“Tajā var izaudzēt daudzveidīgu pārtiku gan ģimenes vajadzībām, gan pārdošanai.” Kas ir permakultūra? 18
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Protams, nevajadzētu aiz borta atstāt arī garākus skaidrojumus, kas no praktiskā aspekta aizved filosofiskajā. Un, iespējams, tieši šajā filosofiskajā arī meklējama permakultūras būtība, jo visciešākajā veidā saistīta ar cilvēka domāšanu, dzīvesveidu, attieksmi pret apkārtējo vidi un rūpēm par tās ilgtspēju.
Permakultūras kopēji uzskata, ka tā palīdz būt neatkarīgam, ietaupīt gan spēkus, gan naudu, gan laiku.
To varot vienlīdz labi izmantot gan lauksaimniecībā, atdarinot dabas modeļus un principus, gan arī apdzīvotu vietu projektēšanā, nodrošinot cilvēkus ar stabilām, produktīvām sistēmām, harmoniski integrējot tās apkārtējā vidē…
Jaunais ir labi aizmirsts vecais
Ilgtspēja šobrīd ir viens no visas mūsdienu tautsaimniecības atslēgvārdiem. Kas tā ir un kādai tai jābūt – par to domas dalās, īpaši lauksaimniecībā. Ja tiek likts akcents uz vides saudzēšanu, tad pieklibo ekonomika; ja ķeras pie kārtīgas ražošanas, tad cieš vide.
Speciālajā literatūrā atrodamā definīcija ir šāda: “Ilgtspējīga lauksaimniecība ir lauksaimniecības veids, kas vērsts uz kultūraugu un mājlopu audzēšanu ilgtermiņā ar minimālu ietekmi uz vidi.”
Savukārt nozares ministrija to definē kā cenšanos nodrošināt ilglaicīgu līdzsvaru starp ekonomiskajām, sociālajām un vides aizsardzības prasībām.
Pastāv arī cits formulējums – ilgtspējīgas lauksaimniecības galvenais uzdevums ir veicināt lauksaimniecības ražošanu, lai nodrošinātu cilvēkus ar pārtiku un novērstu globālo sasilšanu. Nav gluži viens un tas pats, vai ne? Tas vairāk izklausās nevis pēc ilgtspējas nodrošināšanas, bet kompromisu meklēšanas.
Bet ar dabu un zemi nekādi kompromisi nav iespējami. Tos, aizstāvot savu labumu, meklē cilvēki. Permakultūra šajā ziņā ir bezkompromisa variants.
Māris Narvils, LLKC dārzkopības speciālists, teic, ka daudzi laucinieki ne tikai pārliecības, bet arī nabadzības dēļ gadsimtiem ilgi saimniekojuši videi draudzīgi, maksimāli izmantojot esošos resursus.
Senos laikos vairāk domāja, kā ekonomiskāk izlietot pieejamo, lai būtu pēc iespējas mazāk atlikumu. Tagad smalki varētu teikt – izmantoja permakultūras metodes.
“Senāk cilvēki bieži saimniekoja ilgtspējīgi – vietējie meistari būvēja mājas no tuvējā apkārtnē nocērtamiem kokiem. Liela daļa augļu un dārzeņu tika izaudzēti uz vietas. Viss bija vienkārši un dabiski – gadu tūkstošiem nebija citu iespēju, kā dzīvot saskaņā ar dabu, ievērojot tās ritmus un cienot tās resursus.
Līdz pat industriālajai revolūcijai, kas pavēra jaunas iespējas un radīja nebijušus riskus. Šodien esam iepazinuši modernā dzīvesveida priekšrocības, bet zinātne mūs brīdina par šāda dzīvesveida sekām. Ignorēt to vairs nav iespējams, tāpēc jādodas tālāk attīstībā, apvienojot senās vērtības, prasmes ar mūsdienu zināšanām un iespējām,” atzīst M. Narvils.
Pietiek ar dažiem kvadrātmetriem
Māris Narvils ir ne tikai teorētiķis, bet arī praktiķis un pēc permakultūras principiem darbojas savā saimniecībā – Priekules novada “Līgotēs” izveidotajā “Gramzdas Ēdenes dārzā”.
Saimniecības rīcībā ir 3 ha zemes, un skaidrs, ka tajos būtu grūti izvērst tradicionālo komerclauksaimniecību. Māris teic, ka permakultūra ir vērtīga arī ar to, ka to var izmantot jebkurš cilvēks, kam ir kaut daži kvadrātmetri zemes.
Kāpēc permakultūra, nevis kaut kas cits? Piemēram, augļu dārzs?
M. Narvils: “Tāpēc ka permakultūra ir vieda, ilgtspējīga saimniekošana, kura piemērota mazām ģimenes saimniecībām ar platību no viena līdz 10 ha un kurām dažādu iemeslu dēļ ir grūtāk izvēlēties tradicionālās lauksaimniecības nozares. Permakultūra ļauj saimniekot daudzveidīgi, zaļi, izmantojot vietējos resursus. Var audzēt gan dārzeņu un augļu produkciju, gan veidot, piemēram, meža dārzu, kā to esmu izvēlējies darīt es. Tajā var izaudzēt daudzveidīgu pārtiku gan ģimenes vajadzībām, gan pārdošanai.”
Iespējams, arī Covid-19 radītās situācijas dēļ cilvēki ir pastiprināti meklējuši īpašumus laukos, kur zemes platība lielākoties nav liela. Tomēr vēlme, dzīvojot laukos, nodrošināt sevi ar pārtiku, ir vērojama. Permakultūra šajā gadījumā ir visai piemērots saimniekošanas veids, jo pašapgādes versijā tas neprasa lielus sākotnējos resursus.
Turklāt šos permakultūras dārzus, ja saimnieka rīcībā ir vismaz pāris hektāru zemes, ir viegli izvērst plašumā no produktivitātes viedokļa – nav ilgi jāgaida, lai ar saražoto produkciju dārzs varētu dot iespēju apgādāt arī cilvēkus ārpus ģimenes vai piedāvāt to tiešās pārdošanas pulciņiem vai tirdziņos.
Daudzstāvu meža dārza noslēpumi
“Esmu pievērsies vienam no agromežsaimniecības virzieniem – meža dārza izveidei. Gribu pierādīt, ka Latvijā meža dārzs var būt gana produktīvs un ka viens tā hektārs var pabarot 15–20 cilvēku. Trīs hektāri attiecīgi – līdz 60 cilvēkiem.
Protams, lai šāds dārzs no tā stādīšanas sākumbrīža izveidotos par pilnvērtīgi ražojošu, nepieciešami vairāki desmiti gadu. Tas noteikti nav pāris sezonu pasākums,” stāsta M. Narvils.
Meža dārzs Gramzdā ir izveidots ar mērķi gūt pārtikai izmantojamus augļus, dārzeņus, dažādas ogas un riekstus, kā arī garšaugus un ārstniecības augus.
Tas ir daudzfunkcionāls daudzstāvu stādījums, kurā dažādo augu sadarbība “paņem uz sevi” gan mēslošanas, gan augu aizsardzības funkcijas, nodrošinot ne tikai augu eksistenciālās, bet arī ražošanas iespējas. Šāds dārzs ir kaut kas pa vidu starp mežu un dārzu, kur saplūst viss labais no viena un otra.
Pirmajā stāvā tiek stādīti augumā lielāki koki.
“Manā dārzā tās ir ciedru priedes, valrieksti un citi koki. Ideju tam, kas vēl būtu līdzās stādāms, esmu smēlies priežu mežos. Kas vēl tajos aug? Tās ir, piemēram, korintes, pīlādži – tie tad pildītu otrā stāva funkciju, savukārt dažādi krūmogulāji, brūklenes, dzērvenes varētu veidot trešo stāvu, pēc tam – lakstaugi, dažādas mētras u. c. Šos un citus augus vēl plānoju stādīt, tostarp arī audzēt sēnes,” skaidro Māris.
Augstāko stāvu augu uzdevums ir pasargāt mazākos augus no salnām, vēja un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tādējādi radot tiem labākus augšanas apstākļus. Dārza aizsargjoslās stādīti arī bērzi, egles, plānots stādīt pīlādžus, irbenes, lai putni paliktu šajos kokos, nevis dotos baudīt augļus dārzā.
M. Narvils atzīmē, ka, aizsargājot stādījumus no valdošajiem vējiem, faktiski var izmainīt dārza mikroklimatu. Piemēram, veidojot U veida aizsargstādījumus, iekšpusē var veiksmīgi audzēt aprikozes, persikus un citus dienvidaugļus.
Strādāt pēc bezatlikuma tehnoloģijas
“Permakultūra ir dzīvošana un saimniekošana sadarbībā ar dabu. Jo kā lai citādi nosauc auglības saglabāšanu, veidojot dažādus kompostus? Ja mēs jēdzīgi izmantotu mizas no virtuves, nopļauto zāli, nobirušās lapas un visu citu, kas izgaist sadaloties, nevajadzētu pirkt minerālmēslus, kas nu jau tā piesārņojuši ūdeņus, ka atvasarā reti kur var droši peldēties. Savācot lietus ūdeņus, kas tek no māju jumtiem, mēs nodrošinātu laistīšanu visas sezonas garumā. Taču tikai daži par to aizdomājas, un arī šis ir viens no permakultūras pamatprincipiem – maksimāli izmantot pieejamos dabas resursus,” pārliecināts M. Narvils.
“Arī mūsu dārzā faktiski viss, kas tiek izbrāķēts vai izgriezts stādījuma tīrīšanas nolūkos, tiek izmantots citur. Piemēram, lielāki zari tiek izmantoti kurināšanai raķeškrāsnī, sīkākie zari un citi dabiskie atkritumi tiek izmantoti mēslojumam dobēs. Piemēram, dziļajā dobē, kas ir viens no permakultūras pamatelementiem.
Dziļā dobe ir vieta, kurai būtu jābūt auglīgai vismaz desmit gadu. Tās tapšanā izmantoju teju visu, ko kādreiz mēdzu dedzināt, tostarp arī dažādas no dabiskiem materiāliem gatavotas vecas drēbes, ādas apavus, somas, kartonu, pat metāla kārbas u. c. Šim slānim pa virsu liekami koksnes materiāli, tad velēna, melnzeme.
Šajā dobē var audzēt faktiski jebkādas kultūras, tostarp – daudzgadīgās. Dobe ļoti labi akumulē mitrumu, tajā labi strādā mikroorganismi, atbrīvojot barības vielas. Atkarībā no izmantotās koksnes dobe kalpo no pieciem līdz pat 15 gadiem.
Ja izmantoti īsāki, smalkāki zari, tie sairs ātrāk un dobes produktīvais mūžs būs īsāks; ja lielāki baļķi, koka kluči – dobe strādās ilgāk,” turpina Māris.
Novērot un mijiedarboties
Šis ir viens no galvenajiem permakultūras pamatprincipiem. Citādi nemaz nevarot būt, jo augi uz “Ēdenes dārzu” atceļojuši no dažādām vietām, stādaudzētavām, tiem jāpiemērojas konkrētiem apstākļiem, kas nav vienkārši, jo šo augu kopšana notiek minimālā režīmā.
Faktiski notiek dabiskā atlase – ar tiem augiem, kas šajos apstākļos izdzīvo, var strādāt tālāk. Lai gan nebūtu uzreiz jāatvadās arī no panīkušiem augiem – iespējams, nākamajā sezonā tie vēl saņemas, ataug.
Permakultūras dārzā simbiozē nonāk viss – sākot ar mikroorganismiem un beidzot ar lielākiem organismiem, kas ir gan putni, gan dažādi sīkdzīvnieki, kukaiņi un tārpi, kas palīdz tapt ražai.
Cilvēkam šajā procesā ir vairāk jāvēro augi, nevis nemitīgi jāiejaucas to augšanas gaitā ar dažādiem tehnoloģiskiem līdzekļiem. Vairāk jāmācās un jāsaprot, kādi procesi notiek dabā, un tos jāprot transformēt un saskatīt permakultūras dārzā.
“Rieksti garšo visiem, man pašam – ļoti, tāpēc dārzā sastādīts daudz dažādu riekstkoku. Ir gan ciedrriekstu priedes, gan dažādas lazdas, ir vairāk nekā 20 grieķu karalisko valriekstu.
Tie sāk ražot apmēram pēc gadiem sešiem, astoņiem. Valrieksti gan izdala tādu vielu kā juglons, kas ir diezgan agresīva pret daudziem augiem, tāpēc ap valriekstiem plānots stādīt zīdkokus, kas šo vielu labi panes. Savukārt aiz zīdkokiem būs melnie plūškoki, bet aiz tiem – augļu koki. Tos plānoju sastādīt jau šoruden.
Nākamgad jau plānoju intensīvāku krūmogulāju pavairošanu ar spraudeņiem – to iegūšanai ir iekārtots kolekcijas dārzs,” tā M. Narvils.
Māra kolekcijā ir arī aromātiskais etiķkoks, ādainā irbene, ēdamie kastaņi, īstā cidonija, korintes, plūškoki, kizili u. c. Kopējais augu sugu skaits ir vairāk nekā simts.
Turklāt visiem augiem kāda daļa noteikti ir ēdama. Lai meža dārzs būtu pilnīgs, esot vajadzīgas vismaz 300 dažādas augu sugas.
“Permakultūras dārzos katrs augs pilda daudzas funkcijas. Lielie koki pasargā no salnām, saules, vēja. Citi ir derīgo kukaiņu pievilinātāji, citi – kaitēkļu atbaidītāji, augsnes struktūras uzlabotāji.
Ļaujot augiem pašiem strādāt, iegūstam ražu, nelietojot pesticīdus un ietaupot līdzekļus. Kad viss pareizi izveidots, stādījumus ir arī samērā viegli kopt,” teic Māris.
Sasaistē ar bioloģisko lauksaimniecību
Raivis Bahšteins, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas lauksaimniecības politikas eksperts, uzskata, ka permakultūras paņēmieni var būt bioloģiskās lauksaimniecības metodes sastāvdaļa, sevišķi piemājas saimniecībās.
Par permakultūras lietošanu lielākās platībās Latvijā pagaidām trūkstot pētījumu, taču pētniecība šajā virzienā varētu izrādīties ļoti noderīga, jo, mainoties klimatam, nepieciešami jauni risinājumi pārtikas ražošanā.
Piemēram, aizvadītajā sezonā daudzviet kartupeļu lauki, kur raža tradicionāli auga vagās, sausuma dēļ bija novārdzināti un ražoja slikti, savukārt mazākos permakultūras dārzos, kur kartupeļu bumbuļi brieda zem siena segas, laikapstākļu radīta ražas samazinājuma nebija.
“Varbūt daudzi agronomi par permakultūras idejām saķer galvu šausmās, jo tās ir ārpus postpadomju skolas domāšanas, tomēr par permakultūru ir vērts aizdomāties. Un daudzi dārzu saimnieki to arī dara, izmantojot dažādus atjautīgus risinājumus, ko aizņēmušies no permakultūras pārzinātājiem.
Mulčēšana, piemēram, varētu ļaut ietaupīt resursus, samazinot nepieciešamību pēc laistīšanas, tostarp segtajās platībās, ogu, augļu dārzos u. c., kā to jau veiksmīgi pierādījuši ģimenes dārzu kopēji, kas seko permakultūras dzīvesstilam. Tomēr esmu novērojis, ka arī uz tirgu orientēti zemnieki nereti interesējas par permakultūras principiem,” atzīmē R. Bahšteins.
Bioloģiskās lauksaimniecības metodes ir cieši saistītas ar augsnes auglības palielināšanu, arī permakultūras dārzos tas parasti ir uzdevums numur viens. Bioloģiskā lauksaimniecība runā par maksimāli pašpietiekamu saimniekošanu un ārējo resursu samazināšanu līdz minimumam, kā arī ļoti nozīmīga ir vielu un lietu aprite uz vietas laukā un saimniecībā.
Arī permakultūras dārzu saimnieku uzmanības lokā ir šīs pašas vērtības.
R. Bahšteins teic, ka līdzīgi uzstādījumi ir arī, piemēram, reģeneratīvajā lauksaimniecībā, kas kļūst arvien populārāka, un par to pašu runā arī bioloģiskās lauksaimniecības “māte” – biodinamiskā lauksaimniecība. Visi šie paņēmieni ir labas agroekoloģiskās prakses un ilgtspējīgas pārtikas ražošanas piemēri.
“Ceru, ka līdz ar ilgi gaidīto Vides nodaļas izveidi Latvijas lauku izglītības un konsultāciju centrā, kā arī ar šogad atvērto Ilgtspējīgas lauksaimniecības un mežsaimniecības studiju programmu (pagaidām gan tikai angļu valodā) LLU, zināšanu līmenis par dabai draudzīgām saimniekošanas praksēm bioloģiskajos dārzos un ne tikai Latvijā augs. Šis kopumā ir plašs lauks pētniecībai, un te arī būtu jākoncentrē valsts tērētie līdzekļi lauksaimnieku izglītošanā,” aicina Raivis.
Permakultūras produkcija un tirgus
Permakultūras dārzs ģimenes pašpatēriņu spēj apmierināt ļoti ātri, dobes ir gana ražīgas, lai rastos arī produkcija tirgum. Patlaban veidojas dažādi permakultūras pulciņi un kopienas, ar laiku, iespējams, varētu veidoties arī kādas kooperācijas formas, kas ļautu tirgum piedāvāt lielāku produkcijas daudzumu.
Arī Māris Narvils uzskata, ka, izvēršoties plašumā, komerciālais moments noteikti parādīsies. Šobrīd pastāv iespēja kopienas ietvaros ar saražoto mainīties, bet nākotnē jau varētu veidot permakultūras tirdziņus gan ar svaigiem produktiem, gan mājražotāju produkciju.
“Pats domāju izveidot arī savu stādaudzētavu, jo paredzu, ka meža dārzu stādiem pieprasījums būs, jo stādi ir specifiski, atšķirīgi no tiem, ko pērk augļu dārziem. Jau tagad manu kolekcijas dārzu apmeklējuši vairāki simti interesentu,” atzīmē Māris.
Arī R. Bahšteins saredz permakultūrai iespējas tirgū, sevišķi lokālā apgādē ar pārtiku, piemēram, ciema permakultūras saimniecībai apgādājot ar sezonālu pārtiku apkārtējos iedzīvotājus.
Tomēr viņš uzsver – lai veicinātu iedzīvotāju izpratni par dabai draudzīgu lauksaimniecību, nepieciešams valsts atbalsts sabiedrības informēšanā, jo pašlaik ir pārāk daudz vienaldzīgo, kam pārtika ir bezpersonisks produkts veikala plauktā, kura vienīgā mēraukla ir pēc iespējas zemāka cena.
Taču katra izvēle veikalā atstāj ietekmi uz planētu, tāpēc permakultūras dārzu piemērs ir nozīmīgs, jo ļauj dažādos veidos samazināt šo negatīvo nospiedumu.
Eksperta komentārs
Permakultūra ies plašumā
Andrejs Briedis, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs: “Domāju, Latvijā permakultūras principu piemērošana gan saimniekošanā, gan arī sadzīvē ies plašumā.
Šis ir viens no veidiem, kā pēc būtības vērtēt, plānot un īstenot ilgtspējīgu saimniekošanu. Tādu, kur peļņas gūšana nav vienīgais vai galvenais mērķis, taču tā nodrošina cilvēkus ar pārtiku, turklāt maksimāli izmantojot jau pieejamos resursus.
Apsveicami arī tas, ka permakultūras praktizētāji veido kopienas, dalās ar zināšanām, izplata permakultūras prakses un idejas, palīdz cits citam tās ieviest. Latvijas Dabas fonds kopā ar Latvijas Permakultūras biedrību un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociāciju Latvijā atbalstīja Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Glābiet bites un lauksaimniekus!”.
Iniciatīva, kas iestājas par pesticīdu izmantošanas ierobežošanu, sekmīgi tika pabeigta šā gada 30. septembrī, savācot 1,15 miljonus parakstu visā Eiropā (no Latvijas parakstījās vairāk nekā 7000 iedzīvotāju).
Mūs vieno pārliecība, ka šā brīža lauksaimniecības pieeja ilgtermiņā nav ilgtspējīga – ir jāmaina virziens, un permakultūra ir viens no daudzajiem agroekoloģiskās lauksaimniecības veidiem, kas ir daļa no šīm pārmaiņām.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
