Zviedrijā prostitūciju apkaro, sodot klientus. Vai tā būs arī Latvijā? 8
Vienu vai divas reizes nedēļā trīs meitu tēvs Johans Kristiansons nenakšņo mājās. Tā vietā viņš kopā ar policijas ekipāžu dodas reidā pa Stokholmas ielām, klubiem un viesnīcām. Saņēmuši atslēgu no viesnīcas personāla, likumsargi atver kārtējā numura durvis un ierauga jau pazīstamu ainu – vīrietis nodevies divvientulībai ar tikko iegādāto prostitūtu. Negaidīti pieķerts intīmā brīdī, klients ir šokā. J. Kristiansona acu priekšā pieauguši un pašpārliecināti ģimenes tēvi acumirklī pārvēršas par trīcošām un raudošām būtnēm. “Viņiem zem kājām sagrīļojas zeme. Tas, ko viņi dara, Zviedrijā ir liels apkaunojums. Daži sāk runāt par pašnāvību,” viņš saka.
J. Kristiansons ir viens no diviem Stokholmas pašvaldības sociālajiem darbiniekiem, kas seksa pircējiem mēģina palīdzēt tikt vaļā no šī ieraduma. Uzskatot prostitūciju par vīrieša vardarbību pret sievieti, Zviedrijā apņēmušies likvidēt tās galveno cēloni – pieprasījumu pēc maksas seksuālajiem pakalpojumiem. To pirkšana šeit var beigties ar naudas sodu atkarībā no ienākumu apmēra vai pat ieslodzījumu līdz vienam gadam. Tiesa, aiz restēm vēl neviens nav nonācis, savukārt lielākais naudas sods sasniedzis 7000 eiro. Sodīt var arī tad, ja prostitūtu klientam pasūta kāds cits – pirms pāris gadiem pieķerts zviedru invalīds, kuram palīdzēts sagādāt meiteni. Tajā pašā laikā prostitūtām atbildība nedraud.
Likums, kas darbojas no 1999. gada, tiek vērtēts pretrunīgi. Amatpersonas uzskata, ka tas palīdzējis samazināt prostitūtu skaitu un apkarot organizēto noziedzību, savukārt kritiķi apšauba tā efektivitāti. Noteikumus gan atbalsta ap 70% iedzīvotāju, un seksa pircēji šeit netiek turēti cieņā. Zviedrijas piemēram sekojušas vairākas Eiropas valstis, tostarp Norvēģija un Islande, līdzīga likuma ieviešanu patlaban apspriež arī Latvijā. Līdz nākamā gada otrajai pusei Tieslietu ministrija izvērtēs, vai nepieciešami atbilstoši grozījumi Krimināllikumā. Līdz šim klientu sodīšana nav atbalstīta – starpinstitucionālā darba grupa secinājusi, ka represīvie pasākumi nenovērstu prostitūcijas cēloņus, bet gan veicinātu tās noiešanu pagrīdē. Tā vietā piedāvāts rīkot informatīvās kampaņas un sniegt palīdzību prostitūcijā iesaistītajām sievietēm.
Mēģina izdarīt pašnāvību
Prostitūtu klienti Zviedrijā pārsvarā ir vīrieši vecumā no 25 līdz 50 gadiem – tie ir precējušies, ar bērniem, ieņem labus amatus. “Parasti viņus uztrauc nevis soda apmērs, bet gan tas, ka par notikušo uzzinās viņu ģimenes un darbabiedri,” stāsta J. Kristiansons. Pieķerti nozieguma vietā, seksa pircēji lielākoties atzīst savu vainu. Pretējā gadījumā lieta nonāks līdz tiesai un noslēpt izdarīto kļūs daudz grūtāk. Arī nodēvēt prostitūtu par draudzeni, visticamāk, neizdosies. Likumsargi var konfiscēt mobilo telefonu un apskatīt zvanītos numurus, kā arī novietot pāri atsevišķās telpās un uzdot jautājumus par abu attiecībām. Tā kā pašām prostitūtām sods nedraud, viņas atzīs seksa pirkšanas faktu. Turklāt daudzas ir policistu senas paziņas.
Pavisam citāds noskaņojums ir nupat pieķertajiem klientiem. Policistiem beidzot savu darbu, sociālais darbinieks ātri izvērtē situāciju – ja izmisis vīrietis sāk runāt par pašnāvību, viņš sazinās ar mediķiem. Tā ne vienmēr ir viltus trauksme, jo bijuši arī reāli mēģinājumi padarīt sev galu. Gadījumos, kad klienta stāvoklis ir stabilāks, J. Kristiansons mierina to ar vārdiem “tas nav pasaules gals”, iespiež viņam rokā savu vizītkarti un lūdz piezvanīt vai atnākt uz biroju.
Māca uzņemties atbildību
Konsultācijas ir labprātīgas, un ierodas apmēram ceturtdaļa. Terapijas kurss ietver vismaz 10 tikšanās reizes, kas ilgst ne vairāk par 10 – 15 minūtēm. J. Kristiansona klientu skaits gan nav liels – pašlaik pie viņa regulāri viesojas 10 – 15 vīrieši. Par to gan viņš nebēdā: “Esmu lepns, ka šāds centrs vispār pastāv. Labi, ka sabiedrība var vīriešiem piedāvāt arī terapiju, nevis tikai krimināli sodīt.”
Iemesli, ar ko pieķertie klienti skaidro savu rīcību, ir dažādi – “nav intīmu attiecību”, “bail no sievietēm”, “prostitūtas uzlabo manas mīlas prasmes”. J. Kristiansons aicina uzņemties atbildību par savu rīcību. “Tā ir uzvedība, ko var mainīt. Jūs izdarāt savu izvēli, un nevar savu vainu novelt uz citiem vai attaisnot to ar bērnības traumām,” viņš saka.
Tas, cik šādas sarunas ir efektīvas, gan nav skaidrs. Sociālā darbinieka praksē bijuši gadījumi, kad vīrieši turpinājuši pirkt seksuālos pakalpojumus. Piemēram, viņš veselu gadu bija strādājis ar kādu klientu, kura ieradums jau šķitis piederam pagātnei. Pēc konsultācijas J. Kristiansons devies reidā kopā ar policiju un viesnīcas vestibilā negaidīti sastapis šo pašu vīrieti. “Viņš bija tik ļoti pievērsies sievietei, kuru gatavojies nopirkt, ka mani nepamanīja. Tad viņu arestēja, un es jautāju: “Nu kā tad mums iet?””
No ielām uz internetu
Amatpersonas uzskata, ka noteikumi ir sasnieguši mērķi. 1998. gadā Zviedrijā strādājušas ap 2500 prostitūtu, no kurām trešdaļa darbojusies uz ielas. Likumam stājoties spēkā, daudzas ielu prostitūtas sākušas piedāvāt savus pakalpojumus internetā. Policija to gan skaidro nevis ar klientiem paredzētajiem sodiem, bet ar jauno tehnoloģiju attīstību. Savukārt likuma nopelns esot kopējā prostitūtu skaita sarukšana līdz 1000. Policijas pārstāvji uzsver: pēdējo desmit gadu garumā Zviedrijas kaimiņvalstīs Dānijā un Norvēģijā novērojama pretēja tendence, turklāt interneta piedāvājums tur ir lielāks. Zviedrijā mazinājies arī pieprasījums – tiesa, daudzi vīrieši dodas seksa tūrisma braucienos uz ārzemēm, tostarp Baltijas valstīm.
Zviedrijas valsts policijas pārstāve Kajsa Vālberga nepiekrīt viedoklim, ka prostitūcija nogājusi pagrīdē: “Internetā tā ir pat redzamāka, policija to var monitorēt.” Likumsargi zvana uz sludinājumos norādītajiem numuriem, izliekoties par potenciālajiem klientiem un noskaidrojot adresi, kur tiek sniegti seksuālie pakalpojumi. Arī viesnīcām rūp sava reputācija – to darbinieki sazinās ar policiju, tiklīdz novēro ko aizdomīgu. Prostitūtas ar klientiem spiestas doties uz lētiem hosteļiem vai viesnīcām bez diennakts reģistratūras. Savukārt, ja šādai nodarbei izlemj noīrēt dzīvokli, tas bieži jāmaina. “Kaimiņi parasti negrib, lai blakus atrodas bordelis, un sauc policiju,” skaidro Stokholmas policijas cilvēktirdzniecības apkarošanas nodaļas vadītāja Eva Karlenforsa.
Vilina vieglā peļņa
Daudzi klienti gan tiek cauri sveikā – Stokholmā ik gadu tiek pieķerti vien ap 250 seksa pircēju. Ir arī gadījumi, kad prostitūtu lomā nonāk vīrieši – tā nesen sodīts kāds 60 – 70 gadus vecs zviedrs, kas izmantojis divu transseksuāļu pakalpojumus. Savukārt par sievietēm, kas pirktu prostitūtas, policijai trūkst informācijas.
Aiz restēm nonākušo prostitūcijas organizatoru skaits arī ir zems. Piemēram, pērn par cilvēktirdzniecību seksuālās ekspluatācijas nolūkos notiesātas vien trīs, par sutenerismu – 32 personas. Policija to skaidro ar zemu organizētās noziedzības līmeni kopumā, ko panākusi klientu sodīšana. “Zviedrijas tirgus suteneriem nav pievilcīgs,” saka Stokholmas policijas pārstāve Mia Hektore. Viņa gan neslēpj, ka tajā pašā laikā prostitūcija Zviedrijā joprojām ir ienesīga nodarbe. Tā, portālā Cityoflove.com skatam paveras simtiem puskailu sieviešu foto, kas piedāvā seksuālos pakalpojumus Stokholmā par 200 – 300 eiro stundā. Puse Zviedrijā strādājošo prostitūtu ir ārzemnieces – ik gadu šeit ierodas 400 – 600 sieviešu no tādām valstīm kā Rumānija, Lietuva, Igaunija un Nigērija. Lielākoties tās zina, ka Zviedrijā nodarbosies ar prostitūciju, un cer uz labu peļņu. Lielāko “krējumu” gan nosmeļ starpnieki, prostitūtām atvēlot vien 30 – 40 procentus. Daudzas arī pieredz vardarbību un tiek piekrāptas – nesaņem solīto naudu, ir spiestas apkalpot 10 – 15 klientu dienā.
Ekspluatācijas upuri
Zviedrijā prostitūtas tiek uzskatītas par seksuālās ekspluatācijas upuriem. “Lielākoties šīs sievietes bērnībā vai agrā jaunībā pieredzējušas seksuālo vardarbību. Vidējais vecums, kurā sieviete sāk nodarboties ar prostitūciju, ir 13 – 15 gadi,” skaidro K. Vālberga. Rehabilitāciju no cilvēktirdzniecības cietušajām un krīzes situācijās nonākušajām prostitūtām sniedz kristīgā NVO “Talita”. Sievietes šurp parasti atved policija, gandrīz visas ir ārzemnieces un nerunā ne zviedriski, ne angliski. Dažas šeit paliek uz gadu un iziet terapijas kursu. “Mēs palīdzam viņām atrast darbu un dzīvesvietu, sakārtot imigrācijas dokumentus, ja sieviete šeit uzturas nelegāli. Reizi nedēļā jāapmeklē terapijas nodarbības,” stāsta “Talitas” vadītāja Džozefīne Apelkvista. Šobrīd patvērumā ilgstoši atrodas četras sievietes – to vidū arī viena no Latvijas, vairāk nekā 30 gadus veca. Pirms Zviedrijas viņu pārdevuši prostitūcijai arī citās valstīs, un viņai nav radinieku. “Kad viņa ieradās, viņai līdzi bija tikai rokassomiņa,” Dž. Apelkvista atminas.
Lielāks vardarbības risks
Tikmēr kritiķi uzskata, ka Zviedrijas modelim ir arī ēnas puses. Zviedrijas seksa industrijas darbinieku organizācija “Rose Alliance” uzsver: daudzas prostitūtas neuzskata sevi par upuriem. Tās pārstāve Pije Jākobsone, kas pati reiz piekopusi šo nodarbi, norāda: palielinājies risks sastapt vardarbīgus klientus. “Labie” klienti baidās tikt pieķerti un meklē seksa piedāvājumus internetā, tāpēc ielu prostitūtām atliek vien riskantākie. Tām neatliek laika, lai parunātu ar klientu pirms iekāpšanas mašīnā – “viņi sākumā aizbrauc kur nostāk un tad vienojas. Klientiem ir vairāk kontroles pār situāciju,” viņa stāsta intervijā seksa industrijas pārstāvju grupai Titsandsass.com.
Pēc veselības aprūpes iestāžu datiem, pieaugusi arī seksuāli transmisīvo slimību izplatība prostitūtu vidū. Īpašā riska grupā ietilpst prostitūtas narkomānes, kas bieži strādā uz ielas, – pēc statistikas, vairāk nekā 80% šādu sieviešu nav izsargājušās pēdējā dzimumakta laikā. Ja klients pieprasa seksu bez izsargāšanās, prostitūtas bieži nespēj pateikt “nē” klientu trūkuma dēļ, savā pētījumā norāda prostitūcijas eksperte Petra Estergrēna. Neapmierinātas ir arī prostitūtas, kas strādā dzīvokļos un kuru klientiem jāuzmanās no policijas. “Tagad lielākā uzmanība jāpievērš tam, kā likt klientiem justies droši, nevis mūsu pašu drošībai,” piebilst P. Jākobsone.
