Pēriens klāt! Latviešu pirtnieku padomi, peroties 0
Pēršanās ir pirts rituāla kulminācija, jēga un būtība. Kādas slotiņas izvēlēties, ir paša pirtī gājēja vai pirtnieka ziņā. Ziedonis Kārkliņš uzsver, ka svarīgāk par stingri noteiktām likumībām ir spēja sajust īsto slotiņu, protams, zinot, kā katrs augs iedarbojas. Ja vien pirtsslota nav svaiga, tikko kā griezta, to vajag sagatavot, tas nozīmē – pirtsslota jāatdzīvina ar aukstu ūdeni. Enerģiju atdod tikai mitrs augs.
Vieni teic, ka līdz pirtī iešanai izkaltētās slotiņas tur ūdenī 6–8 stundas, tikai tad pamostas to dziedinošais efekts. Citi uzskata, ka šādi viss labums paliek ūdenī, tādēļ rīkojas citādi: salaista slotas vai kādu brīdi pamērcē, tad ietin slapjā lina audumā, iepako plastmasas maisā un atstāj uz nakti.
Arī pirtī esot, slotiņu tur bļodā vai spainī ar vēsu ūdeni. Vispirms jāizsildās, un pareizāk to darīt, guļot uz lāvas, nevis sēžot, ja vien tas iespējams.
Sarmīte Strautmane uzsver, ka sēžot tiek nosprostoti asinsvadi gūžu zonā. Pieredzējusī pirtniece iesaka pirmajā reizē sildīties tikai līdz mazam sviedriņam, turpināt pamazām, atkārtojot izsilšanu. “Pieredzējuši pirtī gājēji izsildīšanās laiku var izmantot, lai rūdītu izturību pret slodzi un stresu. Karsējas, iziet ārā vien uz mirkli, atkal iet lāvas telpā un turpina sildīties. Tā daudzas reizes. Kļūst ļoti grūti, tomēr pēc brīža sasprindzinājums zūd, pārpūles sajūta arī, jo organisms pieslēdzis iekšējās rezerves.”
Pirtnieki Aelita un Juris Batņas peramā organismu pie karstuma pieradina palēnām – guldina uz zāļu paklāja, uz galvas liek vēsas slotas, bet uz akmeņiem lēni lej ūdeni, kam dažādas zālītes atdevušas savu spēku. Tas viss palīdz atslābināties.
“Latviskajā pirtī pats galvenais – ar dabas enerģiju palīdzību satikties ar sevi, pašsakārtoties. Lai cilvēks, uz dažām stundām izvilcis sevi no ārējās vides, varētu tā pa īstam sastapties ar savu iekšējo pasauli. Nosacīti – spētu uz brīdi it kā atgriezties mātes miesās, kur ir siltums, mitrums, klusums un drošība.”
Pēc izsildīšanās un atpūtas miesa jāattīra, lietojot skrubi. Vairums uzliek skrubi un iet pērtuves telpā, lai vērtī gums šādi labāk iekļūtu ādā, citi to dara ārpus pērtuves, siltā telpā – noskrubējas, tad noskalojas siltā dušā. Skrubi var atstāt uz ādas 5–15 minūtes, lai ilgāka iedarbība, pēc tam nomazgāt.
Kad miesa tīra, cilvēks ir gatavs pērienam. Pērējam vispirms vajadzētu nodibināt kontaktu ar peramo, kas guļ uz lāvas. Vienu roku uzliek uz skausta, bet otru uz krustiem, un patur, kamēr abiem elpošana vienā ritmā.
Pēc tam seko pēršana. To, kā darbojas kāds konkrēts pirtnieks, aprakstīt nebūtu lietderīgi. Tā tomēr ir darbošanās, ko labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz par to lasīt. Un arī tas vēl par maz, jo katrs šos pamatprincipus pielāgo savai izpratnei, sajūtai un prasmei.
