Burt(u)burvības spēka ierosinātāji 0
XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku radošās ieceres pamatā ir ideja par “Burt(u)burvību”. Svētku radošā koncepta autore, Siguldas pils kompleksa vadītāja Inga Krišāne teic – burts ir maģisks un reizē reāls kā pēdu nospiedums smiltīs, nošu vai dejas raksts vai arī kā raksts – tērpa ornaments. Šajā lappusē vārdu dodam harismātiskām personībām, bez kuru ieguldījuma šī burtu burvība nebūtu iedomājama – Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku un Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentam, svētku noslēguma koncerta “Manā dziesmā tu…” Goda virsdiriģentam Jānim Erenštreitam, vienam no noslēguma koncerta mākslinieciskajiem vadītājiem, Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļas vadītājam, diriģentam Edgaram Vītolam, tautas deju lielkoncerta “Līdz zvaigznēm tikt” mākslinieciskajam vadītājam, horeogrāfam Agrim Daņiļevičam un noslēguma koncerta deju veidotājam, horeogrāfam Jānim Purviņam. Lūdzām viņus atbildēt uz jautājumiem – kādi ir jūsu spilgtākie līdzšinējie pieredzējumi Skolu jaunatnes dziesmu svētkos un ar kādām priekšnojautām sagaidāt XI Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkus?
Agris Daņiļevičs: “Brīvība dod spārnus…”
“No līdz šim piedzīvotajiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem man kā vadītājam visspilgtākais iespaids noteikti ir no uzveduma “Spēlēju, dancoju” Ķīpsalā 1995. gadā. No toreizējā Jaunatnes iniciatīvu centra direktora Ringolda Beinaroviča puses tā bija milzīga uzticēšanās, kad viņš mani uzaicināja – Agri, mums vajadzīga otra programma, veido, kā vēlies! Kad esi absolūti gan idejas, gan horeogrāfijas, gan lielo zīmējumu, gan dramaturģijas, gan visas kopējās koncepcijas līdzdalībnieks un autors – kādus spārnus sniedza tāda brīvība! Fantastisks bija arī “Iļģu” mūzikas ieraksts. Nezinu nevienu dejotāju vai arī skatītāju, kurš vienaldzīgs būtu aizgājis mājup pēc šā koncerta. Vēl joprojām atceros visu procesu, kā “Dzirnās” tapa deju skices, kā dejas pārmantoja citi ansambļi. Prieks, ka dažas dejas izturējušas laika zobu. Droši vien saistībā ar Raiņa un Aspazijas 150. dzimšanas gadu arī “Zelta sietiņš” nupat savā koncertā bija iekļāvis lielu daļu no manis toreiz jaunradītajām dejām. Cilvēki man vaicājuši, ko savā tribīnē Daugavas stadionā vienā no skatītāju rindām dara deju virsvadītājs. Atšķirībā no virsdiriģenta Mežaparka Lielajā estrādē dejotāji taču uz viņu neskatās. Tā ir taisnība. Deju virsvadītājs savā tribīnē var tikai skatīties un priecāties. Visam jābūt izdarītam iepriekš. Bet, stāvot tribīnē, virsvadītāja sirds aplīst ar medu, tas ir tāpat kā nostāties uz apbalvošanas ceremonijas pakāpiena, jo ir īstenojies divu, trīs, četru gadu sapnis. Ja viss stadions dejo, kā savā iztēlē esi to redzējis, pārvarējis garumgaro ceļu līdz rezultātam, laukumā lūkoties ir kā īsta medusmaize. Tādi iespaidi arī manī palikuši no iepriekšējiem svētkiem. Šos svētkus sagaidu ar cerību, ka mēs pārsteigsim. Tautas deju lielkoncertā “Līdz zvaigznēm tikt”, kas notiks Daugavas stadionā, manā atbildībā nonākušas horeogrāfiskās ainiņas ar Renāra Kaupera mūziku. Tās padevušās gana tēlainas, saistošas – domāju, “Kauperīti” dejos vēl ilgi. Visi pamati un skices radušies “Dzirnās” un ar “Dzirnu” skolotāju palīdzību, tas garantē oriģinalitāti un neparastu piesitienu. Man ir liels gods, ka mani pieaicināja pirms laika no dzīves aizgājušās horeogrāfes Artas Melnalksnes vietā tikt galā ar šo deju lieluzveduma sasaisti. Ceru, ka būs skaisti.”
Edgars Vītols: “Būs dzīvespriecīgi!”
“Kopā ar manis vadītajiem koriem šie man būs trešie Dziesmu svētki. Ar manis dibināto Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jaukto kori “Aura”, kā arī vīru kori “Absolventi” esmu piedalījies arī Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Tie ir pasaules mēroga notikums, kas balstās tautas tradīcijās, to dziļajās saknēs, bet Skolu jaunatnes svētkiem ir cita ievirze – tie nāk ar rūpēm ieinteresēt jaunatni. Tāpēc arī repertuārs veidots ar pagātnes elpu un nākotnes skatījumu. Svētkos pa burziņu man kādreiz sacīts, ka man esot tāds zīmīgs uzvārds mūzikas laukā. Tas droši vien asociējas ar profesoru, Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāju, komponistu Jāzepu Vītolu. Tieša radniecība nav pierādīta, bet nekad nav arī īsti izmeklēta un apgāzta. Kā vienmēr, saku – ceru, mums ir vismaz dvēseļu radniecība un vienotība mūzikas pasaulē.
Šie man būs pirmie svētki virsdiriģenta godā. Tā ir ļoti augsta tribīne. Kāpt tajā ir ne tikai liels gods, bet arī smags darbs gan pašā noslēguma koncertā, gan iepriekš izbraukājot visu Latviju skolu koru kopmēģinājumos. Mežaparka Lielās estrādes tribīnē esmu bijis Rīgai veltītā skolu koru lielkoncertā “Mēs pilsētai – cerīgai”, bet saviļņojums līdz ar Skolu jaunatnes svētkiem ir vārdos grūti ietērpjams, jo tā ir ārkārtīgi liela atbildība un cieņa pret dziedātājiem, kuri ieguldījuši milzu darbu, tāpat kā viņu vecāki, pedagogi – svētkiem gatavojās gandrīz visa Latvija. Nu šis milzu darbs jāattaisno un spoži jāpiepilda. No virsdiriģenta tas prasa profesionalitāti, emocionalitāti, jo mūzika nav tehniska māksla, kaut arī uz to mūsdienās brīžiem sliecas, un harismu. Skolu jaunatnes svētki nāk ar kaut ko jaunu, svaigu, tie ir dzīvespriecīgāki, azartiskāki, notikumiem tikpat piepildīti, bet ar nevainīgu enerģisku lādiņu. No bērniem staro kaut kas ārkārtīgi patiess, tīrs, un, ja starp mūsdienu aifoniem, planšetēm, internetiem un visu pārējo spējam viņus pievērst dziedāšanai, ja viņi svētkus izbauda, tad esmu laimīgs. Kopā ar manis vadīto Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jaukto kori gaidu svētkus tieši to dzīvīguma un neviltotā entuziasma dēļ.”
Jānis Purviņš “Kad lauku bērns caur Rīgu iet”
“Atklāti sakot, šajos svētkos pats nekad neesmu dejojis, jo sanācis tā, ka mūsu deju pulciņš nebija izturējis konkursu, lai uz tiem tiktu. Tīņa gados tas bija diezgan liels un sāpīgs pārdzīvojums. Sāku dejot Rīgas 4. vidusskolā, tagadējā Rīgas Angļu ģimnāzijā, tad tautas deju ansamblī “Uguntiņa”, kuru sastāvā uz skolēnu svētkiem tā arī netiku… Tagad līdz pat deviņpadsmit gadiem dejo vidusskolu kolektīvos, bet es 14 gados iestājos amatieru ansamblī “Līgo”, ar ko beidzot tiku uz Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem. Tagad mans kā dejotāja, mākslinieka, horeogrāfa un virsvadītāja sapnis ir nokļūt 21. gadsimta dejai atbilstošā vidē, kur veidot svētku deju lieluzvedumus.
Runājot par šiem svētkiem, man jau šķiet, ka visīstākais, visdzirkstošākais svētku gars atklājas gājienā. Visdažādāko Latvijas novadu bērniem, kuri varbūt pirmoreiz dzīvē atbraukuši uz Rīgu, gājiens cauri galvaspilsētai būs viens no spilgtākajiem brīžiem mūžā. Visu pārējo svētkos tu novērtē, kad esi pieaudzis. Vasaras saulgrieži ir dabas pilnbrieda laiks, bet Dziesmu un deju svētki, lai tie būtu Skolu jaunatnes vai Vispārējie, ir latviskuma pilnbrieda laiks. Un ļoti gribētos, lai gan paši dalībnieki, gan skatītāji izbaudītu svētkus, ielaistu tos dziļi sevī, tad pietiks enerģijas ilgam laikam uz priekšu.”
Jānis Erenštreits: “Lai himna dzirkstī!”
“Būdams žūrijā, esmu izbraukājis vai visu Latviju un esmu ļoti iepriecināts par to, kā skolu jaunatne dzied. No visa iepriekš dzirdētā par grūtu repertuāru un tamlīdzīgi koru skates man sagādāja ārkārtīgi skaistus svētkus. Manā mūžā tas allaž bijis viens no dārgumiem – piekļūt tuvāk katram korim, jo Mežaparka Lielajā estrādē visi – dziedātāji no Ventspils, Preiļiem un citiem novadiem – saplūst vienā veselumā. Bet skatēs katra skola, skolotājs, koris dziesmā nāk ar savu garu, pārliecību, pieteikumu. Katrā vietā ir savi spilgti līderi, un tas, ka koru skolotāji šajos apstākļos vēl spēj strādāt, jo bieži vien direktoram ir par traucēkli, ir apbrīnojami. Jo kora stundas jau nav mācību priekšmetu sarakstā. Diriģentam šobrīd strādāt skolā ir ārkārtīgi grūti, bet tie, kas skaita naudu, nesaprot, ka koris dod bērnam papildu enerģiju un prieku, ar kuru viņš iet klasē un tālāk dzīvē. Un kāda sajūsma bija nolasāma bērnu acīs, kad mēs, žūrija, paziņojām rezultātus un viņi sajuta – tiks uz svētkiem! Šajos svētkos man uzticēts diriģēt Baumaņu Kārļa lūgsnu “Dievs, svētī Latviju!” noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē. Man ir vaicāts, vai ir atšķirība, kādu vēsti tajā ieliek Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos un tagad, kad dziedās bērni un jaunatne. Atšķirība ir gan. Pieaugušo koru spējai – un esmu to pieredzējis citu kolēģu, diriģentu tautas lūgsnas partitūras lasījumā – atklāt himnu uzsvērti lēnā, svinīgā tempā diemžēl līdzi nāk arī tāds kā žēlabainums. Himnu, kurā lūdzam, lai notiktu vislabākais, lai Latvija izdzīvotu, lai dēli dziedātu un meitas ziedētu, centīšos vadīt spraigāk, ar dzirkstelīti, intīmāk un ne tik skaļi, cik labskanīgi. Gribētos, lai bērni, to dziedot, uzliesmotu savās dvēselītēs. Himna jādzied tik aizraujoši, lai nevienam nevienā atbilstošā sarīkojumā nebūtu vēlēšanās no tās izvairīties. Novēlu visiem skolu direktoriem, lai valsts himna vienmēr būtu godā celta.”
