Fiziski sodīt bērnu ir pretlikumīgi. Kāpēc vecāki tomēr paceļ roku pret bērnu 0
Teju puse Latvijas iedzīvotāju (47%) joprojām uzskata, ka fizisks sods ir pieļaujama bērna audzināšanas metode, kā arī nezina, ka it kā nekaitīgais pēriens ir ar likumu aizliegta darbība – liecina jaunākā aptauja, kas veikta pēc organizācijas “Centrs Dardedze” pasūtījuma. Centra konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode uzsver – visbiežāk bērna fiziska sodīšana liecina par pašu vecāku problēmām.
Fizisks sods – norma
Sabiedrības daļa, kas pieļauj un attaisno bērnu fizisku sodīšanu, diemžēl joprojām ir iespaidīga. Mūsdienās vecāki ir ļoti aizņemti, ir tik daudz darba, ir citas prioritātes, ka pietrūkst galvenā – laika padomāt par bērnu. Fizisks sods ir ātrs veids, kā panākt vēlamo rezultātu.
Kā noskaidrojām mūsu aptaujā, izplatītākie fiziska soda iemesli ir gan vecāku grūtības savaldīties, gan bezpalīdzības sajūta situācijā, kurā ātri jātiek ar bērnu galā, gan arī pārliecība par to, ka fizisks sods ir efektīva un nekaitīga metode. Visi šie iemesli liecina, ka vecākiem ir nepieciešama palīdzība, lai iemācītos tikt galā ar savām emocijām. Ir jāattīsta zināšanas, lai labāk izprastu bērna attīstību un nepaklausības iemeslus, kā arī nepieciešama plašāka informācija par fiziskas sodīšanas ilgtermiņa sekām – par baiļu, pazemojuma, nodevības sajūtu, ko bērns piedzīvo, kad pats tuvākais cilvēks paceļ pret viņu roku. Pēriens var šķist efektīvs – bērns nobīstas, ir spiests paklausīt, taču tas nemāca bērnam izprast, ko no viņa sagaida. Bieži vien pēc gadiem cilvēks atceras pēriena “procesu” un savas izjūtas, bet iemeslu – ne. Bērns iemācās pavisam ko citu – to, ka cieņu var panākt tikai ar fizisku spēku, to, ka nav jācenšas izrunāties un saprast.
Fizisks sods bērnam sāp gan ārēji, gan iekšēji, turklāt bieži tas ir bērnu pazemojošs. Visbiežāk ārējās sāpes norimst, taču bērna emocionālais stāvoklis pasliktinās, bērns jūtas nedrošs, neuzticas pieaugušajam, jūtas pazemots un netic savām spējām. Bērni, kuri tiek fiziski sodīti, ir nedraudzīgāki, agresīvāki nekā citi vienaudži, viņiem ir grūtāk saprast, kas ir labs, kas slikts, var būt dažādas psihiskās veselības problēmas. Veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma.
Izglītojot vecākus, palīdzam bērniem
Zināšanas par to, ka bērna fiziska sodīšana ir aizliegta, ir zemas. Zināmā mērā tas ir saprotams: nav tā, ka mēs katru rītu pārlasītu likumus, lai pārliecinātos, ka visu darām pareizi. Konkrētā likuma norma pastāv jau kopš 1998. gada, tomēr joprojām vairāk nekā puse sabiedrības nezina, ka fiziski sodīt bērnu ir pretlikumīgi. Tāpēc likumdevējiem un atbildīgajām institūcijām mērķtiecīgi jāiekļauj šis temats konkrētos stratēģiskos plānos. Piemēram, šobrīd notiek vairākas kampaņas par vecāku attiecībām ar bērniem, tāpat arī centrs savu 16 pastāvēšanas gadu laikā daudzkārt rīkojis kampaņas ar mērķi izskaust dažādus vardarbības veidus. Acīmredzot šādām kampaņām ir jāturpinās regulāri un jācenšas tās veidot pēc iespējas mērķtiecīgākas un personiskākas.
Noteiktus sodus par vardarbību pret bērnu paredz gan Krimināllikums, gan arī Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss. Bez likumam atbilstošiem sodiem nevar iztikt, taču bērnam tie tiešā veidā nepalīdz. Daudz svarīgāks ir preventīvais darbs.
Pēc mūsu pieredzes, pēdējos gadu desmitos fiziska vardarbību pret bērnu nedaudz samazinās, vienlaikus pieņemoties spēkā emocionālajai vardarbībai. Ja līdzcilvēki ievēro šādus gadījumus, jāmēģina uzrunāt bērna vecākus. Gandrīz jebkurā situācijā, kurā vecāks nelāgi izturas pret bērnu, var noderēt viens jautājums: “Es redzu, ka jums ir grūti. Vai es varu kā palīdzēt?” Dažkārt līdzcilvēku uzmanība liks pāridarītājam aizdomāties. Aicinu vecākus uz mirkli apstāties un padomāt, kāpēc bērns neklausa – varbūt viņš ir noguris, nobijies, sadusmojies vai viņam iepriekš nav izskaidrots, kāda ir vēlamā uzvedība. Bērnam ir nepieciešama pozitīva uzmanība no vecākiem, sarunas, vecāku labais piemērs un vecumam atbilstoši noteikumi, kas viņam tiek izskaidroti, piemēram, ja tagad neiesi tīrīt zobus, nepietiks laika vakara pasakai. Tāpat vecākiem jāmēģina paskatīties uz sevi no malas – vai dusmas uz bērnu tomēr nav dusmas pašiem uz sevi. Iespējams, vecākam nepieciešams lielāks atbalsts no partnera, tuviniekiem, lai justos emocionāli stabili. Vecākiem ir jābūt gana drosmīgiem, lai šo palīdzību paprasītu.
