Pāvests slavē “prātīgu bērnu pērēju”. Vai sist mazajiem ir pieņemami? 4
Laila Rieksta-Riekstiņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece: “Neatkarīgi no tā, ko pāvests domā vienā vai citā jautājumā, Latvijas likumi aizliedz fiziski sodīt bērnus. Kāpēc likumā ir šis aizliegums? Redziet, ja tiek atļauti fiziski sodi, nav iespējams vairs regulēt ne to, cik stipri, ne to, pa kuru vietu, ne arī to, par ko sitīs. Pat, ja likumā visas šīs nianses varētu aprakstīt, pats galvenais ir jautājums: kāpēc mēs uzskatām, ka attiecībā pret bērnu drīkstam izmantot citas metodes nekā saskarsmē ar pieaugušajiem? Nevienam taču neienāk prātā ar bērza žagariņu iepērt kolēģi, priekšnieku vai padoto. Nez kāpēc domājam, ka to drīkst darīt pret bērnu. Bērns ir jārespektē un jāciena tāpat kā jebkurš cilvēks. Turklāt fizisku sodu metode liekas iedarbīga īstermiņā – tas ir veids, kā ātri panākt vēlamo rezultātu. Ilgtermiņā tā nemāca bērniem vērtēt, kāpēc nedrīkst to vai citu lietu darīt. Tā māca paklausīt tikai tad, ja sit. Tad vai nu mēs iegūstam iebiedētus jauniešus, kuri darīs visu, ko liek, nedomājot, vai, gluži otrādi, pusaudžu vecumā, kad spēku samērs mainās, varam sagaidīt atgriezenisku vardarbību jau pret pieaugušajiem.”
Viesturs Rudzītis, psihoterapeits: “Vispirms ļoti uzmanīgi ir jāizlasa viss, ko pāvests teicis. Man ir aizdomas, ka te kaut kas ir izrauts no konteksta. Pats esmu pieredzējis, ka manus vārdus izrauj no konteksta. Piemēram, uzrakstu rakstu uz sešām lapām un ir ziķeri, kas izrauj no konteksta tikai dažus citātus, kas izklausās drausmīgi! Šeit, iespējams, ir tieši tas pats. Runājot par vardarbības jautājumiem, ierasti runā tikai par objektīvo pusi, proti, par faktu, vai kāds kādam iesita vai uzbļāva. Bet tas nav vienīgais kritērijs. Svarīgi ir arī kas cits – kā tas, kuram uzbļāva vai iesita, par to jutās? Svarīgs jautājums arī ir – vai ir iespējams konstatēt traumu. Šie ir jautājumi, par kuriem parasti cilvēki nepiepūlas aizdomāties. Jāpajautā bērnam, kuram uzšauts pa dibenu, vai viņš jūtas traumēts. Trešā lieta ir ieinteresētība upura lomā, par ko esmu daudz runājis un rakstījis. Šie trīs līmeņi ir jāņem vērā un ļoti uzmanīgi jāizturas pret tendenci ieraudzīt vardarbību tur, kur tās nav. Es par 99% esmu pārliecināts, ka arī šie pāvesta vārdi nav domāti kā vardarbības popularizēšana. Ir jāņem viss teksts kopumā un jāierauga galvenais vēstījums. Teiksim, pāvests pauž konservatīvu viedokli par to, ka bērniem jāciena savi vecāki. Ja bērni ciena vecāko paaudzi, tad viņi apgūst pamatus, uz kuriem viņi balstās tālakajā dzīvē. Turpretī liberālā ideoloģija pasaka kaut ko pilnīgi citu – pasūtiet savus vecākus uz vienu vietu, jo jūs paši ceļat jaunu pasauli, kam nav nekāda sakara ar to, ko kādi tur garīdznieki jums potē. Tur tā sāls.”
Rita Stikāne, pirmsskolas izglītības iestādes “BeBe.lv” vadītāja: “Mēs kā izglītības iestāde slikti vērtējam to, jo mēs strādājam citādi. Tā kā pati neesmu dzirdējusi šos izteikumus, grūti pateikt un saprast argumentāciju, kāpēc un kā tas ir teikts. Ir daudz un dažādas metodes, lai panāktu to, ka bērns ieklausās, iegaumē un iemācās. Tās ir pārbaudītas ikdienā un tās strādā.”
Ivars Cišs, Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs: “Man būtu grūti komentēt un spriest par pāvesta izteicienu vai viņa ģimenē notiekošo. Šodien, 21. gadsimtā, mēs citādā veidā audzinām bērnus. Vienmēr esmu domājis, ka uz bērniem iedarbojas daudzas citas metodes, kas balstās tādās vērtībās kā iejūtība un līdzjūtība. Laiks, kad pret bērniem izmantoja vardarbību, ir neatgriezeniski pagājis.”
[simple-poll id=”277″]
