Pētām situāciju! Vai elektriskais ratiņkrēsls domāts tikai izredzētiem invalīdiem? 0
Februāra sākumā Labklājības ministrija sniedza informāciju, ka Latvijā tiks uzlabota tehnisko palīglīdzekļu (TPL) pieejamība. Tas taps nodrošināts ar Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma investīciju palīdzību. Nu jau bijušais labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) tolaik paziņoja, ka šie ieguldījumi ļaus līdz 2026. gada vidum izsniegt vairāk nekā desmit tūkstošus TPL cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Tika uzsvērts, ka šāda investīcija astoņu miljonu eiro apmērā mazinās rindas pēc TPL un uzlabos cilvēku pārvietošanos, pašaprūpi un ikdienas dzīves kvalitāti.
Protams, jebkurš ieguldījums sociālajā jomā, lai uzlabotu dzīves apstākļus cilvēkiem ar invaliditāti, ir tikai apsveicams. Taču vai konkrētais pasākums nesīs labumu arī tiem, kuri jau līdz šim dažādu apstākļu dēļ ir bijuši atstumti no valsts atbalsta saņemšanas, piemēram, elektrisko ratiņkrēslu iegādes jomā? Jo liela daļa cilvēku ar kustību traucējumiem no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ nevar saņemt finansiālo valsts atbalstu šādu ratiņkrēslu iegādei tikai tāpēc, ka viņi dzīvo augstāk par pirmo stāvu ēkās, kur nav lifta.
Vieglāk aizmirst un ielikt atvilktnē
Pārvietošanās problēmas, no kurām cieš cilvēki ar ierobežotām kustību spējām, ir zināmas sen. Nevar teikt, ka valsts neko nedarītu viņu labā, taču dažreiz nākas secināt, ka atsevišķām šo cilvēku grupām pieņemams risinājums joprojām nav rasts. Par to mums lika aizdomāties Aijas (vārds mainīts) stāsts par problēmām, ar kādām jāsastopas cilvēkam, kurš grib tikt pie elektriskā ratiņkrēsla, lai varētu brīvāk un drošāk pārvietoties.
Kā pavēstīja Aija, problēmas sakne ir sekojoša – līdz šim visos noteikumos paredzēts, ka elektrisko ratiņkrēslu iegādi, kuri personai ar kustību traucējumiem ļauj patstāvīgi pārvietoties, valsts subsidē tikai tiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri dzīvo ēkas pirmajā stāvā vai kuru mājā darbojas lifts. “Es dzīvoju piektajā stāvā mājā bez lifta, līdz ar to pie valsts subsidēta elektriskā ratiņkrēsla nevaru tikt,” paskaidro Aija. “Kāpēc tiek pieļauta šāda netaisnība? Turklāt man ir oficiāls asistents (mans vīrs), kurš var šo ratiņkrēslu nonest lejā un pēc tam atkal uznest uz
dzīvokli, tādēļ nevaru saprast, kādēļ man tiek liegta pieeja elektriskā ratiņkrēsla iegādes atbalstam. Ar šādu aparātu es daudz kur varētu pārvietoties pati, piemēram, pa lielveikaliem. Kāpēc vīram visu laiku būtu mani jāstumj? Varbūt es kādreiz vēlos viņam nopirkt dāvanu!”
Aija arī paskaidro, ka pa kāpnēm, stingri pieturoties pie margām, viņa kāpj pati, bet pārvietoties ārā bez nūjām vai ratiņkrēsla nevar, jo viņai ir nopietni traucēta muguras smadzeņu darbība un ir arī līdzsvara traucējumi. Tāpat Aija piemetina, ka arī doties ceļojumos ar elektrisko ratiņkrēslu ir daudz vieglāk. Par to liecina viņas uzkrātā pieredze – piemēram, kamēr viņa pārvietojas pati, vīrs lidostā var rūpēties par savu un Aijas bagāžu vai kārtot dokumentus.
Nav šaubu, ka ierēdņi, kuri savulaik izstrādāja noteikumus par valsts atbalsta piešķiršanas kārtību cilvēkiem ar invaliditāti elektriskā ratiņkrēsla iegādei, droši vien zināja, ka šādi ierobežojumi attiecībā uz personām, kas dzīvo augstāk par pirmo stāvu ēkās bez lifta, būtībā ir diskriminējoši. Nespējot izdomāt pieņemamu risinājumu, šāda projekta autori visdrīzāk izvēlējās aizmirst par cilvēkiem, kuri tieši šī apstākļa dēļ neatbilst noteikumu prasībām. Tā sakot, daļa neizbēgami vienmēr paliek aiz borta, labāk lieki nedomāt un neiespringt, bet aizmirst – lai nu cīnās paši saviem spēkiem!
Labklājības ministrija atsaucas uz vides ierobežojumiem
Lai noskaidrotu, vai sākumā minētā iniciatīva par TPL pieejamības uzlabošanu dos kādu pozitīvu risinājumu arī elektrisko ratiņkrēslu iegādē cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kuri nedzīvo pirmajā stāvā vai kuru mājās nav lifta, griezāmies ar šo jautājumu Labklājības ministrijā. Saņemtajā atbildē, kuru sniedza labklājības ministra padomnieks komunikācijas jautājumos Kaspars Magurs, tiek uzsvērts, ka elektrisko ratiņkrēslu piešķir pēc ārsta vai funkcionālā speciālista (ergoterapeita, fizioterapeita, tehniskā ortopēda u.c.) atzinuma, kurā tiek izvērtēta ne tikai personas spēja to vadīt, bet arī vides piemērotība. Tāpat ministra padomnieks norāda, ka standarta elektriskie ratiņkrēsli, “ko iespējams saņemt ar valsts atbalstu, sver aptuveni 130 kg. Šādu svaru nav iespējams regulāri nest pāri augstām barjerām, piemēram, kāpnēm vai lieliem sliekšņiem. Tāpēc viens no nosacījumiem, lai saņemtu elektrisko ratiņkrēslu, ir vides piemērotība, kas ļauj to izmantot. Tas nozīmē, ka dzīvesvietā jābūt pieejamam liftam vai citam piemērotam risinājumam (teiksim, slēdzama kāpņu telpa, šķūnītis vai novietne), kur tehniskais palīglīdzeklis būtu pasargāts no zādzības vai sabojāšanas riska.”
Ministrijas pārstāvis gan atzīst, ka situācijās, kad standarta elektriskais ratiņkrēsls nav piemērots tieši vides ierobežojumu dēļ, “iespējams iegādāties vieglāku modeli ar piekabināmu vilcējriteni (kopējais svars līdz 35 kg), izmantojot līdzmaksājuma metodi. Tas ļautu atrast individuāli piemērotāko risinājumu.”
Tāpat Kaspars Magurs atgādina, ka pirms elektriskā ratiņkrēsla piešķiršanas visiem pretendentiem nepieciešams apmeklēt Funkcionēšanas novērtēšanas laboratoriju, kur speciālisti palīdzēs izmēģināt dažādus modeļus un atrast vispiemērotāko palīglīdzekli. Savukārt jautājumu gadījumā par individuāli pielāgotu TPL risinājumu ministrijas pārstāvis iesaka “vērsties pie speciālistiem, piemēram, pie ergoterapeitiem, kas var sniegt plašāku informāciju par tehniskā palīglīdzekļa izmantošanas iespējam un vides pielāgošanas vajadzībām.” Tāpat ierēdnis iesaka sazināties ar Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centru (VTPC).
Jāpiebilst gan, ka diez vai kāds mūsdienās ir redzējis ratiņkrēslu, kas sver 130 (!) kilogramus! Tāpat būtu interesanti uzzināt, kā izskatās ratiņkrēsls ar vilcējriteni. Aijai rodas sajūta, ka noticis neliels ceļojums laikā, un ministrijas pārstāvis runā par visai primitīviem, sākotnējiem elektrisko ratiņkrēslu modeļiem, kurus Eiropā mūsdienās praktiski neviens vairs neizmanto.
Jautājumu kļūst tikai vairāk
Pēc šādas formālas atbildes saņemšanas rodas nojausma, ka ministrija īpaši nevēlas šajā problēmā iedziļināties. Tomēr nosūtām vēl vienu vēstuli, lai noskaidrotu pāris nianses, ar kurām savā ilgajā cīņā par mobilitāti saskārusies Aija.
Konstatējot, ka dzīvesvietas “īpatnības” un likumu nepilnības dēļ valsts apmaksāts elektriskais ratiņkrēsls viņai nepienākas, Aija ar radu un draugu palīdzību bija savākusi pusotru tūkstoti eiro un iegādājusies tikai 20 kg smagu ratiņkrēslu, kuru var pārvadāt arī lidmašīnās. Viņa vēlējās noskaidrot, vai nav iespējams segt kaut daļu no šīm izmaksām vai piešķirt kompensāciju par šī elektriskā ratiņkrēsla iegādi.
Turklāt, iepazīstoties ar Labklājības ministrijas atbildi, Aija norādīja uz vēl vienu būtisku lietu nesakritību – ministra padomniekam neesot taisnība attiecībā uz to, ka valsts apmaksātie elektriskie ratiņkrēsli sver 130 kg. Interesējoties par šādu TPL iegādi medicīnas veikalā Pērnavas ielā, viņai būtu pārdots normāla svara ratiņkrēsls, ja vien… viņa dzīvotu pirmajā stāvā vai mājā ar liftu. Tieši un konkrēti. Mūsu sarunas nobeigumā Aija uzdeva retorisku jautājumu – vai tas nozīmē, ka, lai tiktu pie tāda krēsla, viņai būtu fiktīvi jāpierakstās pie vecākiem, kuri dzīvo pirmajā stāvā? Absurda situācija, savādāk to patiešām nenosaukt.
Piekļuvi finansējumam ierobežo īpaši noteikumi
Kad pienāk otra atbilde no Kaspara Magura, jau no pirmajiem teikumiem kļūst skaidrs, ka Aijai nav cerību uz kaut daļēju kompensāciju par pašrocīgi iegādāto elektrisko ratiņkrēslu. Ministrija, atsaucoties uz MK noteikumiem Nr. 878 (“Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi”), norāda, ka uz kompensāciju var pretendēt tikai tie cilvēki ar invaliditāti, kuri ir:
1) reģistrējušies rindā uz konkrētā TPL saņemšanu;
2) saņēmuši apstiprinājumu par tiesībām iegādāties TPL ar līdzmaksājumu;
3) TPL iegādāts pēc šī apstiprinājuma saņemšanas.
Tikpat bezkaislīgi arī teikts, ka situācijā, ja ratiņkrēsls iegādāts pirms reģistrēšanās VTPC rindā un apstiprinājuma saņemšanas, valsts finansējums nepienākas.
Tālāk tiek norādīts, kādi soļi jāsper personai, kura vēlas saņemt elektropiedziņas TPL – jāiesniedz VTPC iesniegums un atzinums TPL saņemšanai, kā arī jāierodas uz Funkcionēšanas novērtēšanas laboratoriju “veikt padziļinātu funkcionēšanas novērtēšanu”. Ja tiek pieņemts pozitīvs lēmums par TPL piešķiršanu, tad pieteikuma iesniedzējs var iegūt savā īpašumā TPL ar atvieglotu svaru līdz 35 kg, “izmantojot līdzmaksājumu mehānismu”. Tas nozīmē, ka valsts atbalsts šādu TPL iegādei jebkurā gadījumā ir tikai daļējs.
Zemāk atbildes vēstulē arī tiek norādīts, ka VTPC par valsts budžeta līdzekļiem (pilnībā apmaksā) piedāvā divu veidu pārvietošanās līdzekļus – elektropiedziņas ratiņkrēslus un elektriskos skūterus. Vieglāki modeļi, kuri sver līdz 35 kg, ir pieejami tikai ar līdzmaksājumu, kura ietvaros pircējam jāsedz daļa preces vērtības.
Slēdziens – visiem vienāds atbalsts nepienākas
Labklājības ministrijas sniegtajā atbildē tiek uzsvērts, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem iespējams iegūt īpašumā dažādām dzīves situācijām piemērotus pārvietošanās līdzekļus, kuri izmantojami gan pilsētvidē, gan laukos. Cilvēkiem, kam nepieciešams vieglāks ratiņkrēsls, ministrijas pārstāvis iesaka pieteikties VTPC rindā uz atvieglota svara modeļu iegādi ar līdzmaksājumu. Par gaidāmajām izmaksām gan nekas netiek paskaidrots, vien pieminēts mistisks “kompensējamais apmērs”. Tas ļauj nojaust tikai to, ka summa, kas pārsniedz šo robežu, pircējam jāpiemaksā pašam, bet neko vairāk. Paralēli tiek norādīts, ka var iegādāties tikai tādu elektrisko ratiņkrēslu, kuram ir medicīnas preču atbilstības dokuments.
Noslēgumā Kaspars Magurs atzīst, ka mūsu minētais 20 kg smagais ratiņkrēsls, kuru iegādājusies Aija, patiešām ir vieglāks par daudziem standarta modeļiem, un to būtu iespējams pārvadāt vai nest pa kāpnēm. Taču tikpat bezkaislīgi tiek piemetināts, ka valsts atbalsta sistēma “pašlaik ir veidota, balstoties uz dažādu cilvēku vajadzībām, un tieši vieglākie modeļi ir pieejami tikai ar līdzmaksājumu.” Acīmredzot fakts, ka invalīdus ar kustību traucējumiem dzīve jau tā nav lutinājusi, ministrijas ierēdņiem nešķiet gana pārliecinošs arguments, lai pacenstos rast kādu risinājumu, kas šiem cilvēkiem palīdzētu atvieglot jau tā gana sarežģīto ikdienas dzīvi.
VTPC nereti trūkst ieinteresētības
Invalīdu un viņu draugu biedrības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis pavēstīja mums par biedrības pieredzi šajā jomā. Viņš uzsvēra, ka VTPC galvenais uzdevums būtu izvērtēt katra cilvēka situāciju un kopīgi meklēt pieņemamāko risinājumu. “Būtu jāņem vērā, kur persona dzīvo, kāds ir konkrētā indivīda dzīves stils, intereses, vajadzības vai īpatnības, piedāvājot vienu, otru vai trešo palīglīdzekli, lai palīdzētu viņam funkcionēt un dzīvot,” saka Ivars Balodis. “Tā ir būtiskākā lieta, ko vajadzētu darīt VTPC. Aijas gadījumā es redzu, ka viss nav pienācīgi paskaidrots vai ņemts vērā, ar kādām grūtībām viņai reāli nākas saskarties.”
Ivars Balodis piemin jau agrāk konstatētu problēmu, kad invalīdiem, pietiekami neizvērtējot visus apstākļus, tiek piešķirti lielizmēra elektriskie ratiņkrēsli, kuros nereti ir neērti un atsevišķos gadījumos arī nedroši pārvietoties pa ceļu. Ar tādiem nevar iekļūt nevienā autobusā, trolejbusā vai tramvajā. Taču ir daudzi cilvēki, kuri pirms tam nav zinājuši par minēto palīglīdzekļu trūkumiem, un piekrituši to saņemšanai.
“Tā ir milzīga problēma, ko būtu jārisina sarunās ar VTPC darbiniekiem,” uzsver Ivars Balodis. “Man ne pirmo reizi nākas secināt, ka daudzi no viņiem nav pietiekami profesionāli. Piemēram, Aijas gadījumā to risinājumu, ko viņa pati ir saviem spēkiem atradusi – visu noskaidrojusi, atradusi lidojumam piemērotu modeli un par pilnu naudu nopirkusi tādu elektrisko ratiņkrēslu, īstenībā vajadzēja piedāvāt VTPC speciālistiem. Viņiem bija jāveic konkrētā cilvēka situācijas analīze un jāpiedāvā labākais risinājums, jābūt zinošākiem šajā jomā. Taču situācija, kad cilvēks ar invaliditāti ir gudrāks par šāda centra darbiniekiem, nav normāla.”
Ivars Balodis gan piebilst, ka pēdējā laikā “Apeirons” velta daudz laika komunikācijai ar VTPC, aicinot pievērst vairāk uzmanības katra cilvēka sociālajai dzīves pusei, un esot manāmas pozitīvas tendences. “Pēdējo pāris mēnešu laikā VTPC ir mainījies – atnākusi cita vadība, veikta arī daļēja darbinieku nomaiņa,” saka Ivars Balodis. “Es redzu, ka pamazām situācija mainās. Tomēr, protams, tas vien jau neatrisina Aijas un viņai līdzīgo cilvēku problēmas. Aizvadīto gadu laikā daudzas nevalstiskās organizācijas ir vīlušās VTPC darbībā, un arī konsultatīvās padomes darbība nav nesusi taustāmus labumus. Mēs gan centīsimies par šo jautājumu runāt, lai mēģinātu kaut ko uzlabot, bet iestādēm ir liela inerce, un droši vien paies ilgs laiks, pirms radīsies iespēja situāciju mainīt.”
Noslēgumā rodas secinājums – ir skaidrs, ka šo ierūsējušo sistēmu acīmredzot tik viegli nesalabot, jo ministra padomnieka otrās vēstules pēdējā teikumā vien ir kliedzoša pretruna. Proti, viņš apgalvo, ka sistēma veidota, lai spētu sniegt palīdzību dažādiem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā izvēlas nerunāt par tiem, kuri neiekļaujas šīs sistēmas nosacījumos. Tā sakot, pats vien esi vainīgs, ka dzīvo piektajā vai kaut tikai otrajā stāvā.
