Zinātnes atklājums nāk par vēlu 0
Togad pētnieki no Vašingtonas Universitātes medicīnas skolas nāca klajā ar būtisku pētījumu, kurā tika aprakstīti bērni ar fiziskiem un intelektuāliem traucējumiem, kuru mātes bija daudz lietojušas alkoholu grūtniecības laikā. Alkohols pēc pētnieku teiktā bija teratogēns – viela, kas nogalina vai bojā attīstībā esošās šūnas. Viņi pirmoreiz lietoja jēdzienu “Augļa alkohola sindroms”. Šī informācija bija novēlota, lai uzlabotu Keitijas un Kārlijas situāciju.
Kopš dzimšanas Kārlija sastapās ar relatīvi mazām veselības problēmām, kuras pediatram nelika aizdomāties, ka ar Kārliju situācija nav laba. Kad viņa nespēja nosēdēt un bija lēnīga, lai sasniegtu citus attīstībai nepieciešamos rādītājus, ārsti Keitijai teica, ka viņas bērnam ir attīstības aizkavēšanās un to radījušas Kārlijas hroniskās ausu infekcijas.
Kārlijai kļūstot vecākai, viņas problēmas kļuva acīmredzamākas. Meitenei bija problēmas ar motoriku, mazs kustīgums un runas attīstības aizkavēšanās. Vienubrīd ārsts viņai uzstādīja diagnozi – cerebrālā trieka, kuras simptomi ir līdzīgi augļa alkohola sindromam. Vēlāk atklājās, ka uzstādītā diagnoze ir kļūdaina, jo tolaik ārstiem pat prātā neienāca, ka bērniem varētu būt augļa alkohola sindroms. “Ļoti maz ārstu ir apmācīti, lai diagnosticētu šo traucējumu, un toreiz šādu gadījumu bija maz. Neviens man toreiz nevaicāja par alkohola lietošanu,” atceras Keitija. Tolaik viņa turpināja dzert.
Keitijas dzīve kļuva vēl haotiskāka – izlikšanas no mājokļa, darba zaudēšana, šķiršanās, nelikumīga narkotiku lietošana un pat domas par pašnāvību. Viņai piedzima vēl trīs bērni, kuru grūtniecības laikā viņa dzēra.
Viņas trešais bērns – meita, – piedzima vesela. Kad viņa ceturto reizi palika grūta, viņa bija kļuvusi arī atkarīga no heroīna. Pēc sešiem mēnešiem dzemdībās viņas puisēns nomira. 1982. gadā viņai piedzima piektais bērns, meitene Keiša. Viņa pārstāja elpot savā bērnu gultiņā pēc desmit nedēļām. Kad Keitija devās modināt bērnu un atrada viņu bez dzīvības pazīmēm, viņa piedzīvoja nervu sabrukumu.
“Viss, ko es atceros ir, ka es kliedzu un kliedzu. Policija mani aizveda uz psihiatrisko klīniku Saiksvillā, kur ārsti saprata, ka esmu atkarīgā, nevis neprātīga. Mani aizsūtīja uz stacionāru detoksikācijai,” atceras Keitija.
Līdz ko viņa atguvās, viņa izlēma mainīt savu dzīvi. Pēc 30 dienu terapijas stacionārā viņa turpināja desmit mēnešus ārstēties terapeitiskajā kopienā. Šajā laikā Keitija nolika savus vidusskolas eksāmenus. Viņa atgriezās pie vecākiem, devās uz vakara nodarbībām un iemācījās pamatus, kuri jāzina mātei. Viņai bija 30 gadi…
Drīz vien viņu pieņēma darbā par konsultanta palīgu Montgomerija slimnīcas detoksikācijas centrā, un viņa kļuva par sertificētu atkarību konsultanti.
Pirmoreiz Keitija par kokaīna ietekmi uz augļa attīstību uzzināja 1988. gadā profesionāļu konferencē un apjauta, ka daudzi no simptomiem, par kuriem tika runāts, bija līdzīgi Kārlijas situācijai. “Es nebiju lietojusi smēķējamo kokaīnu, kad iznēsāju Kārliju. Es lietoju alkoholu, līdz ar to brīnījos, vai alkohols bija radījis Kārlijas problēmas. Es nekad iepriekš nebiju dzirdējusi par šādu risku,” atceras Keitija.
Tolaik Kārlija bija pusaudze, bet visos iespējamos veidos savā attīstībā krietni atpalika no saviem klasesbiedriem. Viņa nevarēja pateikt cik ir pulkstenis vai braukt ar riteni, viņa nespēja saprast naudu vai abstraktus matemātikas jēdzienus.
1989. gadā, kad Kārlijai bija 16 gadi, Keitija viņu aizveda uz Džordžtaunas Universitātes slimnīcu. Pēc neskaitāmām pārbaudēm, kas ilga pāris dienas, Keitija sēdēja kopā ar ārstu komandu, lai sagaidītu spriedumu. Ģenētiķis runāja pirmais: “Jūsu meitai ir augļa alkohola sindroms. Keitijas alkohola lietošana grūtniecības laikā bija saistāma ar Kārlijas smadzeņu bojājumiem uz mūžu.
