiernieku gatavošanās lai uzbruktu dzelzceļam. Šķilbēnu muižnieki visi tika izsūtīti uz Sibīriju.
Šķilbēni ir latviska un latgaliska vide, visi jaunieši lieliski runā latgaliski. Taču savā starpā viņi runā latviski, tas nāk no skolas.
Šķilbēni ir viens no stiprākajiem Balvu novada pagastiem. Mums ir lielie zemnieki, mums ir “Kotiņi”, mums ir Aldis Ločmelis, un vēl mums ir virkne mazāku zemnieku, kas audzē lopus, apstrādā zemi. Mums neatrast aizaugušus nostūrus. Pati Upīte ir Šķilbēnu pagastā. Ir vairāki izveidojuši automašīnu darbnīcas.
Un tomēr bērnu skaits mums iet mazumā un diez vai mums izdosies saglabāt vidusskolu Rekavā. Kad mani bērni auga, skolas autobuss pa ciemiem salasīja daudz bērnu, bet viņi tagad aizbraukuši kur nu kurais. Tie jaunieši, kas ir izauguši, ir aizgājuši prom.
Kad skolā runāju ar bērniem, vairums no bērniem saka, ka viņi dosies projām pelnīt naudu uz ārzemēm. Daudzi saka – viņi pēc tam šeit atgriezīsies, jo viņiem šeit patīk, bet neesot iespēju šeit nopelnīt tā lai varētu uzturēt sevi un savu ģimeni, viņi šeit neredz.
Pirms divdesmit gadiem skolnieku sapņu profesijas bija jurists, ārsts, tagad vairāk domā par praktiskām lietām – datorspeciālists, elektriķis, autoatslēdznieks, kur var uzreiz atrast darbu, aizbraukt uz ārzemēm, pelnīt.
Tas īsumā bija Mārītes Šakinas stāsts par Šķilbēnu pagastu. Turpmāk la.lv publicēs stāstus par Latgales pagastiem un pilsētām, lai liktu kopā puzli par Latgali.
