Anda Līce: Pērkam tik un metam laukā? 23
Stāvot pie pieblīvētajiem lielveikalu pārtikas preču plauktiem, esmu bieži domājusi, kur gan viss neiztirgotais lērums paliek, kad beidzas tā lietošanas termiņš, ja tas patiešām kādreiz beidzas. Ja jau šīm precēm cenu nepazemina, iespējams, datumus pārlīmē, bet varbūt pārtiku sadedzina vai ierok zemē? Izbrīna īsie derīguma termiņi tieši maizei. Nu nevar maize sapelēt pāris dienās! Mana mājas apstākļos bez jebkādiem irdinātājiem un uzlabotājiem ceptā maize glabājas nedēļām ilgi, un vēl nav gadījies to izmest laukā pelējuma dēļ. Taupība nav šā gadsimta tikums, planētas iztukšošana patērētāju sabiedrību itin nemaz nesatrauc. Mēs tik pērkam un metam laukā.
Maize un ūdens ir atsevišķs sarunas temats. Cilvēki visos laikos abus ir uzskatījuši par dzīvības pamatu un ar bijību izturējušies īpaši pret maizi. Padomju laikā, kad nebija iespējams nopirkt lopbarības piedevas, lauku ļaudis apzinājās, ka apgrēcinās pret maizīti, tomēr saviem mājlopiem bija spiesti pirkt tā saucamo ķieģelīti. Tā bija maizes piespiedu izniekošana. Šodien tai ir pavisam citi iemesli un mērogi. Anglijā, piemēram, ir pārtikas pārstrādes uzņēmumi, kas neiztirgoto, kā arī to pārtiku, kuras iesaiņojums kaut nedaudz bojāts vai ražotājam beidzies līgums ar veikalu, samaļ un kopā ar visām kaitīgām piedevām izbaro cūkām, līdz ar to šo vielu riņķojums dabā turpinās un aizvien pieaug.
Izlasot daža laba pārtikas produkta sastāvu, šķiet – mēs esam pašnāvnieku sabiedrība. Nesen man gadījās nobaudīt biezpiena torti “Pārsla”, kuras sastāvā bija četrpadsmit (!) E, no tiem trīs – skābuma regulētāji. Pat betona maisītājos neber iekšā to, ko mēs ēdam ikdienā. Mediķus jau sen uztrauc pārtikas produktu piesārņojums, bet pārtikas ražotāji ievieš aizvien jaunus garšas uzlabotājus, arī tādus, kas palielina ēstgribu un palīdz mums vēl vairāk aptaukoties. Uzbrukums mūsu garšas kārpiņām paver iespēju jaunam biznesam – neskaitāmām notievēšanas diētām un pārtikas piedevu ražošanai. Vārdu sakot – darba pilnas rokas pavāriem, konditoriem, dakteriem, zāļu ražotājiem un arī kapračiem.
Neviens nevienam neko ar varu mutē neliek, mēs paši esam atbildīgi par to, ko domājam, runājam, darām un arī ēdam. Veikalu plauktos ir redzama tikai produkta fasāde – košs iesaiņojums un bieži iekārdināšanai domāti muļķīgi teksti. Kad izlasi to, kas rakstīts aizmugurē (tiesa gan, bez lupas tas bieži nemaz nav salasāms), vari mierīgi plauktam iet garām. Izrādās, tas nemaz nav grūti. Lasīt jāmācās ne tikai grāmatas, turklāt tas ir jādara visu mūžu.
