PĒRKONA krusts, saukts arī par Ugunskrustu, Kāškrustu jeb svastiku. Kāda ir šīs zīmes enerģētika? 1
Pērkona krusts ir krusta kuplinājums. To iegriežot, rodas rotācija un zari atkarībā no griešanās virziena noliecas pa labi vai pa kreisi.
Ugunskrusts izaug no četrvienības – četriem pamatelementiem – zemes, ūdens, gaisa, uguns. Četri simbolizē pilnību, vienību starp debesīm un zemi, četras debess puses, četrus gadalaikus, četrus mūža posmus, četras mēness fāzes utt. Pērkons ir dieva gribas izpausme, senākais solārais rotējošais uguns simbols.
Pērkons latviešu mitoloģijā ir galvenā debesu dievība, to sauca par Pēkoņtēvu.
Šo zīmi latvieši skaidro kā debesu kalēju, ļaunuma mednieku, ļaunuma vajātāju, dievišķu enerģiju, dzīvības spēku. Pērkons ir labvēlīgs cilvēkiem, jo, kad pavasarī tas ducina, tā ir zīme, ka var sākt zemes darbus, sēdēt uz zemes, aukstums un visi nelabie ir aizbiedēti. Kad dzīvības ceļi aizsērē, vienmēr rīb, sper zibens, kas attīra no sārņiem un sajukuma. Tā ir svētības, enerģijas zīme, uguns sadedzina un atjauno.
Ugunskrusts simbolizē gaismu, sauli, dzīves virzību, dvēseles, sirdsapziņas, miesas, gara harmonisku apvienojumu, kas iet cauri visām sistēmām, visi četri zari sākas no centra, simbolizē pasaules centru un dieva iemiesošanos pasaulē. Gan sargs, gan labklājības zīme. Pērkona krusts var būt gan uz vienu pusi vērstiem zariem, t. i., pa saulei vai pret sauli, gan savstarpēji savērstiem zaru galiem, gan sazarotiem, gan līkloču izvērstiem un arī ierotītiem. Ja zīme griežas pret sauli, enerģija koncentrējas centrā, ja pa saulei, enerģija ietiecas telpā. Domās ieliekot Pērkona zīmi saules pinumā, kura griežas pret sauli, attīrīsimies, sakārtosimies un koncentrēsim enerģiju uz savu augstāko ES, bet pa saulei uzlādēsim sevi ar veselību un gaismu. Taču gadījumos, kad ir aizdomas par ļaundabīgo audzēju, būtu jālieto statiskā ugunskrusta forma. Kreisās puses ugunskrusts ticis lietots aizsardzībai pret ugunsnelaimēm kopā ar vārdojumu, jo simbolizēja uguns pasīvo stāvokli – čuči, guli, uguntiņa, kā pelīte midzenī; neaun kājiņas, necel spārniņus.
Pērkona zīme ir senākā no Latvijas teritorijā – Trikātā – atrastajām zīmēm.
Svastika ir arī budistu, hinduistu svēts reliģisks simbols. Tulkojumā no indoeiropiešu valodas svastika nozīmē laime. Pazīstama visā pasaulē – ķeltiem, ģermāņiem, ķīniešiem, tibetiešiem, indiāņiem utt. Pērkona krusts jeb Ugunskrusts ir Parīzes Dievmātes katedrāles grīdas flīzēs, arī Vatikānā. Somijā to joprojām lieto oficiālajos valsts simbolos. Vienīgās valstis, kur šī zīme aizliegta, ir Vācija un Krievija. Krievu senajā etnogrāfijā ir ļoti skaisti un bagātīgi ugunskrusti. Krievijā tos lietoja līdz 1923. gadam, kad Trockis tos nomainīja pret sarkano zvaigzni.
Senie latvieši, bērnam piedzimstot, kokā grieztu Ugunskrustu pakāra spāru galā, bet noņēma un sadedzināja tikai tad, kad cilvēks, kuram zīme veltīta, nomira. Ugunskrustu auž jostās, apģērbā, kaļ rotās un aizsardzības amuletos, liek telpās pie sienas, lieto pirts zinībās un dziedniecībā kā varenu sargājošu, dziedinošu zīmi. Pērkona koks ir ozols.
Lietosim Pērkona zīmi aizsardzībai un veselībai, uzkrājot spēkus atjaunotnei un attīstībai.
Sper, Pērkons, sausu koku,
Liec zaļam salapot!
Sodi, Dievs, ļaunus ļaudis,
Dod labiem padzīvot!
