“Persiešu valoda bija ļoti negaidīts pavērsiens!” Saruna ar tulkotāju Birutu Jēgeri 6
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mācoties persiešu valodu, redaktore, tulkotāja, lektore Biruta Jēgere no cita skatpunkta ieraudzījusi arī baltu – latviešu un lietuviešu – valodas.
Persiešu valodas studijas Azerbaidžānas valsts universitātē Baku nepavisam nebija Birutas Jēgeres pirmā izvēle. Sākotnēji viņa vēlējās studēt spāņu valodu, taču divus gadus pēc kārtas grūtā krievu valodas diktāta dēļ netika uzņemta Ļeņingradas universitātē, tad nolēma studēt angļu valodu Latvijas Universitātē. Persiešu valodas studijas lielā mērā bija nejaušība, taču iegūtās zināšanas ļoti praktiski noder arī 21. gadsimta Latvijā.
Persiešu valodas studijas šķiet eksotiskas pat šodien; kā izlēmāt šo valodu mācīties padomju laikos?
B. Jēgere: Padomju Savienības laikos notika studentu apmaiņa – tika iedalītas vietas Latvijas studentiem, piemēram, Erevānas universitātē studēt armēņu vai arābu valodu vai Tbilisi universitātē studēt gruzīnu valodu un attiecīgi gruzīnu un armēņu studentiem Latvijā, lai būtu tulkotāji no šīm valodām un nebūtu jātulko grāmatas caur starpniekvalodu.
1967. gadā Latvijai bija paredzētas arī persiešu valodas studijas, Latvijas Universitātē notika konkurss, bet, kad pienāca septembris, izrādījās, ka neviens nav aizbraucis mācīties. Pieļauju, kad saprata, ka mācības būs Baku, neviens no tiem, kas bija kārtojuši eksāmenus, negribēja turp braukt. Tad pēkšņi piedāvāja, vai es negribu braukt. Man tas bija milzīgs pārsteigums, jo toreiz par persiešu valodu neko nezināju, bet tas šķita interesanti un arī valodas padevās. Kā šodien atceros, bija 15. septembris, kad sāku mācības Azerbaidžānas universitātē.
Viena grupa bija filologi, tur bija visas meitenes un viens zēns, bet, tā kā Latvija mani sūtīja ar domu, ka būšu tulkotāja, tad manā – tulkotāju – grupā visi bija zēni un es – vienīgā meitene. Tas jau nekas, bet, kad ieraudzīju arābu rakstību un sapratu, ka pārējie studenti jau var persiešu valodā sarunāties, mani pārņēma izmisums. Izrādās, tajos laikos azerbaidžāņi bieži vien vidusskolā mācījās persiešu valodu kā svešvalodu.
Turpretī man vajadzēja sākt no pamatiem. Turklāt vēl izrādījās, ka tajā gadā nemaz nebija krievu valodas plūsmas, tikai grupa azerbaidžāņu valodā, un vietējie pasniedzēji lika man apmeklēt visas nodarbības, pēc tam devos uz bibliotēku vai kopmītnēm un sāku mācīties arābu-persiešu alfabētu.
Iesākums bija šausmīgi traks, bet, strādājot centīgi, un man palīdzēja arī grupas biedri un mana persiešu valodas pasniedzēja Aņa hānum, līdz gadumijai jau rakstību biju apguvusi un varēju elementāri sarunāties ar kursabiedriem persiešu valodā. Azerbaidžāņu valodu gan diemžēl tā arī neiemācījos.
Pēc otrā semestra mēģināju pāriet uz Ļeņingradas universitāti, bet tur strādāja ļoti zinātniski, programmās bija milzīga atšķirība. Tad devos uz Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūtu, kur mani uzņēma ne sevišķi laipni – redz, iestājas kaut kur, lai tikai pēc tam nonāktu Maskavā.
Jutos aizskarta, jo es taču patiesībā gribēju studēt Ļeņingradā – savā sapņu pilsētā (smejas). Lika nokārtot eksāmenu angļu un persiešu valodā, ko arī izdarīju, un tad mani tomēr uzņēma, jo pirmajā kursā bija bijuši astoņi studenti, otrajā palikuši tikai trīs, mani uzņēma kā ceturto, un tā mēs arī pabeidzām studijas kopā. Tā ka persiešu valoda bija ļoti negaidīts pavērsiens, bet esmu priecīga un pateicīga pirmkārt jau savam tēvam, kurš mani vienmēr atbalstīja – protams, par studijām tolaik nebija jāmaksā, bet studijas Maskavā, zināms, prasīja līdzekļus.
Vienmēr cenšamies salīdzināt ar sev zināmo: kāda ir persiešu valoda, cik sarežģīta salīdzinājumā ar dzimto latviešu, cik viegli vai grūti apgūstama?
Ja vari saņemt nodarbībās visus paskaidrojumus, tad persiešu valodu nav nemaz tik grūti iemācīties. Patiesībā tā ir viena no vieglākajām Austrumu valodām, vienīgi rakstība ir grūta, jo tajā raksta garos patskaņus – ā, ī, ū –, bet neatveido īsos patskaņus – šauro un plato e, arī o. Tad nu reizēm vārdā līdzās ir 4–5 līdzskaņi, un pašam jāsaprot, kādi patskaņi tur pa vidu jāieliek. Ja vārds ir pilnīgi svešs, tad patiesībā to nemaz nevari pareizi izlasīt.
Savukārt mācīšanos un runāšanu ļoti atvieglo tas, ka persiešu valodā nav locījumu, nav dzimtes – ne sieviešu, ne vīriešu, ne vidējās. Ja vārdus zini, vari uzreiz ar tiem veidot teikumus.
Tad droši vien ļoti svarīga ir vārdu kārtība teikumā?
Patiesību sakot, ne. Darbības vārds gandrīz vienmēr ir beigās, jā, bet pa vidu kārtība nav tik stingri noteikta.
Vēl, salīdzinot latviešu un persiešu valodu, jāsaka, ka latviešu valoda skaitās un ir sena valoda, un, protams, arī persiešu valoda ir viena no senākajām dzīvajām valodām pasaulē. Atšķirība tikai tā, ka persiešu valodai saglabājusies arī senā rakstība, un valodu iedala trīs posmos – senpersiešu valoda, kas tika lietota pirms Kristus, tajā laikā rakstīja ķīļu rakstā, un šādi rakstības paraugi vēl šobaltdien sastopami uz klintīm Irānā.
Tad sekoja viduspersiešu valoda, bet, jau sākot ar mūsu ēras 9. gadsimtu, tiek lietota tā dēvētā jaunpersiešu jeb mūsdienu persiešu valoda.
Tātad valodai, kurā tagad runā Irānā, ir jau vairāk nekā tūkstoš gadu. Teiksim, Omars Haijāms, kas ir viens no visvairāk atdzejotajiem persiešu dzejniekiem pasaulē – latviski Kurcijs viņu atdzejojis jau 20. gadsimta 30. gados –, dzīvoja un rakstīja pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, bet viņa darbus var lasīt un saprast arī mūsdienās. Tāda ir tā atšķirība – latviešu valodā pagājuši tikai nedaudz vairāk kā simts gadi, un mēs senvārdus vairs lāgā nesaprotam.
Vai tad tā īsti ir? Varbūt, ja runa par reālijām, kuras ikdienā vairs neizmantojam, tādām kā ķērne vai sagša, bet kopumā taču šķiet, ka latviešu klasiķu rakstīto saprotam.
Nu, piemēram, tāds vārds kā stundenis – joprojām ir pulksteņi, kas sit stundas, bet šādu vārdu vairs īsti nelietojam. Vai, teiksim, persiešu valoda ir ļoti bagāta ar apzīmējumiem dažādām radniecības pakāpēm – ja tā ir tante no mātes puses, tiks lietots viens vārds, ja no tēva puses – cits, tāpat ar onkuli. Latviešu valodā jau arī kādreiz ir bijuši vārdi, piemēram, dieveris – vīrabrālis vai ietaļa – brāļa sieva. Tagad tos vairs nelietojam, bet žēl.
Vēl gribētos piebilst, ka persiešu valoda ir ārkārtīgi bagāta – teiksim, ir seši dažādi vārdi, kas apzīmē cilvēku, viens no tiem ir ādam (persiešu valodas transkripcijā plato “e” atdarina ar “a”), tātad Ādams. Vai, piemēram, darbības vārds “apgāzties”, to es atklāju pavisam nesen – ja kaut kas apgāžas nejauši, tiek lietots viens darbības vārds, ja apgāžas uz sāniem – cits, vēl citi, ja apgāžas uz muguras vai otrādi.
Tāpat arī teātra vai muzeja apmeklētājam būs viens apzīmējums, cits – ja tas ir apmeklētājs bankā, un vēl pavisam cits, ja kāds apmeklē slimnīcu. Bet, tāpat kā latviešu un lietuviešu valoda, arī persiešu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimei, visās trijās atrodami tādi vienas saknes vārdi kā, piemēram, barādar – brālis, bruolis, zamīn – zeme, žemė. Ļoti interesants vārds man liekas dohtar, meita.
Lietuviski ir tā pati sakne – duktė, arī vāciski Tochter, angliski daughter. Esmu baltu filologiem jautājusi, vai mūsu valodā nekad nav bijis vārda ar šādu sakni, jo vārds “meita” latviešu valodā, izrādās, ienācis no viduslejasvācu valodas. Bet nav noskaidrots, vai kādreiz bijis vārds ar šo kopīgo sakni, ko redzam persiešu, lietuviešu, vācu, angļu valodās. Tāpat mums ir kopīga sakne darbības vārdiem, teiksim, persiešu valodā nenoteiksmē “būt” ir būdan, es esmu ir astam, tu esi – astī, un šī sakne saglabājas arī darī valodā, ko runā Afganistānā.
Kas vēl persiešu valodā šķiet neparasts, savdabīgs?
Persiešu valodā ļoti atšķiras literārā valoda no sarunvalodas. Faktiski valodu var iedalīt četros līmeņos – ielas valoda, sarunvaloda, tad jau augstāks līmenis – plašsaziņas līdzekļu valoda, grāmatu valoda, pats augstākais līmenis – kā sarunājas ar augstāk stāvošām personām, ar prezidentu, augstākajiem garīdzniekiem. Šajā līmenī pilnīgi mainās gan personu vietniekvārdi, gan darbības vārdi. Tāpat atšķiras dokumentu valoda – ja neesi to speciāli mācījies, dokumentus nemaz tā nevar saprast.
Kā saprotu, mēdzat strādāt ar patvēruma meklētājiem? Kādi ir tie jautājumi, kurus palīdzat risināt? Vai esat viņiem arī mācījusi latviešu valodu?
Nav īsti tā, ka es palīdzu patvēruma meklētājiem. Nereti vajag palīdzēt robežsardzei, jo cilvēkiem, kas iebraukuši Latvijā, var būt viltoti dokumenti, tad robežsardze viņus iztaujā. Un, ja cilvēks nepārvalda angļu valodu, viņiem nepieciešams tulks, tāpat Muceniekos, bēgļu izmitināšanas centrā, kur afgāņi, arī irāņi pieprasījuši patvērumu, reizēm jāveic mutiskais tulkojums.
Pret patvēruma meklētājiem Latvijā vairākumam iedzīvotāju ir negatīvs noskaņojums – nepazīstamo mēdzam uztvert ar bažām. Ko jūs varat teikt par cilvēkiem, ar kuriem esat strādājusi?
Cik esmu tulkojusi afgāņiem un irāņiem, varbūt ir kādi pāris gadījumi, kad varētu domāt, ka viņi ieradušies labākas dzīves meklējumos. Afganistānā jau vairāk nekā 40 gadus norit karš – tas taču ir dabiski, ka cilvēki no tā bēg. Viņi paši saka – vienalga, kurā Eiropas zemē, lai tikai bērni var dzīvot normāli.
Kaut gan latviešu un persiešu valoda abas ir indoeiropiešu valodas, ir līdzīgi vārdi, tomēr augstākajā latviešu valodas līmenī, īpaši rakstveidā, bēgļiem to ļoti grūti apgūt, jo mums ir locījumi un dzimtes, tāpat viņiem sarežģīti iemācīties latīņu alfabētu, gluži tāpat kā mums viņējo.
Var jau būt, ka es bēgļus saprotu labāk, jo pati esmu migrante (pasmaida). Mamma man agri nomira, 50. gados, kad Staļins vēl bija pie varas, mēs ar tēvu un brāli dzīvojām kolhozā Lietuvā, kur nemaksāja ne kapeiku. Vienīgā gotiņa, mūsu barotāja, salauza kāju, un mēs būtu varējuši nomirt bada nāvē. Tad tēvs paņēma mūs ar brāli un pārcēlās uz Latviju, kur varēja saņemt algu, un tā mēs izdzīvojām…
