Juris Lorencs: “IKEA” kļuvis par kaut ko līdzīgu izklaižu un svētceļojumu vietai vienlaikus 0
“Tu jau biji, redzēji?”
“Kur biju?”
“Kā, kur? “IKEA”!”
Nevar noliegt – pēdējās nedēļās jaunatvērtais “IKEA” lielveikals jau kļuvis par kaut ko līdzīgu izklaižu un svētceļojumu vietai vienlaikus. Runā, ka arī aizvadītajā pirmdienā,
kad Rīgā uzturējās Romas pāvests Francisks, viņu pie Brīvības pieminekļa esot sagaidījis mazāk cilvēku nekā tajā pašā laikā rosījās pa “IKEA”.
Gadsimta ceturksnī Latvija piedzīvojusi ne mazums dramatisku izmaiņu, un viena no tām ir mazumtirdzniecība. Tukšos valsts veikalu plauktus vispirms nomainīja komisijas un kooperatīvu bodes. Parādījās lielveikali, mājas ātri piepildījās ar vajadzīgām un nevajadzīgām mantām un ar preču pārpilnību drīz nevienu vairs nebija iespējams pārsteigt. Tad kārta pienāca “šopingam”. Tas nozīmē – pirkt un priecāties par pašu pirkšanas procesu. Psihoterapeiti gan apgalvo, ka “šopings” ciniski izmantojot cilvēka dziļākos instinktus: medīšanu, vajadzību pēc adrenalīna, vākšanu, krāšanu “nebaltai dienai”.
Tāpat cilvēks pērkot nevis preci, bet varas un ietekmes ilūziju – iztapīgu pārdevēju smaidu, uzslavas no sērijas “jums labi izskatās”. Pircējs esot gatavs maksāt par “zīmolu bruņām”, “firmas zīmēm”, kas sūta signālus un atstāj ietekmi uz apkārtējiem. Turpinot 18. gadsimta franču filozofa Renē Dekarta frāzi “domāju, tātad eksistēju”, modernais cilvēks saka – “pērku, tātad dzīvoju”. Viss tas, ko pierasts dēvēt par “nepiesātināmo patēriņu”.
Pat Valsts prezidents Raimonds Vējonis, uzņemot Rīgas pilī pāvestu Francisku, to pieminēja savā uzrunā: “Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir šobrīd valdošais patēriņa kults, kas vienlīdz grauj cilvēka iekšējo un ārējo pasauli. Tas rada vispārēju atsvešinātību.”
Ļoti precīzi pateikts. Bet izskatās, ka tagad Latvija jau sasniegusi patēriņa kultūras nākamo fāzi – nevis vienkārši pirkt un pat ne “šopingot”, bet pavadīt lielveikalā brīvo laiku. Lielveikals kļuvis par modernā cilvēka katedrāli, kur viņš pastaigājas, satiek draugus, relaksējas, “noņem stresu”, arī bēg no vientulības. Kāda paziņa, kura pati strādā “Spicē”, stāsta, ka pārdevēji savā starpā šādus cilvēkus saucot par “ekskursantiem”.
Viņi nākot uz veikalu kā uz muzeju un gandrīz nekad neko nepērkot, tikai aptaustot, uzlaikojot, apspriežot iespējamos pirkumus.
Vai tas labi vai slikti? Ne man par to spriest, un patiesībā par tādām lietām, par gaumi, jau nestrīdas. Arī man ir sava vājība – pārtikas un zivju tirgi, es pa tiem varu staigāt stundām ilgi. Labāk minēšu nesenus piemērus no dzīves. Saulaina nedēļas nogale šajā neparasti siltajā septembrī, divu paziņu ģimenes. Pirmā pusi dienas bija noklejojusi pa “IKEA”. Neko neesot nopirkuši – “tāpat visa jau gana, paņēmām tikai smuku krūzīti, toties lieliski izklaidējāmies, nogaršojām zviedru frikadeles, vismaz kaut kas cits”. Beigās piezīme – “un tas viss par velti, vien benzīna nauda!”
Otrā sestdienu bija pavadījusi Pierīgā pie kāda ezera – “peldējāmies, spēlējām bumbu, iedzērām pa aliņam, cepām šašlikus”. Un stāsta beigās identiska piezīme – “tas viss par velti, vien benzīna nauda!”
Lasītājs varētu jautāt – bet kur tad šajā aprakstītajā nedēļas nogalē bija pats šo rindu autors? Atbilde ir – sēnēs. Pilns grozs ar mazajām baravikām ir jau pavisam konkrēta materiāla vērtība! Turklāt meža “lielveikals” joprojām atvērts visiem un par velti. Bet uz “IKEA” es noteikti aizbraukšu – kad man patiešām kaut ko vajadzēs nopirkt.
