Pesticīdu pētījumā – arī šokējoši fakti! Latvijas iedzīvotājiem atklāj astoņas pesticīdu atliekvielas 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmie rezultāti sešu valstu – Latvijas, Čehijas, Ungārijas, Spānijas, Šveices, Nīderlandes – pētījumā par pesticīdu atliekvielām cilvēku organismā atklāj arī šokējošus faktus. Līdzās kukaiņu un sēnīšu indēm uziets Eiropas Savienībā aizliegtais herbicīds un augšanas regulators hlorprofāms, kas aizkavē kartupeļu un sīpolu dīgšanu, un šis nav vienīgais satraucošais atradums Eiropas biomonitoringa projektā.
Pirmie rezultāti sešu valstu – Latvijas, Čehijas, Ungārijas, Spānijas, Šveices, Nīderlandes – pētījumā par pesticīdu atliekvielām cilvēku organismā atklāj arī šokējošus faktus. Līdzās kukaiņu un sēnīšu indēm uziets Eiropas Savienībā aizliegtais herbicīds un augšanas regulators hlorprofāms, kas aizkavē kartupeļu un sīpolu dīgšanu, un šis nav vienīgais satraucošais atradums Eiropas biomonitoringa projektā.
Spānija augšgalā, Latvija – pēdējā
“Šo pētījumu var saukt arī par pesticīdu auditu jeb revīziju cilvēka organismā. Pētnieku uzdevums bija konstatēt un analizēt, kāds ir pesticīdu kokteilis, lai tālāk varētu izsecināt, kuru vielu koncentrācijas jāpēta vairāk, nākamais solis – kuru no tām turpināt monitorēt nacionālajā līmenī,” Eiropas biomonitoringa projekta mērķi un uzdevumus raksturo Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadītāja, vadošā pētniece Inese Mārtiņsone.
Projektā tika iesaistīti pa 200 cilvēkiem no katras dalībvalsts, no kuriem puse dzīvoja ne tālāk par 250 metriem no lauka (turpmāk – riska grupa), kura apstrādē tiek izmantoti pesticīdi, otra puse (turpmāk– kontrolgrupa) – tālāk par 500 metriem no konvencionālajā lauksaimniecībā izmantotām platībām. No pētījuma dalībniekiem vairākkārt savāca urīna analīzes, kā arī viņus aptaujāja par uzturu, ēšanas paradumiem un dzīves apstākļiem. Savāktie materiāli tika nosūtīti izpētei uz laboratoriju Francijā, jo Latvijā tādas analīzes vēl neesot pa spēkam.
Pesticīdu atliekvielas urīna paraugos tiek identificētas, izmantojot katalogus. “Līdzīgi kā mums katram ir unikāli pirkstu nospiedumi, arī katras vielas savienojuma struktūru var pārvērst pirkstu nospiedumā, kas ļauj to identificēt.
Laboratorijas iekārtas pēc kataloga palīdz atrast vielu “pirkstu nospiedumus” urīna analīžu materiālos.” I. Mārtiņsone stāsta, ka tika atrastas 97 atliekvielas, taču ar 99% ticamību pētnieki var nosaukt 30 aktīvās vielas un 11 metobolītus, kas parāda, ka viela organismā atrodas, taču tiek lēnām noārdīta. Rezultātu zinātniskai izvērtēšanai izmantoja vielas, kas bija konstatētas ne mazāk kā 10% gadījumu.
Visbagātīgākais kokteilis ar 19 pesticīdiem atrasts pētījuma dalībniekiem no Spānijas, Nīderlandei – 14, Čehijai – 13, Latvija ar 8 pesticīdu atliekvielām ierindojusies saraksta pēdējā vietā.
Aizliegto hlorprofāmu atrod 32%
Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) mājaslapas sadaļā “Augu aizsardzības līdzekļu saraksts” atrodami Latvijā reģistrētie Eiropas Savienības valstīs atļautie pesticīdi. To vidū nav augšanas regulatora un herbicīda hlorprofāma, kas ļoti plaši tiek lietots par kartupeļu un sīpolu pretasnošanas līdzekli, jo tā lietošanas atļauja ar Eiropas Komisijas īstenošanas regulu 2019. gada 17. jūnijā netika pagarināta. Kā teikts regulā, hlorprofāma un tā galvenā metabolīta 3-hloranīla lietošana ir saistīta ar akūtiem un hroniskiem ar uzturu saistītiem riskiem patērētājiem.
Tomēr no pesticīdu pētījumā iesaistītajiem Latvijas iedzīvotājiem 32% jeb katram trešajam analīzes uzrādīja šo aizliegto vielu. Nīderlandiešiem cipari ir vēl augstāki: riska grupai – 69%, kontrolgrupai – 80%, spāņiem attiecīgi 58% un 52% atrastas hlorprofāma atliekas. Pagaidām nav skaidrs, kādā veidā šī viela nonākusi cilvēku organismā Latvijā. Pētniece spriež – visticamāk, ar pārtiku un jau pārstrādātā veidā, kas varētu būt konservi, maisījumi, mērces, kartupeļi frī u. c.
Kā pārliecinājās “Mājas Viesis”, līdzeklis ir nopērkams tīmekļa vietnēs ar šādu skaidrojumu: “Hlorprofāms ir augu augšanas regulators un herbicīds, ko izmanto kā asnošanas kavētāju, lucernai, ābolu pupiņām, mellenēm, burkāniem, dzērvenēm, ķiplokiem, sīpoliem, spinātiem, cukurbietēm, tomātiem, sojas pupām, gladiolām un kokaudzētavās. To lieto arī kartupeļu dīgšanas kavēšanai.”
Katram trešajam arī “utu inde”
Līdzīgos apjomos 32,8% jeb katram trešajam no pētījuma dalībniekiem urīna analīzēs tika atrastas acetamiprīda atliekvielas, ko mēdz saukt arī par utu indi. VAAD mājaslapas informācija liecina, ka pesticīdam ir ļoti plašs pielietojums – izmantojams kaitēkļu indēšanai ābelēm, bumbieriem, ķiršiem, plūmēm, kāpostiem, brokoļiem, kartupeļiem, krāšņumaugiem u. c. I. Mārtiņsoni dara uzmanīgu, ka acetamiprīda atliekvielas gandrīz līdzīgā apjomā atrastas abu pētāmo grupu dalībniekiem, tāpēc darbs jāturpina, izvērtējot katru dalībnieku. “Būs jāizpēta individuālie ēšanas paradumi, jo pastāv ļoti stipras aizdomas, ka liela daļa, ko ieraudzījām dalībnieku analīžu rezultātos, nākusi ar pārtiku.”
Ar pārtiku 13% jeb katram desmitajam dalībniekam no Latvijas organismā nonācis pesticīds imazalils un 15% – pirimetanīls. Imazalilu lieto citrusaugu audzēšanā, pirimetanīlu – vīnogām. I. Mārtiņsone skaidro, ka abi preparāti ir ES atļauti, taču VAAD nav reģistrēti, tāpēc ka Latvijā netiek audzēti citrusaugi un lielos apjomos – arī vīnogas un ražotājiem nav izdevīgi tērēt naudu preparātu reģistrēšanai. Citrusaugu audzēšanā lietotā pesticīda rādītājs 10% pārsniedz tikai Latvijas un Spānijas iedzīvotājiem, pēdējiem tas sasniedz 19,4%.
Urīna paraugi ņemti arī februārī, kad Latvijā citrusaugļus patērē aktīvāk. “Pie mums lielākoties nopērkami mandarīni, apelsīni un citi citrusaugļi no Spānijas un Marokas. Pārējām valstīm, kurām šis rādītājs ir krietni mazāks, iespējams, citrusus piegādā vēl no citām valstīm,” spriež pētniece.
No kurienes urīnā triklozāns?
Vēl viens pārsteigums – pētījuma dalībniekiem Latvijā 16% urīna analīžu atrasts triklozāns. Vides organizācijas “Zaļā brīvība” mājaslapā dots vielas apraksts un ietekme: “Tā ir hlorinēta antibakteriāla ķīmiskā viela, ko plaši lieto zobu pastās, dezodorantos, ziepēs un krēmos, veļas mazgājamajos līdzekļos utt., kas sola iznīcināt nepatīkamu smaku mutē, padusēs, uz pēdām un intīmajās zonās. Triklozāns tiek lietots arī virtuves plastmasas piederumos, piemēram, plastmasas bļodās, gaļas dēlīšos. Pētījumi liecina, ka triklozāns iznīcina vājākos mikrobus, toties dzīvi paliek izturīgākie, kas vēlāk centīgi vairojas. Triklozāns uzkrājas audos un ir atrasts mātes pienā.”
“Triklozāns ir sens mans draugs,” pajoko Jana Simanovska, biedrības “Ekodizaina kompetences centrs” vadītāja, kura kā ķīmiķe jau pirms desmit gadiem, pētot kosmētikas sastāvu, ievērojusi, ka daudzos skaistumkopšanas līdzekļos tiek izmantots veselībai kaitīgais triklozāns. “Tagad situācija ir mainījusies, cilvēki kļuvuši izglītotāki, un kādreiz izplatītās antibakteriālās ziepes, kas saturēja triklozānu, vairs tirgū nav izplatītas. Tomēr šādas vielas var saturēt citi produkti, piemēram, antibakteriālās zeķes, kuru efektu nodrošina piedevas, visticamāk, pesticīdi, kas ir iestrādāti zeķēs, un tie caur ādu nonāk organismā,” spriež vides eksperte un piebilst, ka pētījums jāturpina, lai noskaidrotu, kā cilvēku organismā nonācis triklozāns.
Pārtikas ietekme ir satraucoša
“Raugoties uz vielām, ko esam atraduši, pārtikas ceļš ir ļoti iespaidīgs un daudz satraucošāks nekā tas, ko lieto uz laukiem,” rezultātus vērtē I. Mārtiņsone. Pretēji prognozēm, ka lielākais pesticīdu atliekvielu avots varētu nākt no konvencionāli apstrādātajiem laukiem, pētījums parādījis ko citu. No tādām konvencionāli audzētām lauksaimniecības kultūrām kā labība un rapsis cilvēku urīnā nonākušas trīs vielas – fungicīds boskalīts un fludioksonils, kā arī aktericīds un infekticīds metilpirimifoss, taču pētniecei nav pārliecības, ka arī šīs vielas pilnībā nonākušas cilvēku organismā no tuvējiem laukiem.
“Boskalītam ir 19,5% gadījumu lauka tuvumā un 17,3% – kontroles grupai, redzam, ka starpība ir tikai divi gadījumi, kas ir krietni par maz, lai varētu apgalvot par ietekmi. Kontroles grupas cilvēki nedzīvoja lauku tuvumā, tāpēc izslēdzam zemnieka aktivitāti uz lauka, bet kāpēc viņos tās vielas ir gandrīz tikpat daudz, cik lauka tuvumā dzīvojošam cilvēkam? Tātad ir cits veids, kā tā nonāk organismā, iespējams, ar pārtiku. Gribētu papētīt boskalīta atlikumus gala produktā, ko cilvēki patērē, piemēram, miltos un graudu pārslās. Un tas atkal ir jautājums, ko mēs ēdam un no kurienes tas nāk?”
Pagaidām pētījuma rezultāti rada vairāk jautājumu nekā dod atbilžu, tāpēc sarunu turpināsim, kad pētniekiem būs izstrādāta detalizētāka informācija. Taču jau tagad analīžu rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir mazaizsargāti no veselībai kaitīgām vielām, kas pa plaši atvērtajām tirgus durvīm brīvi ienāk veikalu plauktos.
