Pērlhārboras mīkla 0
Turpinām publikāciju sēriju, kurā rakstām par pasaules vēsturē pēdējā lielākā militārā konflikta noslēpumainākajām un mazāk zināmajām lappusēm.Iepriekš “Mājas Viesī” jau varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par brīvprātīgo pašnāvnieku vienībām, vācu “brīnumieročiem”, Otrā pasaules kara kaislībām starp Vāciju un Padomju Savienību, par to, kā Staļins pasūtīja uzrakstīt Hitlera biogrāfiju, par ASV finanšu ministra Henrija Morgentava izstrādāto velnišķīgo plānu, par vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeju Baltijas jūrā, par operāciju “Mīts” – Staļina karu ar mirušo Hitleru un citām interesantām tēmām.
Šoreiz – par notikumu, kas, pēc daudzu vēsturnieku domām, patiesībā iesāka Otro pasaules karu – japāņu 1941. gada 7. decembra uzbrukumu Pērlhārborai.
Pagājušā gada nogalē apritēja tieši septiņdesmit gadi kopš Japānas uzbrukuma ASV galvenajai jūras kara bāzei Klusajā okeānā – Pērlhārborai (Havaju salās), kas izšķirīgi ietekmēja amerikāņu sabiedrisko domu un arī politiku – vienā acumirklī izolacionisms un pacifisms zaudēja jebkādu ietekmi. Tikai vienu dienu vēlāk – 1941. gada 8. decembrī – ASV un Lielbritānija pieteica karu Japānai, bet 11. decembrī Vācija un Itālija paziņoja, ka ir kara stāvoklī ar ASV. Amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts līdz ar to bija sasniedzis savu jau pasen loloto mērķi – Amerika kļuva par karojošu lielvalsti, kas, dabiski, ļoti iepriecināja arī tās faktisko sabiedroto – Lielbritāniju. Premjers Vinstons Čērčils nespēja slēpt sajūsmu un gandarījumu. Savos memuāros “Otrais pasaules karš” viņš atstājis šā- du liecību: “Neviens amerikānis nedomās par mani slikti, ja es atklāti at-zīšos, ka man par ASV nostāšanos mūsu pusē bija ārkārtīgi liels prieks.”
Daudzi vēsturnieki ir pārliecināti, ka Otrais pasaules karš īstenībā iesākās nevis 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija uzbruka Polijai, bet gan tikai 1941. gada decembrī Pērlhārborā. Līdz ar ASV iekļaušanos karā militārais konflikts kļuva globāls un aptvēra gandrīz vai visu zemeslodi. Ei- ropas karš pilnā mērā saplūda ar karu Āzijā un Klusā okeāna baseinā. Par galveno karojošo valsti izvirzījās ASV, kas karoja vairākās frontēs – pret Japānu, kā arī Vāciju un Itāliju.
Būtiski vairs nemainījās arī galveno karojošo valstu koalīcijas. Spēcīgāko nometni veidoja ASV, Lielbritānija un PSRS, kuru interesēs bija sakaut nacistisko Vāciju. Japāna ilgu laiku nebija kopīgs šo lielvalstu ienaidnieks. Padomju Savienība Japānai karu pieteica tikai 1945. gada augustā, kad Vācija jau bija kapitulējusi.
“Negoda diena”
ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā vēsture ir ļoti interesanta un joprojām izvirza pētniekiem vairākas viennozīmīgi grūti risināmas problēmas. Amerikāņu izlūkdienestu rīcībā bija slepena informācija par to, ka japāņu valdošās aprindas ir izšķīrušās par ekspansiju dienvidaustrumu (nevis ziemeļu – pret Padomju Savienību) virzienā. Taču augstprātīgie amerikāņi ļoti zemu vērtēja japāņu militārās iespējas. Gandrīz neviens amerikāņu politiskais vai militārais vadītājs neticēja iespējai, ka Tokija varētu izšķirties par aktīvu rīcību un uzbrukt viņu galvenajai jūras kara bāzei. Viņi bija piemirsuši vēsturi. Japāna jau divas reizes bija iesākusi karu, pēkšņi uzbrūkot pretinieka flotei – 1898. gadā pret Ķīnu un 1904. gadā pret Krieviju.
Pavisam dīvaina, reizēm pat gluži neizprotama bija amerikāņu diplomātu taktika sarunās ar japāņiem par izlīgumu, kas iesākās 1941. gada vasarā, pēc tam kad Japāna bija okupējusi Franču Indoķīnu, un F. Rūzvelts pavēlējis iesaldēt Japānas aktīvus ASV un aizliedzis tai pārdot naftu un citas stratēģiski nozīmīgas izejvielas.
Amerikāņi, kuri bez jebkāda pamata bija pārliecināti, ka japāņi neriskēs pārtraukt dialogu, viņus šajās sarunās tīši izaicināja, izvirzot japāņu cieņu aizskarošas prasības. Tā novembrī ASV valsts sekretārs Kordels Halls iepazīstināja japāņu diplomātus ar tā saukto desmit punktu programmu, kas Vašingtonas skatījumā Japānai bija noteikti jāpieņem, lai nodrošinātu abu valstu saprašanos.
Tokija šo programmu uztvēra kā klaju ultimātu, jo tā saturēja daudzas Japānai galīgi nepieņemamas prasības, piemēram, armijas izvešanu no Ķīnas un Indoķīnas. “Halla nota”, kā vēlāk to abu valstu diplomāti nodēvēja, bija īsta debesu dāvana tām Japānas aprindām, kas iestājās par attiecību saasināšanu un militāru konfliktu ar ASV. Japāņu armijas un jūras spēku ģenerālštāba vadošās personas bija gandrīz vai stāvā sajūsmā: “Tā ir Dieva žēlastība. Tā atvieglo imperatoram šķērsot Rubikonu un izšķirties par karu. Tas ir lieliski, vienkārši lieliski.”
Japānas valdošās aprindas, kuras 1941. gada vasarā F. D. Rūzvelta iesākto tirdzniecības karu uztvēra kā mēģinājumu likvidēt Japānas varenību, novembrī izšķīrās par pārsteiguma uzbrukumu ASV. Novembra beigās spēcīga japāņu karakuģu vienība admirāļa Tjuiti Nagumo vadībā (seši aviācijas bāzes kuģi ar 400 kaujas lidmašīnām uz borta, divi līnijkuģi, trīs kreiseri utt.) devās ceļā no bāzes Kuriļu salās uz Pērlhārboru. 6. decembrī šī vienība sasniedza izejas pozīcijas uzbrukumam – apmēram 200 jūras jūdzes uz ziemeļrietumiem no Havaju salām.
Japāņu aviācijas uzbrukums Pērlhārborai iesākās 7. decembrī agri no rīta. Eskadriļas komandieris Mitsuo Fuhida bija cieši pārliecināts par pārdrošās operācijas sekmīgu izdošanos. Pirmās izmestās bumbas vēl nebija sasniegušas mērķi, kad viņš jau pārraidīja uz flagkuģi “Akagi” nosacīto signālu un uzvaras saucienu “Tora! Tora! Tora!” (“Tīģeris! Tīģeris! Tīģeris!”). Nepilnu divu stundu laikā japāņu lidmašīnas nodarīja amerikāņu flotei jūtamus zaudējumus. Neviens no bāzes astoņiem līnijkuģiem neizkļuva sveikā, piecus no tiem nogremdēja. Mājvietu dzelmē atrada arī trīs mīnu kuģi, iznīcināja vai sabojāja 347 amerikāņu lidmašīnas, nogalināja 2403 karavīrus. Par laimi Vašingtonai, bāzē neatradās neviens no trim amerikāņu Klusā okeāna flotes aviācijas bāzes kuģiem. Arī zemūdenes palika neskartas. Japāņi neuzbruka arī torpēdu un munīcijas noliktavām, neiznīcināja darbnīcas un degvielas noliktavas, kur atradās 400 tūkstoši tonnu mazuta.
Dienu pēc japāņu uzbrukuma runā kongresā F. D. Rūzvelts 7. decembri nosauca par amerikāņu “negoda dienu”. Šādi to uztvēra arī amerikāņu nācijas vairākums. Daudzi jutās dziļi aizskarti un apkaunoti, pārdzīvoja īstu šoku. Militāri gan ASV ciestie zaudējumi, lietojot boksa terminoloģiju, nelīdzinājās nokautam. Amerikāņi ātri atguvās, saremontēja cietušos kuģus un būvēja arvien jaunus un jaunus. “Snaudošais milzis”, kura rīcībā bija 41,7 procenti no visas pasaules militārā potenciāla, beidzot bija pamodināts.
“Naidīgie ārzemnieki”
Pēc uzbrukuma Pērlhārborai ASV pret Japānu un japāņiem uzplaiksnīja sen nepiedzīvots naids. Valsti pāršalca aklās dusmās izkliegts sauciens: “Ak, šie dzeltenie bastardi!” Prese bieži atkārtoja aviācijas bāzes kuģa “Enterprise” komandiera viceadmirāļa Viljama Halseja vārdus, kurus viņš bezspēcīgā niknumā, ieraugot lielo postažu un daudzos vrakus, izdvesa pēc kuģa atgriešanās 8. decembrī Pērlhārborā: “Tad, kad mēs viņus pievārēsim, japāņu valodā runās vairs tikai ellē.”
ASV uzbangoja kara histērija (daudzi pat pieļāva iespēju, ka Japāna var kuru katru brīdi iebrukt ASV rietumu piekrastē), valdīja aizdomīgums, spiegošanas mānija un šaubas par japāņu izcelsmes amerikāņu lojalitāti. Šādā situācijā 1942. gada 19. februārī prezidents F. D. Rūzvelts parakstīja ārkārtējo dekrētu, kas atļāva amerikāņu varas iestādēm pēc saviem ieskatiem noteiktus valsts rajonus pasludināt par “militāro zonu”, no kuras var piespiedu kārtā izsūtīt iedzīvotājus.
Iesākās ASV vēsturē lielākā deportācijas akcija, kad daudzi japāņu izcelsmes amerikāņi (ap 120 tūkstošiem), kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, kā arī atsevišķos citos rajonos, bija spiesti atstāt savas dzīves vietas. Lielāko vairumu no viņiem internēja, ievietoja speciālās nometnēs. Daudzus japāņus pasludināja ārpus likuma un izsekoja.
Dzīves apstākļi internēto nometnēs, kuras oficiāli sauca par “pārvietošanas militārajiem centriem”, bet daudzos vēsturnieku pētījumos gluži vienkārši par koncentrācijas nometnēm, bija spartiski askētiski, lai neteiktu – ļoti smagi un nehigiēniski. Internētos izvietoja steigā uzceltās barakās, kurās nebija ūdensvada un virtuves. Viena cilvēka uzturēšanai budžets dienā atvēlēja vidēji tikai 45 centus. Nometnes apjoza dzeloņdrātis, tās apsargāja. Zināmi gadījumi, kad sargi šāva uz personām, kas mēģināja pamest nometni.
Japāņi ārēji bija paklausīgi, formāli viņi it kā samierinājās ar savu bezpalīdzību un beztiesiskumu. Viņu bieži lietotā frāze “neko nepadarīsi” kļuva par sava veida samierināšanās simbolu šajā situācijā, cerot, protams, ka tā neturpināsies mūžīgi. Arī amerikāņu valdība ar laiku saprata, ka tās rīcība ne tuvu nav likumīga un demokrātiskas valsts cienīga. Nesagaidot pat kara beigas, 1945. gada janvārī tā atcēla visus iepriekšējos trīs gados pieņemtos likumus par piespiedu izsūtīšanu – internētie, kuri vēlējās, varēja nekavējoties atgriezties mājās vai arī kādu laiku vēl palikt nometnē. Atbrīvotie saņēma 25 dolārus un biļeti vilcienam. Pēdējo nometni ASV slēdza 1946. gadā.
1948. gadā bijušajiem internētajiem izmaksāja daļēju kompensāciju par īpašuma zaudēšanu, ko daudzos gadījumos tomēr bija grūti nosaukt pat par simbolisku. Japāņu jaunajai paaudzei, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izveidoja Kustību par pilsoņu tiesībām, izdevās panākt, ka 1976. gadā prezidents Džeralds Fords oficiāli atzina F. D. Rūzvelta administrācijas pieļauto pārrēķināšanos un kļūdaino lēmumu – internēšana “neesot bijusi pareiza”. Un, beidzot, 1988. gadā prezidents Ro-nalds Reigans parakstīja dekrētu, kurā ASV valdības vārdā atvainojās japāņiem par internēšanu, ko esot izraisījuši “rasu aizspriedumi, kara histērija un politiskās vadības kļūdas”. Bijušajiem internētajiem paredzēja materiālu kompensāciju.
Sazvērestības teorijas
Pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai sašutusī amerikāņu sabiedrība pauda neizpratni – kā japāņu karakuģu eskadra, neatklāta un nepamanīta, varēja nobraukt sešus tūkstošus kilometru un kāpēc radara iekārtas nefiksēja uzbrūkošās japāņu lidmašīnas. Sākotnējie skaidrojumi, ka uzbrukums notika svētdienā, kad militārās iestādes strādāja brīvdienu režīmā (samazināts personāls, daudzi atvaļinājumā), nevienu īpaši nepārliecināja.
Skaidrību īsti neieviesa arī pirmā no daudzajām oficiālajām izmeklēšanas komisijām, ko vadīja Augstākās tiesas tiesnesis Ovens Robertss. 1942. gada 28. janvārī tā secināja, ka galvenie sakāves vaininieki, respektīvi, grēkāži – ir ASV Klusā okeāna flotes komandieris admirālis Hazbends Kimmels un Havaju salās dislocēto amerikāņu armijas daļu pavēlnieks ģenerālis Valters Šorts, kuri neesot pienācīgi rūpējušies par sev pakļauto militāro vienību kaujas gatavību, kā arī pieņēmuši vairākus nepareizus un vieglprātīgus lēmumus. Lai gan vēlāk notikušo dažādo izmeklēšanas komisiju (tādu bija apmēram desmit) slēdzieni īsti neapstiprināja šo versiju, to ilgi uzturēja spēkā. Tikai 1999. gada 25. maijā amerikāņu senāts pieņēma rezolūciju (52 pret 47 balsīm), kas pilnībā attaisnoja abus militāros vadītājus. Taču līdz pat šodienai daudzi ASV viņus uztver kā vainīgos par Pērlhārboras notikumiem.
Saskaņā ar sazvērestības teorijām, kuras izvirza un pārstāv vairāki amerikāņu vēsturnieki (piemēram, Džordžs Morgenšterns), Vašingtona nevarēja nezināt par japāņu nodomiem uzbrukt Savienotajām Valstīm, un tāpēc uzbrukums tai nekādā ziņā nevarēja būt pārsteigums. Vēl vairāk, ASV prezidents F. Rūzvelts un citi amerikāņu politiķi un augstu stāvošas militārpersonas esot pat apzināti provocējuši Japānas uzbrukumu Pērlhārborai, lai pārvarētu izolacionistu un pacifistu pretestību un ASV būtu neapstrīdams un nopietns iemesls iestāties Otrajā pasaules karā.
Minētā apgalvojuma pamatā ir fakts, ka Pērlhārborā japāņi iznīcināja vai izsita no ierindas visus tur atrodošos amerikāņu līnijkuģus, bet uzbrukuma brīdī bāzē neesošie aviācijas bāzes kuģi palika neskarti. Taču turpmāk tieši aviācijas bāzes kuģiem, nevis līnijkuģiem bija izšķirošā nozīme kara norisēs un uzvarās Klusajā okeānā. Šīs versijas piekritēji uzskata, ka karaspēkam un flotei Havaju salās apzināti netika dota pavēle būt visaugstākajā gatavības pakāpē, lai japāņu uzbrukums gūtu panākumus un nogremdētie līnijkuģi atstātu uz amerikāņu sabiedrisko domu tik spēcīgu iespaidu, ka tā akceptētu pilnīgu atteikšanos no neitralitātes politikas un atbalstītu ASV iestāšanos Otrajā pasaules karā.
Daži vērtējumi
Daudzi vēsturnieki noraida pieminētās sazvērestības teorijas kā nepamatotas un izvirza dažādus vērā ņemamus un visai grūti apstrīdamus pretargumentus. Šoreiz pievērsīsim uzmanību pazīstamajam Krievijas vēsturniekam Borisam Sokolovam un viņa grāmatā “Mītiskais karš. Otrā pasaules kara mirāžas”, kas iznāca 2011. gadā, pārstāvētajām nostādnēm.
Vēršoties pret sazvērestības teorijām, Sokolovs norāda, ka līdz pat brīdim, kad ASV iestājās Otrajā pasaules karā, amerikāņu admirāļi atzina tradicionālo teoriju, ka militārajās operācijās uz jūras galvenā loma ir līnijkuģiem. Pēc viņa domām, tikai japāņu panākumi Pērlhārborā, kā arī amerikāņu fantastiskā veiksme 1942. gada vasarā, izmantojot aviācijas bāzes kuģus jūras kaujā pie Midveju salām, sekmēja uzskatu maiņu – tagad admirāļi bija pārliecināti, ka līnijkuģi vairs nav galvenais izšķirošais spēks uz jūras, tos nomainījuši aviācijas bāzes kuģi.
Līdz ar to grūti ko iebilst pret nākamo autora secinājumu: “Tieši tāpat arī politiķi tajā momentā nevarēja pat iedomāties, ka līnijkuģu laiks ir pagājis, un neriskētu tos pazaudēt.” Turklāt, lai pieteiktu karu Japānai, pietika taču ar pašu uzbrukuma faktu neatkarīgi no tā rezultātiem.
Boriss Sokolovs asi iebilst arī pret sazvērestības teoriju piekritēju tēzi, ka japāņu eskadra, dodoties uz Havaju salām, nebūtu stingri ievērojusi aizliegumu lietot radiosakarus, un līdz ar to amerikāņu slepenajiem dienestiem vajadzēja to nopeilēt. Šādam apgalvojumam faktiski nav nekādu pierādījumu. Nav atrasts neviens dokuments, kas apliecinātu, ka amerikāņi būtu uztvēruši kaut kādus signālus.
Uzziņa  • Pēc 1939. gada 1. septembra, kad Vācija uzbruka Polijai, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts saprata (un vēlējās to panākt), ka Vašingtonai būs jāiestājas karā. Viņš necentās ievērot pasludināto neitralitāti, piemēram, 1940. gada septembrī atrodot atjautīgu risinājumu, lai iedotu Lielbritānijai it kā novecojušus 50 mīnu kuģus apmaiņā pret tiesībām ierīkot amerikāņu bāzes astoņos britu īpašumos no Ņūfaundlendas līdz Dienvidamerikas cietzemei. Britu premjers Vinstons Čērčils vēlāk to nosauca par “izteikti neneitrālu rīcību”, jo britiem kuģi bija daudz svarīgāki nekā amerikāņiem bāzes. • Vēl 1941. gada sākumā amerikāņu tauta bija strikti noskaņota pret ASV iesaistīšanos karā. Gelapa institūta 9. janvārī veiktās aptaujas dati liecina, ka izteikts vairākums – 88% amerikāņu – neatbalstīja valsts iestāšanos karā. • Līdzās japāņiem “naidīgo ārzemnieku” kategorijā ASV Otrā pasaules kara gados iekļāva arī vāciešus un itāliešus. Taču internēšanas pasākumi viņus tikpat kā neskāra. • Japāņu izcelsmes amerikāņi, kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību. Viņu internēšanas sekas bija akūts darbaspēka trūkums. Tas veicināja masveida meksikāņu imigrāciju ASV. • 1988. gadā ASV valdība nolēma katram Otrā pasaules kara laikā internētajam japānim izmaksāt kompensāciju 20 tūkstošu dolāru apmērā. Šim nolūkam budžetā paredzēja 1,2 miljardus dolāru. |
