Pērļvistas 3
Lūdzu, pastāstiet par pērļu vistiņu audzēšanu: kā tās pareizi barot, vai ir labas dējējas, cik vērtīgas ir olas? Vai drīkst turēt kopā ar pārējām vistām? Kādas ir šo putnu īpatnības? Valentīna Kivleniece Daugavpilī
Kaut kas no irbes un fazāna
Pēc savām bioloģiskajām īpašībām pērļu vistas krietni atšķiras no parastajām vistām. Cēlušās no savvaļas pelēkajām irbēm un Dienvidāfrikas mežos sastopamajām pelēkajām pērļvistām. Tām ir garš un ovāls ķermenis, klāts ar skaistām spalvām zilganā, pelēkā vai baltā krāsā. Spalvas rotā balti, spīdīgi, pērlēm līdzīgi plankumiņi. Uz galvas – īpatnēji ragveida izaugumi. Putniem raksturīga īsa, nolaista aste, spēcīgi attīstīta krūšu un kāju muskulatūra.
Ilga selekcijas darba rezultātā putnkopji ir radījuši gaļas un dējējšķirnes. Gaļas putni sver 3,5 – 4 kg (mātītes – līdz 2,5 kg), savukārt dējējas – virs 1 kg, tēviņi – apmēram pusotra kilograma. Gaļa ir krietni vērtīgāka nekā parastajām vistām, turklāt liemenī ir par 10 – 15 % vairāk ēdamo daļu. Ārzemēs pērļvistu gaļu nereti izmanto kā medījumu aizstājēju, kaut gan savvaļas putniem tā ir tumša, bet pērļvistām – balta un maiga. Tā ir ļoti garšīga (atgādina fazāna un irbes gaļu), nav trekna, satur visas neaizstājamās aminoskābes un ir pieskaitāma pie visaugstvērtīgākajiem diētiskajiem produktiem.
Olas var uzglabāt veselu gadu!
Atkarībā no šķirnes un turēšanas apstākļiem pērļvista gadā izdēj 60 – 150 olu, viena ola sver no 38 līdz 50 gramiem. Olas čaumalas krāsa mēdz būt krāsu gammā no bēšas līdz gaiši brūnai. Čaumala ir pusotras reizes biezāka un trīs reizes izturīgāka nekā vistas olai, sit pušu arī zoss olu. Pateicoties šai čaumalai, pērļvistu olas droši var pārvadāt lielos attālumos. Turklāt tās var uzglabāt apmēram gadu, jo nezaudē barības vērtību. Pēc svarīgāko barības vielu daudzuma pērļvistu olas ir vērtīgākas nekā vistu olas, dzeltenums ir 1,5 reizes bagātāks ar karotinoīdiem un A vitamīnu. Tomēr tās nepārspēj paipalu olas.
Vaislas sezonas laikā pērļvistām mītnē jānodrošina pietiekami liela platība, jo saspiestībā (vairāk nekā pieci putni uz kvadrātmetru) nepārojas, un olas paliek neapaugļotas. Sāk dēt pirmajā gadā, taču otrajā gadā olas ir lielākas un labāk apaugļotas. Pēc otrās vaislas sezonas ieteicams pieaugušos putnus aizstāt ar jauniem, jo trīsgadīgām pērļvistām samazinās dējība un olu svars.
Kura ir vistiņa, kurš – gailītis?
Audzēt tikai dažus putnus nav izdevīgi. Jo lielāka grupa (apmēram divdesmit), jo ātrāk putni attīstās un aug. Uz četrām piecām vistiņām nepieciešams viens gailītis. Ja vēlas perināt cāļus, šķirnes putni jau laikus jānošķir, turot katru savā teritorijā. Ik pēc diviem gadiem vaislas putni jānomaina, jo pārot gaili ar viņa paša meitām nav prātīgi. Ja grib iegūt tikai pārtikas olas, tēviņi ganāmpulkā nav vajadzīgi. Piemājas saimniecībā pērļvistas ieteicamāk audzēt vasarā un rudenī, turot tās 4 – 5 mēnešus.
Šiem putniem pat pieaugušiem ir ļoti grūti noteikt dzimumu – atzīst ornitoloģe Agnija Graubica. Šajā ziņā bieži kļūdās pat pieredzējuši putnkopji. Ir dzirdēts, ka tēviņus no mātītēm varot atšķirt pēc tā, ka gaiļiem ir masīvāka galva, lielāks rags uz galvas, spīdīgas acis un druknāks ķermenis, tomēr tie ir subjektīvi vērtējumi.
Mājputnu audzētājs Ojārs Šmits stāsta, ka pērļvistu dzimumu iemanījies noteikt vienīgi pēc to uzvedības: laižot pastaigās, parasti visām vistiņām jau pie kūts sliekšņa galvas esot noliektas, lai čakli uzlasītu visu, ko vien var atrast. Turpretī gaiļiem galvas gaisā, jo vispirms jāapskatās, vai nedraud briesmas. Tieši tad putnus vajagot iezīmēt, lai turpmāk varētu atšķirt.
Inkubēšanai der labākās olas (ne mazākas par 40 – 45 g), kas uzglabātas ne ilgāk par nedēļu. Glabā tumšā telpā, +2…+6 °C temperatūrā ar 70 – 80 % mitrumu. Olas var likt arī zem perētājvistas vai zem tītarmātes.
Pērļvistas ir labas perētājas, taču inkubētie putni zaudē perēšanas instinktu – izmētā olas, atstāj ligzdu un klaiņo apkārt. Ja gadās kāda, kas perē, tā cītīgi sēž ligzdā un gādīgi rūpējas par cāļiem. Likt uz citu mājputnu (piemēram, fazānu) olām, pērļvistu ir riskanti, jo tā var kļūt agresīva un noknābt putnēnus.
Gaismas režīms un dējība
Mājputnus izvieto tā, lai uz vienu kvadrātmetru grīdas būtu piecas pērļvistas. Grīdu 10 – 15 cm biezā kārtā noklāj ar sausām zāģskaidām, kūdras vai salmu kārtu. Ziemā pērļvistas jātur apsildāmās telpās (optimālā temperatūra +14…+18 °C).
Ļoti liela nozīme ir gaismas režīmam: ja telpā ir 1 – 3 nedēļas veci cāļi, tā jāapgaismo 24 stundas, ja 3 – 5 nedēļas veci putnēni, gaismu pakāpeniski samazina līdz 8 stundām diennaktī. Kad pērļvistas sasniegušas 6 mēnešu vecumu, apgaismojumu sāk pamazām palielināt no 14 līdz 17 stundām (izmanto 40 vatu spuldzes). Parasti pērļvistas sāk dēt aprīlī un pārtrauc septembrī – novembrī. Ja šajā laikā gaismu atkal pakāpeniski samazina (mēneša laikā no 17 līdz 8 stundām), vistas sāk mest spalvas, un pēc diviem mēnešiem sākas otrais dēšanas cikls.
Ja paredzēts iegūt inkubācijas olas, gaismas ilgumu sāk palielināt no 7 mēnešu vecuma. Lai nodrošinātu vienmērīgu inkubācijas olu ieguvi, apgaismojuma ilgums nedrīkst pārsniegt 15 stundas. Vasaras otrajā pusē vēlams papildu apgaismojums, citādi septembra sākumā pārstās dēt. Ja ziemā jāiztiek tikai ar dabisko apgaismojumu, tās nedēj.
Ēdināšana
Pērļvistu cāļiem var dot svaigu biezpienu, sauso vājpienu, prosas putraimus, kviešus un sasmalcinātu kukurūzu. Kad cāļi ir nedēļu veci, tiem nepieciešama zaļbarība – āboliņš, lucerna, kāpostu lapas, pienenes. Barībai noteikti jāpievieno saberzts krīts un sasmalcināti gliemežvāki.
Pieauguši putni barības ziņā nav izvēlīgi. Ojārs Šmits tiem izēdina graudus, sakņaugus un dārzeņus, iztiekot bez kombinētās spēkbarības. No rīta putniem dod mīkstbarību – tik, cik spēj apēst, bet tā, lai nepaliek silē. Mīksto barību gatavo no vārītiem kartupeļiem un burkāniem, sastampājot tos kopā ar samaltiem kviešiem, papildus liek klāt virtuves pārpalikumus. Barībai pievieno arī sasmalcinātus ķiplokus, tie ir labs vitamīnu avots. Vakarā dod drupinātus kviešu graudus, jo veselus putni izmanto sliktāk. No sulīgās barības var izēdināt kāpostus un bietes. Dzirdina ar remdenu ūdeni. Atsevišķās silītēs jābūt minerālbarībai – sasmalcinātiem gliemežvākiem, saberztam krītam vai smalkai grantij. Barības siles un ūdens dzirdnes vēlams novietot tuvāk pie sienas.
Pērļvistas var laist pastaigāties dārzā, jo tās neizkašā dobes, nebojā stādus, tomēr teritorijai jābūt kontrolējamai, tas ir, nožogotai pusotra metra augstumā. Palaižot putnus brīvi ganīties lielā platībā, putnkopis nedabūs nevienu olu – pērļvistas pamanīsies tās noslēpt.
Un, ja arī izdosies atrast, otrreiz tajā pašā vietā putni vairs nedēs, bet veidos jaunu ligzdu citur. Ligzdvietas gatavo gaiļi. Pērļvistas dēj no rīta līdz pusdienlaikam. Dēšana bieži notiek kolektīvi, pa diviem trim putniem grupiņā.
Turot putnus aplokā, kur iesēta zāle, tie paši atrod barību. Pērļvistas nolasa un iznīcina tārpus, kukaiņus (arī Kolorado vaboles), gliemežus, vardes, saplosa un notiesā pat žurkas.
Pērļvistas var audzēt kopā ar citiem mājputniem, jo tās neuzvedas agresīvi. Lielā saimē pērļvistas izturas neatkarīgi, ļoti ātri samierina kaušļus. Tās ir izturīgas, reti kad slimo.
Pērļvistām piemīt izcila modrība. Pagalmā, kur mīt šie putni, nav iespējams ielavīties tā, lai pērļvistas nepamanītu svešinieku. Uz jebkuru nepazīstamu troksni tās reaģē ar asu, griezīgu kliedzienu un paslēpjas, tas ir brīdinājums saimniekam par nelūgtiem viesiem. Pērļvistas pirmās pamana vanaga tuvošanos un skaļā balsī brīdina mājputnu saimi no draudošajām briesmām.
