Uz Mangarevu! 0
Šķiet, Frašonas kundze varētu stāstīt vēl un vēl, bet gluži kā smaržu veikalā, kur pēc sestās vai septītās pudelītes paostīšanas visas nākamās smaržo vienādi, jo uztveršanas spēja ir “uzkārusies”, man šai dienai pietiek. Savukārt pāris nedēļu vēlāk jau kādā Kuka salu centrālās – Rarotongas – salas galvaspilsētas veikaliņā iegādājoties pērli “atmiņai no Kuka salām”, es pārliecinos, ka Frašonas kundzes stāstītais tiešām kaut kur ir aizķēries.
Bez īpašām grūtībām no cenas nokaulēju trešo daļu, norādot uz pērles defektiem un jaukajam pārdevējam paskaidrojot, ka vispār jau es labi saprotu, kādu viduvēju mantu pērku, taču man ir savi iemesli tā darīt. Mani argumenti tiek uzklausīti bez kādiem protestiem – laikam kāda daļa patiesības tajos patiešām ir…
Taču, protams, ceļojums pērļu valstībā nebūtu pilnīgs bez došanās turp, kur tās rodas. Avioreisu – pareizāk, to neesamības – dēļ man tā arī neizdodas aizlidot uz Manihiki salu, kur pērļu zvejnieki joprojām darbojas arī pēc sentēvu metodēm, bez kādiem palīglīdzekļiem spējot ienirt pat piecdesmit metru dziļumā un zem ūdens pavadīt gandrīz trīs minūtes.
Tas, kas ir manu iespēju robežās, – izbrīvēt laiciņu Gambjē arhipelāgā, lai aiztrauktos uz kādu pērļu fermu. Pēc tam, kad mūsu lidmašīna no Taiti piezemējas uz skrejceļa, kas izbūvēts arhipelāga Toteneni saliņā, un mēs ar kuģeli apmēram pusstundas laikā nonākam līdz arhipelāga centrālajai – Mangarevas – salai, visi pasažieri lielā vienprātībā aizjož pa Rikiteas pilsētiņas centrālo un būtībā vienīgo ielu laicīgo un garīgo mantu meklējumos.
Laicīgo tāpēc, ka šī ir pēdējā vieta, kur iespējams iegādāties tādas priekšā stāvošajam kuģojumam nepieciešamas mantas kā ūdeni, alu un ko stiprāku. Garīgo tāpēc, ka arhipelāga salu iespaidīgās katoļu baznīcas un katedrāles ir slavenāko Franču Polinēzijas objektu skaitā. Katoļu misionāri te ieradās 1834. gadā un turpmāk uzskatīja arhipelāgu par kaut ko līdzīgu savai karaļvalstij – tik ļoti, ka viņu vadoni 1871. gadā no šejienes vienkārši izraidīja.
Vēl jau te būtu šis tas apskatāms. Piemēram, no Mangarevas līdz bēdīgi slavenajam Mururoa atolam ir tikai četri simti kilometru, un Francijas kodolizmēģinājumu laikā Mangarevā bijušas uzbūvētas pat īpašas patvertnes, kur glābties no radioaktīvajiem nokrišņiem, – nebūtu slikti kādu no tām atrast un appētīt. Bet es lecu jau iepriekš sarunātajā motorlaivā, un mēs šaujamies uz tuvējo pērļu fermu – laika nav daudz, augstākais trīs stundas.
Kaprīzā melnlūpu gliemene
Īstenībā nekā daudz no fermas te nav, vismaz virs ūdens ne. Lagūnā kādu gabaliņu no krasta slejas aplupusi, uz pāļiem uzbūvēta koka ēciņa ar skārda jumtu un steķiem, pie kuriem piesietas pāris mazākas laiveles un mūsu motorlaiva. Savukārt par īstajiem fermas apmēriem liecina pludiņu (lielākoties parastas plastikāta pudeles) rindas, kas stiepjas daudzu desmitu, varbūt pat simtu metru garumā. Tur apakšā tad arī ir visi ganāmpulki un to ganības, savukārt virs ūdens notiek tikai mazo gliemenīšu sagatavošana pērļu iznēsāšanai un pēcāk – ražas novākšana.
Uzreiz ir skaidrs: darbs ir ķēpīgs, grūts, turklāt ar pilnīgi neprognozējamu iznākumu – salīdzinājumā ar šo nodarbi Latvijas lauksaimniekiem ir izcili drošs, ne no kādiem ārējiem faktoriem gandrīz nemaz neatkarīgs bizness. Mūsdienu pērļu fermeris savas gliemenes – un Gambjē specialitāte ir melnlūpu gliemene – pats izaudzē, pats ievieto tajās kodolus, pats apkopj, pats novāc ražu, pats to izšķiro un pats arī vairāk vai mazāk sekmīgi pārdod.
Vispirms austeru mazuļiem ļauj vienu, divus vai trīs gadus paaugties, karājoties lagūnas ūdeņos garumgarās mezglotās virvēs, un tikai tad ķerties pie pērles veidošanas. Manas īsās vizītes laikā šī operācija arī notiek, un nav te nekā viegla un patīkama.
Zem skārda jumta, kaut visi logi un durvis vaļā, ir sasodīti sutīgi, pūstošo jūras atkritumu un gliemeņu palieku smaka ir neizturama, bet trīs dažāda vecuma sievietes te pavada visu dienu, atkal un atkal atkārtojot vienu un to pašu darbību kopumu: paņemt gliemeni, iestiprināt statīvā, atspiest vaļā, ar pinceti pareizajā vietā ievietot bumbiņu un audu gabaliņu, ļaut aizvērties un nolikt kaudzē pie jau apstrādātajām.
Tikko kaudzīte ir pietiekami liela, sākas nākamais posms – katras gliemenes vākā izurbj caurumu, ja ir paredzēts tās ielaist lagūnā, iesietas auklā, vai arī tās tiek ievietotas palielos matračveida tīklos ar kabatiņām (katrā tīklā – pāris desmiti gliemeņu). Appērļotās un droši fiksētās gliemenes nu tiek krautas laivā un aizvestas turp, kur tām arī būs lemts pavadīt atlikušo mūža daļu, cenšoties iespējami ātrāk apaudzēt ar perlamutra slāni nešpetni kniesošo un kasīgo svešķermeni miesā.
Ja gliemenei paveicas, šīs mokas ir galā jau pēc pusgada vai gada, ja nepaveicas – pēc pāris, trim gadiem, kad notiek lielā ražas novākšana. Man savām acīm to neizdodas skatīt, taču, spriežot pēc fermeru īsā stāsta, viss notiek apmēram tāpat, tikai pretējā virzienā: gliemeni atkal iestiprina statīvā, ar ķīlīti atspiež kārtīgi vaļā, tad saspiež tādu kā maisiņu, kas izveidojies tās ķermenī, un no tā izlec pērle.
Ja pērle ir izcili skaista, gliemenei ir cerība uz vēl otro dzīvi jeb vēl vienu iekšējās kasīšanās moku periodu, kā nu uz to skatās: tad gliemenē ievieto jaunu audu gabaliņu, jaunu bumbiņu, un tā atkal var doties pakarāties lagūnā. Tā gan notiek samērā reti, jo parasti līdz ar pērles izspiešanu gliemenes dzīve ir beigusies: to vienkārši izplēš no vākiem, kuri pēc tam tiek izmantoti visādu ar perlamutru greznotu priekšmetu izgatavošanai.
Visiem, kuriem ienāk prātā sākt just līdzi nabaga moluskam, gan var piebilst – savā īpatnajā veidā gliemenes mocītājiem tomēr atriebjas. Lieta tā, ka gliemenes vispār ir diezgan trauslas un kaprīzas radības, kuras uz dažādām slimībām, vides pārmaiņām un citiem tai netīkamiem faktoriem reaģē aši un principiāli – ņem un nekavējoties nomirst. Tā nu cilvēks virs ūdens mēnešiem un pat gadiem var tikai cerēt, ka gliemene neatgrūdīs svešķermeni, ka pērle augs pietiekami kvalitatīva, ka gliemene nesaslims un nenomirs, ka neuznāks slimības, cunami, ūdens kvalitātes pārmaiņas vai vēl nezin kas. Nē, nav šai biznesā nekā viegla un jauka…
Tikko nākusi klajā Lato Lapsas grāmata “Razbainieku salas”, kas stāsta par autora piedzīvojumiem un vērojumiem Dienvidjūru salās – ne tikai Franču Polinēzijā, bet arī Kuka salās un Pitkērnā.
